Par Danilo Kiša stāstu krājumu "Mirušo enciklopēdija" (no serbohorvātu valodas tulkojis Arvis Viguls, izdevniecība "Orbīta", 2023)
Nāves garša
Kad literatūrkritiķis (un dzejnieks) Ivars Šteinbergs 2021. gada martā, aprakstot Harija Heislera poētiku, lietoja vārdu "smeķīgi", viņa kolēģe Anda Baklāne pie Ivara ieraksta feisbukā tūliņ rosināja domāt, "ko varētu teikt "smeķis" vai "garšīgs" vietā". Un paskaidroja šādi: "Es slikti panesu, kad par valodu tā saka, bet acīmredzot trūkst alternatīvu, jo tā saka VISU LAIKU XP (Autori varētu vismaz precizēt, vai tas smeķis ir vairāk pēc kotletes vai biezpienmaizēm.)."
Kulinārās metaforas mulsina arī mani. Galvenokārt tāpēc, ka sašaurina literatūru līdz īslaicīgai sensorai pieredzei, degustācijai. Kurpretim es gribu ticēt, ka labai literatūrai piemīt dvēseli dziedinošas īpašības, un, kā jau zāles, tā nereti izrādās rūgta. Dvesdama nāvi, Danilo Kiša "Mirušo enciklopēdija" literatūras salīdzinājumu ar gastronomisku baudījumu dara neērtu, pat grotesku. Tā ir estētiska problēma.
Taču literatūra jau pēc savas būtības nāvei nav svešiniece. Lai kā arī tā censtos būt dzīva uz papīra, tā dzīva ir tikai mūsu iztēlē un iztēlē izauklētā rīcībā [1]. Rakstītais vārds iepretim dzīvajam, runātajam vārdam ir kustībā sastindzis, miris. Par to runā Sokrats Platona "Faidrā" Ābrama Feldhūna tulkojumā: "Te jau arī ir tas nejaukais, Faidr, kas piemīt rakstītajam vārdam un kas patiešām atgādina glezniecību [2]: arī šīs mākslas darinājumi taču stāv kā dzīvi, bet, kad tiem ko vaicā, gaužām cienīgi klusē." Un klusē tie, protams, kā miroņi.
Viens no "Enciklopēdijas" personāžiem, saukts par Meistaru, Platonam piedēvē atziņu, ka "meistars izraugās mācekli, bet grāmata neizraugās lasītāju" (122.–123. lpp.) [3]. Tāpēc, "nonākusi nepieredzējušā rokās, viņa mācība, tāpat kā jebkura morālē balstīta uzskatu sistēma, var nest tikpat daudz ļaunuma, cik labuma" (122. lpp.). Lūk, ētiska problēma. Nav tiesa, Kišs apgalvo "Enciklopēdijas" postskriptā, "ka grāmatas kalpo vienīgi labajam" (210. lpp.).
"Mirušo enciklopēdijā" šo tēzi Kišs aprāda divkārt. Pirmo reizi jau citētajā "Stāstā par meistaru un mācekli", kurš, meistara rakstītajā smēlies, rada pats savu sacerējumu, kas sludina no patiesības neatšķiramu šķitumu. Bet otru reizi – stāstā "Karaļu un ģeķu grāmata", kurā iztēlotas "Cionas gudro protokolu" šaušalīgās un nožēlojamās vēstures aizkulises. Tie abi ir ļauni sacerējumi, un to ļaunums sākas ar iedomu, ka rakstīts vārds vēstī patiesību. Savukārt Kišs, man šķiet, ir mēģinājis rakstīt grāmatu, kura ne vien nav spējīga uz ļaunu, bet ir pat laba.
