Par Dailes teātra izrādi "Lilioms" (2023, režisore Ildiko Gāšpāra).
Atbrīvo no Imanta Kalniņa un Māra Čaklā
Pieņemu, ka attieksmē pret Dailes teātra izrādi "Lilioms" sava nozīme būs arī paaudžu atšķirībām, jo tie skatītāji, kuriem šis ir pirmais "Lilioms", droši vien netuvosies teātrim ar tādām dvēseles trīsām (vai būs? kas būs? kā būs?) kā tie nedaudzie, kuri bijuši liecinieki vispārējai pacilātībai 1971. gadā, kad Ulda Dumpja vai Ģirta Jakovļeva Lilioms, katliņcepuri uz auss braši nošķiebis, dziedāja "Atkal, atkal ir debesis pušu", radot kopības, tādu kā slepenas brālības, sazvērnieciskuma sajūtu un brīvības telpu ikvienā skatītājā. Tieši to – brīvības un nepieradinātības garu – vēlreiz tiecās notvert Edmunds Freibergs savā 2013. gada uzvedumā. Tiesa, pa vidu bija arī Jura Bartkeviča izrāde Liepājas teātrī 1996. gadā – laikā, kad pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā plosījās mežonīgais kapitālisms. Toreiz "Lilioms" kļuva skarbāks, redzīgāks pret dzīves nepievilcīgajām pusēm, bet – joprojām ar Kalniņa mūziku, kura ieskandināja smeldzīgu un reizē līksmu stīgu. Izsakoties vēl skaidrāk un bez aplinkiem – "Lilioms" toreizējiem skatītājiem vispirms asociējās ar Imanta Kalniņa dziesmām un Māra Čaklā tekstiem, izrādes spilgti krāsainais tēls uzpeldēja atmiņā pēc tam.
Ungāru režisorei Ildiko Gāšpārai ir pašai savs atmiņu repertuārs par tautieša Ferenca Molnāra lugas interpretācijas tradīcijām. Jādomā, krasi atšķirīgs no mūsējā. Latviešu nu jau vecākās paaudzes skatītāju nostalģiskās atmiņas viņai nekādus vārdos neizteiktus pienākumus neuzliek, un Gāšpāra drošu roku atbrīvo "Liliomu" gan no Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmām, gan no romantizētā lasījuma tradīcijas. Režisori neiedvesmo sentimentālas atmiņas, bet zināšanas par rakstnieku, viņa laikmetu un lugas savdabīgo poētiku, kā arī vēlme uztaustīt saskares punktus ar šodienas situāciju estētiski, psiholoģiski un sociāli. Un tas līdzšinējā latvisko interpretāciju tradīcijā dziļi sakņotam skatītājam (vismaz šo rindu autorei) šķiet ļoti pievilcīgi, par spīti faktam, ka pirmizrādes vakarā iestudējuma matrica nebija īsti organiski "apdzīvota" un likās tāda kā patukša, enerģijas apmaiņu neierosinoša, par ko liecināja pirmizrādes publikas mērenie aplausi un iztikšana bez gandrīz obligātajām stāvovācijām.
Karuseļa vietā spēļu elle
Ferenca Molnāra stāstam par karuseļa "operatora" Lilioma piņķerīgi savērpušos likteni – mīlestību pret viesnīcas istabeni Jūliju; pašnāvību, kad neizdodas ģimenes nodrošināšanas nolūkā pasāktā laupīšana; nonākšanu debesu valstībā un terminēto augšāmcelšanos, lai neveiksmīgi mēģinātu labot dzīves laikā pieļautās kļūdas, – piemīt raupjš poētiskums. Ikdienas dzīves grubuļainā, nelīdzenā matērija cieši saausta kopā ar fantāzijas ainām, cinisms mijas ar sentimentu un maigumu. Romantisma auru palīdz uzburt arī no šodienas attālinātā pagājušā gadsimta sākuma vide – populāra vienkāršo ļaužu izklaides vieta pilsētas parkā pamīšus ar debesu valstību, kura ļoti atgādina kādu zemes institūciju ar ikdienas pienākumu novārdzinātiem ierēdņiem.
