Grāmatas vāks
 
Par grāmatām
21.12.2021

No slimīgās literatūras neatvedināmās dzīves vadlīnijas

Komentē
0
Saglabā

Par Roberta Valzera romānu "Laupītājs" (no vācu valodas tulkojis Dens Dimiņš; "Orbīta", 2021).

Neilgi pēc tam, kad, sākotnējam aizkaitinājumam pārtopot sajūsmā, biju izlasījis Roberta Valzera "Laupītāju", ciemojos pie kāda drauga. Sēdējām uz terases, pīpējām, un, pirms atvadījāmies, jautāju, vai arī viņš paspējis izlasīt. "Vēl ne," draugs atbildēja. "Bet baigi gribētos, dzirdēju, ka šis autors neilgi pēc darba uzrakstīšanas esot sajucis prātā."

Tā kā komandantstundas dēļ sarunai vairs nebija laika, bet man priekšā gara pastaiga mājup, sāku klusībā prātot. No vienas puses, vilinājums šķiet pašsaprotams – bērnībā, vecāku pavadībā apmeklējot Rīgas Zooloģisko dārzu, visvairāk alku nokļūt tropu mājā, lai caur stikla sienu vērotu indīgos milzu zirnekļus, kas manī raisīja riebumu un apbrīnu. Stikls te līdzinās tekstam – vienā pusē lasītājs, otrā – kaut kas ļoti vilinošs un baiss. Šādā literāri estētiskā kārē pēc eksotiskā, ko iespējamu un varbūt pat interesantu padara cita ciešanas, ir kaut kas ļoti pazīstams un tikumiski apšaubāms, kaut kas, ko pieklātos slēpt, ja vien nebūtu drošs, ka sapratīs pareizi – t.i., kā atzīšanos, kuras mērķis ir aicinājums vienoties nevis apkaunojošā tīksmē, bet apjausmā par līdzdalītu cilvēcisku vājību. Tāpēc nospriedu, ka drauga izteikums ir liecinājis par uzticēšanos un tikai apstiprina mūsu draudzības patiesīgumu. 

1929. gadā, četrus gadus pēc "Laupītāja" uzrakstīšanas, kuru caurvij arī vājprāta tēma [1], Valzers, piedzīvojis garīgu krīzi, sūdzējās par bezmiegu, nomāktību un nespēju koncentrēties (šķiet, arī dzirdējis balsis), tāpēc, māsas mudināts, pierakstījās Valdavas klīnikā Bernē, kur dzīvoja kopš divdesmito gadu sākuma. Vēlāk, 1933. gadā, ar diagnozi šizofrēnija (diagnozes pamatotībai trūkst stingru pierādījumu) Valzers pret savu gribu pārvests uz psihiatrisko slimnīcu Hērizavā, kur pavadījis pēdējos divdesmit trīs mūža gadus. Liecības par to, vai rakstniecība Hērizavā turpināta, ir pretrunīgas; ja arī Valzers rakstīja, nekas no tā nav saglabājies. Toties viņš minēja krustvārdu mīklas, sarunājās ar viesiem par literatūru un politiku, kā arī devās garās pastaigās. Ap 1956. gada Ziemassvētkiem tieši šādas pastaigas laikā Valzers miris netālu no klīnikas [2].

Vēlāk – varbūt ap Vanšu tiltu – es apjautu, ka ārprāts šķietami sola pat kaut ko pravietisku. It kā tam, kas pakļauts garīgām ciešanām, būtu vajadzība nevis pēc ārsta, bet sekotājiem. Lūk, kādā galējā izmisumā ir gatavs atzīties modernais lasītājs, būdams pagalam apjucis un varbūt vīlies visā tajā saprātīgajā literatūrā, kurā cerējis rast atbildi uz pašiem svarīgākajiem jautājumiem, bet nespējis. Taču reducēt mākslas darbu uz tā autora psiholoģiju nozīmē padošanos, atteikšanos no lasītāja uzdevuma, kas pieprasa pie mākslas darba vērsties kā pie mākslas darba, pirms aplūkot to kā visu citu, kas tas varētu būt, bet nav. Meklējot patiesību tekstā, ko, pēc lasītāja paša domām, sacerējis garā vājais (it kā šādā ceļā iegūtai patiesībai vispār būtu iespējams noticēt), lasītājs ne vien aplaupa sevi, bet noziedzas pret literatūru līdzīgi ārstam, kurš, aprūpējamā izteikumos klausīdamies kā lakstīgalas dziesmā vai sprediķī, noziedzas pret medicīnu.

