Par Kaspara Zalāna dzejas krājumu "Telegrammas" (izdevniecība "Valters Dakša", 2023)
Ambīcijas un eksperimenti
Kaspara Zalāna dzejoļu krājums "Telegrammas" ir formāli krāsains, intelektuāli izsmalcināts un daudzējādā ziņā – šifrēts. Grāmatai ir foršs dizains (Anna Priede) un lipīgi, vaskaini ietinamā papīra vāki, lai neslīd ārā no rokām. Uz ceturtā no tiem – īsa autora biogrāfija, zem tās Ivara Šteinberga blurbs (atsauksme), kurā literatūrzinātnieks un dzejnieks Zalāna debijas darba aprakstu noslēdz ar vārdiem: "Ambiciozs un laikmetīgs pieteikums latviešu dzejā."
Aplūkojot grāmatu kā vienotu mākslas darbu, mani tomēr kņudina iedoma, ka šis blurbs nav vis kaut kāds parasts blurbs (jo Zalāna poētikā viss ir tādā kā superpozīcijā, viss reizē ir un nav tas, par ko izliekas), bet gan divu dzejnieku smalki izplānota sastapšanās, integrāla grāmatas daļa un tās daudzslāņaino tekstu veidojošs elements – līdzīgi kā nodaļu pieteikumi, epigrāfi un grāmatas beigās ietvertie skaidrojumi. Zalāns, šķiet, grāmatu ir konstruējis kā dažādos līmeņos pastāvošu, savstarpēji papildinošu un komentējošu tekstu kopumu, kas aizraujas ar formāliem eksperimentiem tieši tādā mērogā, lai arī uz satura rādītāju gribot negribot būtu jānolūkojas ar aizdomām un jājautā: "Kāda veida ziņojums ir šis?"
Krājumā atrodami vairāki netradicionālas formas teksti: grafisks dzejolis, kurā ar jautājuma zīmēm (un vienu uzmanīgam lasītājam atrodamu izsaukuma zīmi) atveidots miglains "ciltskoks" (35. lpp.); matemātisks joks par kvadrātsaknes izvilkšanu no dzejas komponentiem (59. lpp.); kā arī aicinājums, interaktīvi mijiedarbojoties ar tekstu, savienot savstarpēji šķietami nesaistītus cēloņus un sekas, kuri veido dzejoļa liriskā "es" apziņas dzīvi. Piemēram: "es nespēju ieskatīties tēvam acīs, … jo es divreiz izlasīju Ulisu un man neaizgāja prikols." (46. lpp.)
Par Zalāna radošo pieeju dažādas izcelsmes un funkciju tekstu sastatīšanā liecina krājumā atrodamais Aleksandra Čaka dzejolis "Slikti", kura oriģināls pārpublicēts blakus Orvela jaunrunā balstītai Zalāna variācijai "Pretlab" (60. lpp.), veidojot bilingvālu veselumu, kurā sastopas latviešu dzejas pagātne ar Orvela distopisko fantāziju [1]. Tās ir divas balsis un divas valodas, kodi, kas nevis tieši atklāj grāmatas liriskā subjekta iekšējo pasauli, bet norāda uz to aplinkus.
Semantiskā interpunkcija
Krājums ir izkārtots 4 nodaļās, katrai dots nosaukums, un katru ieskandina teksts ar nosaukumu "Telegramma". Katrai telegrammai seko epigrāfs, kas ņemts no dažādām jomām – no dzejas, mūzikas, kino. Izkārtojuma skaidrība un dalījums nodaļās ir veiksmīgs un ļoti palīdzīgs uzmanības noturēšanai. Tiklīdz uzmanība draud atslābt, seko jaunas nodaļas ieskaņa, kas ir pazīstama pēc formas, tāpēc sniedz drošības un paļāvības izjūtu, ļauj apstāties un atpūtināt maņas pirms tālākā ceļa [2]. Caurvijošais un nodaļu sākumā izkārtotais telegrammu cikls satur grāmatu kopā un veido galvenos akcentus.
Varbūt pat lielā mērā pateicoties šim apstāklim, "Telegrammas" ir kļuvušas par maniem mīļākajiem dzejoļiem krājumā. Kaut arī salīdzinoši skaidras, vienkāršas, ekonomiskas, liriskas un tīras, tās raksturo šāda formāla īpatnība: interpunkcija ir pierakstīta vārdiem, komatiem un punktiem no grafiskām zīmēm kļūstot par lietvārdiem "komats" un "punkts". Gluži kā tas notiek, telegrammu diktējot. Var jau būt, ka šādi Zalāns apspēlē senseno jautājumu par to, vai dzejolis primāri pastāv rakstībā vai balsī, bet skaidrs ir tas, ka šī dzeja jau no pirmajām lappusēm liek šķēršļus pārāk steidzīgam un neapdomīgam lasītājam, aicinot apstāties un iedziļināties metalingvistiskos jautājumos. Jo, interpunkciju apzīmējošās zīmes pārceļot no sintaksi regulējošā līmeņa semantiskajā līmenī, tām tiek piešķirtas papildu funkcijas un jēga. Vārdu "punkts" varam izlasīt gan kā apzīmējumu tam, ko citkārt apzīmētu ar ".", gan kā pilnvērtīgu teikuma locekli, teikuma priekšmetu, par kuru dzejolī kaut kas pateikts. Lūk, šādi: "sapņi nomirst tur komats kur nārsto punkts" (39. lpp.) [3].