Ildiko Gāšpāra ar asistentu Ingas Krasovskas un Kintijas Rodžersas, kā arī ar dramaturga Matīsa Gricmaņa līdzdalību darbību pārcēlusi uz 21. gadsimtu un par notikuma vietu trāpīgi izvēlējusies spēļu zāli, kurai scenogrāfe Lili Ižāka, videotēlu autors Andrāšs Juhāss un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš ar asistentu Juriju Fjodorovu piešķīruši ne tikai šķietami viegli transformējamu veidolu, bet arī visplašāko emocionālās noskaņas spektru – no lētas izklaides vietas ar vienmuļi zibinošām, krāsainām gaismiņām līdz zvaigžņotam debesjumam nakts tumsā. No pieticīgi iekārtotas fotogrāfa darbnīcas līdz bāli pelēkrožainam ziedošu akāciju smaržas piepildītam horizontam. Telpa šķiet veramies vaļā un kļūstam arvien plašāka vai noslēpumaini satumst, gluži kā vēstījot par noziedzīgiem nodomiem un kādas kriminālas pasaules klātbūtni. Ģeometriskais minimālisms un krāsu plūstošā mainība fona prospektā attāli atgādina Roberta Vilsona izrāžu estētiku.
Pati ideja likt darbībai risināties kazino signalizē par to, cik ļoti ir mainījies laiks un līdz ar to arī populāru izpriecu raksturs. Karuseļa griešanās raisītais līksmais, ne katram panesamais reibonis ir daudz nevainīgāks nekā spēļu automātu un ruletes provocētā atkarība, kas liek zaudēt cilvēcisku seju un saikni ar apkārtējo realitāti. Un karuseļa iekšā saucēja flirts ar spriganām, vīrieša uzmanību alkstošām meičām droši vien tā neiztukšo dvēseli kā nemitīga sastapšanās ar spēles azarta apsēstiem, līdz ubaga tarbai nonākušiem indivīdiem. Spēļu ellē dienas gaisma neiespīd. Starp citu, tāpat kā teātrī.
Tik tiešām, šī pasaule šķiet daudz nežēlīgāka nekā tā, kurā skanēja Imanta Kalniņa dziesmas, kaut arī Floras Lili Matisas speciāli izrādei sacerētās kompozīcijas, ievibrējot lirisku stīgu, depresīvo vidi vērš maigāku, panesamāku, bet brīžam arī noslēpumaināku, liktenīgu pagriezienu vēstošu.
Lilioms un Jūlija
Laura Dzelzīša Lilioms, spīdīgi rakstainā žaketē un vīzdegunīgu "daru to, kas man tīk" vaibstu sejā, no karuseļa pieskatītāja un meiteņu valdzinātāja kļuvis par spēļu zāles pārraugu vai varbūt krupjē. Ne tikai citi pienākumi un atbildība, bet arī cits varas līmenis. Ir taču atšķirība – apkampt ap vidu jūsmīgu meiteni vai ievilināt un pēc tam izsviest ārā pa durvīm parādos līdz ausīm iestigušu azartspēlmani, kurš varbūt ies un aiz izmisuma pakārsies. Viņa impulsīvā un agresīvā daba neļauj aizmirst, ka Andreja Zavodska pavārds Lilioms ungāru valodā nozīmē nevis nekaitīgu izklaidētāju, slaistu ar mākslinieka dvēseli, bet gan huligānu vai pat bandītu. Bet meitenēm sliktie puiši patīk. Arī Dārtas Danevičas Jūlijai, kura ir tieva kā niedre, toties ar stingru mugurkaulu. Liliomam iepretī viņa nav ne naiva, ne bērnišķi nepieredzējusi, bet tikpat nobriedusi, par sevi pārliecināta un… noslēgta personība.
Lilioma un Jūlijas mīlasstāstā izcelta nevis romantiskā, bet drīzāk brutālā, varmācīgā puse, tomēr bez tiešas publicistiskas atsauces uz sāpīgo, neapšaubāmi aktuālo, bet līdz apnicīgai vulgaritātei "nodrillēto" tematu par vardarbību ģimenē. Režisorei šķitis svarīgi, ka gan Liliomu, gan Jūliju ietver klusēšanas lauks. Līdzšinējās latviešu teātra izrādēs tieši noklusēto domu un jūtu teritorija veidoja telpu, kurā, piedodiet banalitāti, varēja notikt dvēseļu saskarsme un saprašanās, kas ļāva pacelties pāri gan Lilioma brutalitātei un varmācībai, gan Jūlijas iecirtībai. Gāšpāras iestudējumā klusuma zona kļūst nevis par dvēseļu satikšanās vietu, bet par nepārvaramu šķērsli. Šis ir laiks, kurā klusums nav ne iespēja, ne vērtība un noklusētās jūtas nevis tuvina, bet attālina, kļūstot par zīmi indivīda eksistenciālajai vientulībai. Vārdu ir daudz, bet – "ne par tēmu", kura tā arī paliek vārdā nesaukta un ieslodzīta apziņas dzīlēs.
