Par "Kvadrifrona" izrādi "Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris" (2023) Rīgas cirkā.
Iztēle raisās pati no sevis
Lai nu ko, bet oriģinālu ideju trūkumu "Kvadrifronam" pārmest nevar. Zombiji, onkoloģija, sarežģītas personības Latvijas vēsturē, viduslaiku eposs, pateicība vecmāmiņām, vēlēšanu pratības veicināšana ir tikai daži no pēdējo gadu projektos iztirzātajiem tematiem. Jaunākais intrigas raisītājs – aktiera radošā procesa anatomija ar žanra apzīmējumu "dokumentāla fikcija" un daudznozīmīgi mobilizējošu nosaukumu "Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris".
Izrādes tapšanu iedvesmojusi 2020. gadā apgādā "Zvaigzne ABC" iznākusī Līvijas Dūmiņas grāmata "Artūra Skrastiņa Spogulija". Saskaņā ar "Kvadrifrona" mājaslapā publicēto informāciju (kas būtu noderējusi arī uz papīra iespiestas programmas veidā, bet – nebūsim sīkumaini!), doma izmantot izrādei aktierim veltītu monogrāfiju iešāvusies prātā Rūdolfam Gediņam un Klāvam Mellim un šķiet tik neparasta, ka, uzzinot par to, liekas – izrādi iestudēt vairs nav nekādas vajadzības, jo potenciālā skatītāja iztēle raisās pati no sevis.
Bet – iestudējums ir tapis un iztēle spiesta "piezemēties" Rīgas cirka Ziloņu stallī. Telpas melnajā kastē māksliniece Kate Krolle "salauzusi" grīdu, uzbūvējot konstrukciju no dažāda augstuma pelēkiem podestiem, kam Nikolas Suharevas gaismas piešķir plastisku izteiksmību. Domājams, tā izskatās garīgā iztēles telpa, kas neprasa priekšmetiskās pasaules detalizētu atveidojumu, un spēlēt šādā abstraktā vidē, kurai noskaņu piešķir gaismu un ēnu plūstošas pārejas vai kontrastējošas sasaukšanās, droši vien var jebko. Pēc ienākšanas zālē publika, drusku paminstinājusies, izvietojas gar divām telpas četrstūra sānu malām, un izrāde var sākties.
Artūrs un Līvija
Par Artūru Skrastiņu viss (vai viss?) tā kā būtu skaidrs. Vismaz tiem, kuri iet uz teātri, sevišķi uz Dailes teātri, vai skatās latviešu kino. Artūrs ir premjers un Dailes teātra repertuāra galvenais vilcējspēks vairāk nekā divdesmit gadu garumā. Aktieris, kam visi žanri un mērogi šķiet esam parocīgi: no šaubu plosītā Hamleta līdz mūzikas "grāmatvedim" Saljēri, no garlaicības māktā dendija Oņegina līdz brīvības apustulim Makmērfijam. Un kur tad vēl krietnais kareivis Šveiks – šķietami naivais joku plēsējs ar skumīgajām acīm! Artūrs Skrastiņš prot "pavedināt" publiku, liekot tai saspringt gaidās pirms ļaušanās aktiera valdzinājumam. Ko gan skatītājs vēl varētu vēlēties?
Līvija Dūmiņa ir teātra kritiķe, kura jau vairākus gadus par izrādēm neraksta. Bet rakstīja un ļoti intensīvi, sevišķi, kad pēc studijām Silvijas Radzobes vadītajā kritiķu kursā strādāja "Neatkarīgajā Rīta Avīzē", kur tolaik vēl bija atrodams tāds relikts kā kultūras nodaļa. Viņas rakstītajam allaž piemitusi atturīga grācija, tiešums, māka, lieki nesarežģījot, noformulēt domu un ieraudzīt citu neievērotas sakarības un lietu aprises. Līvijas rakstīto bija viegli un interesanti lasīt. Bija… Izklausās nepamatoti pabeigti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka patiesībā Līvija nevis pielika rakstīšanai punktu, bet no mazajām formām pārorientējās uz lielajām.
