Sadzīve un izšķirtspēja

Šogad "Upītes kultūrtelpā" rīkojām jau vienpadsmito nometni, kur "Satori" autori nepilnas nedēļas garumā strādāja pie tekstiem par tēmu "apsēstība". Dzejas darbnīcu vadīja dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, prozas – rakstnieks Svens Kuzmins, bet eseju – publiciste Santa Remere. Šajā sērijā publicēsim daļu no nometnē tapušajiem tekstiem.

Redakcija

pieaugušajiem

es negribu draudzēties un rakstīt dzejoļus. tas ir garlaicīgi un grūti.
es negribu, lai veikala tante man prasa: "ko vēlaties, lūdzu?"

es tikai paskatīties gribu. es negribu, lai man palīdz,
es gribu svilpot un šūpoties krēslā un lai visiem vienalga. gandrīz.

es gribu, lai visi ir aizņemti vai sarunājas viens ar otru,
es negribu, lai man prasa: "ko, Robertiņ, tu par to domā?"

izņemot, ja man pašam to ļoti, ļoti gribas,
es negribu runāt hipotaktiskās konstrukcijās.

un es negribu izmocīt seju un balsi tāpēc vien,
lai komunicētu, ka tas, ko saku, ir piemērots pieaugušajiem. 

Fīniksa manu vecāku pagrabā

nedēļu pēc tam, kad man pielēca, ka mūsu vairs nav, man aizgūtnēm sagribējās prom, bet bija lokdauns un komandantstunda, tāpēc es ietinos segās savu vecāku mājas pagrabā Mārupē, apēdu pusotru no mamammas mantoto ilgstošās iedarbības tramadola tableti pret sāpēm, uztinu kāsi un, pavadījumā palaidis sintezatora presetus, kurus mainīju kā radiostacijas, 4K izšķirtspējā devos braucienā pa strauji augošās sarkanā tērauda pilsētas Fīniksas ielām.

un redzēju daudz skaista.
es redzēju saulē svelošu gaisu, pamestas mājas un tādas lietas, kam jūs neticētu, ja es nepastāstītu.
es redzēju Lindu Žanu Kordovu Kārteri un viņas dzīvesbiedru.
es redzēju gudrus vecākus un laimīgus bērnus pie hotdogu stendiem un golfa vāģos uz ietvēm.
es redzēju nekustamā īpašuma aģentu mirdzošos zobus un telefona numurus spilgti dzeltenā treknrakstā.
es redzēju fasādes, aiz kurām dūmakainu krodziņu stūros ap maziem, apaļiem lakota koka galdiņiem sačukstas meitenes vecmeitu kleitās un dzer helio alu, bet no skatuves skan dziesma par aizviltiem līgavaiņiem operatīvo dienestu sirēnu bītā.
es redzēju latīņamerikāņu ielas dejas un dzirdēju slāpētu flamenko caur sintētisku čerkstoņu, motora rību un puspavērtu logu.
es redzēju māti trīsošiem pirkstiem tveram dēlu aiz kamuflāžas piedurknes, un viņiem fonā lielastes pusvārņi meta krustus pār karmīnsarkanu sauli, bet, debesis krāsodams rozā un purpurā, dzisa tuksnesis.
es redzēju atraitni ar relikviju urnu.
netālu no Hērda muzeja Stīvs Latnejs tekilas transā un violetās biksēs ar caurumiem šķita kliedzam: "satiksimies pie gejiem Denijā, tur ir drošāk un foršāk kā ielās," un es gribēju uzspiest auto signāltauri, lai pateiktu: "tiekamies tur!"
walmart maisiņi plandēja šķērsām vai pretēji braukšanas virzienam, un es domāju par viesuļvētru briestam pamales tumšākajā punktā un par Villija Viljamsa sportiskajām krūtīm.
es redzēju jaunus, plecīgus puišus šķērsojam ielu, un viņu muskuļi mirdzēja neona zilajā zeltā. es dzirdēju auto salona iekšējās apdares slāpētas lamas un melanholiskus vaidus. bet četri luksofori virs četrām platām joslām no zaļa pārtapa dzeltenā un no dzeltena sarkanā, likdami apstāties. "turiet vienu aci atvērtu," es saucu, izkāries pa vēdlodziņu, "jo dzīve visā tās sarežģītībā ir tikai daļa pārgaismota negatīva!"
es redzēju milzu kaktusus kā meitenes uz ielu stūriem, kas sapņo aizmirsties zem reibuša pikapa karstajām riepām, un es sapņoju to pašu.
es redzēju noklīdušu suni aplecam koijotu dzintara acīm un harley metāla rumaku taranējam fordu.
es dzirdēju asfalta un riepu gumijas nebeidzamo skūpstīšanos.
es redzēju tirkīza čūskas, savijušās uz dziestoša bruģa, un mīlniekus kustamies kosmiska džiga ritmā.
un jutu dievišķu jūsmu, kas sintētiska orķestra ritmā un sprakstoša vinila pavadībā vērtās paradīzes dūdošanā, kurā teju var saklausīt, kā zirgu puiši spļauj starp zobiem, kā zirgi lauž nagus un aplokus, alkdami tukšaines, vaļas un vaislas.
ne viss, kas ir, ir izmisums, es domāju un pārslēdzu radio. mūzika ievijās dzejā, un mana apziņa griezās, metot kūpošu sauli krustcelēs kā Kinga Džozeja dziesmā. lūk, rokenrols, lūk, ritms, un nesāp ne kauli, ne sirds, bet dvēsele slaika un mikla paceļas dūmakā un ir pilla, tik pilla.

