Foto: Mārtiņš Vilkārsis
 
Teātris
13.05.2022

Vampīra vizīte provinces mazpilsētā

Komentē
1
Saglabā

Par Gata Šmita iestudēto izrādi "Desmit iemeslu apciemot Kauci" Jaunajā Rīgas teātrī.

Epifānija nr. 1

Neizdevās saskaitīt, vai iemeslu apciemot Kauci ir tieši desmit, kā vēsta Gata Šmita Jaunajā Rīgas teātrī iestudētās izrādes nosaukums, bet vismaz viens iemesls pārsteiguma formā šo rindu autori piemeklēja jau pirmajā uzveduma minūtē. Nepietiekamas informētības dēļ apziņā bija stingri iesakņojusies pārliecība, ka apciemot paredzēts kādu vīrieškārtas personu, vārdā Kaucis, tālab sastapšanās ar faktu, ka tas patiesībā ir mazpilsētas nosaukums – Kauce (laikam jau pēc Auces parauga) –, sagādāja ko līdzīgu pēkšņai epifānijai jeb atklāsmei.

"Vienā rāvienā" nodibina apstākļus

Izrāde sākas ar to, ka skatuves telpā no tumsas iznirst melnā, plandošā mētelī tērpts stāvs – garš, kalsns jauneklis ar tumšiem, cirtainiem matiem un smaidu, ko mazliet biedējošu vērš metāliski spīdošās zobu breketes. Tas ir žurnālists Voldemārs Zagdajs – Gerds Lapoška –, kurš ieradies, lai tūrisma ceļvedim aprakstītu Kauces apskates objektus, bet drīz vien saprot, ka daudz interesantāk būs pētīt cilvēkus un ar tiem saistītos notikumus.

Tādējādi izrādes veidotāji "vienā rāvienā" nodibina apstākļus, kuros iespējama gan krāsainu raksturu parāde, gan negaidīti atklājumi un neprognozējami sarežģījumi, kas provinces miestiņā varētu sagaidīt lielpilsētas žurnālistu. Dramaturģe Justīne Kļava spalvas brāļu un māsu vidū allaž ir izcēlusies ar māku pat ļoti daudzus paralēlus sižetus un attiecību metus sadabūt kopā vienotā rakstā. Šoreiz vienojošu satvaru veido stāsts par mītiski mistisku vietu – Kauci, kura ir ievērojama ne tikai ar restaurācijas procesā esošo lepno muižu un tajā iemājojušajiem rēgiem, bet arī ar kolorītu vietējo iedzīvotāju kopienu, kur katram indivīdam aiz ādas ir kas slēpjams.

Raksturi, tāpat kā viņu biogrāfijas, šķiet ar vieglu roku uzburti, īpaši neturot rūpi par ticamību, jo kaucenieku psiholoģiski reālistiskajos portretos ik pa laikam ievelkas kāda sirreāla dīvainības vai pārdabiskuma grimase. Un, protams, noslēpumainības spriedzi kāpina vairākas tā kā notikušas, tā kā nenotikušas slepkavības, kuru iespējamie vaininieki "Erkila Puaro" vai "Midsomeras slepkavību" manierē tiek izsekoti un pat turēti slēgtā telpā, līdz apstākļi noskaidrojas.

Komiskās šausmas

Režisors Gatis Šmits, būdams pieredzējis profesionālis ne tikai teātra, bet arī kino jomā, Kauces ikdienas realitāti apveltījis ar film noir mīklaini šerminošo atmosfēru, kas atsauc prātā viņa agrākos iestudējumus ("Rozmarijas bērns", 1997; "Naži vistās", 2006; "Tas notika ar viņiem", 2007; "Kārkli", 2016). Šoreiz šausmas ir izteikti komiskas. Ne velti JRT mājaslapā izrāde raksturota kā gotiska komēdija.

