Dalailama = mc2

Budistu uzskatos apgaismība ļoti bieži tiek uzlūkota kā pats augstākais mērķis, stāvoklis, uz ko tiekties katram šīs reliģijas praktizētājam; lai gan būtu arī kļūdaini domāt par šo apgaismību kā par ko milzīgu, nesasniedzamu vai citpasaulīgu. No paša pieredzes labi zinu, ka starp daudzajām lietām, ko meditācijas skolotāji mīl sacīt saviem skolēniem, ir arī doma par nejaušo blakussēdētāju. „Tas tiešām ir iespējams!” viņi teic. „Tavs vakardienas blakussēdētājs tramvajā, stāvvietas apsargs, kurš paņēma taloniņu, sirmā kundze no bibliotēkas – kāds no viņiem arī varētu būt apgaismots”.

Jocīgi, taču saprotamākais veids, kā pie sevis spēju aprast ar šo domu, ir iztēlojoties Dalailamu. Domājot, ka mans šķietami drūmais, rūpju māktais tramvaja biedrs īstenībā varētu būt maskējies Dalailama! Niekojas, palaidnis! Aizies mājās, noņems tās pucētās ūsas un ausaini – un smiesies kā traks. Mirkšķinās savas dzīvelīgās, brillēs ietērptās ačeles un smiesies, kāds gan dulls kumēdiņš ar šo dienu viņam izdevies.

Zinu jau zinu. Īstenībā apgaismots Dalailama neskaitās vis, un smaidot pats to atzīs.

Domājot par Viņa Svētību Dalailamu un nesen latviski klajā nākušo grāmatu „Visums vienā atomā. Kā zinātne un garīgums var kalpot mūsu pasaulei”, man gribot negribot jādomā par starpkultūru dialogu, jā, varbūt pat par civilizāciju sadursmēm. Tik liela šķiet atšķirība starp Dalailamas nesto intelektuālo bagāžu un mūsējo – rietumnieku. Cik noprotu, Dalailama ir izcils, ārkārtīgi izglītots speciālists savā intelektuālajā tradīcijā. No agras bērnības skolots budisma tekstos un ar to saistītajā filosofiskajā literatūrā. Dalailama ir vingrinājies gan meditācijas praksēs, gan savas tradīcijas filosofiskās diskusijās un „praktiskā kontemplācijā” – domājams, ka pārzina tās lieliski.

No otras puses, teju nekas no tā nav mans lauciņš, vai kaut puses no Rietumos dzimušo izglītoto cilvēku intelektuālās bagāžas sastāvdaļa. Dalailamas pārstāvētā domas tradīcija man šķiet tikpat sveša, cik man svešs ir Japānas Noh teātris vai ķīniešu medicīnas prakses, Austrālijas aborigēnu mitoloģiskās sistēmas un Ziemeļindijas klasiskā mūzika.

Ir ārkārtīgi viegli šo plaisu novērtēt par zemu. Teikt „budisma doma” vai „hinduisma filosofija” ir sacīt ko tikpat neizsakāmi trulu kā „Rietumu domāšana”. Tie ir gadsimtu gadsimti, miljoniem cilvēku dzīvju un desmitiem domātāju: Sokrats, Aristotels, Akvīnas Toms, Kants.. pat uzskaitīt negribas. Tādi apgalvojumi kā „Rietumu domāšanā dominē tieksme pēc objektivitātes” liekas sakām ko tik neiespējami trulu, ka neattopi ne īsti piekrist, ne nepiekrist. Sacīt, ka budisms radīja intelektuālu reakciju un nošķelšanos no tā laika Indijā dominējošās filosofijas, ir rādīt ar pirkstu uz ko tikpat milzīgu kā antīkās domas un kristietības mijiedarbība Eiropas intelektuālajā vēsturē. Pat klāt ķerties negribas, kur nu vēl izsacīt viedokļus.

Taču ar visu šo Dalailama – tā vien liekas – Rietumos jūtas lieliski! Viņam izdevusies brīnišķīga sabiedrisko attiecību kampaņa. Dalailama ir T-kreklu ikona, Nobela miera prēmijas laureāts, gaidīts ciemiņš ar neskaitāmiem sekotājiem, grāmatu autors.

