Nofočē manu kapu

Kā tas ir – būt par sikspārni – mēs varam arī neuzzināt, taču Inga Ābele savos labākajos stāstos nonāk pavisam tuvu – vai tā man šķiet – atbildei uz jautājumu: kā tas ir būt par latvieti? Ja mīlat Ingas Ābeles stāstus, tad arī „Kamenes un skudras” neliks vilties. Tā būs tā pati Inga Ābele, viņas nesamākslotais un dziļi personiskais vērojums. Stāsti, kurus vārda vispilnīgākā nozīmē gribas vispirms nosaukt par stāstiem, pirms ķerties klāt iedalīšanai vai kādai citai literatūrzinātnes grāmatvedībai.

Jāsaka kā ir: izjūtu biklumu, mēģinot publiski spriest par tik zināmu rakstnieci, kuras darbus lasām jau gadiem, atrodam vidusskolnieku kanonā līdzās Ezeriņam vai Blaumanim. Diez vai šo recenziju varēs saukt par literatūrzinātnisku šaurākā nozīmē; drīzāk mēģināšu ietērpt vārdos savu saskari ar Ingu Ābeli, notvert un sarindot vārdos to, ko man nozīmē viņas darbi.

Atslēgas vārds, kas iešaujas prātā uzreiz: autentiskums. Teju visu Ingas Ābeles rakstīto caurstrāvo kas tāds, ko gribas saukt par dziļu autentiskumu. Nesamākslota, ārkārtīgi privāta valoda, kura tomēr reizē spēj būt ārkārtīgi jēgpilna. Pilna ar izjūtu, elpu, cilvēciskām saskarēm – jā, man gribas teikt: pilna ar latvietību. To grūti pārtulkojamo valodas telpu, kurā ļaudis mitinās Vaiņodē un Limbažos, kur trolejbusi „ņaukst” un preču vilciens spēj „margot”.

Tā ir izjūta, ar kuru Inga Ābele raksta par citiem un raksta arī par sevi pašu („Austrumos no saules un ziemeļos no zemes”). Kaut kas ārkārtīgi personisks un jūtošs. Kad svarīgais varbūt nav vairs aprakstītā saturs, cik tas ir uztveres veids, kuru nolasi un kura iespaidā tev lemts nokļūt kā lasītājam. Jā, arī tā var padomāt par savu dienu, par sevi, savām pieredzēm. Tā domā cilvēks, kurš pie sevis dziļi iekšienē runā latviski.

Varbūt tikai un vienīgi rakstnieks arī spēj atļauties ko tik privātu izlikt apskatei. Tam ir jābūt šausmīgi: rakstīt ko tik personisku un pēcāk redzēt, kā tas stāv, nolikts plauktā. Nodrukāts publiskai paķeršanai. Man jau kļūst drēgni, redzot „Kamenes un skudras” grāmatnīcas jaunāko izdevumu rindā, turklāt apzinoties, ka šo grāmatu esmu uzņēmies recenzēt. Cik gan smagi tam jābūt – redzēt savu dienasgrāmatu, izliktu publiskai paķeršanai.

Ingu Ābeli esmu sastapis tikai reiz, un arī no šī vakara atmiņā palikusi tā pati nesakritība. Starp publisko un privāto. Prozas lasījumi sniegotā pustumsā; viņa lasīja fragmentu no „Ģimene pie jūras”. Un bija kas tik ārkārtīgi aplams kontrastā starp Ingas Ābeles lielisko stāstu, ļoti personisko lasījumu, un to, kā mēs visi tur sēdējām un negribot mocījām viņu ar saviem ieklīdušu svešinieku skatieniem. Būt par rakstnieku – cik labi, ka kāds to spēj.

Vērojumi, skatieni un reprezentācijas. Un tieksme pēc autentiskā. Inga Ābele pati to lieliski notver vārdos savā jaunajā grāmatā, nodēvējot to par „tīrā vērojuma baudu” („Aukcions”). Kad skatiens ir it viss. Tu pats esi izzudis, sakausējies ar vidi, un skatiens varbūt ir vienīgais, kas vēl no tevis atlicis. Tās ir šāda skatiena pēdas, ko es atrodu viņas grāmatās. Nebūt. Eksistēt vien vērojumā un citos, izšķīst kopīgajā izrādē un nespēlēt vairs nekādu lomu sev pašam. Inga Ābele to raksta par mazo Mārtiņu, taču varbūt kaut mazdrusciņ arī par sevi. Par jebkuru, kas vēro no malas. Tas ir bērna skatiens. Jūtīgums un iespaidi, kas rodas, pirms vēl sajūtas ir ietvertas vārdos.