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis skatam paver telpu ar grezniem kroņlukturiem, paplukušām, acīmredzot vēl nerestaurētām sienām un stiklotām durvīm dibenplānā. Telpu piepilda vizuālas un skaniskas šausmu zīmes, kuras rada komisku efektu gan ar savu biežo atkārtošanos, gan arī ar tīšo klišejiskumu. Skatītājus tāpat kā izrādes varoņus periodiski biedē kroņlukturu spuldzīšu gaismas raustīšanās vai elektrības pēkšņa izdzišana; cauri stiklotajām durvīm saredzami rēgaini slīdoši vai skrejoši cilvēku silueti; dīvaini trokšņi kamīnā; durvju klaudzoņa vai aizkaru plīvošana vēja atrautā logā.

Ar ko "elso" sabiedrība

Kauces projekta žanrs un mākslinieciskais nolūks nolasāms skaidri, tomēr, apskatot izrādes matēriju tuvāk, nevar nepamanīt, ka tā ir raiba kā dzeņa vēders. Luga un līdz ar to arī izrāde ir savērpta ne vien no vairākiem paralēliem sižetiem, bet arī no neskaitāmiem tēliem un motīviem – gan tepat no tuvējās apkārtnes salūkotiem, gan fantāzijas priekšā pateiktiem. Dzīves fakti, kultūras reminiscences un sociālajos tīklos apspriesti temati klājas cits citam pāri biezā slānī. Tostarp viesu namā transformētā muiža, kurā bijusi skola, psihiatriskā slimnīca, laikam arī noliktava un stallis vai kas tamlīdzīgs; kūlas ugunsgrēks, kurā mīklaini gājusi bojā skolotāja sieva; vietējo ražojumu zīmola izstrāde uz bebru produktu bāzes; kopienas tradīcija rīkot talku; atsevišķu indivīdu aizraušanās ar uztura bagātinātājiem, jogu un psihoterapiju; reliģija kā glābiņš no degradētas dzīves; politiskā korektuma iedzīvināšana kaucenieku attiecībās; skolotāju trūkums skolā; sociālās aprūpes problēma; policijas struktūru liesais finansējums un vēl un vēl.

Citiem vārdiem sakot, izrādē ir ietilpināts viss vai gandrīz viss, ar ko pašlaik elpo Latvijas sabiedrība un mediju vide. Bet – šī "visa" ir tik daudz, ka rodas iespaids – sabiedrība ne vien elpo, bet drudžaini elso, jo pieteiktie motīvi uzplaiksnī un tūdaļ izplēn, atstājot tādu kā nepabeigtības sajūtu. Tā vien liekas, ka aktieriem nepietiek laika tos izdzīvot, savukārt motīvu "lupatdeķi" vienojošais Kauces ikdienas ritms nav tik aptverošs un disciplinējošs, lai sadrumstalotība kļūtu par efektu, respektīvi, dzīves plūdumu, no kura iznirst likumsakarības. Varbūt tas ir galvenais iemesls, kāpēc skatīšanās pieredze visu triju stundu un divdesmit minūšu garumā nav vienlīdz iedvesmojoša.

Vampīra piemērs

Viens no tēliem, kura skatuves dzīvei visvairāk būtu piestāvējis plašāks izvērsums, ir žurnālists Voldemārs Zagdajs, ko atveido Gerds Lapoška – aktieris ar fascinējoši zemu "pagraba" balsi un augumā tik stalti noaudzis, ka pat raženajam Andrim Keišam, ar viņu sarunājoties, jāatliec galva. Kad izrādes sākumā Voldemāra kolorītais stāvs uz brīdi iegrimst tumsā, jo pieturā, kur viņš vakara stundā izkāpis no autobusa, nodziest laternas, pārņem infernāla priekšnojauta, kuras pareizība drīz vien apstiprinās – Kauces cilvēkus un notikumus aprakstīt atbraukušais žurnālists ir vampīrs. Lai situācija būtu pavisam nepārprotama, Justīne Kļava Voldemāru apveltījusi ar rumānisku izcelsmi, kas manifestējas uzvārdā Zagdajs. Šaubu nav – Drakulas novadnieks.

