Viens, nelaimīgs un nevienam nevajadzīgs

Būdams britu akadēmiskā tradīcijā labi iedīdīts rakstītājs, uzskatu par pienākumu nodefinēt savas nostādnes nekautrējoties un pašā raksta sākumā. Velbeka romānam, pēc īsas pārdomu pauzes, lieku trīs acis no piecām. Velbeks apraksta nevērību, bieži ir nevērīgs pret lasītāju, tāpēc domāju, ka varu droši atļauties būt nevērīgs pret pašu Velbeku. Jauneklīga visatļautība, ja vēlaties.

„Ja kaut kas ir paslēpts, tad to ir grūti atrast.” (L. Vitgenšteins)

Velbeka tematika nepārsteidz. Gribētos teikt, ka Velbeks runā par lietām, kas taču sen ir banalitātes. Ak, vai manu dieniņ: Eiropas civilizācijas krīze, kristietības noriets, seksuālā visatļautība un tai pa pēdām nākošā cilvēku atsvešināšanās, patērētāju sabiedrība, kas nekautrējas dzīvot savam ego un ieripināt mēslainē ģimeniskās un kopīgā labumā sakņotās vērtības ― Velbek, un kas vēl ir jauns!? Literāti ir runājuši par to gadu desmitiem, akadēmiķi tāpat; ar šo tematu ir pilnas grāmatas un žurnāli, plauktiem vien. Kāpēc vēlvienreiz?

Ja par laba literatūras darba pazīmi uzskatām tā spēju izsist lasītāju no līdzsvara, ieplēst viņa uzskatu sistēmu un pavēstīt ko jaunu, Velbeks ir principā nošāvis garām. Neticu, ka jebkurš ar cik necik nelielām mūsdienu rietumu literatūras zināšanām varētu man nepiekrist. Ja vērtējam, romānu „Varbūt ir sala” droši vien pareizāk būtu jāvērtē vienkārši kā prasmīgu štancējumu par jau zināmo. Cik asprātīgs, cik stilīgs un trāpīgs, cik labi liek domas pa plauktiņiem lasītāja galvā. Ar šādu domu arī tad rakstīšu šo recenziju.

„Ir 250,000,000-ais gads, un Zeme ir dzīva un vesela. Cilvēku suga jau sen izmirusi, taču planēta joprojām dod pajumti pārsteidzošam dzīvības formu klāstam. Izņemot dažas dīvainas fosilijas, vairs nav nekādu ziņu par to, ka mēs jebkad būtu eksistējuši.” (Žurnāls New Scientist)

Jāsaka, ka sava žanra ietvaros Velbeks tik tiešām ir gana asprātīgs un spējīgs likt vīpsnāt. Ir interesanti, ieturēti un tīri stilīgi. Kad es to pirmīt teicu, es tiešām to pilnasinīgi domāju: prasmīgs štancējums.

Katrs laikmets droši vien atrod savus raksturus, ko definēt par svarīgiem un iekļaut savā literatūrā. Nāk prātā Šekspīra prinči un augstmaņi, cēlsirdīgie raksturi, angļu Viktorijas laika noveļu aristokrāti, Dostojevska aprakstītie ― kā lai pieklājīgi pasaka ― „vienkāršie ļaudis”. Velbeka gadījumā tas ir avantūrists, trulenis, kas fiksi ticis pie miljoniem un tērē savu vēlīno dzīvi, iesaistoties uz citplanētiešiem orientētā sektā un ielaižoties mīlas sakarā ar pupainu spāņu blondīni, kas nemīl valkāt biksītes.

Varbūt te tiešām ir kas zīmīgs. B.E. Eliss raksta par kādu sociopātisku, baiļu un trauksmju vajātu sērijslepkavu („Amerikāņu psihopāts”); K. Krahts ― vācu jaunieti izdzīvojam pārtijus, nevērīgas intīmās attiecības un mežonīgu alkohola daudzumu gandrīz katru dzīves minūti („Fāzerlande”), M. Eimiss stāsta par it kā filmas producentu, ko vai uz pusēm rauj tieksme pēc naudas, dziņa pēc pornogrāfijas un vēlme masturbēt („Nauda”). Hmm, varbūt šeit tiešām ir tendence.