Viņas grāmata "Artūra Skrastiņa Spogulija" vienā rokā noturama ar zināmu piepūli, tai ir cietos, zilos vākos iesietas 364 lappuses un ilgi tapuša darba reputācija – 16 gadi, kas teju kā svarīgākais raksturlielums tiek minēti izrādes preses relīzēs. Zili ievākotajā sējumā ar vislielāko rūpību vienuviet savākti paši sīkākie aktiera atspulgi – tuviniekos, rados, draugos, kolēģos, pašam sevī –, paverot telpu neizskaistinātam, daudznozīmīgam personības minējumam, kuram var sekot ar neatslābstošu uzmanību visā 364 lappušu garumā.
Par ko citu
Rūdolfs Gediņš un Klāvs Mellis gluži kā brāļi Kaudzītes abi uzņemas atbildību par vieniem un tiem pašiem izrādes komponentiem, proti, ideju, tekstu un inscenējumu. Tas mulsina, bet zinoši ļaudis vieš skaidrību, pie kuras pēc īsas galvas lauzīšanas katrs teātra pazinējs varētu nonākt arī pašdarbīgā ceļā – teksts, jādomā, pieder Klāvam Mellim, izrādes plastiskais zīmējums – Rūdolfam Gediņam.
Abi izrādes iniciatori TV anonssižetos tālredzīgi brīdina – grāmata iestudējuma veidotājiem kalpojusi tikai par iedvesmas avotu, ne par dramatizējamu un izspēlējamu materiālu. Izrāde nav par Dailes teātra premjeru Artūru Skrastiņu, izrāde ir par ko citu – par radošas personības nebeidzamajiem meklējumiem: aktiera mokošajiem pūliņiem piekļūt lomas būtībai, notvert mirkli, kurā ilūzija pārvēršas īstenībā, un aprakstītāja tikpat mokošajiem pūliņiem piekļūt aktiera būtībai un notvert mirkli, kurā piedzimst mākslas tēls. Pārfrāzējot Arvīda Žilinska komponētā Alfrēda Krūkļa dzejoļa tekstu, aktiera un arī viņa darba aprakstītāja mūžs izrādē paveras nevis kā brīnišķa dziesma, bet drīzāk kā nemiera liesma.
Projām no grāmatas burta iestudējumu ved gan negaidītais lomu sadalījums – Artūru spēlē JRT aktrise Guna Zariņa, Līviju – kvadrifronietis Reinis Boters –, gan arī asprātīgākais no atradumiem, proti, tas, ka izrādes teksts ir sarakstīts dzejā – tādā "pabrīvā" pantā, varbūt ritmizētā prozā, kas lāgiem pārvēršas dziedājumā. Arī mūzikas aspektā izrādes veidotāji bijuši varen viltīgi – Jāņa Šipkēviča liriski dramatiskās kompozīcijas izpilda Artūra Skrastiņa (vismaz šo rindu autorei par to nebija ne mazāko šaubu) balss, kas izrādās esam mākslīgā intelekta produkts. Artūrs Skrastiņš iedziedājis paraugus, kurus čaklais MI ar mūzikas režisora Kārļa Tones līdzdalību iemācīts atdarināt. Kāda šai transformācijai jēga – grūti pateikt, bet uzzināt par to šķiet interesanti. Vismaz rubrikā "Kas tikai mūsdienu tehnoloģijām nav iespējams!" noteikti.
Pētera Pētersona ēna
Atmiņā kādu brīdi virmo neskaidra nojausma par līdzīgām sajūtām, kādas jau agrāk piedzīvotas teātrī. Un – bingo! Tiklab formas, kā satura ziņā "Kvadrifrona" izrāde atgādina tos uzvedumus, kurus veidoja Pēteris Pētersons, iestudējot savas lugas. Visi notikumi un kolīzijas tajos griezās ap mākslinieku un viņa radošajām mokām, un ikdienas prozai poētisku auru piešķīra dzejas ritmos iespīlētās darbības personu replikas.
