Muzikālas pārdomas

Pagājušo ruden es skatījos uz plikajiem rudens kokiem un redzēju fraktāļus. Šogad es skatos uz kokiem un mēģinu sadzirdēt mūziku.

Ir vismaz divi veidi, kā pamatot, kāpēc kailiem kokiem būtu jābūt sakaram ar mūziku. Vispirms ar nelielu pievilkšanos var par mūziku domāt kā par substanci, kas sākas tur, kur beidzas tīri materiāli taustāmais. Sākumā ir instruments (iedomājies vijoli), kurš ir normāla lieta. Tad pie stīgām pieliek lociņu un sāk nākt laukā kaut kas vairs netaustāms. Ar kokiem ir tāpat. Ir tie zari, kas, sākoties no resna stumbra paliek aizvien smalkāki un smalkāki, līdz beidzot izbeidzas. Un kas gan traucē domāt, ka tur sākas mūzika, ko, ja vien saņemas, var sadzirdēt.

Otrs veids. Koki tātad ir fraktāļi - ne īsti determinēti, ne arī pilnīgi haotiski. Ar mūziku parasti ir tāpat (lai gan man prātā turas izņēmumi gan uz vienu gan uz otru pusi). Kāpēc gan neiedomāties, ka tas pusvarbūtīgais koks kaut kādā ziņā spēj reprezentēt pusvarbūtīgu mūziku. Varētu vēl tiešāk: domāt, ka smalkāki koka zari atbilst (piemēram) augstākiem toņiem un resnāki - zemiem toņiem, un tad skatīties uz koku kā uz kāda skaņdarba toņu augstuma sadalījuma vizuālu diagrammu.

Kāds var iebilst, ka mūzika rit laikā, bet tu skaties uz koku, un tas nekur nerit. Nekas. Nesen dzirdēju Sofiju Gubaidūļinu Grūbem sakām, ka komponista sākotnējā iecerē viņš/a skaņdarbu redz visu kopā, tādā kā vertikālā laikā. Un arī klausītājs pēc skaņdarba noklausīšanās par to turpmāk domā kā par visu kopā.

Tas teorētiskam pamatojumam.

No praktiskās puses. Tātad tu ej pa parku un redzi koku, un sāc domāt tā: "ja no šī koka skanētu mūzika, kāda tā būtu?" Var ņemt vērā visādus apsvērumus: koka lielumu, cik tam žuburu, vai zari ir taisni vai viļņoti, stingri vai kustas (iztēlojies bērzu). Nu raug, un tad nāk arī atbildes: "šis koks sadalījies it kā uz pusēm, varbūt šī koka mūzikā ir divas nodalītas instrumentu grupas", "tā liepa tā klauniski apzāģēta - droši, ka no tās skanētu popmūzika", "mmm, šie mazie krūmāji varētu būt kā Bulēza īsiņās miniatūras klarnetei", "tur atkal daudz mazu izcilnīšu uz zariem (iztēlojies ābeli) - varbūt tai mūzikā ir pilns ar trilleriem vai ko tamlīdzīgu".

Tā vēl ir lēti. Var jau arī tikai uzmest aci un noteikt, pēc kā tas koks izklausās, un nost ar jelkādu spriedelēšanu un analoģiju meklēšanu. Tas koks izskatās pompozi, tas koks - atonāli, tas koks - ar regulāru ritmisku pulsāciju, a tas - reliģisks, un tas -a tas tāds piemīlīgs. Tas tur koks - trauksmains un vētrains, a tas - vienmērīgi vijīgs, tas koks - ārišķīgs un tas - izstrādāts līdz sīkumiem. Un vēl var mēģināt noteikt, kāda būtu konkrētā koka mūzika, ja viņš nebūtu vis savā parastā krāsā, bet gan koši zils vai balts ar bordo lāsumiem. Vai ne?