„Vāvere jau neies ciekuržu pirkt.” (Tautas paruna)

Ja Velbeka izvēlētajā tematikā ir kāds patiess jaunpienesums, tas droši vien ir jau pieminētā sekta, kā arī cilvēku klonēšana. Nebiju vēl lasījis darbu, kas būtu tik asprātīgi ap šiem tematiem spēlējies. Smieklīgs ir stāsts par marginālo, citplanētiešus dievinošo cilvēku saujiņu, kas iegūst vispirms mediju atzinību (caur pilnīgu tuftu, starp citu), tad masu piekrišanu, līdz beidzot kļūst par galveno visas jaunās cilvēku rases ģenētisko veidotāju.

Romānā atrodam trīs stāstījuma vedējus: Danielu, Danielu24 un Danielu25. Pirmais ir mūslaikos dzīvojošs komēdiju skeču meistars, otrais ir viņa klonēta kopija pēc vairāk nekā tūkstoš gadiem, trešais ir nākamā klonētā kopija, ko pēc Daniela24 nāves ātri vien uzriktē un no „centra” nogādā Danielu klonu dzimtas „bāzes stacijā”.

Velbeks uzbur mums vīziju, kurā nākotnes cilvēki mitinās aiz elektrizēta žoga noslēgtās mājelēs un tikuši ģenētiski modificēti, lai spētu pārtikt vienīgi no ūdens, saules gaismas un pāris kapsulām minerālsāļu. Valda dziļa izolācija. Vienīgā sociālā struktūra, kas vēl palikusi, atskaitot mistisko „centru”, atgādina tādu kā čata istabu: jauncilvēkiem ir dota iespēja uzmeklēt citus tīkla tiešsaistē un piedāvāt sazināšanos. Amizantā kārtā, šķiet, ka jauncilvēki vislabprātāk izmanto šo tehnoloģiju, lai pārsūtītu viens otram japāņu haiku stilā sacerētus pantiņus un pēcāk apspriestos par tur ieskicēto sajūtu buķeti.

Pats Daniels-pirmcilvēks nākamībai atstājis savu dzīvesstāstu, kuru viņa klonētie pēcteči tiek aicināti lasīt un aprakstīt komentāros. Gan vienu gan otru mēs atrodam grāmatā. Katrs klons ielicis savu artavu, tā teikt, akadēmiskajā studijā par tematu „Daniels”.

Lasu un nevaru nepamanīt līdzību ar sev tik labi pazīstamajiem Oksfordas akadēmiķiem. Arī tie jau gadsimtiem ilgi sēž savās viduslaikos būvētajās studijās un raksta pārsvarā taču tikai viens otram mērķētas publikācijas. Kad kāds aiziet mūžībā, viņa vietā institūcija bez lielas vilcināšanās ieliek nākamo studijas iemītnieku. Nākamo reinkarnāciju. Ak, jā, šī grāmata ir pilna ar alūzijām un mājieniem budisma virzienā, lai gan domāju, ka visai diletantiskiem. Par to vēlāk.

Un vēl: trešais, ar ko šī nākotnes Danielu armāda gribot negribot asociējas manā prātā, ir mūslaiku blogosfēra. Arī šeit autori, arī šeit trauslas sociālās struktūras un lasītāju komentāri. Arī šeit cilvēki, kas labprāt sevi dēvē vārdos ar pieliktu ciparu galā: indulis24, ansis7, kaulins3.

Lai kā nu būtu, gan Daniela nākotnes klonu, gan Oksfordas akadēmiķu gadījumā diemžēl nākas konstatēt augsti intelektuālu nodarbi, kas pārāk bieži tiek piekopta blakus gaužām noplicinātai sociālai dzīvei ― traki nesulīgs dzīvesveids. Dzīvo allaž kāds cits, bet tev atliek tikai sēdēt un pierakstīt savas domas. Velbeka nākotne diez ko rožaina nesolās.