Kad Voldemārs pošas inscenēt skandalozu materiālu par politkorektuma trūkumu kaucenieku sabiedrībā, piedēvējot tai aizdomu pilnu attieksmi pret eks-skolotāju Māri Šuhēviču viņa moldāvu asiņu dēļ, tūdaļ prātā iešaujas ne viens vien līdzīgs gadījums, tostarp tikko izbeigtā krimināllieta par cilvēka bojāeju ugunsgrēkā Tukumā, kad sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos vietējai kopienai tika pārsteidzīgi pārmests homofobisks uzbrukums. Metafora par žurnālistu kā vampīru liekas tik daudzsološa, ka nevar vien sagaidīt, kā šis motīvs risināsies tālāk, bet – nerisinās nekā. Ja neskaita to, ka žurnālistam tiek sadots pa zobiem un viņš ar brekešu savainotu, asiņainu muti kā liels, melns sikspārnis šaudās pa skatuvi, vēlreiz apliecinot savu piederību asinssūcēju ciltij.

Grandi        

Aktieru ansamblī, ko lielākoties veido Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas studenti, piedalās arī trīs meistari no JRT "zelta fonda", uz kuriem kā arvien var skatīties, acis neatraujot, par spīti vai tieši otrādi – pateicoties tam, ka viņu radīto tēlu portretējumā pavīd atpazīstami meti no agrākajām lomām.

Publika sajūsmā noelšas, kad Andris Keišs – bijušais skolotājs Māris Šuhēvičs – lēni planē pāri skatuvei Ostapa Bendera nekaunīgi slīdošajā gaitā. Galvas virsas plikumu kompensē pakausī sasieta šķidra, toties gara matu aste, bokseru "maika" ļauj aplūkot varenos plecus un torsu, bet rāmi lēnīgā runas maniere nu nekādi neļauj paredzēt to, ka šis vīrs izrādīsies esam maniaks, kurš, cirvi vicinādams, muižas iemītniekus un viesus trenkās pa kāpnēm un gaiteņiem. Turklāt šim maniakam ir maiga un mīloša dvēsele. Tas skaidri nolasāms epizodē, kurā ar izrādes komponista Jēkaba Nīmaņa svētību Šuhēvičs, ne gluži meldijā trāpīdams, dzied Mārtiņa Brauna un Māras Zālītes sirsnīgo veltījumu mīlestībai "Visas lietas, kas ir skaistas, man ar tevi saistās".

Keiša Šuhēvičs ir potenciālām nozīmēm tik bagāts tēls, ka no tā palaikam izšaujas arī pavisam negaidītas, aktuālās realitātes provocētas asociācijas. Mērķtiecīgā neatlaidība, ar kādu viņš bez redzama iemesla sāk nekoordinēti (bet varbūt ļoti koordinēti?) ālēties, pēkšņi gar acīm liek aizslīdēt mediju ziņām, kurās saistībā ar Krievijas karu Ukrainā katrā otrajā teikumā lasāms prezidenta Putina vārds.

Restaurētās muižas pārvaldniece Antra Frančeska Akmeņkale godam papildina Elitas Kļaviņas radīto dāmu repertuāru. No Antras uzvedības un ģērbšanās stila tā vien dveš provinces elegance. Kostīmu māksliniece Keita, kā allaž precīza ne tikai laikmeta modes tendenču, bet arī individuālā rakstura atklāsmē, viņu ietērpusi rūtainā bruncītī un žaketē vai citkārt – viscaur melnā ģērbā, tikai ar gaumīgi košu lakatiņu pār pleciem. Un mini, protams, mini, jo kāpēc gan slēpt to, kas ir brīnišķīgs – garas, slaidas kājas, kuras, jādomā, visvairāk vainīgas pie tā, ka būdīgais maniaks Māris Šuhēvičs ticis savaldzināts un pavedināts uz noziegumu. Pat afekta stāvoklī Antra ķeras nevis pie kāda ikdienišķāka ieroča, teiksim, virtuves naža, bet ar Čehova varoņu cienīgu žestu izšauj sudraba lodi no antīkas bises.