Nav viegli spēt šādi būt un padzīvot pat tad, kad neesi vairs bērns. Izjūtu to katrreiz, kad mana darba dzīve izved mani publikas priekšā un ietērpj žaketē. Pēkšņi manam vārdam un uzvārdam ir piekarināta žakete. Atpazīstamība. Sarucis to cilvēku skaits, kuru priekšā varu būt vienkārši vērotājs no malas bez saistībām. (Kā gan jūtas Vaira Vīķe-Freiberga?)

Vai rakstniekam ir žakete? Darba mašīna? Birojs un ģērbšanās stils? Šķiet, ka Inga Ābele žaketi nevalkā teju nekad. Un klusēdama, allaž vērīga staigā it visur, kur ņem viņu pretim, krāj iespaidus. Kurš gan apšaubītu, izlasījis viņas darbus, ka Inga Ābele gājusi skatīties salūtu uz Rīgas tiltiem („Ļaunuma Izdzīšana”, krājums „Sniega laika piezīmes” (turpmāk SLP)) bijusi bērēs uz laukiem („Putna atmiņa”), sēdējusi sieviešu pirtī („Pirts Patiesības”, SLP)? Mums paliek vērojumi un iespaidi kā tīrs redzējums, tīrs skatiens un savrups jūtīgums. Viena no izpratnēm, kādā, domājot par Ingu Ābeli, gribas lietot vārdu „autentisks”.

Vai es noticu Ingas Ābeles stāstiem un varoņiem? Tam, ka iespējama ir tāda pasaule, kādu Inga Ābele radījusi un apraksta? Tās ir sievietes, vīrieši, ļoti dažādu vecumu un ārkārtīgi dažādām izcelsmēm. Tās ir ārkārtīgi plaša klāsta savstarpējās attiecības. Neba mums būtu jātic ikkatram, kurš uzdrīkstas rakstīt par nāvi, par intimitāti, par vecumu. Varbūt tiešām vietā ir vismaz ieminēties par šaubām un pavaicāt, kādēļ man būtu tas jāpieņem. Savā jaunajā grāmatā Inga Ābele sīkās detaļās raksta par Sabīni, trauslu bagāta biznesmeņa meitu, kura nonākusi samezglotās attiecībās ar tēvu, pirms parādās Mārtiņš. Sabīnei riebj mīksts olas dzeltenums un sava sievietība.

Vai es tam noticu? Jautājums, protams, nav par faktuālu patiesumu, drīzāk par to, vai nostrādā šīs leļļu teātris, liek man pārkāpt robežai starp īsto un šķitumu. Sabīnes nav un nekad nebūs, taču vai es spēju kaut viena stāsta garumā uzticēties apmānam un iztēloties šo ainu par iespējamu? Kā reiz par dzīvu spēju uztvert Runci Renāru un divas leļļu peles kāda televīzijas raidījuma nedaudzo minūšu garumā. Jā, es noticu! Ingai Ābelei piemīt ļoti niansēta uztvere un spēja aprakstīt cilvēkus, to attiecības. Ticami notēlot gan vīrietību, gan sievietību, bērnību un vecumu. Šai gleznā saskatu gana daudz, lai būtu ar mieru kavēties.

Nudien, sen nebija gadījies lasīt tik jūtīgu bērnības tēlojumu kā stāsta „Aukcions” pirmajās lappusēs. Un vēlākās Mārtiņa attiecības ar Sabīnes tēvu notver priekš manis gana daudz īsta no briestošas jauneklības sadursmes ar cietu vīrietību. Jā, varbūt patiešām tā ir Ingas Ābeles tēlotā vīrietība, kas liek man noticēt. (Ko nu es zinātu par sievietēm.) Viņas stāstā „Āda” (SLP) par vīrietību runājot izteiktais „lai tur tiktu, ir jāzina vārds” mani aizrauj ar savu noslēpumainību un īstumu, kas tuvojas mistērijai. (Lai gan – ja jūs to redzat vien kā literāta blēņas, tad pretim nestrīdēšos.) Ingas Ābeles radītajos šķitumos atrodu gana jēgpilnā un ticamā – pat ja kritērijs šim publiski teiktajam par Ingas Ābeles subjektivitāti esmu vien es pats un mana subjektivitāte.