„[Kristietību kā Eiropas civilizācijas pamatu ir nomainījusi] absolūti reliģiski pozitīvistiska attīstības un progresa ideja ― ō, pēc desmit gadiem, ō, pēc 500 gadiem būs nezkas, viņi visi lidināsies, turoties pie saviem pautiem, un tā tālāk, pakasīsi kreiso pautu, lidosi pa kreisi, labo ― aizlidosi pa labi, un dzīve būs ... dzīve būs neaprakstāma. Jā.” (Aleksandrs Pjatigorskis)
 
Pats Daniels-pirmcilvēks gan dzīvo pa īstam un ar vērienu. Cik daudz nācies lasīt grāmatu, kurās galvenā varoņa finansiālie jautājumi netiek absolūti cilāti; gandrīz jātic, ka visus viņus literāts apveltījis ar maģisku naudas mašīnu, un tā ir tikai mūsu ― melnstrādnieku ― liksta, ka jānodarbojas ar garlaikotu rutīnu (recenzijas?), lai tiktu pie vērtīgajiem papīrīšiem. Šinī gadījumā Daniels kļuvis pazīstams ar saviem indīgajiem komēdiju skečiem un citiem visai odioziem mediju projektiem. Tā vien šķiet, ka kritiķi mīlēs Danielu un viņa novatoriskos projektus, lai vai kādas riebeklības viņam neienāktu prātā īstenot. Tā nu dzīves beigās Daniels var ērti atdusēties uz vairākiem miljoniem eiro.

Patērētāju sabiedrībā runāt par piepūli nav stilīgi, un autors attiecīgi uzbūris mums ainu, kurā Daniela naudas žūkšņi atnākuši pie viņa nemanot. Tīkams, bet iluzors naratīvs. Lai kā gribētos, nauda joprojām nav tikai tāds sūds, ko var nopirkt par lētu naudu ― par spīti visam citam, kas par tādu jau kļuvis: Ikea mēbeles, nocenotas dizaineru lupatas, DVD izlases. Nenoliedzu, ka veiksminieki, protams, eksistē, taču pārējiem 98% no populācijas tas būs tikai nepiepildīts sapnis, ko izsapņot pie DVD atskaņotāja kārtējās melnstrādnieka darba dienas vakara cēlienā.

„Jāseko Velbekam un jāmauc tik uz dullo citāti savā darbā.” (Gatis Miķelsons)

Smieklīgi, bet, aplūkojot Velbeka portretus internetā, konstatēju, ka viņš trakoti atbilst tam, kādu es gara acīm būtu iztēlojies romāna galveno varoni Danielu. Atceros fotogrāfiju, kurā Velbeks ― vīrelis nu jau uz gadiem piecdesmit ― smēķēdams brauc pie sava auto stūres. Nu uz mata kā Daniels, novecojušais komiķis-mizantrops, dodoties ciemos pie savas neizsakāmi jaunās un seksīgās spāņu draudzenes un sapņojot par „pupiem un kūšiem”. Ticams, ka Velbeka aprakstītais Daniels pauž kādu autora sentimentu, domājot pašam par sevi. Šķērmainais ciniķis, klauns, kas būvējis karjeru, smīdinot citus, bet mūža nogalē līdz ar eksistenciālām skumjām un riebumu pret cilvēku smiekliem vispār nācis pie atziņas (visu komiķu visrūpīgāk maskētās patiesības), ka dzīvē nav nekā smieklīga.