Skaidra lieta, ka neviens no "Kvadrifrona" izrādes veidotājiem ar Pētersona izrādēm "dzīvā" veidā nav un nevar būt sastapies, bet radniecība ir nepārprotama. Kā apliecinājums mākslinieka iekšējo pretrunu mūžīgumam un nemainīgumam. Ja nu vienīgi mākslīgā intelekta klātbūtne šķir šodienu no trīsdesmit gadus senās pagātnes.
Grāmatu lasījušie bešā nepaliek
Par spīti Klāva Meļļa un Rūdolfa Gediņa uzstājīgajam atgādinājumam, ka izrāde ir par ko citu – universālāku, aptverošāku nekā grāmata, tajā netrūkst konkrētības, un gan jau bešā nepaliek arī tie skatītāji, kuri gaidījuši sastapšanos ar dzīvē reāli eksistējošiem grāmatas prototipiem un alkst izbaudīt atpazīšanas prieku.
Guna Zariņa gaišā bikšu kostīmā, platformas apavos un pakausī uzspraustu blondu matu mezglu, lūpas urskulī savilkusi, raida publikā enerģisku "Pr-r-r!". Tad piemetas uz podesta malas, tveras pie neesoša stūres rata un sāk spiest neesošu gāzes pedāli. Augšupkāpjošā intonācijā arvien trauksmaināk skan aktrises balss, vēstījot par to, kas redzams aiz autobusa loga, līdz brauciena ekstāze sasniedz virsotni – galapunkts! Nu, protams, mums tiek izspēlēts grāmatā aprakstītais Artūra bērnības sapnis kļūt par autobusa šoferi. Izrādē tas kļūs par tādu kā caurviju motīvu, kā atgādinājumu par retajiem un ātri gaistošajiem radoša piepildījuma mirkļiem. Reiņa Botera Līvija – glīta un bārdaina, mūsdienu jaunekļa standarta ekipējumā – tumšos džinsos un strupā jaciņā – bikli un uzmanīgi klausās. Tik svarīgs mirklis – būt tuvu klātesošai brīdim, kurā dzimst māksla.
Grāmatu lasījušie var priecāties arī par trāpīgi raksturotajām situācijām un cilvēkiem. Kaut vārdā neviens netiek saukts, nav grūti saprast, par kādiem režisoriem un kādām izrādēm ir runa. Visvairāk vērības, šķiet, ir veltīts Artūra darbam pie dumpinieka Makmērfija lomas izrādē "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu".
Ne tikai talants un pielūdzēja
Par režijas lietpratību liecina tas, ka Artūra un Līvijas attiecības izrādes garumā nepaliek ieslodzītas modelī "talants un pielūdzēja", bet nemitīgi mainās un attīstās. Abpusēju piesardzību nomaina "šarmēšanas" posms, kad mākslinieks aprakstītāju ar saviem meistarības demonstrējumiem žilbina gluži kā Olimpa valdnieks Zevs, pērkonus dārdinādams un zibeņus mētādams, bet viņa mulst un sūrojas, ka studiju gados apguvusi tik daudz nevajadzīgu teorētisku zināšanu, kuras nu nepavisam nepalīdz atminēt mākslas noslēpumu. Tad iestājas "liec tu mani mierā!" periods, kad Līvija ar savu neatlaidību un vēlmi piekļūt mākslinieka radošajai "serdei" kļūst apnicīga un sāk viņu kaitināt.
Apoteozi šī attiecību stadija piedzīvo asprātīgajā epizodē, kurā Līvija nerimstas tirdīt Artūru pat mēģinājuma starplaikā. Gunas Zariņas Artūrs īgni paziņo, ka viņam jāatgriežas mēģinājumā, paver aizkaru, kas aizsedz paša augstākā podesta "muti" un pazūd podesta, lasi, mākslas, dzīlēs, bet Līvija izzinātkāres ekstāzē viņam seko, ar galvu pa priekšu metoties tumšajā caurumā, kamēr džinsotās kājas paliek rēgojamies ārā. Ko lai dara, ja aprakstītājam mākslinieka pasaulē ļauts ienirt tikai līdz zināmai robežai!