No tiesas nezinu, ko viņš īstenībā par mums domā. Mums – rietumniekiem. Nekopti, vulgāri alkohola patērētāji? Vai kas gluži pretējs? Savos pusaudža gados Dalailama ticējis, ka itin visiem baltajiem cilvēkiem piemīt vieda un dziļa izpratne par zinātnēm. Viņš toreiz ar apbrīnu lūkojies uz nedaudzajiem savā rezidencē nokļuvušajiem priekšmetiem no Rietumu pasaules: teleskopu, uzvelkamo pulksteni, filmu projektoru. Ko tu domātu, ja visas tev pieejamās zināšanas par Rietumu civilizāciju nāktu no šiem te artefaktiem, dažiem skatāmiem filmu rullīšiem (Otrais pasaules karš, Anglijas karaļa kronēšana, Čārlijs Čaplins) un varbūt vēl kādas grāmatas?

Nesenā „SestDienā” uzgāju minējumu, ka Dalailamas rīcībā it kā atrodoties Šveices armijas nazis. Jautājumi nebeidz skriet cauri galvai: vai Dalailama ir lasījis „Nožēlojamos”? Skatījies olimpiskās spēles? Varbūt pabijis Baireitas operas festivālā? Diez ko Dalailama pārdotu eBay vietnē? Kāda izskatītos viņa mobilā tālruņa kontaktu liste, un ko viņš turētu lejuplādētu uz sava iPod atskaņotāja, ja viņam tāds būtu?

Lai kā arī nebijis, šodien pie latviešu lasītāja ceļo Viņa Svētības Dalailamas autorizētais izdevums par – Rietumu zinātni. Esat dzirdējuši par Ravi Šankara (indiešu sitāras meistars) mēģinājumiem komponēt Eiropas simfoniskajam orķestrim? Šī grāmatiņa liekas teju līdzīgs, ja ne vēl ambiciozāks eksperiments domas sintēzē.

No tiesas, kas gan Dalailamam būtu par zinātni sakāms? „Man nekad nav mācīta zinātne,” skan grāmatā pirmais nodrukātais teikums. Dalailama droši atzīst, ka nesaprot teju neko no matemātikas un ir gandrīz pilnīgs audsaiders vai it visās zinātnes norisēs. Un, galu galā, pašu budistu nolūks nav vis izzināt pasauli, drīzāk jau pārvarēt ciešanas. Grāmatā lasām (102), ka „patiesību sakot, viss, ko aptver fizika un dabaszinātne, ir ietverts pirmajā no četrām Lielajām Patiesībām”. Tikai pirmajā no četrām! Par ko mēs te vispār runājam, gribas vaicāt. Grāmatā atrodam arī Budas slaveno metaforu par cietēju ar iešauto bultu, kas kalpo par ilustrāciju cilvēka (Eiropas zinātnieka nu noteikti!) muļķīgai tieksmei pēc patiesības noskaidrošanas, tai vietā lai dakterētu  savas paša ciešanas.

Taču zinātne Dalailamam nepārprotami interesē, un šinī lauciņā viņš iemantojis dažus izcilus draugus. Lai minam Karlu Poperu! Arī Deividu Bomu (David Bohm) – lielisks teorētiķis un domātājs – un Antonu Ceilingeru (Anton Zeilinger) – ļoti slavenu un joprojām aktīvu kvantu fizikas pētnieku. Mazāk varu pateikt par Dalailamas draugiem citās nozarēs (bioloģijā, neirozinātnē), taču viņa skolotāji kvantu fizikā patiešām ir izcili. Saskrien siekalas mutē, dzirdot par privātstundām un laiku, ko šie fiziķi veltījuši možajam tibetietim; vien nekļūst skaidrs, ko tad Dalailama pats no šīm tikšanās reizēm ieguvis. Lai lasām grāmatā: „Klausoties ļoti uzmanīgi aizraujošā sarunā ar fiziķiem Bomu un fon Veiczekeru, es jutu, ka varu apjēgt argumenta sarežģītību kopumā; diemžēl, kad sesija beidzās, nekas daudz no visa iegūtā nebija palicis pāri,” (34) „es atceros Boma pacietību, viņa maigo balsi un laipno attieksmi pret mani,” (62) „Lai pilnībā izvērtētu šo paradoksu, ir nepieciešama sarežģītu matemātikas vienādojumu izpratne, kas diemžēl man nav pa spēkam” (35).