Velbeks ar savu lasītāju izdara ko līdzīgu. Vispirms tu smīkņā par autora cinismu un bezkaunīgo ironiju, sak, jā mēs jau zinām, cik trula ir dzīve un cik lēti tās lietas notiek. Ar aizrautību un erekciju izburies cauri aprakstītajām pišanās ainām, kurās, gods kam gods, no nervozas pašcenzūras vairs, šķiet, nav palicis ne kripatas (phu, tik tālu nu būtu; atceros, pat Ingas Ābeles nesenajā stāstu krājumā „Sniega laika piezīmes” vārds „peža” tika lietots bez īpašas vilcināšanās, savukārt mans MS Word valodas korektors to pasvītro ar sarkanu strīpu). Izdari to visu, bet romāna beigās tomēr esi spiests nonākt pie slēdziena, ka dzīve laikam nav vis tikai tāds bulšits.

Kaut kādā ziņā Velbeks veic to pašu manevru, ko Jaunā Rīgas Teātra izrāde „Ledus”  reiz darīja ar saviem skatītājiem. Pār tevi vispirms tiek aumaļām nogāzta kaudze jutekļus pārsātinoša pišanās materiāla, tā lai pēc tam varētu rāmi klausīties, kad kāds sāktu klusiņām runāt par (atvainojos par banalitāti) mīlestību. Varbūt tieši ar šo metodi Velbeks „liek aizdomāties par dziļākām dimensijām” kādam grāmatas kritiķim, kas citēts uz muguras vāciņa.

Klaji moralizēt un runāt par nopietnajām lietām diez vai ir piegājiens, ko postmodernais un morālajā relatīvismā labi skolotais lasītājs spētu jebkad ņemt par pilnu. Bet Velbeks tomēr mēģina un izdara to gana gaumīgi. Tā vien liekas, ka šajās dienās, lai kopumā skaitītos gaumīgi, autoram par visām varītēm ir jābūt kaut drusciņ pašironiskam, citādi nevar.

47 gadu vecumā Daniels līdz ausīm ieķeras Esterē, kuru ievēro, caurskatot video proves savam jaunākajam pornogrāfijas/vardarbības video projektam (atstāšu detaļas lasītājam iepazīšanai). Taču pat šādā, visstulbākajā no stulbākajiem, mīlas sakarā nokļuvušam, Velbeks Danielam liek aplauzties, padoties un teikt šādus vārdus: „Tāpat kā tik daudziem citiem ņirdzējiem un deguna šķobītājiem, kuri galu galā padodas, arī man neatlika nekas cits kā noliekt galvu neizsakāmā un apbrīnojamā mīlestības spēka priekšā.” Ar stulbu blondīni, 47 gados, miesaskāram izvirtulim, vecam mizantropam ― būs gana pašironiski. Žetons Velbekam.

Vēl par amizantu mīlestības vēstnesi romānā kalpo Daniela suns Fokss. Tik tiešam ― kur vēl labāku simbolu mūslaikos sameklēt. Suņuks, kuru tu baro, ved pastaigāties, un kurš gluži vai automātiski atbildēs tev ar dusēšanu pie kājām un to padevīgi skumīgo, pētošo skatienu, uz kādu laikam tikai šī suga ir spējīga. Nesaprotu, kur te pat mūsu (ņirdzēju un izvirtuļu, vai ne) laikmetā būtu vieta cinismam. Savā romānā Velbeks suņus pamanās nosaukt gan par mīlestības mašīnām, gan par mīlestības trenažieriem, un šķiet tīri trāpīgi. Romānā figurē trīs Foksi: Daniela pavadonis, kā arī Daniela24 un Daniela25 klonētie šuneļi. Pirmo tīši sabrauc spāņu celtnieki, pēdējo ar bultu nošauj nākotnes mežoņi. Sunim suņa dzīve.

Apskatījos Vikipēdijā un pamanīju, ka arī britu avīzes „The Guardian” kritiķis Mišels Vortons (Londonas Universitāte) savai recenzijai vārdu devis ar atsauci uz suņiem. Žetons internetam.

