Par Jāņa Znotiņa izrādi "Tētis" pēc Kārļa Vērdiņa dzejas motīviem (galerijā "Istaba", 2019)
Kārļa Vērdiņa "Tētis" (izdevniecība "Liels un mazs", 2016) ir viens no mūsu ģimenes mīļākajiem dzejoļu krājumiem, kuru visi pa druskai protam deklamēt. No tā mani bērni iemācījušies ne vienu vien sulīgu lamuvārdu un uzzinājuši par daudzām reālijām, ar kurām paši savā ikdienā nav daudz sastapušies, – mums nav skaļi pļerkstoša auto, netiek lietota televizora pults un uz nagliņas nestāv piekārta siksna. Mūsējiem nav ne jausmas, ko nozīmē "dabūt ar siksnu", un skaidrojumi izraisa smieklus kā neticamākā ačgārnība un absurds, līdzīgi kā daudzu "Tēta" dzejoļu sižets. Taču mēs, vecāki, tos lasām pa savam – mums Vērdiņa ieskicētie tēti stāv acu priekšā ar reāliem prototipiem. Ja ne gluži pašu mājās, tad tuvos kaimiņos ir redzēti visi uzskaitītie gonkotāji, žuļiki, žūpas, tukšo solījumu politiķi un lielīgi maskulīnā spēka demonstrētāji.
Vērdiņš ar pasmagu ironiju atmasko varmācīgu, nolaidīgu mačo uzvedību un problēmas dažādos sabiedrības slāņos un paaudzēs. Lai arī grāmatā uzsvars likts uz tētiem un sociāli nelāgiem apstākļiem, viņš ieskatās dažādu ģimeņu ikdienā. Vairāki dzejoļi veltīti bērnu savstarpējām attiecībām, attieksmei pret dzīvniekiem, arī ilgām pēc sirsnības un mīlestības un tam, cik mānīgas mēdz būt lietas un cik viegli ir pieļaut kļūdas arī pašam. Piemēram, dzejolī "Pūpolu jēriņš" maigais, pūkainais pumpuriņš gluži vai pats ielien ausī, radot negantas sāpes. No šī dzejoļa manam dēlam ir bail vairāk nekā no dūru vicināšanas – viņš reāli aptver, ka tā ir kļūda, ko arī pats varētu pieļaut savas neapdomības dēļ. Pārējos dzejoļus viņš uztver kā pārspīlējumu, bet mēs, kas esam padzīvojuši drusku ilgāk un arī citos laikos, saprotam, ka pārspīlējuma tur nav nemaz tik daudz.
Pēc dzejas grāmatas motīviem veidotajā Jāņa Znotiņa izrādē "Tētis" akcents ir likts tieši uz tētu agresijas un varmācības tēmu. Precīzāk – uz to, cik groteski bērnos atspoguļojas vecāku negatīvā rīcība, kuru paši nepamanām vai uzskatām par pieņemamu (bieži dzirdētais arguments "mani bērnībā klapēja, vai tad es esmu slikts cilvēks izaudzis?"). Pārspīlētajā tēta tēlā pamatīgā palielinājumā ieraugām to, ko mēs paši gribētu aizmirst, esam cerējuši, ka bērns nesadzirdēs un nepamanīs, taču vērīgajam bērna prātam, kurš ik brīdi no mums mācās, garām nepaskrien nekas.
Aktieris Oskars Vīksne, siekalas šķiezdams un uz nerviem krizdams, jau kādu sesto minūti rūcina rotaļu automašīnīti, mēģinot mūs visus (arī bērnus) izvest no pacietības – un sen ir pāri tā robeža, kad kādam būtu jāiesaucas: "Nu, beidz taču!" Kad kaitināšana visus jau novedusi līdz smieklu delīrijam, esam uz vienas nots ar dauzonīgo puišeli un gatavi viņa vēstījumam. Apbrīnā mirdzošām acīm Vīksne deklamē to, kā viņa tētis lamājas pie stūres: "Kur nu līdīs, stulbā zoss? Skaties, kur tu stūrē, govs!" Viņš ir lielisks mazā puišeļa ampluā – pusgarās bikšelēs un ar nenovīdīgi paceltu degunu, viņš mazliet atgādina mūsaino Buratino un, līdzīgi kā nupat no bluķa izkaltais leļļu zēns, arī Vīksnes varonis bez jebkāda morāles filtra ir gatavs uzsūkt visus pasaules maldus un negatīvos piemērus.
