Par grāmatām
12.05.2022

Vienkārši kā 1, 2, 3

Komentē
1
Saglabā

Par Italo Kalvīno romānu "Palomars" (izdevniecība "Jānis Roze", 2021).

Kalvīno pēdējais romāns "Palomars" pirmo reizi publicēts 1983. gadā. Tas ir trešais latviski izdotais autora darbs, kuru tāpat kā iepriekšējos divus ("Neredzamās pilsētas" un "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks") tulkojusi Dace Meiere. 

1

Romāns ir tikai nedaudz biezāks par 100 lappusēm un sastāv no divdesmit septiņiem īsiem, sižetiski nesaistītiem, bet noteiktā sistēmā izkārtotiem fragmentiem, kuros galvenais varonis – Palomara kungs (nedaudz komisks un naivs, bet intelektuāli apdāvināts itāļu vidusšķiras pārstāvis pēc piecdesmit) – ar visu savu domāšanas spēku un izveicību stājas pretim esamības paradoksalitātei, vērojot un apcerot dažāda rakstura norises, problēmas un parādības. 

Palomara vārds patapināts no Palomaras observatorijas Kalifornijā, kas darbību uzsāka 1928. gadā, tātad 1983. gadā tā darbojās jau 55 gadus. Savukārt pati observatorija nosaukta par godu kalnam, uz kura tā celta. Kaut arī nosaukums spāņu valodā apzīmē baložu ligzdošanas vietu, pret baložiem Palomars attiecas visai augstprātīgi – tie nav viņa uzmanības vērti un pat traucē: "– Tiššš! Tiššš! – Palomara kungs izskrien uz terases, lai aizgaiņātu baložus, kuri rij gazānijas lapas, ar knābju cirtieniem sacaurumo biezlapu augus, ar nagiem ieķeras pulkstenīšu kaskādē, nolasa kazeņu ogas, pa lapiņai vien noknābā pētersīļus, kas iestādīti virtuvei tuvākajā kastē, rakņājas un kašņājas pa puķpodiem, izgāžot ārā zemi un atkailinot saknes, it kā viņu lidojumu vienīgais mērķis būtu nest postu." (45. lpp.) 

Un tomēr Palomars ļoti līdzinās baložiem. Viņa knābāšana ir apcere, un pētersīļu kastes vai gazāniju vietā viņa prāts pievēršas te strazdu baru haotiskajam lidojumam Romas debesīs, te pludmalē guļošas sievietes nosauļotajām krūtīm, dažāda izmēra čību pāra problemātikai, senajai tolteku kultūrai vai izsmalcinātu sieru šķirnēm. Palomars tiecas pēc noteiktības un skaidrības, subjektīvās apziņas atbilstības objektīvai lietu kārtībai, pēc tīra vērojuma un galējas atziņas, šajos centienos atkal un atkal sapinoties, tomēr ne reizi neatzīstot sakāvi un nepadodoties.

2

Katra romāna fragmenta nosaukumu pavada trīsdaļīgs numurs, kuru veido kāda no divdesmit septiņām iespējamajām ciparu 1, 2 un 3 kombinācijām (piem., "1.2.3. Bezgalīgā pļava" vai "3.3.3. Kā iemācīties būt mirušam"), kas pieaug, sekojot skaitliskai loģikai, un izkārtojas numerācijai atbilstošās daļās, nodaļās un apakšnodaļās. 

Daļām, nodaļām un apakšnodaļām raksturīga tematiska ievirze, kas vieno atsevišķos fragmentus kopās un apakškopās, taču cipari pie fragmentu nosaukumiem – neatkarīgi no ieņemtās pozīcijas – norāda uz "trim tematiskajām jomām, trim pieredzes un izjautāšanas tipiem" (110. lpp.) – tos varētu nosaukt par sensoro (1), kulturālo (2) un metafiziski spekulatīvo (3) –, kam atbilstošās proporcijās vajadzētu noteikt katra atsevišķā fragmenta ievirzi un noskaņu. 

Lasījums (1.1.1. Viļņa lasījums) patiesi sākas ar tīru vizuālai pieredzei veltīta vērojuma aprakstu un turpinās (1.1.2. Kailās krūtis), līdztekus vizuālajai pieredzei ieaužot sociālantropoloģisku refleksiju. Taču drīz vien kļūst skaidrs, ka nav nekādas sensorās pieredzes, kas būtu brīva no kulturāliem nosacījumiem, un nav kulturālas pieredzes, kas nebalstītos tādos vai citādos metafiziskos aizspriedumos. Un lasītājs uzdod jautājumu, vai šie nosacītie pieredzes tipi, kam vajadzētu būt proporcionāli sadalītiem pa nodaļām, nav tik vien kā no lasīšanas instrukcijas aizgūtas gaidas, kas traucē saskatīt acu priekšā pastāvošo tekstu tādu, kāds tas ir – līdzīgi kā saskatīt pasauli tādu, kāda tā ir, Palomara kungam traucē viņa brilles, audzināšana un pats viņa tik netveramais, bet visur uzmācīgi klātesošais "es" (Sciò! Sciò! – viņš kliedz, mēģinādams aizgaiņāties – Tiššš! Tiššš!).