Kustas lēnāk, nekā runā
Lai šo disonansi padarītu ieraugāmu, aktieriem, šķiet, izvirzīts Meierholda biomehānikas cienīgs uzdevums, ko realizēt režisorei līdzējusi horeogrāfe Veronika Sabo un viņas asistente Inga Krasovska. Proti, runu un kustību pakļaut savstarpēji atšķirīgam ritmam. Ne tikai Lilioms un Jūlija, bet arī pārējās darbības personas izrādē kustas ievērojami lēnāk, nekā runā. Aktieri savam ķermenim neļauj sekot vārdu dabiskajam ritmam. Žesti un vārdi nepapildina viens otru, ķermenis nepapildina prātu, sievišķais un vīrišķais nesavienojas vienā veselā.
Salaužot sinhronismu starp vokālo un fizisko izpausmi, aktieru dabiskums it kā tiek ierobežots, lai viņi varētu sekot citiem, specifiskiem skatuves likumiem un tiktu atbrīvoti no sava temperamenta prasībām. Kaut gan – varbūt šo rindu autores vērojumi un no tiem izrietošie pieņēmumi neatbilst izrādes veidotāju nolūkiem. Šaubas rodas tālab, ka pirmizrādē runas un kustības ritmu atšķirība šķita vēstījuma skaidrību un precizitāti drīzāk bremzējošs nekā veicinošs faktors. Cerams, ka laika gaitā aktieru skatuves uzvedībā vokālo un fizisko izpausmju kontrasts "iestrādāsies" un kļūs organisks.
Gan lugā, gan izrādē Lilioms ir notverts starp divām sievietēm – Jūliju, kura sniedz viņam dzīvi ar visām tās nepārvaramajām grūtībām, un spēļu zāles īpašnieci Muškati, kura piedāvā Liliomam iluzoru telpu, lai viņš varētu patverties no dzīves sūruma un izbaudīt varas un brīvības apziņu. Ievas Segliņas Muškate, tērpta pusmilitārā stilā un garos zābakos, likdama soļus citu citam priekšā līgani kā modele pa mēli, nāk pretī publikai. Šķiet – vēl mazliet un viņa iesoļos tieši skatītāju zālē. Bet nē, nospiež Liliomu uz ceļiem un pārmet savu zābakā tērpto kāju viņam pār plecu, turpinot lūkoties publikā. Runā maigi, klusi un ar dzelžainu oderi, bet kapitulē un atklāj savas jūtas pret Liliomu ātrāk nekā Jūlija. Starp citu, tieši Ievas Segliņas skatuves eksistence pirmizrādē vedināja domāt, ka uz runas un plastikas kontrastiem balstīta groteska, kas līdzinās dejai un padziļina ikdienas dzīvi, nav nesasniedzams mērķis.
Faksimili
Šo vārdu precīzas kopijas nozīmē visbiežāk lietojam attiecībā uz rakstītiem vai drukātiem materiāliem. Dailes "Liliomā" šādas, nu, labi, ne gluži precīzas kopijas veido visu izrādes audumu. Lugas daudzās darbības personas, no kurām lielākā daļa ir vien ekspresionistiskas maskas – policisti, bagāti vai nabadzīgi ģērbti cilvēki, ārsts, kapteinis, sargs – izrādē reducētas līdz dažām figūrām, kuras atkārto cita citu.
Jūlija un viņas draudzene Marija, izraidītas no spēļu zāles, stāv katra savā skatuves pusē gluži kā divas skulptūras, kas ierāmē spēles laukumu. Abām ir vienādas kleitiņas un melnie mati apcirpti uz pieres meitenīgā bobā. Anetes Krasovskas naivā un enerģiskā Marija, laikam par daudz iedzērusi, smejas, nemitīgi žagojas un meklē ieganstu pavēstīt par savu pielūdzēju Mironu, kurš vēlāk uzradīsies Alda Siliņa labsirdīgi pašapmierinātā izskatā. Laura Subatnieka un Imanta Strada draudīgie, savu varu demonstrēt kārie policisti kā dvīņi visu dara vienādi un bez mitas apstiprina viens otra individuālo identitāti ar uzrunām "Armand" un "Raimond".