Dalailamas skats uz Rietumu zinātni ir un paliks dziļi idiosinkrātisks nespeciālista redzējums, taču viņa aizraušanos sapratīs daudzi. Pat grūti iztēloties, kad vēl Rietumu sabiedrībā būtu valdījusi tāda zinātnes pielūgsme un interese par pētniecības sasniegumiem. Zinātnes žurnāli (New Scientist, Scientific American), tai veltīti telekanāli (Discovery Channel), aizraušanās ar jaunākām tehnoloģijām un filmas par transformeriem – mēs nudien esam zinātni varen cienoša civilizācija.

Un, runājot kā speciālists, varu teikt, ka vismaz fizikai būs mums vēl ārkārtīgi daudz, ko piedāvāt. Miniatūri melnie caurumi un supersimetriskās elementārdaļiņas CERN paātrinātājos ir tikai pats sākums. Pilnīgi iespējams, ka jau pēc pusgadsimta mēs uzlūkosim savu visuma laiktelpu par 11-dimensionālu (superstīgu teorija). Lai minu vēl kvantu mehāniku ar tās joprojām neatrisinātajām mīklām, kuru sakarā zinātnieki un filosofi pavisam nopietni izsver iespēju, ka mēs varētu mitināties (labi definētā nozīmē) paralēlās pasaulēs! Melo tie, kas saka: viss ir atklāts. Revolūcijas fizikā ir tikpat iespējamas šodien kā Einšteina jaunības gados.

Taču atpakaļ pie Dalailamas un viņa grāmatas. Jāteic, kā ir: par zinātnisku vai pat sistemātisku šo darbu ir grūti nosaukt. Nudien, teju vistraucējošākā lieta grāmatā ir Dalailamas izvēlētā prezentācijas metode. Garlaicīgi jau nav; varam klausīties, kā Dalailama vadījis bērnu dienas Tibetā, skolojies tajā un citā filosofijas novirzienā, iesaistījies aizraujošās debatēs ar zinātniekiem, kā viņš spilgti atceras kādu notikumu no savas pagātnes – gluži cilvēcisks pastāsts. Taču šāda teju neformāla pastāsta ietvaros tiek atklāts itin viss Dalailamas sakāmais.

Viņa norādītie sadursmes punkti starp budismu un mūsdienu zinātni, ieskicētās budisma filosofijas pamatteorijas, nopietnie ētiskas dabas aicinājumi – viss, itin viss iekļauts un prezentēts stāstījuma formā, kas drīzāk atgādina tautas pasaku vai vaļu mednieka piedzīvojumu stāstus pie kamīna. Trūkst jebkādas norādes vai nošķīruma starp svarīgākiem un mazāk svarīgiem izteikumiem, visu aprij teju vienveidīgais naratīvs. Ai, kā man būtu gribējies trīs-četru teikumu amerikāņu stila „Summary” katras nodaļas iesākumā.

Jo par katru no grāmatā skartajām zinātnes nozarēm (teorētiskā fizika, evolucionārā bioloģija, psiholoģija, neirozinātne, ģenētika) Dalailama patiešām pamanās pateikt ko vērtīgu, saprotamu un interesantu. Tā uzzinām, ka no budisma viedokļa ideja par noteiktu visuma sākumu ir nepieņemama (83). Ka budisma domā svarīgs ir pieņēmums, ka pilnīgas zināšanas par pasaules izcelšanos nav iespējams iegūt (88). Ka Dalailamam apšaubāma liekas doma par ģenētisko mutāciju pilnīgu nejaušību (101), jo viņa uzskatu sistēmā svarīgu lomu spēlē karma un ar to saistītās postulētās mijiedarbības. Ka Dalailamu vairāk interesētu iedalījums jūtīgās un nejūtīgās būtnēs (102), nevis dzīvās un nedzīvās. Ka viņš kā budists nevar pieņemt mentālās pieredzes pilnīgu reducēšanu uz matēriju (121) un pieļauj kauzālas mijiedarbības iespēju virzienā no pirmās uz otro (122, 123, 125). Ka, no budisma viedokļa, svarīgāka liekas atšķirība starp „aptraipītiem” un „neaptraipītiem” prāta stāvokļiem, nevis starp kognīciju un emocijām, kā tas biežāk varētu būt Rietumu psiholoģijā (162).

Visas ļoti vērtīgas un vērā liekamas domas, taču kālab man jācako ar zīmuli pa grāmatu kā aklai vistai, līdz visu šo atrodu?