Un kāda tad ir pasaule, kuru ataino Inga Ābele?

Biedējoša.

Arī skaista, arī komiska, arī ļoti izjusta un cilvēcīga. Bet biedējoša. Diezin vai „Ģimene pie jūras” vai „Kvadracikli” reiz tuvākā nākotnē nokļūs līdz vidusskolnieku literatūras grāmatai. Vai tās pašas „Kamenes un Skudras”. Atsvešinātība, vulgaritāte, paviršība pret vecākiem, alkoholisms, laulības pārkāpšana, naids pret brāli („Uzmanīgāk, tu, mudak!”), narkotikas, „ko tu muldi!” savai sievai un „stulbā” savai meitai. Es nevaru to nepateikt: Ingas Ābeles stāstos ieskanas kas briesmīgs.

Vizmas Belševicas Bille tiek saukta par idioti, par lēvuru. Triec viņu prom no acīm, saka, tāds ķēms nekādam darbam nederot. Tomēr, lasot „Billi”, tam vienmēr klāt ir kaut nedaudz smaida un izjūtas par komisko – jeb tā man allaž šķitis. Ar Ingu Ābeli ir citādi: šīs detaļas izskan ar skaudru dokumentalitāti. Ingas Ābeles apraksti apzināti vai neapzināti izskan kā kritika sabiedrībai, kurā dzīvojam. Kaut kas smags un biedējošs (draugu lokā atļautos nosaukt to par „gruzonu”) samanāms telpā, kurā satiekamies un sarunājamies. Kāpēc tik daudzi no maniem vienaudžiem Latvijā runā par bailēm? Par šausmām? Lieto antidepresantus? Anonīmos blogos raksta palagiem, taču sastopas ar lielām grūtībām īstā saskarsmē. Kā trūktu vienošanās, trūktu kādas koptelpas, kur satikties un saprasties.

Par „autentiskumu” Ingas Ābeles darbos gribas domāt arī citā, lai gan saistītā kontekstā. Tie ir meklējumi pēc zemes zem kājām, pēc dzīves autentiskuma. Un ne reizi vien šie meklējumi ved laukos: Marta ceļas, agri no rīta, kāpj mašīnā, lai dotos pie radiem un sakoptu kapus („Kamenes un skudras”). Šai stāstā ir kas līdz komismam izmisis: skudras jau dzeļ Martas kājās, kamenes lido ap galvu, un tēvs jau viņu sauc par „stulbo”, taču Marta ravē. Divus gadus nav kapos būts; taču nu ir jāsakopj. Marta Ravē līdz pabeidz. Tad lūdz brālim sevi nofotografēt ar mobilo tālruni pie kapa, kuru tēvs reiz nodēvējis par „viņas kapu”.

Izmisīga cenšanās pieskarties kam jēgpilnam, kam paliekošam pa vidu pat vislielākai nejēdzībai, apkārtējo slinkumam un neizdarībai. Vēlme pēc kā vairāk par „Tikai mauc. Tas ir – dzīvo.” Neatlaidīgi meklējumi pēc – zemes zem kājām? Bērnības? Pieskāriena dzīves pamatiem?

Varbūt šis ir pretstats starp īstenību un attēlu? Vēl kādā no stāstiem („Uguns vērotāji”) lasām par divām sievietēm, kuras, ceļu meklējot, iemaldās nomaļās mājās kaut kur pie Piltenes. Mobilais pārklājums knapi sasniedz, un kaimiņi – labi ja daži tuvākos desmit kilometros. Līdzās saimniekiem Maijai un Emaram abas sievietes ir kā apsēdinātas vērotājas. Šo cilvēku dzīve abu viešņu uztverē pārsteidz ar savu īstumu un taustāmību, ar burvīgo valodas izloksni, ar neaprakstāmo haosu visapkārt (puķes, fotoalbums, suns, gaļa, kaplis, plīts), kurā tā iemītnieki tomēr jūtas un iederas lieliski. Divi, kuri šeit dzīvo, un viešņas, kas iemaldījušās, meklējot korporatīvo vakaru netālā viesu namā. Viņas ir tās, kas mitinās starp attēliem. Varētu sacīt: viņas ēdīs „Lido” pie falši novecojušiem galdiem un butaforiska vērpjamā ratiņa. Kamēr Maija un Emars rosās starp dzīviem kaķiem un pīlēm un atkal sastrīdas par Emaru un viņa brūtēm Ventspilī. Nošķīrums starp attēlu un īsteno, starp sieru un spīdīgo celofānu, kam virsū uzdrukāts „Garšīgais Krievijas siers”.