caur pieviltas mīlas un benzīna tvanu, stiklotu garšu uz mēles un valodas izmisumu es pieminu gāzi, pievēru acis un devos tālāk, ārā no Fīniksas, uz pilsētām Amerikā, kur neviens nekad vēl nav bijis.

Kantāns, Rancāns un laikapziņa

"mans uzvārds ir Kantāns, un es esmu vārda burtiskā nozīmē priekšā laikam, jo tā nu ir
sagadījies, ka dzīvoju apaļu dienu nākotnē," teica Kantāns un uzmeta baudpilnu skatienu
savam sarunbiedram Rancānam, kura sejā atspoguļojās mēma neizpratne. "tā tas ir,"
Kantāns piebilda, "un neviens nekad nepierādīs pretējo."

iestājās klusums, tikšķēja Kantāna sirds, un pavisam sinhroni, apaļu pukstu aiz tās tikšķēja arī
Rancāna sirds. "un, tā kā šobrīd ir augusts – jau divdesmit sestais man, ja vēlamies būt
precīzi, un divdesmit piektais tev – manas dienas rit nedaudz raitāk par tavējām, un vienīgā
nelaime, ka par dažām minūtēm agrāk ir jāsāk pierast pie tumsas."

sirdis tikšķēja straujāk, pār draugiem laidās krēsla. Rancāns sažņaudza dūres, bet nebilda ne
vārda. "nu, ko tu klusē kā vakarējais?" Kantāns ķērās pie bezkaunības un, izaicinoši
ieskatīdamies Rancāna acīs, pacēla uzacis; tad pagrieza galvu nedaudz pa kreisi un pielika
rādītājpirkstu pie vaiga.

te Rancāns neizturēja: "ja mēs kā pasaules pulksteņu regulācijas standartu pieņemam tā
saukto universālo koordinēto konstanti un ja abi atrodamies uz planētas Zeme," viņš
dvesa caur zobiem, "tad ir visneiedomājamākā aprobežotība pieļaut, ka dienu ritējums tev
un man varētu nebūt viens un tas pats." Rancāns metās Kantānam krāgā, bet Kantāns, šādu
notikumu attīstību paredzēdams, veikli noguldīja draugu uz lāpstiņām, jo allaž bija tam apaļu
soli priekšā.

mocekle

mamma nelaiž mani vaļā. ko vien daru, kritizē;
apkraujas ar manu dzīvi, māca man, kas jā, kas nē.

nespēj pieņemt, kāda esmu, piegriež skrūves, pārlabo,
un es viņu – savu māti – dažkārt ienīstu par to.

cik lai mīļi nemīļotu, grūti mīļai pretī būt,
daudz jo daudz tik senu dusmu krūtīs skābst un sūt.

Un, kad beidzot jūtām ļaujos, kļūstu riebīga, un fakts –
cērtu durvis, dauzu traukus, topu prasta, gānos pat.

mamma raud par dzīvi rūgto, raud, ka meita viņai tā,
stāsta, kāda biju maza – tūkstošreižu mīļāka.

kļūst vai slima žēlodamās, ķer pie galvas, gāžas nost,
un man gribas viņu satvert, noskūpstīt un apmīļot.

jo es mīlu savu mammu, viņa man ir vienīgā –
viņa mazgā manu veļu, klausās manās problēmās.

tāpēc arī ļauju mammai mocekles un svētās lomu
un labprāt piedodu, ja viņa reiz pa reizei sagrēko.