Anatomija un gaismēnas
Kādai jābūt labai grāmatai? Mana teorija ir, ka tai jābūt grāmatai, no kuras nevar izdarīt nekādus secinājumus, grāmatai bez skaidri atvedināmas morāles, jautājošai, nevis apgalvojošai. Man šķiet, tai jābūt galēji poētiskai grāmatai tādā nozīmē, ka tajā patiesība ir tik cieši sajaukusies ar meliem, dokumentalitāte ar izdomu, dzīvotais ar rakstīto, pretruna ar pretrunu, ka uzrakstītais, neļaudamies atšifrēšanai, pārvirza lasītāja uzmanību no teksta spokainajiem māņiem pie to caurstrāvojošās gaismas, kas māņus dara redzamus. Kišam tā ir "gaisma, kas saēd un lauž pati sevi, kas sevi aizkur un dzēš, kas sevi dzen un smacē, sadegdama savās liesmās un dūmos, savās trīsās un lidojumā, pašas gailošajās oglēs un gruzdošajās pagalēs" (92. lpp). Tā, ačgārņodama dzīvi, aizraujas atstāstījumā, pārstāstā un metaforās, sarunu šķembās, skopi trieptos likteņos un frāzēs, kuru autors nereti nav pašsaprotams vai nepārprotams, bieži pat ne nojaušams.
Jau savā pirmajā romānā "Mansards: satīriska poēma" ("Mansarda: satirična poema", 1962) Kišs nenorāda autorību tekstā iestrādātajam fragmentam no Tomasa Manna "Burvju kalna" [4] un vēlāk par stāstu krājumu "Borisa Davidoviča kaps" ("Grobnica za Borisa Davidoviča", 1976) pat apsūdzēts plaģiātismā. Uz apsūdzībām Kišs atbild ar darbu "Anatomijas stunda" ("Čas anatomije", 1978), kurā apgalvo, ka stāstu nav iespējams vienkārši norakstīt no vēstures vai ēdienkartes, tā radīšanas process drīzāk līdzinās alķīmiskai transformācijai autora slepenajā laboratorijā, kas parastu metālu pārvērš zeltā. Būdams noslēpumains, šis process paredz mistifikāciju, kas ir būtiska darba burvības daļa. Atklājot tā sarežģītību, literārajam darbam tiktu laupīta maģiskā aura. Mākslas darbu nav iespējams izgriezt uz otru pusi, lai aplūkotu tā vīles, savukārt tulkojums [5] nav pretstatāms oriģinālam; mākslas darbam piemītošās nozīmes nevajadzētu pakļaut pārliekai analīzei, tās izolējot no stāstījuma struktūras [6]. Kišs noraida meklējumus, kas tiektos atpazīt realitāti viņpus stāsta, un uzsver, ka literārā darbā attēlotie notikumi eksistē tikai šī darba ietvaros, neatkarīgi no tā, vai tā ir autobiogrāfija, biogrāfija vai daiļliteratūra, un tas nozīmē, ka visdziļāko izpratni par darbu var gūt, nevis šķetinot tā iedvesmotājus vai avotus, bet gan pārlasot pašu darbu vēlreiz.
Nešķīstais loceklis
Sekojot autora izpratnei un viņa draudzenes Sūzenas Sontāgas esejā "Pret interpretāciju" ("Against Intepretation", 1964) izteiktajam rosinājumam mākslu nevis skaidrot, bet mīlēt, atgriezīsimies pie jautājuma par estētiku un kulināriju. Tātad Kišs – vairāk pēc biezpiena un rozīnēm vai tomēr pēc gaļas? Kad dzejniekam un literatūrzinātniekam Artim Ostupam jautāju: "Kas tas ir – gaļa?", Artis atbildēja: "Gaļa? Detaļas ar smeldzi. :)" Šajā ziņā "Mirušo enciklopēdijā" gaļas netrūkst.
Lūk, gandrīz nenozīmīga detaļa, kas Kiša grāmatas lappusēs, izspraukusies no pazemes, pievērsa manu uzmanību ar nosaukumu, smārdu un veidolu – parastie zemestauki. Šīs sēnes "Mirušo enciklopēdijā" atrod meitenīte vārdā Berta. "Kā sapnī, viņa uziet sēnes ar gariem kātiņiem, veselu puduri, un droši zina, kaut neviens to nav teicis, ka tās ir indīgas – par to liecina to draudīgais izskats. (Meitene nekļūdās, meitenei ir taisnība – tās ir indīgas sēnes, Ithyphallus impudicus, kaut viņa to nezina un nevarētu zināt.) Viņa tās spārda ar lakotajām kurpītēm un lauž kā neprātā." (104. lpp.)
