Jaunvārdi

Kafkas stāstā “Namatēva Raizes” var lasīt par Odradeku. Tas ir tāds nedzīvs, bet kustīgs nieks, kuru ārpus stāsta un paša Kafkas fantāzijām neviens varētu arī nebūt sastapis. Es mēģināšu jūs iepazīstināt ar “žvuāā” - izsaucienu, kuru es un domubiedri vēl joprojām pa reizei lietojam.

Sākumā formalitātes. “Žvuāā” varētu būt nācis no Francijas. Izklausās tā kā pēc franču valodas vārda, tā kā pēc parodijas par franču intonācijām. Vārdu izrunājot, jāievēro, ka uzsvars ir uz “ā”, kas vārda beigās izteiksmīgi jāpastiepj, toties skaņai “u” ir jābūt pavisam neuzkrītošai. Pēc vārdšķiras tas ir izsauksmes vārds. Nav tam ne locījumu, ne dzimšu, nekā tamlīdzīga. “Žvuāā” var lietot tikai atsevišķi; vienā teikumā ar citiem vārdiem tas nav iedomājams.

Šo izsaucienu lieto pēc tam, kad ir pieredzēts kas negaidīti gudrs un/vai sarežģīts. Pieredzēts parasti nozīmē no kāda sarunas gaitā dzirdēts. Tu klausies, klausies un vienā brīdī saki “žvuāā”. Tā nesaka aiz nesaprašanas - visu var saprast, bet stāstītais liekas grandiozs diezgan, lai kaut kā reaģētu. Ir svarīgi, ka tas ir saistīts ar gara dzīvi un augstajām zinātnēm. Ar “žvuāā” reaģē tikai uz kaut ko intelektuālu.

Protams, “Žvuāā” ir daudzslāņains. Pamatslānī ietilpst jau pieminētā konstatācija, ka nupat uzzinātais ir intelektuāli iespaidīgs. Līdz ar to “žvuāā” ir gluži kā kompliments pirmītējam runātājam. Šai te nozīmei pa virsu “žvuāā” sacītājs uzliek arī druku arogances, sak’ tu man te kaut ko baigi sarežģīto klārē, bet es esmu pietiekami apķērīgs, lai to saprastu un vēl atmēdītu ar “žvuāā”. Tas it kā sasaucas ar augstāk minēto par franču valodas parodēšanu. Un tam vēl pa virsu nāk nodoms izteikt joku. Jo “žvuāā” ir smieklīgs, pēc tā ir jāsmejas vai vismaz jāpasmīn ūsās.

Pilnīgam aprakstam vēl būtu nepieciešams kāds piemērs. Un tālu nav jāmeklē. Atveru Satori sarunu istabu :: deja ar Intelektu :: un lasu sarunā “Esamības problemātika”: “Vispār jau izskatās, ka objektiem ir nozīme tikai subjekta kontekstā. Subjekts vienkārši jūt nepieciešamību operēt ar objektiem, un tieši šī nepieciešamība arī nosaka objekta pastāvēšanu vai atmiršanu kā aktualitāti zaudējušam”.

Žvuāā!