„Paroles maiņa ir obligāta.” (Jūsu Hansabanka)

Romāna gaitā Velbeks nekautrējas mest atsauces uz filozofiem, it īpaši Nīči un Šopenhaueru. Dzird pieminam Balzaku, Bodlēru, Vāgneru; čum un mudž atslēgas vārdi, kas sakasīti no mūslaiku zinātnēm: neirozinātnes, datorikas ― ūja, pat kvantu kosmoloģijas. Neticu, ka jebkam no tā apakšā stāv autora kompetence, drīzāk vien tāda atdarinātāja un skeču meistara triks. Kā cilvēks ar kompetenci eksaktajās zinātnēs lasu Velbeka atsauces uz kvantu fiziku, Tjūringa mašīnām un kosmosa viļņa funkciju ― un spriežu, ka Velbeks gluži vienkārši nesaprot, par ko viņš runā. Lai gan man tīri labi iepatikās viņa ideja par sociālo entropiju, kā arī diskusija par matēriju kā informācijas nesēju. Liek atminēties Seta Loida (Seth Lloyd, kvantu datorikas eksperts) ideju par visumu kā lielizmēra datoru jeb informācijas pārstrādātāju. Tāpatās nespēju noticēt, ka Velbekam būtu jebkāda dziļāka sapratne par filozofijas idejām, kuras viņš piemin, lai gan man patika viņa atzinums, ka, iespējams, Paskāls neskraidīja apkārt ar sievietēm gluži vienkārši tāpēc, ka atrada „Kristu par halucinogēnāku”. Varbūt Velbeka nekautrīgi demonstrētā nesaprašana ir visa tā sāls. Kas būtu pat diezgan atbilstoši tai sabiedrībai, kuru viņš cenšas aprakstīt.

Grūti dzīvot laikos, kad nezināšana un nekompetence ir vērtīgas mantas. Labi, ka vēl vismaz universitātes pastāv.

„Excuse me, Sir, we are closing in five minutes.” Kafejnīcas Starbuck’s apkalpotājs.

Grāmata lielā mērā ir vēstījums par patērētāju sabiedrību ar visām tās baudām un šaušalām. Ir diezgan viegli par konsjūmerismu runāt garām, vispārīgi sentimentālām frāzēm, bet svarīgi atcerēties, ka iespējams arī šo parādību analītiski sašķēlēt, tādējādi darot to pētāmu un saprotamu. Labāko man pazīstamo akadēmisko darbu par patērētāju sabiedrību ir sarakstījis Zigmunts Baumans (Zygmunt Bauman) ar nosaukumu „Dzīves patērēšana” (Consuming Life). Šai darbā atradu sev vienkāršu recepti kā definēt centrālās konsjūmerisma tendences ar divām, nesarežģītām un savstarpēji saistītām tēzēm.

Pirmā: patērētāju sabiedrību raksturo vēsturē vēl nepieredzēts uzsvars uz vajadzību apmierināšanu. Situācija, kad šī viena, diezgan triviālā un visos laikos eksistējusī cilvēku nodarbe tikusi iecelta par centrālo cilvēka pasaulē-esības sastāvdaļu un sabiedrības dzinējspēku. Vajadzības tiek izceltas, radītas no jauna, rafinētas un nostiprinātas ― un svarīgā kārtā tā vienmēr ir patēriņa prece, kas tiek stādīta kā vajadzību apmierinātājs.

Otrā: šī tirgus tipa patēriņa preču apmaiņa kļūst par modeli cilvēku savstarpējām attiecībām. Cilvēki izvēlas draugus tāpat, kā viņi pērk mašīnu internetā: pēc definētiem parametriem un domājamies sevi esam vienīgo gribošo būtni šinī transakcijā. Patērētāju sabiedrību raksturo aizvien lielāka personas kļūšana par patēriņa preci gan paša uztverē, gan attiecībās ar apkārtējiem. Iztēlojies slavenības, iztēlojies draugiem.lv ― citu profilus un pats savējo. Cilvēki kā lietas, kuras pēc vajadzības savāc, izlieto un nekautrējoties aizmet, kad vairs nepatīk.