Arī stāstā „Mainīga virziena vējš: Vīrietis” (SLP) atrodam līdzīgu sižetu. Dzīve uz laukiem kā piepildīta, jēgpilna un saprotama iepretim pilsētnieciskajam, kas tevi – falsificē? Inga Ābele noteikti nav vienīgā, kas ieminas par ko līdzīgu. Arī Alvis Hermanis jēgpilnā meklējumos dodas uz laukiem, lai pēcāk iesmaržoto pilsētnieku skata priekšā celtu – gotiņas. Un Latgales večus, kas dzer krutku un spēlē uz kapiem. Vai tiešām būtu kas pārdomu vērts tēzē, ka latvietis ne pārāk labi māk būt par pilsētnieku, sevi jēgpilni atrast urbānā vidē?

Jēgpilnums un autentiskums kā pieskaršanās nāvei, pieskaršanās dzimšanai, vecumam, abortam, intimitātei, vecākiem. Notikumiem ar izšķirtspēju viens dzīvs cilvēks, pieredzēm, kas nemainās ar laiku un paaudzēm, pat ja tehnikas progress ietērpj tās arvien jaunā priekšmetiskā veidolā; un evolucionē valodas slāņi. Tas, kas stāstu spēj padarīt par aizraujošu. „Še, nofočē manu kapu!” saka Marta un sniedz brālim mobilo tālruni. Samsung, LG, vai Sony Walkman – tas šeit ir maz no svara.

 „Paskatieties uz Savienotajām Valstīm,” raksta Rolands Barts „kur itin viss kļuvis pārvērsts attēlos: tikai attēli eksistē, tiek radīti un patērēti. [..] šķiet, ka cilvēks [..] spēj saprast un piedzīvot savu prieku vien tad, ja šis baudījums pieder stereotipā novalkātajam attēlam [..] prieku mediē attēls”. Kad  siers vairs nespēj sniegt baudu, ja tam apkārt nav celofāna ar uzdruku „Garšīgais siers”. Barts runā par mūslaiku sabiedrībām, kuras šādi patērē attēlus, atveidus, iepretim pagātnes sabiedrībai, kurā patērēti tika uzskati un pārliecības. Arī viņš sauc šodienu par mazāk „autentisku”.

Aicinājums izbēgt no šķituma, izbēgt no publiskā telpā virmojošiem atveidiem un bildēm, meklēt autentisko un savējo – otra nozīme, kurā, spriežot par Ingu Ābeli, gribas teikt „autentisks”. Aicinājums dzīvot (precēties, kauties, strādāt, mirt) Otaņķos un ēst sieru, nevis traukties ar auto pretim viesu namam „Skaistie Otaņķi”, tad restorānā lūgt atnest „garšīgo karbonādi”.

Un tāds spēj būt arī pilsētnieciskais. Man ārkārtīgi patika mirklis no kāda stāsta („Mainīga virziena vējš: Vīrietis”, SLP), kurā Inga Ābele uzsēdina Ievu un Pāvilu, savus varoņus, uz puspabeigtās Saules akmens jaunceltnes. Liek viņiem uzvilkt celtnieku kaskas, braukt liftā un čurāt, tur augšā uzbraukušiem. „Neskaties!” viņi nosaka viens otram. Un iznāk stāsts par pilsētu! Nudien, varbūt tās nav gotiņas, ko mums derētu vērot uz teātra skatuves, bet gan daudz vairāk stāstu par šodienas ministriju ierēdņiem (kur viņi ved savus bērnus? ko viņi darīs vecumdienās?) vai jauniešiem, kuri dodas uz Andrejsalu skatīties īsfilmas. Radīt jēgpilno urbānajā vidē, kurā dzīvo taču apmēram puse no latviešiem. (Cauri prātam izskrien Andris Vītoliņš, viņa gleznas.)

Labi piemēri no jaunās Ingas Ābeles grāmatas varētu būt „Telpa nr. 5” un „Inbrīdings” – stāsts par meitas un tēva ciešu kopdzīvi ar trāpīgo mājienu uz suņu krustošanā lietoto tehnisko terminu. Iedvest jēgu „kvadracikliem”, „inbrīdingam”, „aukcionam” (urbāniem valodas briesmoņiem?). Mazliet kā Paula Bankovska „Misters Latvija”.