Vīksne aizrautīgi izdzīvo dzejoļu spraigo dramaturģiju, kā maskas mijot kontrastainas emocijas – aizdomas par tēta rīcības pareizību nomaina lepnums, maigumu – šķelmīgums, bērnišķīgu naivumu – egoistiska varaskāre. Puikam iedegas acis par tēta blēņām un pat par absolūti nepieņemamu rīcību, bet citreiz uznāk bailes. Tās ir dziļas, patiesas, bezcerīgas. Arī reizēs, kad mājās viss it kā ir labi un ikdienišķi, piemēram, brālis svētdienā pārnāk no kopmītnēm izmazgāt veļu, gaisā tomēr ir jūtama milzīga spriedze. Prieks par brāļa ciemošanos nāk rokrokā ar ģimenes strīdiem un pārmetumiem. Draudi visvairāk uzglūn no tās puses, kur sēž tēvs ar TV pulti rokās, kasīdams olas (burtiski). Fonā ir jūtama pacelta siksna – it kā tā neredzami karātos pār skatuvi arī tad, kad tās tur nav. Ģimenes strīdu un pārmetumu karstumā griežas ne tikai veļas mašīna, bet ar 2000 apgriezieniem minūtē spindz visa māja, iekšēji kratās un mutuļo katrs mājinieks. Šīs ainas ir šokējoši spēcīgas, taču bērni smejas, viņi uztver humoru un pārspīlējumu ar nelielu patiesības graudu, kamēr vecākiem šī proporcija varētu rādīties drusku cita.
Kad liekas, ka trakāk vairs nav kur, pienāk arī siksnas laiks – dzejolī "Burve". Vērdiņa dzejolī ietverto dusmu izvirdumu "mēs brīnumu veikalā nopirkām / tev Zizli par lielu naudu / bet tu tikai slaisties un niekojies / ne dotību tev ne jaudas" režisors Jānis Znotiņš īsteno pēršanas ainā, lai uzsvērtu, ka vecāku vārdi var būt burtiski kā lodes un bērnu pazemojoši pārmetumi ir pielīdzināmi fiziskai vardarbībai. "tēvs pārlauž Zizli un pavēl man / lai stundas gatavot vācos / es raudu: es burve vēl neesmu / tēti – es tikai vēl mācos!" – attēlojot tēta rīcību, Vīksne per meitu ar mākslas vingrotājas spožo lenti (skats ir iespaidīgs kā video efekts), līdz pārlauž vālīti pret viņas muguru vecāku un bērnu auditorijas acu priekšā. Aina ir vēl biedējošāka par brāļu Grimmu pasaku fināliem, kuru uzdevums savulaik bija mācīt bezierunu paklausību. Bērnus tā atkal sasmīdina, bet nopērti tiekam mēs, pieaugušie. Sīkā balstiņā nopīkstētā piebilde "es tikai mācos" ļauj saprast, ka uz skatuves nopērtā būtne ir saprātīgāka par pērēju. Nodarītajam nav nekāda attaisnojuma un jēgas, tas rada tikai nožēlu, vainas sajūtu un vairo ļauno.