Izklāstot fragmentu izvietojuma algoritmu, Kalvīno ir izspēlējis triku, kas grāmatā aprakstītās attiecības starp galveno varoni un viņa uzmanīgajam vērojumam pakļautajām lietām pārnes uz lasītāja nepastarpināto lasīšanas pieredzi, tai kļūstot tikpat piņķerīgai, nenoteiktai un iztaujājamai, kāda Palomaram atklājas grāmatā aprakstītā pasaule.

3

Palomara kunga problēmas ir caurcaurēm filozofiskas: epistemoloģiskas, ontoloģiskas, semiotiskas, estētiskas, eksistenciālas un dažkārt pat ētiskas. Tomēr Palomars neiesaistās diskusijās par filozofijas pamatjautājumiem un nepiedāvā profesionālus filozofus saistošus risinājumus tādai vai citai problēmai. Drīzāk Kalvīno ir tas, kas Palomaru iesaista filozofiski informētā koķetērijā un izliek no dažādām domas tradīcijām aizgūtus slazdus, lai atkal un atkal attālinātu sava varoņa un lasītāja laimīgu izgaišanu tīrā vērojumā vai klusējošā meditācijā. 

Ne vien galvenā varoņa domas labirintā, bet arī paša romāna uzbūvē nomanāmi mājieni filozofiskās tradīcijas virzienā. Pirmā no trim lielajām daļām, kas saucas "1. Palomara brīvdienas", uzskatāmi liek atcerēties antīko atziņu par brīvo laiku kā filozofijas priekšnosacījumu. Līdzīgi klātesošas ir asociācijas ar, piemēram, naturālfilozofiskām (t.i., zinātniskām) tēzēm par sauszemes dzīvības izcelšanos no ūdens un esamības viļņveida iedabu, kā arī mājieni par Voltēra "Kandida" norādījumu sava dārziņa iekopšanai vai Vitgenšteina "Traktāta" noslēgumu.

Romāna lasīšanas pieredzi – gluži pretēji – iespējams pielīdzināt sapņojumam. Tas līdzīgi sapnim sākas kaut kur un kaut kā, in medias res jūras krastā ar skatu uz viļņiem; turpinās asociatīvi saistītu, bet šķietami neatkarīgu pieredzējumu aprakstos, līdz pārtrūkst kā jau visi sapņi – ar pamošanos. Romāna pēdējais fragments (3.3.3. Kā iemācīties būt mirušam) noslēdzas ar pēkšņu Palomara kunga nāvi. Tur, kur apsīkst Palomars, apsīkst arī vērojuma, refleksijas un apceres pieraksts (un otrādi – kur apsīkst pieraksts, jāapsīkst taču ir arī Palomaram). Sasniegtais rezultāts šķiet apziņas dzīvi noteicošo sarežģījumu pārvarēšana (transcendēšana!), divdesmit septiņas reizes mēģinātā prātojuma galējā izdošanās. Bet tur, kur izdevies atrisināt visas pretrunas un pārvarēt visus šķēršļus, nav vairs nekā, vismaz nekā tāda, par ko būtu iespējams kaut ko pateikt. 

Pirms apklust neizsakāmajā, Palomars saskaras ar daudzšķautņainās pasaules vērojuma paradoksalitāti, kuras pretmetu spriedze notur Palomaru pie domas un lasītāja interesi pie teksta. Tās ir, piemēram, figūras un krāsas, formas un satura, ķermeņa un gara, zīmes un nozīmes, realitātes un reprezentācijas, civilizācijas un dabas, tradīcijas un progresa, subjekta un objekta, absolūtā un relatīvā, abstraktā un konkrētā, sugas un ģints, veseluma un daļas kategorijas, kurās aizķeras un sapinas Palomara prāts un ikviens prāts, kas brīvā brīdī Palomaram sekos.

Tēmas

Roberts Vilsons

Protagors no Abdērām piektajā gadsimtā pirms Kristus izdeva skandalozu grāmatiņu ar nosaukumu “Patiesība”. Savulaik to lasījuši daudzi, taču vēlākā tradīcija pret Protagora daiļradi gandrīz vienmēr bi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!