Par Lotes Vilmas Vītiņas grāmatu pusaudžiem "Ūdenstornis" (izdevniecība "liels un mazs", 2021).
Lote Vilma Vītiņa ir mana varone. Un arī šīs recenzijas galvenā varone, jo es rakstu par viņas grāmatu "Ūdenstornis", kaut biju apņēmusies recenzijas nerakstīt, jo tās prasa pārāk daudz manas enerģijas, kas no subjektīvas jāpārstrādā objektīvā, un es to labāk gribu atdot saviem literārajiem darbiem, bet skaidrs, ka tas ir pārāk augstprātīgi un egocentriski un vairāk piestāv vīrietim (šī ir ironija).
Faktiski par "Ūdenstorni" piekrita uzrakstīt mans vecākais bērns. Tomēr izrādījās, ka viņa, iespējams, līdzīgi kā vairums viņas līdzaudžu, ir vairāk vizuālo simboliku uztverošs un vēstošs cilvēks, kas šīs grāmatas gadījumā šķita ļoti laba iemaņa, tomēr zīmju skaita ziņā viņas teiktais nebija pietiekams, lai ar to aizņemtu jūsu dārgo laiku, kaut varbūt tā ir tikai tāda mana iedoma, ka recenzijai jābūt pietiekami garai.
Tomēr jutu nepieciešamību kaut ko uzrakstīt vēl papildus tam, ko e-pastā par "Ūdenstorni" saņēmu no Alises Lī Gailes, kuras rakstīto jūs atradīsiet zemāk.
"Ūdenstornis" ir nopietna un skaista grāmata, iespējams, ka to pat varētu saukt par romānu. Tajā ir izstāstīts jauna cilvēka pieaugšanas un pirmās mīlestības stāsts. Lasot grāmatu, domāju, ka tas ir par meiteni. Tomēr kādā brīdī iedomājos, ka tas var būt par jebkura dzimuma jaunu cilvēku. Arī otrs cilvēks, kuru viņa sastop un kurš ar savu klātbūtni un pieskārienu atklāj varonim/varonei mīlestības spēku un sāpes, nav iezīmēts kā konkrēta dzimuma pārstāvis. Manuprāt, tas ir lieliski. Lote Vilma Vītiņa apraksta savu pasauli ļoti konkrēti un precīzi, bet tēli, kurus viņa veido, nav iepriekš paredzami, tā ir jauna metaforu pasaule, kurā pusaudzim rast spēku no klišejiskās, ne viņa veidotās realitātes.
Lote Vilma Vītiņa ir mana varone, un tāda viņa kļuva brīdī, kad izlasīju šo teikumu: "Tavas rokas tornī sakustina lietas, kuru esamību iepriekš nenojautu."
Šī ir ļoti subjektīva atzīšanās, jo es šo grāmatu lasīju kā tādu, kuras galvenā varone ir meitene, kas veido attiecības ar zēnu. Un minētais teikums man izveidoja to simbolisko telpu, kuras man līdz šim nav bijis mūsu literatūrā: meitene runā par savu seksualitāti un nestāsta par to, cik partneris vai partnere ir lielisks vai neģēlīgs, bet paliek pati pie sevis un turpina savas pasaules aprakstu.
Grāmata ir īsa un neliela, bet ļoti ietilpīga. Tā runā par varones attiecībām ar vecākiem, pilsētu, mīļoto, skolotājiem, sabiedrības priekšstatiem, bet visa centrā ir ūdenstornis un, manā skatījumā, tā ir pati varone vai varonis. Un viņas sev radītā telpa, kuru varone iepazīst, apdzīvo, tad ielaiž tajā otru cilvēku un piedzīvo milzu sāpes, atklāj mīlestības nezūdamības likumu, pieņem pilsētu kā vietu, kur iespējams dzīvot, jo tajā viņa ir atradusi ūdenstorni, sevi.
Varētu būt, ka tā ir klasiska pieaugšanas romāna struktūra, ja es pietiekami zinātu par romānu struktūrām un varētu šādi izteikties. Bet Lote Vilma Vītiņa šo struktūru pārrada, saliekot to no jaunām zīmēm un tēliem, tādējādi radot iespēju jaunam skatījumam uz šo grūto laiku ikviena cilvēka dzīvē.