Dzejolis ir telegramma
Grāmatas pamatmetafora: dzejolis ir telegramma. Telegramma ir saziņas forma, kuru izteiksmes ziņā raksturo kodolīgums un kas ir šifrēta kodā, kuru veidojošās zīmes no sūtītāja pie saņēmēja nes noteikta tehnoloģija – telegrāfs, Rietumu civilizācijas sasniegums, kura ziedu laiki sniedzas no deviņpadsmitā gadsimta pirmās līdz divdesmitā gadsimta pirmajai pusei. Metafora lieliski izceļ dzejas apritē iesaistītās puses un tās īstenošanā darbinātās tehnikas. Dzejolis atklājas kā šifrēts ziņojums, kas lasītājam komunicē autora emocijas un idejas [4].
Tomēr Zalāna dzejoļi arī pretojas šai metaforai. Telegrāfa valodas pamatprincips ir: pateikt iespējami vairāk iespējami mazākā zīmju skaitā. Telegrammām jābūt ekonomiskām un lakoniskām, kurpretim Zalāns, aizraudamies daudzvārdībā un daudzzilbībā, zīmes netaupa un nekautrējas pat no dzejoļa ekonomiku pārslogojoša atkārtojuma, piemēram, dzejolī "dzelzs jaunava" (28. lpp.) [5]. Telegrammām jābūt kodolīgām un ar skaidri saprotamu ziņojumu, kurpretim Zalāna dzejoļi šķērdējas ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un maldās salīdzinājumos, un it bieži nav skaidrs, par ko tie ir un kāda ir to galvenā doma. Tie mēdz atklāties tik izvairīgi, nenotverami un neatšifrējami, ka krājuma nosaukumā neizbēgami nākas saskatīt arī zināmu devu pašironijas. Vislabāk to apraksta Zalāns pats: "es tev cenšos pastāstīt vairāk par šo serdi, / bet man no mutes izaug ābeļdārzs." (71. lpp.) Un nākamā rindiņa: "katra lieka zilbe kā tārps svaigā auglī."
Tomēr krājumā ir arī ļoti īsi, ekonomiski dzejoļi un arī dzejoļi ar skaidru vēstījumu. Piemēram, šis dzejolis par mīlestību, kuru citēšu pilnā apjomā: "mīlestība ir spēks aiz spēka. / palīdzi man attaisīt šo burku." (48. lpp.) Ar skaidru vēstījumu man atmiņā iespiedies dzejolis par tēvu, kurš nelūgts savai ģimenei ik rītu brūvē derdzīgu tēju (51. lpp.) [6]; dzejolis, kura autors, ja vien mācētu salikt saulespuķi pa vissīkākajai šūniņai, tieši pretējā veidā noārdītu pats sevi (37. lpp.), kā arī piektā un pēdējā, krājumu noslēdzošā "Telegramma" (79. lpp.).
Cietums vai cietoksnis
Nodaļai "Liriskais "es"" Zalāns ir izvēlējies epigrāfu no Jorga Lantima filmas "Acu zobs": "Šodienas jaunie vārdi: "jūra", "lielceļš," "izbrauciens", "bise"." Lantima filma ir par ģimeni, kas savus trīs pieaugušos bērnus ir uzaudzinājusi ieslodzītus mājās, liedzot tiem jebkādu sastapšanos ar ārpasauli. Tāpēc vārdiem tiek piedēvētas no ierastajām atšķirīgas nozīmes. Piemēram, "jūra" ir "ādas atzveltnes krēsls ar koka roku balstiem", bet lielceļš ir "ļoti spēcīgs vējš". Piesaucot "Acu zobu", Zalāns vērš uzmanību uz jautājumu par vārdu nozīmju pastāvīgumu un spēju precīzi nosaukt lietas. Jo dzejnieka pārdzīvojumi nav un nevar būt tie paši pārdzīvojumi, kas tie kļūst, kad pa telegrāfa vadiem vai telegrammu vārdiem nonākuši pie adresāta. Saskaroties ar kodēto ziņu, lasītājs restaurē pārdzīvojumus tikai pats no savas, nevis no autora pieredzes. Vienas un tās pašas mums ir vienīgi zīmes, bet mūsu pieredzes ir šķirtas. Tas savukārt liek uzdot jautājumu, vai saprašanās vispār ir iespējama, vai valoda, Zalāna prāt, nav vientulību veicinoša un patību ieslogoša.