Aktrises izpausmēs nolasāma atturīga pašironija. Nevērīgā kustība, ar kādu viņas Antra paceļ roku pie plecu lakata vai matiem, lai tos sakārtotu, vai intonācija, kādā muižas pārvaldniece vēsta par bebru populācijas milzīgo nozīmi Kauces sabiedrības dzīvē, šķiet paužam atbildīgas darbinieces lietišķību, bet vispār jau vēstījums ir pavisam cits: "Re, kāda es esmu izdarīga un smuka. Un, protams, ietekmīga."

Baibas Brokas Iveta Mačuka, kurai pēc mājas nodegšanas un vīra nāves Antra atļāvusi (par baltu velti!) apmesties muižā, ir krietni vienkāršāka natūra. Taču lugas autore viņu apveltījusi ar vērā ņemamu atšķirības zīmi – garīgu nelīdzsvarotību, kas robežojas ar gaišredzību. Baibai Brokai piemīt teicama mēra un humora izjūta gan brīžos, kad Iveta nonāk kontaktā ar pārpasaulīgo sfēru, gan arī tad, kad viņai rodas izdevība paflirtēt ar meitas brūtgānu. Aktrise trāpīgi iezīmē Ivetas uzvedībā mulsuma "zonu", kurā kopā nešķirami saplūst mātišķas rūpes ar sievišķīgu vēlmi patikt. Gluži apburoša, piemēram, ir epizode, kad Iveta ar rīta pankūku šķīvi rokā draiski iztipina viesistabā, ģērbusies meitenīgi īsos šortiņos. (Jāpiebilst, ka attiecību trijstūris – māte, meita un viens vīrietis kā pielūgsmes objekts – arī tā kā prasītu pēc tālāka izrisinājuma, bet – panīkst, radot iespaidu, ka abām ir vienalga, kurai jauneklis tiks.)

Azartiskais jauniešu bloks

Jauniešu bloks ir azartisks, bet, iespējams, ne tik prasmīgs formas niansēs kā meistaru trijotne. Varbūt arī skatītāju pieredzē vēl nav iesakņojušies priekšstati par jauno aktieru izpausmes individuālajām īpatnībām. Tāpēc viņus vedas uzlūkot kā vienotu veselumu, kurā vispirms aci piesaista Gerda Lapoškas Voldemārs ar savu impozanto vizuālo tēlu un rezoniera caurviju funkciju. Jaunam aktierim šāda izrādes stāsta turēšana grožos nav viegls uzdevums, bet Lapoška spēj panākt, ka, reklāmas teksta kroplīgajiem vārdiem runājot, visas acis ir "uz viņu".

Liela tiesa skatuves laika atvēlēta Ivetas meitai Annemarijai jeb "pašpasludinātajai" Ūnai, ko ar enerģisku pašatdevi spēlē Sabīne Tīkmane – neliela auguma sprigana būtne, kurai dumpinieces tēls piestāv kā uzliets. Gotiski melnā kombinezonā, ar smagiem biezzoļu zābakiem kājās, izspūrušu matu kodeļu un nepārejošu opozīcijas un apšaubījuma vaibstu sejā filozofijas doktorante krata šeikerī uztura bagātinātāju kokteiļus un mēģina savu un citu cilvēku dzīvi ievirzīt laika garam atbilstošās sliedēs. Kauns un mīlestība pret māti, kura cieš no zūdošās jaunības recidīviem, ilgas pēc sev tuva cilvēka un griba rīkoties atbildīgi ir tās emociju līnijas, ko aktrise paspēj iezīmēt ainu straujajā tecējumā.