Diemžēl tādā pat vienveidībā noslīkst daudzas citas no Dalailamas izteiktajām, manuprāt, diezgan vērtīgajām idejām. Dalailama ciena un dziļi respektē zinātnes sasniegumus. Uzzinām par viņa lēmumu Tibetas klosteru koledžās uzsākt fizikas pamatkursa mācīšanu. Un par Dalailamas gatavību atzīt budisma tekstu atpalicību dabas un visuma sakarību skaidrošanā un vēlmi tos interpretēt pa jaunam mūsdienu zinātnes gaismā. Pēc visa spriežot, Budisma un Rietumu zinātnes intelektuālā laulība patiešām varētu būt darbināms projekts.

Arī Dalailamas sacītais par zinātni un ētiku šķiet vērtīgs un vietā. Dalailama īpaši pievēršas gēnu inženierijai un ar to saistītajiem riskiem, aicinot katru pētnieku drosmīgi izvērtēt sava darba pielietojumus un morālās sekas. Un es pēkšņi aizsapņojos par ūdeņraža bumbu. Taču arī šo baismīgo ieroci radīja saujiņa parastu zinātnieku! Nu, ērts, labi apmaksāts darbs. Piecelies septiņos, žāvādamies aizdodies uz kantori, atplēs neizlasītās vēstules. Un tad pamazām sāc šiverēt apkārt pa tāfeli un knibināties ap visiem tiem kodolfizikas papīriem.

Dalailama arī izvirza domu par plašām sadarbības iespējām starp Rietumu psiholoģiju, neirozinātni un budisma meditatīvo tradīciju, kas lielu vērību pievērš disciplinētai introspekcijai un prāta stāvokļu iekšējai analīzei. Kā nespeciālists baidos komentēt, taču gana interesanti liekas viņa centieni savest kopā kalnu vientuļniekus, meditācijas adeptus ar Rietumos skolotajiem neirozinātniekiem.

Biežāk traucē, nekā palīdz Dalailamas daudzie izklāsti par savas tradīcijas filosofiskajiem uzskatiem (atkal jau tai pašā vienlaidus naratīvā), kā arī viņa ieskicējumi attiecībā uz meditācijas praksi (īpaši nodaļā „Virzoties pretim apziņas zinātnei”). Baidos, ka tieši šīs tematikas dēļ grāmata lasītāja uztverē riskē kļūt par vieglu halucinogēniķi. Stāsta, ka līdzīgs efekts pārņem, lasot stacijas tuneļos nopērkamo ezoteriku: vieglītēm antidepresīvi un allaž ļoti halucinogēni.

Jāatzīstas, ka vairumā gadījumu es Dalailamas sacīto šīs tematikas virzienā nedz īsti saprotu, nedz arī spētu komentēt. Tā, piemēram, varam apsvērt filosofa Asangas izstrādāto sistēmu ar 51 mentālo faktoru (163), jebšu lasīt par „svēto būtņu „nolaišanos” uz mūsu planētas pozitīvās karmas izsmelšanas rezultātā” (104), un Abhidarmas četru veidu dzimšanas procesiem (105). Neprasiet man! Tad jau es drīzāk komentētu aborigēnu mitoloģiju!

Taču tajā brīdī, kad Dalailama sāk šiverēt pa manu lauciņu (teorētiskā fizika), es runāšu gan. Neko kliedzoši nepareizu jau Dalailama nepasaka nedz par fiziku, nedz arī citām zinātnēm, cik varu spriest. Taču nodaļa „Tukšums, relativitāte un kvantu fizika” ir riskanti tendencioza un prasa rūpīgāku komentāru. Ņemšu rokā savu zinātnieka skalpeli un lūkošu maķenīt pagraizīt.

Vispirms jau par kvantu fiziku. Man nav ne mazākās jausmas, ko nozīmē Dalailamas pieminētais „brānu jēdziens” (53). Un viņa piedāvātais EPR paradoksa izklāsts (68) ir – daudz nepārspīlējot – šaušalīgi nekompetents. Labāk vispār nelasīt.