Valzers bijis ekstravaganta personība, un viņa dzīvotā ekstravagance neizbēgami atbalsojas literārajā. Ap 1917. gadu, piedzīvojis psihisku un fizisku lūzumu, ko pats nodēvējis par "rokas kolapsu", Valzers atsakās no spalvas, lai pievērstos "zīmuļa sistēmai" (Bleistiftgebiet), kas paredz rakstīšanu ar zīmuli uz nevērtīgiem papīra atgriezumiem, mazinot rakstītā nozīmīgumu un atceļot tā slogu, bet priekšplānā izvirzot pašu sistēmu, tātad darbību – rakstīšanu pašu par sevi ar tai raksturīgo nepilnīgumu, nepabeigtību, tās brīvību, saraustītību un tagadnīgumu. Reizē šis pavērsiens iezīmē pakāpenisku attālināšanos no profesionālas rakstniecības – līdz 1920. gadam publicētas 14 grāmatas, kurpretim divdesmitajos gados, kas radītā tekstuālā materiāla ziņā bijuši visraženākie, publicēts tikai žanriski nenoteiktu prozas fragmentu krājums "Roze" ("Die Rose", 1925). Šajā laikā izdevēju interese ir stipri vājinājusies, arī žurnāli un avīzes, kuros Valzers publicējās, sūta atteikumus [3].

Zīmuļa sistēmā rakstītajam "Laupītājam" (1925) nekad tā arī nav sagatavots izdevējam iesniedzams tīrraksts [4]. Līdz ar to nav skaidrs, vai un kādā mērā "Laupītājs" ir pabeigts (iespējams, nepabeigtība vai pabeigtības nenosakāmība ir tā būtiska iezīme). Tomēr tas neliedz "Laupītājam" apzināties sevi kā romānu un nepagurstoši prātot, ko nozīmē tādam būt. Lūk, piemēram: "[E]s rakstu pamatotu grāmatu, no kuras nevar iemācīties pilnīgi neko. Jo ir taču ļaudis, kas no grāmatām grib iegūt dzīves vadlīnijas. Šiem ļoti godājamiem ļaudīm es sev par milzu nožēlošanu tomēr nerakstu." (9) Vai arī: "Es aicinu veselīga dzīvesveida piekopējus: nelasiet vienmēr tās veselīgās grāmatas, iepazīstiet tuvāk arī tā saukto slimīgo literatūru, no kuras varbūt varat smelties daudz ko pamācošu." (77) 

"Laupītāja" augsti modernais slimīgums izpaužas sarežģītās, grūti tveramās un analītiskam aprakstam nepakļāvīgās attiecībās starp romāna autoru un autoru, kurš runā ar mums no darba iekšienes, starp autoru un galveno varoni, viņu romantisko jūtu adresātu un citiem tēliem. Valzers nepārtraukti liek nojaust, ka laupītājs un autors ir viens un tas pats personāžs un reizē uzstājīgi atgādina, ka viņus nedrīkst sajaukt. "Laupītāja" varonis tēlots pēc Roberta Valzera vecākā brāļa Karla akvareļa, kur pusaugu Roberts redzams kā Šillera lugas "Laupītāji" galvenais varonis – Karls Mors – pilnā aprīkojumā ar spalvu pie cepures, dunci pie jostas, pistoli rokā un razbainieciski nopietnu izteiksmi, kas, liecinādama par atpūtas mirkļa nogurdinošo modrību, tomēr šķiet naiva [5]. "Viņš," Valzers nobeidz laupītāja aprakstu, "līdzinājās akvarelista darbam." (16)

Nepārtraukti novirzoties no tā, par ko uzsācis klāstīt, vai atgriežoties pie kaut kā cita, ko lasītājs neatceras vai arī nemaz nav iepriekš lasījis, caur patiesīgiem un viltus solījumiem teksts vienā laidā runā it kā tikai pats par sevi, par atgadījumiem, kas tajā aprakstīti, un par personāžiem, ar kuriem darbojas, un personāžiem, kas to rada vai palīdz radīt. Arī laupītājs ir rakstnieks,  viņš apgādā ar ziņām un palīdz kādam citam rakstniekam sacerēt mazu, bet saturiski bagātu grāmatu, kurā, neskatoties uz vēstījuma daļām iztrūkstošu savstarpēju pakārtotību, sižeta klātbūtne vienmēr nojaušama tā iztrūkumā, neatslābstošā, atkāpēs un piebildēs izvērstā pretestībā tam [6].