Ar divām tēzēm ir gandrīz pietiekami, lai izveidotu tādu kā idejisku mugurkaulu Velbeka darbam, ap kuru tad organizēt aprakstīto.

Darbā, starp citu, čum un mudž no patēriņa precēm, un tās ierauga pat Daniels24 simtiem gadu tālā nākotne, kad izlemj pamest savu „staciju” un pirmo reizi dzīvē doties ceļojumā. Cilvēce ir izmirusi, nekas nav vairs palicis no literatūras un mākslas, arhitektūras vērtībām, taču fotoaparāts Rolleiflex ar dubultobjektīvu un matētu metāla korpusu, ko Daniels24 uziet kādā pamestā cietoksnī, ir ideālā darba kārtībā. „Noslēga malas atvērās un aizvērās ar zīdainu klakšķi”.

Darbs ir pilns arī ar nevērīgo, priekšmetisko cilvēku attiecību piemēriem: vecāki, kas nomirst pamesti pansionātā, kamēr dēls atrodas komandējumā Korejā; sieviete, ko zinātnieks bezkaislīgi nomet no klints, domājamies to esam ne vairāk kā „glītu atomu izkārtojumu”; un, protams, pats Daniels, kuru viņa draudzene nedomājot nosviež, kad pienācis laiks doties uz Ameriku.

„Ja svilpes pūšana mūsdienās tiek iedrošināta un pasargāta, vai mums kā dakteriem vajadzētu ziņot bez vilcināšanās?” No britu medicīnas izdevuma

Bet galvenais stāsts Velbeka darbā laikam tomēr ir stāsts par cilvēku vientulību un par viņa meklējumiem pēc .. hmm .. laimes, atpestīšanas, remdinājuma eksistenciālajai niezei. Nevienai no šīm lietām Velbeks nespēj piedāvāt atrisinājumu patēriņa preces izskatā, tādējādi arī iezīmējot teritoriju, kurā konsjumeru ambīcijas neglābjami aplaužas.

Daniels nomirst viens, nelaimīgs un nevienam nevajadzīgs. Daniels24 veģetēs vēl 60 gadus minerālsāļu pančkā, bet nejutīsies ne laimīgs, ne atpestīts. Cilvēce ir uzvarējusi nāvi (klonēšana), izsalkumu un novecošanos (ģenētiska modifikācija), stipras fiziskas ciešanas (nervu jūtības samazināšana), bet tās laimes kā nav tā nav.

Estere sagādā Danielam pirmklasīgu visdažādāko paveidu seksu („Estere nosēdēja uz manis vairāk nekā stundu, paceļoties un nosēžoties uz mana metamā, ap kuru savilka un atslābināja nule epilēto pežu [..]”), bet tu lasi un saproti, ka ne jau par to ir stāsts. Pasauli neglābs uroloģija.

„Pagriez skaļāk un dziedi līdzi.” Radio Skonto

Pasauli droši vien neglābs arī pārceptais budistu kičs, kuru Velbeks uzbur par savu jauncilvēku, ja ne reliģiju, tad garīgo vadlīniju. Jebkurā gadījumā ar īsto budismu tam sakara maz. Par budismu esmu klausījies runas un lekcijas pēdējos četrus gadus Oksfordas Universitātē, un jāsaka ― jau atkal ―, ka Velbeks nesaprot, par ko runā (apzināti vai neapzināti). Budisms nav asociāla veģetēšana aiz dzeloņstiepļu žoga.

Iespējams, ka romāna nosaukumā minētā „sala” ir vieta, kur tad būtu meklējamas visas tās lietas, par kurām mūža nogalē domā Daniels, un kuras viņa un Velbeka sapņos varētu glābt to pasauli. Ticams, ka vismaz suni Foksu tur ielaistu. Taču sala tā arī paliek Velbeka neapgūta, un, apzinoties zināmu vecmodību savos priekšstatos par šo mākslu, jāsaka, ka Velbeks beidz tur, kur baudāma literatūra tikai sākas.