Arī debesu valstībā darbojas tie paši principi un garām slīd tie paši tēli, kas zemes dzīvē. Asprātīga ir aina, kurā trīs identiska paskata pašnāvnieki – Lauris Subatnieks, Imants Strads un Gints Grāvelis – somnambuliskā lēnīgumā īsina savu mūžīgo laiku ar bumbas spēli. Arī debesu šķīstītavas tiesneši – Indra Briķe, Dainis Gaidelis, Lidija Pupure un Olga Dreģe – izskatās un uzvedas akurāt kā neveiksmīgās laupīšanas veiksmīgais upuris – Indras Briķes grāmatvede Zeltīte – vai Lilioma māte, ko spēlē Olga Dreģe. Kostīmu māksliniece Luca Sabadoša tiesnešus ietērpusi vienādos, balti pinkainos kažokos, tādējādi, iespējams, norādot, ka tieši māti vai sava nozieguma upuri Lilioms izjūt kā sirdsapziņas "pagarinājumu" un savas rīcības soģi.
Dažām darbības personām dublikāta nav. Jura Strengas tiesas sargs šķiet esam vieds debesu valstības atslēgu turētājs; Lidijas Pupures Holunderes kundze paliek atmiņā kā cilvēcības un saprāta balss Lilioma bezatbildīgās dzīves tuksnesī; Jūlijas pielūdzējs – Daiņa Gaideļa Galdnieks – raisa līdzcietību ar savu neatlaidīgo pieticību, bet Lilioma čoms, Ginta Grāveļa nekaunīgais Zīmulis, grozās košs kā pāvs savā krāsainajā, spalvām rotātajā transvestīta ekipējumā.
Vai citādi pazīsim?
Kad debesīs šķīstītavas tiesneši nospriež Liliomu sūtīt atpakaļ uz zemi, lai dotu viņam iespēju izlabot dzīvē pieļautās kļūdas, viņš sastop savu un Jūlijas meitu Luīzi. Milēnas Miškevičas Luīze ir vienkārša, enerģiska un, kā šķiet, arī drosmīga jaunkundze – tiešs, atklāts skatiens, mati brīvi krīt pāri pleciem, kājās kedas. Atšķirībā no lugas izrādē Laura Dzelzīša Lilioms, dusmās aizsvilies, Luīzei neiesit, bet sāpīgi sažņaudz viņas roku, nospiežot meiteni uz ceļiem. Un tā trīs reizes. Tiesneši Liliomam dod trīs mēģinājumus, un visi ir neveiksmīgi. Atkal un atkal viņš uz vienu un to pašu situāciju reaģē vienā un tajā pašā varmācīgajā veidā. Gluži kā būtu ieslodzīts uzvedības modelī, kas pret paša gribu liek sekot tā diktētajām vadlīnijām.
Kad žests uz skatuves tiek izpildīts pirmo reizi, to var uztvert kā spontānu izpausmi. Bet, kad tas pats žests tiek atkārtots vairākas reizes, tas pāriet estētiska elementa kategorijā. Atkārtojot nozīmes rodas, mainās un izgaist. Bet ne tikai. Atkārtojumam ir arī psiholoģisks aspekts. Tas var kalpot kā oriģināla apstiprinājums, kā ceļš pie patiesības. Mēs varam pieņemt paši savu mainīšanos un novecošanu, bet ne to cilvēku, kurus mēs mīlam. Lai kādi viņi būtu, viņu izpausmēm un rakstura iezīmēm jābūt detaļās precīzām. Tiem, ko mīlam, jābūt reāliem, nemainīgiem objektiem. Vai citādi mēs viņus pazīsim?
Piebildei
Kaut arī Dailes "Lilioms", šķiet, nepieder pie izrādēm, kuras liek raudzīties skatuves norisēs ar aizturētu elpu, rokām iekrampējoties krēsla paroceņos, pēc priekškara aizvēršanās apziņā turpina nogulsnēties iespaidi. Tie ved pie secinājuma, ka "Lilioms" ir itin atsaucīgs sarunu biedrs, ja gribam mēģināt saprast, kurp iet pasaule un kāpēc tā šobrīd ir tāda, kāda tā ir. Turklāt – nevar noliegt, ka sava tiesa poēzijas piemīt arī vienmuļībai.
0