Tomēr izrādē nav aizmirsta arī cita būtiska patiesība: bērns savus vecākus mīl līdz galējai robežai tādus, kādi viņi ir, arī tad, ja viņi ir dusmīgi, aizņemti un pat vardarbīgi. Vecāki bērnam ir visa pasaule – augsne, kurā mazs bērns uzaug, vismaz līdz skolas vecumam noteikti. Šo ideju materiāli un simboliski pilda gigantiskais sūnu zaļais mētelis – teju vienīgais minimālistiskās scenogrāfijas atribūts , kas, manuprāt, ir ģeniāls izrādes ietvara risinājums. Mākslinieces Bertas Vilipsones radītais filca mētelis nodrošina uz skatuves neesošā tēva klātbūtni, tas ir tēva stiprais plecs, siltais skāviens, drošais mūris, siltā sega, autoritatīvais stāvs, tumšais noslēpums, tukšā piedurkne – bērns ar to spēlējas neskaitāmos veidos un mainās arī mēteļa emocionālā nokrāsa. Zaļais mētelis ir interpretējams arī plašāk – simboliski kā augsne, zemes stūrītis vai "tēvu zemes" stūris. Tas liek domāt arī par militāro formu un reizēm uzpūstu varenības čaulu.
Mētelis lieliski atklāj dzejoļos ietverto hiperbolu un noder par kontrastu sīksīkajiem veļas gabaliņiem, kas tiek mazgāti miniatūrā veļas mašīnā, liekot domāt, ka ģimenes strīdi un netīrā veļa ir tikai tādas dienas putas, kuras bērns ir gatavs aizmirst un piedot, jo tas ir viņa tētis vai vismaz tikai ideja par tēti, kurš ir viņa pusē. Taču lielais mētelis arī pats par sevi izrādās ērts atribūts skatuves organizēšanai un rotaļām ar to.
Mišels Fuko lieto "heterotopijas" jēdzienu, lai raksturotu "absolūti citādu telpu", kas reizē ir reāli fiziska un iluzora – vieta, kas tiek sociāli radīta un izspēlēta. Tā ir telpa, kas rosina iztēli un ļauj veidot ar telpas pamatfunkciju nesaistītus izmantošanas noteikumus. Kā heterotopiju piemērus Fuko min bēniņu stūrus, kokos uzslietus štābiņus, vecāku gultu, kas bērniem var pārtapt viļņojošā okeānā. Tāda telpa ir arī "Tēta" mētelis, kas izsauc noteiktas, vārdos grūti raksturojamas sajūtas – mēs visi, gan lieli, gan mazi, pazīstam spēlēšanos ar vecāku drēbēm – drošu, siltu un neizskaidrojami vilinošu materiālu rotaļām. Mums patīk, un mēs alkstam arī vēlāk dzīvē atrast šādas vietas, kur varam veidot paši savus noteikumus, vienlaikus jūtoties droši, – tās varētu būt cilvēku lielākās ilgas. Dzejolī "Veļas diena" visā tajā centrifūgas haosā bērns atrod sev klusu vietu un rāmi spēlējas ar čiekuriem: "Es saules pilsētu ceļu."
Tieši caur mēteli – caur šo silto tuvumu un piekļāvību – izrādē ienāk tēva mīlestības klātbūtne. Vērdiņa krājumā tā ienāk balansā starp tēvus kariķējošajiem (un, teiksim godīgi, arī izsmejošajiem) dzejoļiem un tiem ilgu un saules apmirdzētajiem momentiem, kas parādās dzejoļos "Tētis un sniegs", "Mīļais tētis", kad notiek bērna un tēva harmoniska satikšanās. "Mīļais tētis", manuprāt, Vērdiņa krājumā ir galvenais daudzveidīgā satura kopā turētājs – dzejolis par gādīgo tēti, kurš ir primārais bērna pieskatītājs, kamēr māte iet darbos un raizējas, jo viņai nav laika pievērsties bērna emocionālajām vajadzībām. Tēvs un dēls varbūt nedzīvo ļoti azartiski, un viņi nav ļoti pārtikuši, taču ikdienas rutīna ar iešanu uz mazo veikaliņu un paprikas mērces taisīšanu rada siltu un laimīgu noskaņu. Izrādē gan arī šis dzejolis tiek interpretēts vairāk ar humoru, mazāk ar sentimentu. Bet es savā ziņā novērtēju, ka balansam tiek drusku apsmieta arī mamma. Tas mani nelika mierā visu izrādes laiku – kā būtu, ja Vērdiņam vai kādam citam būtu iznācis krājums "Māte"? Par mammu, kura reizēm ir paģiraina, nolaidīga vai drusku smird… Šķiet, pat liberālākie no mums nebūtu gatavi nepilnīga mātes tēla izgaismošanai – tas uzreiz nāktu komplektā ar milzīgu negodu, kamēr tēviem ar smaidu tomēr piedodam pat pudeles lauskas vicināšanu.