Izrādes finālā abi apmainās lomām: Guna Zariņa kļūst par Līviju, Reinis Boters – par Artūru. Vai Līvija būtu pārņēmusi un padarījusi par savu Artūra pasaules izjūtu? Vai Artūrā viņas neatlaidīgais prasīgums būtu modinājis pašanalīzi un iesējis šaubas, kuras nomaina lepnumu par spēju ar savu amata prasmi "piešmaukt" skatītāju? Vai viņos abos dzimusi apjausma par to, ka māksla ir process, kamēr rezultāts – tikai vēl viena pietura nebeidzamā ceļā?
Skats no malas
Abi aktieri valdzina ar drosmi paskatīties uz sevi no malas. Viņu duets ir saskanīgs, un veidam, kā tiek izspēlēti stereotipiskie priekšstati par aktiera un aprakstnieka profesiju, piemīt atraisītība, humora izjūta un pašironija. Nepaliek nepamanīta ne aktiera vēlme pēc apbrīnas un tīksmināšanās par sevi, ne kritiķa raušanās "pienaglot" mākslinieku pie papīra, noformulēt, klasificēt, ievietot kontekstā. Viņi viens otrā redz un atspoguļo gan spēku, gan vājumu.
Horeogrāfa Rūdolfa Gediņa vadīti, aktieri pa izrādes podestiem dzīvojas ārkārtīgi dinamiski. Gluži kā šūpolēs nemitīgi tiek izspēlētas augšup/lejup trajektorijas. Reizēm uz augstākā podesta atrodas viens, reizēm – otrs, tādējādi atklājot mainīgo spēku samēru abu attiecībās.
Gunai Zariņai Artūrs ir otrā apjomīgā travestijas loma pēc Ņurbuļa Alvja Hermaņa iestudētajā monoizrādē "Dieviņš pillā", kur aktrise burtiski sajūsmināja ar spēju no groteski ākstīga, baltās drēbēs ģērbta, ar bārdu aplīmēta vīriņa izaudzēt poētisku tēlu, kas asociējās ar dzejas dvēseli. Savukārt Artūrā nav meklēts pēc portretiskas līdzības, vien balss intonācijā, žestā vai skatienā pavīd pa kādai vīrieša uzvedību trāpīgi raksturojošai iezīmei, ko reizēm paredzamu dara atmiņas par Ņurbuli.
Sieviete, ģērbusies kā vīrietis, visbiežāk mēdz izspēlēt pretējo dzimumu, kurpretī vīrietis, ģērbies kā sieviete, pretējo dzimumu tiecas parodēt. Varbūt tāpēc, lai izvairītos no parodijas, Reiņa Botera skatuves "ekipējumā" nav nekā sievišķīga ne garderobes, ne uzvedības stereotipu nozīmē. Tas, ko aktieris spēlē, sevi dēvējot par Līviju, drīzāk ir neatlaidīgs, mākslu saprast gribošs gars.
Nepabeigtības pabeigtība
Pirmizrādes publiku veidoja lielākoties savējie, kuri sapratīs, tālab atsaucība bija visaptveroša un nedalīta. Tomēr, tuvojoties izrādes beigām, stāsts par mākslinieka un kritiķa mūžīgās nedrošības ceļu, pārliecības trūkumu par to, vai darba rezultāts kam lieti der, šķiet, sāka rotēt ap savu asi. Kādu brīdi viss jau ir skaidrs, bet izrādes veidotājiem tā vien gribas radošā nemiera liesmai piemest vēl kādu pagali. Iespējams, tāpēc gaisā mirklīgi uzvējo tāda kā vienmuļības priekšnojauta, kura tomēr nepaspēj kļūt par realitāti, jo – izrāde ir īsa. Tā ilgst tikai vienu stundu. Un "Kvadrifrona" ieskats mākslas procesa mūžīgajā nepabeigtībā galu galā atstāj mākslinieciskas pabeigtības iespaidu.
0