Teksts veido nocietinājumus, barjeras, aizsargvaļņus. Piemēram, dzejolī "pansionātā iestigušie gadiem" ieslēpts paziņojums Morzes kodā: "-- --- .-. - . -- / --- -... .. .-. ." (18. lpp.), kura atšifrējums veido frāzi latīņu valodā, kuras tulkojums savukārt ir sniegts aiz satura rādītāja atrodamajos skaidrojumos. Informācijas tulkošana no viena koda citā, tās aizšifrēšana un atšifrēšana Zalānam ir būtiskas darbības, ar kurām viņš aizraujas kā dzejnieks un vēlas aicināt tajā līdzdarboties arī lasītāju. Tam, protams, ir filosofiska jēga: proti, Zalāns mūs aicina saskarties, pārdomāt un pārvērtēt valodas kā tādas un dzejas kā noteiktas valodiskas darbības iespējas un robežas. Taču norādes uz filosofisku problemātiku neatceļ jautājumu: vai atradums, pie kura nonākam, kad esam tikuši cauri visām šifra kārtām, kā mizodami sīpolu, ir tā vērts? Vai bez asarām acīs mūsu sirdī rodas līdzpārdzīvojums, vai smadzenes pārskalo baudpilns gandarījums?
Zīmju skaita ziņā visdārgākajā tekstā "Temperamenti" Zalāns, citastarp, raksta: "Cilvēki barokalizē, sagruzuļo [sic] vienkāršo: mežģīņo segas pārvalkus, iepin arabesku naktslampas abažūrā, piesātina gaisu ar citrusu un sandalkoku – kāds būtu šīs telpas platoniskais ideāls, ja to visu izmēztu? Kāds būtu mans, ja piededzinātu laiku aizpildošas ambīcijas, pagātnes atsauces un mirkļa refrēnus? Ja novilktu uzslāņojuma uzslāņojumu kā piemirkušu žaketi un taisnotu kreklu?" (67.–68. lpp.) Un atzīst: "šis ceļš ir bijis vienmēr manā acu priekšā, bet es tā vietā izraudzījos brikšņainas rāvas un savīteņojušas čūskaudzes." (69. lpp.) Aiz teksta slāņiem un aizplīvurojumiem ir jūtīga un gudra sirds, kas konstruējusi cietoksni vai cietumu, barokāli manierīgu un mežģīņoti trauslu. Bet, vai šī slēpšanās šķitīs kā rotaļa vai māžošanās, tas ir atkarīgs vienīgi no lasītāja humora izjūtas.
[1] Čaka dzejoļa oriģināls, kurā lietota politnekorekta leksika, ir novietots blakus Zalāna variācijai ne vien tāpēc, lai sniegtu atskaites punktu un palīdzētu novērtēt veikto revīziju, vai tāpēc, lai paplašinātu grāmatā aptverto tekstuālo pasauli, bet arī lai paspilgtinātu un aktualizētu šajā konceptuālajā tekstā ietverto valodas normativitātes kritiku un iztaustītu un iztaujātu politkorektuma robežas.
[2] Uzmanības koncentrētības ziņā lasījuma pieredze atgādina telegrāfa vadus, ko gravitācija liec pie zemes, bet stabi sadala posmos un atkal paceļ augšup.
[3] Jāatzīst, ka es labprātāk “Telegrammas” lasītu bez šīm pieturzīmēm. Mana subjektīvā pārliecība ir tāda, ka to ieviešana krājumam vairāk atņem, nekā dod.
[4] Starp citu, lai saprastu Zalāna poētiku, tikpat auglīgi kā domāt par to, kas telegramma ir, var domāt par to, kas tā nav. Telegramma nav, piemēram, nedz tvīts, avīžraksts, īsziņa vai vēstule, nedz karte, žests, grāmata.
[5] "kādēļ tu klanies sava kauna priekšā? / kādēļ tu saskati mani viņās visās? / kādēļ tu klanies sava kauna priekšā? / kādēļ tu saskati mani viņās visās? / kādēļ tu klanies sava kauna priekšā? / kādēļ tu saskati mani viņās visās? / kādēļ tu klanies sava kauna priekšā? / kādēļ tu klanies sava kauna priekšā?"
[6] Brūvēšana aprakstīta hiperboliski, paštīksmi aizraujoties aprakstā. Piem., tēvs "spiež citronu šaltīm – / kā spīdzinātu kādu karagūstekni". Taču dzejolis beidzas ļoti skaisti: "četras krūzes vientuļi stāv godasardzē / ik rītu, trīs pusdzertas, / tik viena – viņa paša – / tukša." Traģiska un skaista alegorija par toksiskām rūpēm.
0