Šķiet, tieši tovakar, kad, labi piekusis, pārrados mājās, uz labu laimi atšķīru "Laupītāju", lai izlasītu par Anrī Ruso sievu, kas laupītājam pārmet sabiedriski pilsētnieciskās morāles neturēšanu un tās paģērēto pienākumu nepildīšanu, teikdama: "Tava apmierinātība nav nekas cits kā ar nogurumiem pārkaisīts triks. Es tev metu tieši acīs: tu esi nelaimīgs. Tev tikai rūp izskatīties laimīgam." Uz ko laupītājs atbild: "Šīs rūpes ir tik jaukas, ka es tāpēc vien jūtos laimīgs." (15) Vēlāk es pierakstīju atziņu: "Ja manā dzīvē, manā apziņā, manā galvā būtu tik vien pretrunu, mainīguma un nenoteiktības, kā to ir nabaga laupītājam, un ja es būtu laimīgs aiz kailas nopūlēšanās laimīgam šķist, es taču būtu laimīgs, vai ne?"

Un man šķita, ka "Laupītājs" ir draudzīgi smīnošs un smalkjūtīgs, ne komplimentējošs, bet labu vēlošs, pat pozitīvs modernā cilvēka (t.i., arī mūsu) dvēseles dzīves portretējums. Bez šaubām – no tā neko nav iespējams atvedināt vai iemācīties. Romāna neskaidrība un nenoteiktība dezorientē lasītāju un kaitina līdz brīdim, kad viņš kaut ko sāk atpazīt. Tas ir pilns juceklīgu iespaidu un aizmāršības, atlikšanas, vilcināšanās un neizlēmības, tas ir pilns koķetērijas un pašapziņas.

Savukārt domai par Valzera klusajiem Hērizavas gadiem – ja tāda iemanās prātā – vajadzētu likt mums kautrīgi piesarkt.


[1] Par romāna galveno varoni – zināmā mērā autobiogrāfisko laupītāju – teikts, ka viņš "pilsētā ieradās slims, savādas nelīdzsvarotības, nemiera pilns. Viņu mocīja, tā teikt, zināmas iekšējās balsis" (56). Vēlāk laupītājs dodas pie ārsta, kurš, starp citu, viņu atzīst par pilnīgi veselu, teikdams: "Ļaujiet sev būt, kāds jūs esat, dzīvojiet mierīgi tālāk, kā esat dzīvojis līdz šim. Izskatās, ka jūs sevi lieliski pazīstat un lieliski tiekat ar sevi galā." (138)

[2] Pēc Valzera nāves Karls Zēligs izdevis grāmatu "Pastaigas ar Valzeru" ar sarunām, kas starp viņiem norisinājušās apciemojumu laikā veiktajos pārgājienos ("Wanderungen mit Robert Walser", Carl Seelig). Zēligs atstāsta, ka, aicināts atgriezties pie rakstnieka karjeras, Valzers teicis, ka viņš Hērizavā ir, nevis lai rakstītu, bet lai būtu jucis.

[3] Laikraksta "Berliner Tageblatt" redaktors esot saņēmis lasītāju sūdzības ar draudiem pārtraukt abonementu, ja šīs nejēdzības turpināšot tikt publicētas. 

[4] Romāna pirmpublicējums – 1972. gadā. 

[5] Valzers mīlējis teātri un pat neveiksmīgi mēģinājis kļūt par aktieri. Šillera "Laupītāji" bijusi viņa mīļākā luga, tai veltīts arī parodisks pārstāsts ar nosaukumu "Traģēdija" ("Die Tragödie"). Karls Valzers vēlāk kļūst par veiksmīgu scenogrāfu.

[6] Pēcvārda vietā publicētās esejas "Roberta Valzera rakstāmdrudzis" (2005., no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova) pēdējās lapās Anna Glazova iztirzā laupītāja vārda ("Der Räuber") pirmajā burtā ietverto norādi uz autora vārdu – Roberts. Šim paņēmienam – kā to pirmais ievērojis Džons Maksvels Kutzē – zināma līdzība ar Kafku un viņa K. Taču "Laupītāja" R., raksta Glazova, ietvertais norāžu loks ir plašāks, tas apzīmē ne vien varoni un autoru, bet arī runu (die Rede), runātāju, kā arī – un ar to Glazova pēcvārdu nobeidz – romānu pašu, šķiet, pat abās tā nozīmēs, domājot kā par tā literāro formu, tā saturu, kas pilns īpatnēji romantisku aizraušanos drisku.

Tēmas

Roberts Vilsons

Protagors no Abdērām piektajā gadsimtā pirms Kristus izdeva skandalozu grāmatiņu ar nosaukumu “Patiesība”. Savulaik to lasījuši daudzi, taču vēlākā tradīcija pret Protagora daiļradi gandrīz vienmēr bi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!