Daudz nopietnākas grūtības slēpjas apstāklī, ka pat zinātnieku un ekspertu vidū vēl šodien nepastāv vienotas izpratnes par kvantu fiziku. Godīgā atbilde ir: mēs nezinām. Matemātiskie vienādojumi strādā lieliski, taču jau kuro desmitgadi zinātnieki un filosofi laužu kaklus ap Šrēdingera kaķi. Jau minēju augstāk, ka nupat apsvērtas tiek pat paralēlās pasaules. Nīlss Bors tā arī nespēja pilnībā izprast kvantu fizikas mīklas, un vēl pirms trim gadiem mans fizikas lektors Oksfordā par šo tika teicis „It’s a shame at the heart of physics”. Mēs nezinām, mēs patiešām nesaprotam, kādu fiziskās realitātes ainu kvantu fizika piedāvā mums akceptēt.

Šādā situācijā ir ārkārtīgi bīstami mēģināt apgalvot, ka kvantu fizika, lūk, kaut ko apstiprina, kaut ko pierāda, vai (pats halucinogēnākais no visiem) sasaucas ar tādām un tādām seno indiešu gudrībām. Dalailama, nupat tu runā par lauciņu, kur pat Kembridžas profesori un Oksfordas filosofi vēl šobaltdien kaklus lauž!

Cik noprotu, Dalailamas filosofiskais skatījums, balstīts indiešu budista Nagardžunas traktātos, ir tāds kā ideālisms: starp mūsu priekšstatiem un patieso lietu kārtību pastāv milzīga atšķirība (50), nav subjektu bez objektiem, kas tos saprot un paskaidro (68), mūsu fizikas modeļi ir tālu no patiesās lietu kārtības (71).

Vispirms jau man būtu ļoti grūti par šādiem jautājumiem filosofiski pacīkstēties ar cilvēku, kam asinīs nav ne pilītes no Eiklīda „Elementiem”. (Mūsdienu Latvijā gan to drīzāk saukā par „Ģeometrija 10. klasei” vai tamlīdzīgi). Jo mani pirmie pretmanevri pavisam noteikti būtu lūgt Dalailamam izskaidrot, kāpēc matemātika darbojas. Un kāpēc viss neticamais daudzums stingri saistīto fizikas likumu un formulu.. gluži vienkārši – strādā.

Taču par metafizisko gaumi nestrīdas. Nopietnāka iebilde man ir pret to, ka Dalailama mēģina izmantot zinātniskās teorijas (tos pašus, viņaprāt, neperfektos modeļus!), lai stiprinātu vai pat „pierādītu” savu filosofisko redzējumu. Relativitāte, viņš teic, un kvantu mehānika „apstiprina” un „pietuvojas” budistu kontemplatīvajiem uzskatiem par realitāti. Šis nu ir pilnīgi aplam. Relativitāte un kvantu fizika var tiklab lieliski aizstāvēt arī radikāli pretēju metafizisko redzējumu. Vietas manevrēt pa fizikas filosofiju pietiktu gan Dalailamam, gan kareivīgam reālistam-materiālistam.

Profilaksei citēšu trīs teikumus, kur Dalailama jau teju laiž šķērsām:

1) „kvantu līmenī matērija tiek skaidrota kā mainīga un grūti definējama” (53). Filosofisks jautājums, bet es saku: aplam. Kvantu mehānikā atrodam gan skaidrus, izsmeļošus vienādojumus, gan labi definētas elementārdaļiņu (elektroni, kvarki...) īpašības.

2) „Mūsdienu fizika ir pierādījusi, ka matēriju nav iespējams ne objektīvi uztvert, ne aprakstīt, neņemot vērā tās novērotāju, tātad matērija un prāts ir savstarpēji atkarīgi lielumi” (67). Pilnīgi aplam! „Prāts” un „novērotājs” nespēlē itin nekādu lomu universitātes kvantu fizikas grāmatās. Fiziķi labprāt modelē iespējamos visumus bez itin neviena dzīva novērotāja.

3) „relativitātes teorijas vissvarīgākais norādījums atklājas idejā, ka telpas, laika un masas jēdzieni nevar tikt uzskatīti par absolūtiem, permanenti eksistējošiem pašiem par sevi” (63). Aplam. Var gan. Vien ar to atšķirību, ka relativitātē tie spēlē daudz dinamiskāku lomu (transformējas viens otrā) nekā Ņūtona mehānikā.

Apzinos sevis kā recenzenta pienākumu izvērtēt arī darba tulkojumu latviešu valodā, tamdēļ likšu nu malā skalpeli un ņemšu rokā valodas daiļdārznieka grābeklīti, lūkojot norādīt uz tulkojuma veiksmēm un neveiksmēm.