Arī Kiša mīļotajā "Burvju kalnā" lasāms šīs sēnes vārds. Psihoanalītiķa karikatūra doktors Krokovskis referē par mīlestību un nāvi, zinātniski poētiskos nolūkos ieskaitīdams sēnes pie "organiskās dzīvības galīgajiem un fantastiskajiem ēnu valstības veidojumiem, kas pēc savas iedabas ir miesīgi, tuvi dzīvnieku valstij". Viņš pievērš "klausītāju uzmanību kādai sēnei, kas ar savu formu un tai piedēvēto maģisko iedarbību bija slavena jau kopš klasiskās senatnes, – lāčpurnam (einer Morchel) [7], kura latīņu nosaukumā sastopams epitets impudicus un kurš ar veidojumu atgādināja mīlestību, bet ar smaku – nāvi. No impudicus zvanveida cepurītes lāso zaļganas, biezas gļotas, kas to sedz un kas satur sporas, šīs gļotas izplata izteiktu līķa smaku. Tautā šī sēne vēl šobaltdien tiek uzskatīta par līdzekli pastiprināt dzimumtieksmi" [8].
Šo pašu sēni Kišs min arī daļēji autobiogrāfiskajā romānā "Dārzs, pelni" ("Bašta, pepeo", 1965). Liriskā varoņa tēvs, dzelzceļnieks, domātājs un rakstnieks Eduards Sems [9], būdams ebrejs, ticis no kanceles zākāts par to, ka viņa spļāviens dzemdinot indīgās un bīstamās sēnes, kas maskējas par ēdamām.
Sēne ir laba detaļa, tāpēc ka intertekstuāla un gaļīga, tāpēc ka no pazemes un tāpēc ka indīga, kaut zināms: "Jauni, neatvērušies parasto zemestauku augļķermeņi ir ēdami." [10] Tāpēc ka izskatās pēc falla un tulkojami kā "nešķīstais loceklis". Tāpēc ka tādas lietas kā sēnes – lasa. Literārajā pasaulē tas ir svarīgi, bet Kiša poētikā (kur viss ir kā paša un citu citāti, īstenības un izdomas atspulgi un driskas) [11] – īpaši svarīgi. Svarīgi, jo vārdi aizstāj lietas un sejas, vārdi mainās, zūd, ir mēmi, ir vardarbīgi, sāpīgi, kurli, neskaidri un kļūdaini.
Nobeigumā
Nobeigumā gribu atgriezties pie ētikas, pie gaismas, pie labā, uz ko tiecas norādīt Kišs. Pēc enciklopēdijas izlasīšanas nospriedu – ja ir kaut kas labs literatūrā, tas pat mirdams nemirs, tas rāpsies virspusē un mirdzēs skaidrā gaismā. Un tā būs "saules gaisma, kas izlaužas cauri cieši aizmiegtajiem plakstiem, gaisma, kas kā sarkana liesma izspraucas cauri skropstu biezajam pinumam un izspiežas cauri ādas porām, dienas gaisma, ko sajūt ar ikkatru no alas vēsās tumsas iznirušā ķermeņa daļu, silta un svētlaimīga gaisma, dienas dzīvinošā gaisma" (92. lpp.), kā murgo viens no grāmatas varoņiem, Dionīsijs, kura atmošanās pieredzējumam veltīts stāsts "Leģenda par gulētājiem". Dionīsijs tiek iznests no alas saules gaismā (arī šī ir Platona metafora) [12], bet nepārtraukti murgo un šaubās. Gluži tāpat šaubās Kiša lasītājs, vārdu pa vārdam sapīdamies dziļāk starp fikciju un īstenību, bet nepazaudēdams pašu svarīgāko. Šķiet, Kišs caur rakstīta vārda izmisīgo tieksmi un traģisko nespēju atdzīvoties nepārtraukti un it kā pat negribot apliecina dzīvības devēju gaismu: "un tā, bez šaubām, bija gaisma, nevis māņi, vai varbūt tie bija redzes māņi gan, taču tā bija gaisma!" (91. lpp.)