Par kritiku gribētos sacīt: varbūt dažreiz lādētā un jēgpilnā ir par daudz. Par daudz blīvi, par daudz salikts iekšā, pārsniedzot lasītāja uztveres robežu. Stāstā „Pirms visām pasaulēm”, varoņu ir jau ap desmit un sociālās attiecības – sākot ar brāļiem, kas dzērumā sakaujas, līdz pat ielasmeitai Māricai, kura iemīlējusies pilsētas mācītājā. Ainas, kas mainās par ātru, līdz es vairs nespēju izgaršot nevienu no tām. (Cik Māricu jūs atrodat draugiem.lv?)

Mazliet līdzīgi ir ar stāstu „Aukcions”, kas uzrakstīts īsu fragmentu, mazu jēgpilnuma uzplaiksnījumu formā. Kā teātra skati vai kino epizodes (nāk prātā lieliska Kim Ki-duk filma). Inga Ābele pati strādājusi par zirgu treneri un prot lieliski aprakstīt šo vidi, kur cilvēks mitinās ciešā saistībā ar zirgiem. Lasīt Ingas Ābeles radītos fragmentus ir lieliski (teju katrs ir dzīvs!), taču atkal mani pārņem sajūta, ka esmu pārblīvēts. Varbūt ir par daudz? Varbūt šāda rakstīšanas forma īsākā darbā sniegtu pilnīgāku efektu?

Kāds varētu arī bilst: nemainās Ingas Ābeles stils. Tie ir stāsti, kas līdzīgi cits citam. Sarežģītas struktūras, pārsteidzošus risinājumus un jaunas naratīva konstrukcijas te neatrast. Šī nav iebilde, kas mani daudz uztrauc, un es drīzāk izvēlētos priecāties par nemainīgu Ingas Ābeles rokrakstu.

Visbeidzot, vēlos pavērt vēl trešo ceļu uz „autentisks” kā atslēgas vārdu Ingas Ābeles darbam, lai gan ne viņas vien. Šoreiz runa ir par skatieniem un skatīšanos. „Logs uz pasauli”, tā mēdz teikt, un varbūt tiešām ikkatram no mums ir kāds uztveres rāmis, caur kuru tveram pasauli, radām saturu. Kādam tas būs televizors. Atceros mirkli no Ingas Ābeles stāsta („Mainīga virziena vējš: vīrietis”, SLP) kurā Tēvs un Māte no mājām dziļos laukos vēro televizora ekrānu. Vecgada notikumi, iezemieši kādā tālā zemē ļauj sevi celt gaisā aiz miesā iedurtiem pīķiem. Mani allaž mulsina cilvēki laukos, kuri skatās televizoru (redzu viņus caur māju logiem vakaros, izeju laukā). Ko viņi domā? Dzīvot Ainažos un skatīties „Hameleonu Rotaļas”. Ziemupē ieslēgt televizoru un vērot „Beverlihilsu” vai Jāni Domburu. Mana vecmāmiņa, savukārt, aizrautīgi lasa „Privāto Dzīvi” – kā logu uz kādu īpašo, izredzēto radību skaisto pasauli. Rāda man, kas uz pirmajiem vākiem.

Vai „Aīda” ir par senajiem Ēģiptiešiem vai par pašu Verdi un tā laika Eiropu? Vai „Flintstoni” ir par „citiem” vai par amerikāņiem, kas skatās paši uz sevi? Reiz kāds draugs rādīja man Jāņu vakarā uzņemtu video, kurā viņi ar brālēnu devās kā „reportieri” uz „kādām lauku mājām Latvijā” (savām mājām) intervēt „nejaušos Jāņu svinētājus” (savus vecākus). Spēlēt „citus”, taču īstenībā raudzīties uz sevi mazliet apslēptā formā.

Taču man gribas vaicāt savādāk: kur latviešiem ir savs Blackadder? Kur mūsu Džeimss Bonds? Stāsti, filmas, reprezentācijas, kuras pilnīgi apzināti un visiem to akceptējot ir „par mums pašiem”, ne dēļ kādas faktuālās atbilstības, bet gan pēc noklusētas sociālas vienošanās, ka „tas ir par mums”. Varbūt Hermanim tiešām taisnība. Latviešiem trūkst mitoloģijas par šodienu, trūkst stāstu par sevi, šeit un tagad.