Iepriecināja tādi pārtulkojumi kā „atbrīves ceļš” („way of liberation”), „darbnīcas” („workshops”?), „Virzoties pretim apziņas zinātnei” („Toward a science of consciousness”), amizantais, bet trāpīgais „darījumu cilvēki” („businessmen”?). Kā arī atklāsme par to, ka izplūdušajam, hipiju un New Age aktīvistu ar pseidozinātni, enerģētiskiem kristāliem un psihiskām strāvām piedrazotajam angļu „spirituality” pretim stāv latviešu saprotamais un vienkāršais „garīgums”.

Tad nu pievēršamies neveiksmēm, kuras, diemžēl jāsaka, šinī grāmatā sastopamas spektrā no rupja mehāniskuma līdz klajai nekompetencei. Pie pirmā pieskaitu „strikti runājot” (29), „loģists” (83), „literāro” (81, kad domāts ir „burtisko”), „pilnīgi jauna brenda laboratorija” (134), „kontemplēt uz” (146), „impozants” (96), kā arī plaši lietotos „manifestē” un „determinē” – kālab gan ne „izpaužas” un „nosaka”?

Par nekompetenci jāsauc „Kartēzijas/kartēziešu duālisms” (116, 120), „atomu solāro sistēmu modelis” (61, kad domāts ir atomu Saules sistēmas modelis), „vieglie un smagie kodolspēki” (87 – pareizi būtu „stiprie un vājie”). Mītiskais zinātnieks „Pali Kanoks” (79) droši vien būs nekas vairāk kā pali (valoda) kanons (budisma tekstu apkopojums). Un lai kas būtu nešpetnam lasītājam meklējams vai tulkotāsjaprāt atrodams „īpaši karstā un mitrā stāvoklī” (85), man tomēr šķiet, ka mūsdienu visums savu dzīvi uzsāka „karstā un blīvā” vidē.

Nopietnāks ir jautājums par budisma terminoloģijas tulkošanu latviski, un šeit tiešām būtu nepieciešama konvencija. Grāmatā pamanu vai nojaušu vairākus terminus, kurus pazīstu angļu valodas un pali versijās: mindfulness (sati), loving kindness (metta), insight (vipassana) – nojēgumus, kas ieņem centrālu lomu un definē stingras attiecības budisma tekstos. Lieti noderētu vienošanās attiecībā uz latvisko tulkojumu.

Un vēl: kāds radošs cilvēks varētu izdomāt un mums pasacīt, ko tie neironi īsti dara, kad viņi signalizē (angliski: fire) cits citam un sūta signālus (neuron firing). Neironi zibsnī? Plaiksnī? Mirdz? Tulkotājas piedāvājums ir „uzliesmo” (18), savukārt man reiz neformālā sarunā ar kādu talantīgu neirozinātnieci no Latvijas izspruka „pīkšķ”.

Visbeidzot, divas īsas rekomendācijas.

Iesaku šo grāmatu it visiem, kam patīk Dalailama, Indijā sakņotā filosofija un neformāli pastāsti pie iekurta kamīna. Uz zinātnisku precizitāti vai akadēmisku strukturētību gan neceriet.

Savukārt tiem, kas varbūt klusībā cerēja šai grāmatā atrast zinātniskus pierādījumus tam, ka „budisms ir patiess”, vai, taisni otrādi, ka „budisms ir aplams” un īstenībā Bībele par lielo sprādzienu izsakās daudz „pareizāk”, nāksies vilties. Tas gan arī man liktos dziļi maldīgs veids, kā raudzīties uz saviem reliģiskajiem uzskatiem. Citēšu vien kādu rindu no sava drauga un domubiedra Gilberta K. Čestertona rakstītā: „Mūsu vecā, barbariskā pasaulīte ir pieredzējusi daudzas neprātīgas un zaimpilnas reliģijas; cilvēki tika kalpojuši saviem dieviem ar nepiedienīgām dejām, kanibālismu, un zīdaiņu asinīm. Taču vēl neviena reliģija nebija kļuvusi tik zaimojoša, ka izliktos zinātniski pētām savu dievu, lai noskaidrotu, no kā viņš pagatavots”.

Zinātniski pamatota reliģija!? Kas par murgiem.