"Ūdenstornis", manuprāt, jālasa ļoti lēni. To var kādu brīdi turēt uz naktsgaldiņa. Varbūt to varētu ieteikt iepirkt to viesnīcu un moteļu īpašniekiem, kuri vairs neliek numuriņu skapīšos Jauno derību. Ar to es nevēlos sastindzināt Lotes Vilmas Vītiņas darbu, bet gan iezīmēt to lasīšanas veidu, kādā varbūt vislabāk atklājas šī darba dziļums un skaistums. Katram vārdam ir nozīme, un tēliem jāļauj uzrasties mūsu iztēlē, lai mēs iekļūtu ūdenstornī. Tam vajadzīgs laiks, un, ja mēs to sev uzdāvināsim, tad šī grāmata var paplašināt mūsu laiktelpu un samierināt mūs ar mūsu piedzīvoto pieaugot. Kā arī dot mums jaunas idejas par to, kā radīt pašiem savu telpu, kurā izdzīvot un galu galā arī dzīvot.
Patīkami ir arī grāmatā atrodamie ironiskie vērojumi un realitātes raksturojumi: "izlaidums ir kaut kas tāds, kas notiek nebeidzami ilgi, un visi ir sasvīduši"; "mazo putnu čalas viņai nav ļāvušas koncentrēties rakstīšanai un, kas vēl sliktāk, kāds pavisam jauns rakstnieks uzradies un deklamējis kaut kādu sirreālismu" u.c. Visas rakstnieku varzas, kas apdzīvo ūdenstorni, apraksti ir precīzi, bet ļoti sirsnīgi tverti novērojumi.
Zīmējumi arī ir ļoti jauki. Man visvairāk patīk trīsgalvainais pūķis. Par šo es neko vairāk nevarēšu pateikt. Man ir mazliet neomulīgi skatīties uz vāka zīmējumu, tas ir trauksmains un neērts, bet iespējams, ka tieši tāds nepieciešams grāmatai, kas stāsta par to laiku, kas ir trauksmains un neērts, pat ja esi piedzimis ārkārtīgi labvēlīgā ģimenē.
Par to gan vairāk varētu pateikt Alise Lī, kurai šobrīd ir 14 gadi. Viņa gan varbūt arī komentētu to "piedzimis labvēlīgā ģimenē". Tomēr es nezinu, vai ir iespējams runāt par ūdenstorni, kamēr tu esi ūdenstornis vai kamēr tu to meklē un būvē. Lai vai kā, lūk, viņas recenzija par Lotes Vilmas Vītiņas, manas jaunās varones, grāmatu:
"Trausla galva, rakstnieki un putni, glābiņš, atbrīvojums, slēpnis.
Lotes Vilmas Vītiņas grāmata "Ūdenstornis" man šķita ļoti patīkama. Šajā literārajā brīnumā jauna meitene stāsta par savu dzīvi: kā viņa to redz, ko viņa tajā uzskata par nozīmīgu. Vairāk vai mazāk savā iztēlē viņa dzīvo ūdenstornī. Tas ir viņas slēpnis, vieta, kur paglābties no pasaules, skaļās mazpilsētas un zīmogiem. Lote tik vienreizēji ir uzrakstījusi šo darbu: katru reizi, kad iedomājies kaut ko šķietami oriģinālu par savu ūdenstorni, tas tiek aprakstīts nākamajā lapā.
Darbs veidots tā, lai katrs varētu grāmatā saskatīt pats sevi. Pat ja ne vienmēr kā galveno tēlu, bet gan ļoti ikdienišķos, sirdi sildošos veidos. Mani, piemēram, ļoti aizkustināja dzejolis "pagrieziens", kurā skaidri un bez liekiem vārdiem runāts par dzīves sākumu, ko es pati nemācētu tā aprakstīt, bet ko es tā izjūtu.
Es ļoti bieži redzu grāmatas, kurās ir mokoši stereotipiski notikumi un teikumi, kas paredzēti, lai jaunāki cilvēki varētu ar tiem asociēties. Šeit es ar to sastapos daudz mazāk, un tas bija pārsteidzoši, ņemot vērā, ka autore, kā man teica, esot jauna meitene.
Stāstam pievienotas arī ilustrācijas, kas neuzbāžas un necenšas iestāstīt, kā tieši tev kaut kas jāiztēlojas."
0