Ja nāciju vieno kultūra, tad viens no tās darbības veidiem varbūt ir tieši radīt un uzturēt mākslinieciskās reprezentācijas „par mums”. Radīt šo platformu, uz kuras pat nepazīstami cilvēki spētu satikties un runāt saprotamā valodā.

Mēs iebraucam ar tēti Ziemupē, un es dodos uz veikalu prasīt ceļu līdz jūrai. Pārdevēja atiet no draugiem.lv, mēs runājam. Mēs saprotamies. Mēs abi lasījām Skalbi un „Velniņus”, kad mums bija 12 (no tās pašas Lasāmās grāmatas? kas zina?). Viena no laimīgākajām kopībām, kuru apzinos pastāvam starp sevi un citiem – kurus gribu saukt par sev līdzīgiem. Salacgrīvas bibliotēkā ieraugu Blaumani, Vizmu Belševicu, „Trīs vēja mezglus” – tā ir telpa, kas vieno. Man būs, par ko parunāt ar cilvēkiem, kas te iegriežas.

Skatiens pašiem uz sevi un dalīta sapratne. Līdzīga valoda un līdzīgi stāsti, kas atbalsojas. Kad sapratne vairs nav lekšana pāri nepārvaramai aizai. Veids, kā saprasties pāri šauram pazīšanās lokam un varbūt pat pāri laikam. Inga Ābele spēj jēgpilni runāt par 1905. gada notikumiem stāstā „Vilkumāra un balodis” („vilku” – cēlusies no baroniem, nīstama), būt attiecībās ar šī vēsturiskā notikuma varoņiem – sievieti Mariju, kas vajāta savas izcelšanās dēļ un mācītāju, kurš viņu slēpis. Ne tik daudz faktuāla saikne, cik kulturāla radniecība, spēja saprast. Viņa muka un runāja pie sevis latviski! Viņa zināja Veidenbaumu, zināja Aspaziju un Skalbi (Blaumanis vēl bija dzīvs!), viņā atskanēja tie paši stāsti. Valoda un kultūras straume, kurā reiz mita Blaumanis un tagad dzird runājam par „kvadracikliem”.

Ja drīkstu tā sacīt, Ingas Ābeles „Marja ir prom” ir stāsts, kas pelnījis atrasties Salacgrīvas bibliotēkā. Savos labākajos darbos Inga Ābele pieskaras šai kultūras radīšanai, skatam uz mums pašiem un izdara to lieliski. Es lasu Ingu Ābeli, tāpat kā lasu Paula Bankovska „Skolu” un Andras Neiburgas „Stum-Stum”. Lai meklētu sevi, lai domātu par būšanu latvietim.

Atveru Salacgrīvas grāmatu veikala durvis un paraugos apkārt. Grāmata par Skalbi, ārzemju romāni... kaut ko nopirkt... Izlemju pirkt vienu lēti zaļvākoto rūtiņu burtnīcu. Piecas līnijas uz pirmā vāka, nekas vairāk: „Salacgrīvas Vidusskolas” – „4.a klases skolnieka” – „Gata Miķelsona” .. – „92./93.m.g.” Sarkanā līnija ar mašīnu jau savilkta četras rūtiņas no malas (pareizi taču bija piecas). Dodos uz bibliotēku sestdienas rītā. Kāds raksta dzejoli uz datora (mājasdarbs?), rotaļājas ar fontiem. Citur sakniebtas lūpas un skats uz „Privāto Dzīvi”. Plauktā žurnāls „Ieva” („Viņš būtu ideāls vīrs, bet – celibāts.”). Atrodu Ingas Ābeles rakstu krājumu un, kad vēl šī recenzija bija pusceļā, izlasu Gundegas Repšes sacīto: „Apzīmējums „īsts” atgūst savu devalvēto jēgu gan saskarsmē ar Ingas Ābeles stāstiem, gan ar viņu pašu”.

Šī bija rāga par Gundegas Repšes jau 1999. gadā pateikto un „īstumu”, kas piemīt un turpina piemist Ingai Ābelei.

Jeb vai „autentiskumu”, ja vēlaties.  

Ingas Ābeles grāmata "Kamenes un skudras" iegādājama ¼ Satori grāmatnīcā par Ls 10.15