Tiem, kas sēdēja tālākajās rindās un tik labi neredzēja aktiera saspēli ar mēteli un aktiera ķermeņa valodu (diemžēl "Istabas teātrī" ir tāda vaina – visi apmeklētāji nevar visu redzēt), izrādē atlasītie dzejoļi, iespējams, šķita vairāk kā tētiem veltīta pārmetumu krusa, un pat beigās iekļautais sirsnīgais "Tētis un sniegs" par mežrožu tējas dzeršanu irbuleņu krūmā nekompensēja iepriekšējo, diezgan šokējoši tiešo tēvu kritiku. Ar to gribu teikt, ka izrāde "Tētis" nav nekāds teātra rīts ar pankūciņām un saldējuma kokteili, bet diezgan pasmags pārdomu un pārrunu gabals, neraugoties uz visu lielo smiešanos. Es to saku, lai pabrīdinātu tētus, kuri tiekas ar bērniem vienreiz nedēļā un ir nolēmuši viņus aizvest uz izrādi ar daudzsološo nosaukumu "Tētis". Atšķirībā no grāmatas, kuru pēc viena dzejoļa izlasīšanas var aizvērt un apdomāt, izrādē dzejoļi nāk cits pēc cita pamatīgā intensitātē un vārdi brīžiem ķer kā skaļš lineāla sitiens pa pirkstiem.
Vismaz man – kā pieaugušai, bet tomēr jūtīgai būtnei – brīžiem palika par smagu un kļuva nopeltā tēta žēl. Skatījos pa diagonāli uz pretējā rindā sēdošajiem tētiem, kas bija atveduši bērnus, – daži smīnēja, bet daži, vismaz viens noteikti, jutās neērti. Mēs neviens neesam balti savos audzināšanas principos, tomēr tie (galvenokārt hipsteri, mileniāļi un kultūras mīļotāji), kas bijām sanākuši, savus bērnus audzinām jau tāpat diezgan saudzīgā un iejūtīgā vidē. Sanāk, ka mēs sapulcējāmies nokritizēt slikto, vecmodīgo padomju tēta bubuli, lai mazliet paspīdētu uz viņa fona. Kaut gan patiesībā mums būtu jādara kas cits – ar iedrošinošu piemēru jāpadod roka tiem, kam vēl neizdodas, un jāmeklē pūpolu jēriņi arī pašiem savās ausīs.
Biju nedaudz pārsteigta, ka izrāde beidzās pēc pirmā un vienīgā cēliena, – man pietrūka tāda kā epiloga vai izlīguma. Gribējās vēl dzirdēt par putekļiem "gudru cilvēku mājās" kā Vērdiņa dzejolī "Tētis filozofs", kur bērni aiziet gulēt rūcošiem vēderiem, un par dažādajiem zobiem, kas bērniem izaugs gludo piena zobu vietā. Pat ja tas liekas biedējoši un groteski, kādu dienu visi kļūsim pieauguši, visiem būs asi vai aplūzuši zobi un beigās arī protēzes. Vērdiņš savu dzejoļu krājumu beidz tieši ar dzejoli par zobiem, Znotiņš izrādi – ar dzejoli par irbuleņu krūmu. Bet man paliek izjūta, ka gribas dzirdēt vēl arī citu versijas, jo šo Vērdiņa materiālu var lasīt vēl un vēl.
0