Jāņa Grūtupa atveidotajam Raivo Rijniekam, ko uzmīļojušas māte un meita Mačukas, dramaturģe sacerējusi sevišķi piesātinātu biogrāfiju, kurā ietilpst žigolo "profesija", ieslodzījums cietumā par zādzībām un – cietuma kapelāna iespaidā – pilnīga labošanās, ļaujoties kristīgās ticības valdzinājumam. No Grūtupa Raivo strāvo vīrišķīga pievilcība, bet viņa zemnieciskais gestus šķiet pagrūti sasaistāms ar vecu dāmu izklaidētāja pieredzi, drīzāk jau atsauc atmiņā laukstrādnieku Jāni no "Kalpa zēna vasaras".

Matīsu Ozolu un Dāvidu Pētersonu, atzīšos, sliktās redzes dēļ bija pagrūti atšķirt. Abi tēlojās kā jauni, stalti noauguši, artistiski puiši, kuri veikli dzīvojas skatuves telpā. Kaut gan – varbūt pie vainas bija ne vien sliktā redze, bet arī režisora apzinātais nolūks izvēlēties Agra Kārkliņa un Krišjāņa Kārkliņa lomām vizuāli līdzīgus aktierus, jo saskaņā ar lugu viņi ir radinieki – brālēni. Tukšas vārdu virtenes un kroņa klišejas bārstošais Krišjānis ir Kauces deputāts, raudulīgais, izmisušais, sievas emocionāli kontrolētais Agris – muižas restaurators.

Toties krāšņa un pamanāma būtne ir Martas Lovisas Jančevskas atveidotā Sanita, kurai zem tupeles vārgst Agris. Vai nu autore viņas tēlu rakstījusi zināmā filmas "Aģentūra" iespaidā, vai arī lomai tikuši nospiedumi no aktrises līdzšinējā veikuma, bet Sanita tāpat kā reklāmas aģentūras darbiniece Daniela Estere ir izlēmīga un aktīva persona, kuras mērķu piepildīšanā svarīgs faktors ir pieguļošā triko ietērptas sievišķīgas formas (filmā tās tika demonstrētas boksa nodarbībās, izrādē Sanita ir jogas trenere) un šķietami maiga daba, aiz kuras slēpjas dzelzs apņēmība. Vārdu "zaķīt", adresējot to apspiestajam dzīvesbiedram, Sanita izrunā ar tādu glāsmainu dzelžainību, ka kļūst skaidrs – iebilst nav jēgas, tāpat viss notiks pēc Sanitas gribas.

Lolitas Stūrmanes policiste un deputāta draudzene Ketija – izrādes inspektors Bārnabijs – pie teikšanas tiek pašās izrādes beigās, kur viņai pietaupītas visas no TV detektīvseriāliem pazīstamās domāšanas un uzvedības klišejas. Formas tērpā ģērbtā Ketija ar zirgastē saņemtiem matiem un "es te esmu galvenā" izteiksmi sejā braši vicina elektrošoka ierīci, nopratina aizdomās turētos un komandē iedzīvotājus. Tak laikam jau kauceniekiem ir respekts pret varas "orgāniem", ja viņi bez ierunām gatavi pakļauties trauslajai meitenei.

Epifānija nr. 2

Pēc izrādes beigām, pētot programmas lapiņu, piemeklē otra epifānija jeb atklāsme: tie desmit iemesli, kuru dēļ jāapciemo Kauce jeb, citiem vārdiem sakot, jānoskatās izrāde, varētu būt aktieri, jo lomu sarakstā minētas tieši desmit darbības personas. Var būt tā, var būt citādi, bet neatkarīgi no iemeslu veida un skaita vampīra piedzīvojumi Kaucē liek prātot, vai jautrās, šausminošās un pārdomu vērtās epizodes atsver tos brīžus, kuros skatiena fokusēšana uz izrādes norisēm prasa zināmu piespiešanos. Droši vien atsver, bet ātras un nešaubīgas apstiprinošas atbildes nav.

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!