[1] Kišs jautā, vai "darbi notiek pirms vārdiem, vai arī darbi ir tikai vārdu ēna" (184. lpp.).
[2] Paradoksāli, ka sengrieķu valodā glezniecību apzīmējošais vārds "zōgraphia" etimoloģiski ietver dzīvības jēdzienu "zōē", jo gleznotāji bieži attēlo dzīvas būtnes. Sakot, ka gleznotie tēli "stāv kā dzīvi", Sokrats apspēlē šo izcelsmi. Domājot par "Mirušo enciklopēdiju", šai sakarā atceros stāstā "Nezināmā spogulis" aprakstīto bises laidi, kurā iegrebts "briedis, pēkšņi sastindzis skrējienā" (105. lpp.).
[3] Pats izteikums laikam gan ir sadomājums, kaut arī pēc būtības izriet no Sokrata teiktā dažās nākamajās "Faidra" lappusēs: "Un ikviens vārds, reiz uzrakstīts, klimst visur apkārt – gan pie tiem, kas to saprot, gan tāpat pie tiem, kam nav nekādas daļas gar to," (275E) un: "Taču vēl daudz skaistāk, manuprāt, ir, ja ar to nodarbojas nopietni – ja kāds, atradis piemērotu dvēseli, pēc dialektikas metodes tajā prasmīgi iestāda un iesēj vārdus, kas spēj līdzēt paši sev un sējējam." (276E–277A)
[4] Kā Kišs apgalvo intervijā ar Brendanu Lemonu, sk.: https://www.balkanartscene.com/post/a-conversation-with-danilo-kis.
[5] Šautauts Vigulam <3.
[6] Līdzīgi arī "Enciklopēdijas" stāstā "Sarkanas pastmarkas ar Ļeņina ģīmetni" liriskā varone iestājas pret dzejnieka un sava mīļotā tekstu (pseido?)psihoanalītisku lasījumu.
[7] Morchella esculenta (no lat. val. "ēdamā saknīte") jeb ēdamais lāčpurns, kuru "drīkst cept un ēst nevārītu", ir pavisam cita sēne, kaut arī Linnejs to pieskaitīja Phallus dzimtai, un tā tiešām bieži jaukta ar impudicus. Ilmārs Tīrmanis raksta: "Pirms apmēram gadsimta vācu Morchel tulkojot pārtapa par latviešu murķeli, taču tika aplami attiecināts nevis uz lāčpurniem, bet gan uz [indīgajām] bisītēm, kuras, kā mēs tagad jau zinām, pieder pavisam citai – rumpuču – dzimtai. Šī kļūda joprojām rada neskaidrības sēņu šķirošanā nespeciālistu līmenī." Bez lāčpurna zemestauki tikuši jaukti ar divkāršo plīvureni (https://www.latvijasdaba.lv/senes/phallus-impudicus-pers/).
[8] Manns, T. Burvju kalns, tulk. Ērika Lūse, Rīga: Liesma, 1976. 2. sējums, 27. lpp.
[9] Enciklopēdijā Sems ir minēts līdzās Voltēram, Ruso, Tolstojam, Vilsonam, Lubē, Klemanso un Bronšteinam – vispasaules jūdu sazvērestības iedomātajiem stipendiātiem (179. lpp.).
[10] Sk.: https://www.latvijasdaba.lv/senes/phallus-impudicus-pers/.
[11] Lūk, vēl viens "Enciklopēdijas" citāts, kurā atmirdz pašas grāmatas literārā noskaņa un būtība: "Spogulī kā citāts rēgojas sakropļoti līķi, visur mētājas mēbeļu, spoguļu, patvāru atlūzas, sadauzītas lampas, saplēsti palagi un drēbes, matrači, sadriskātas dūnu segas; iela piesnigusi: dūnas izbārstītas visur, pat kokos." (163. lpp.)
[12] Saule ir Labā ideja, kuras gaismā atklājas viss, kas ir labs. Bet Ala ir stāvoklis, kurā dzīvo cilvēks, redzēdams lietas nevis tādas, kādas tās ir, bet gan tādas, kādas tās rādās – lietu ēnas. Šīs abas ir centrālās metaforas Platona dialogā "Valsts".
0