Mazāk indes, vairāk mīlestības. Ziedo Satori un vairo izpratni vienam par otru!

Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
29.12.2020

Ingas 1. vēstule

Komentē
15
Saglabā

Un viņš mācīdams runāja: "Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk garos tērpos staigāt un tirgus laukumos tikt sveicinātiem, un sinagogās un mielastos ieņemt goda vietas."
(Marka 12: 38-39)

Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahamam bērnus
(Mateja 3:8-9)

Svētā ģimene Jēzus laikā nebija nekāda svētā. Par tādu to nosauca baznīcas tēvi – vēlāk. Tas pat nebija Jēzus laiks, to tā nesauca, tā mēs to dēvējam tagad. Tas bija sarežģīts laiks, kurā Marija, Jāzeps un vēl nedzimušais Jēzus bija apdraudēti. Viņi meklēja mājvietu un nekur nevarēja to atrast, jo bija tautas skaitīšana, visur viņus noraidīja tie, kam bija mājvieta un vara, – pareizās ģimenes. Ir avoti, kas vēsta: kamēr Marija dzemdēja tādā kā alā, tādā kā grotā, viņu esot sargājuši Jāzepa pirmajā laulībā dzimušie dēli, kuri bija divreiz vecāki par savu jauniegūto "pamāti".

Jau pirms Jēzus dzimšanas Jāzeps gatavojās Mariju pamest.

Kādu iemeslu dēļ? Mēs, protams, nevaram skaidri zināt, bet Bībelē teikts, ka Jāzeps gribēja no Marijas slepus šķirties, jo nevēlējās tai celt neslavu, proti, viņš, iespējams, nevēlējās būt tas, kurš atdod Mariju sodīšanai, nomētāšanai ar akmeņiem, kuru tai laikā varēja realizēt vara. Nekur Bībelē nav teikts, ka vara atbalstīja šo savienību un atzina to par labu esam.

Un tagad baznīcu tēvi raksta vēstuli prezidentam, lai tas atkal un atkal nostiprinātu "pareizās ģimenes" modeli. Atsaucoties uz kristīgajām vērtībām un latvisko dzīvesziņu, pat piesaucot lībiešus, kurus viņu – kristīgo baznīcu – priekšteči apspieda, griežot galvas un kristījot ar uguni un ūdeni. Lībiešu pēdējā ķēniņa Ako galva tika pasniegta bīskapam Albertam kā zīme, ka lībieši ir uzvarēti. Bet Ako arī bija ģimene, kura nebija pietiekami pareiza, lai tiktu atzīta par saudzējamu.

Tā kā baznīcas tēvi savā vēstulē ("Reliģisko konfesiju vadītāju aicinājums valsts augstākajām amatpersonām") vēršas pie tradīcijas un piesauc to kā vaduguni, tad jāatgādina, ka baznīcai ir bijušas dažādas tradīcijas: piemēram, inkvizīcijas sodi ķeceriem – citādi domājošajiem un labāk izglītotajiem sabiedrības locekļiem –, kā arī "raganu" – jūtīgāko, dažkārt pat ticības brīnumu piedzīvojušo sieviešu – dedzināšana.

Ar to gribu teikt, ka ne visas tradīcijas ir dzīvotspējīgas un vajadzīgas. Nošķirt svarīgās tradīcijas no tādām, kas kļuvušas cilvēkiem traucējošas, palīdz izglītība. Šķiet, ka visiem cilvēkiem, kas parakstījuši vēstuli prezidentam Levitam, ir bijusi un joprojām ir pieejama iespēja izglītoties.

Baznīca Latvijā ir šķirta no valsts, un tas, manuprāt, ir ļoti labi pašai baznīcai, jo mazina ikvienam cilvēkam raksturīgo vēlmi pēc varas, alkas būt noteicējam un paver iespēju baznīcai nodarboties ar to, kas tai būtu jādara – jāpaēdina izsalkušie, jāmierina izmisušie, jāapģērbj kailie, jāuzņem svešinieki, jāapciemo slimie un cietumnieki.

Tomēr Latvijā daļa baznīctēvu nodarbojas ar to, ka sargā varu un atbalsta populismu. Tīri cilvēcīgi var saprast viņu vēlmi saglabāt savu varu un pārliecību, ka esi dzīvojis pareizi, tomēr šajā gadījumā tā ir klajā pretrunā ar Jēzus vēsti, atstumjot no baznīcas sievietes, homoseksuālus cilvēkus un citus, kas neatbilst varas izpratnei par pareizību. Šajā gadījumā, aicinot par pareizām ģimenēm atzīt tikai tādas, kas ir vīrieša un sievietes savienība, baznīca noraida ne tikai homoseksuālus cilvēkus, bet arī sievietes, kas ir pamestas, sievietes, kas izvēlējušās audzināt bērnus vienas pašas, sievietes, kas bijušas tik drosmīgas, lai aizietu no varmācīgām attiecībām, un daudzus citus ģimeņu modeļus.

Manas māsas partnerei neļāva palikt pie manas tikko dzimušās māsasmeitas Gunas dzemdību namā pa nakti, kamēr manu māsu operēja pēc ārkārtīgi smagām dzemdībām.* Kas notiktu, ja māsas operācija nebūtu veiksmīga? Protams, es zinu, ka māsas partnere Gunu nepamestu un rūpētos par viņu, neņemot vērā to, ka valsts un baznīca viņu neuzskatītu par Gunas "ģimeni", bet ko gan tas pastāsta par šo valsti un, vēl vairāk, par baznīcu?

Simona Veila, franču filozofe, mistiķe un politiska aktīviste, savā darbā "Vārdu vara" norāda, ka, izveidojot sabiedrības tikumības (jēdziena, kas nevar tikt ne definēts, ne sajusts) fiksētu standartu, mēs paveram durvis visa veida tirānijai.

Cilvēcīgi es saprotu, ka mēģināt definēt nedefinējamo baznīcas tēviem liek ilgas pēc drošības, taču viņi to dara uz citu cilvēku drošības rēķina, tādējādi faktiski kļūstot varmācīgi. No otras puses, šī aprobežotā un farizejiskā pieeja Bībeles tekstu interpretācijai un savu pozīciju nostiprināšanai man ir ļoti apnikusi. Savā vēstulē Valsts prezidentam viņi nerunā par mīlestību, un saprotams, kāpēc. Jo, tiklīdz viņi pieminētu mīlestību, kļūtu skaidrs, ka šī vēstule ir kārtējais zēnu mēģinājums nosargāt savu varu un bailes ieraudzīt, ka ir kaut kur kļūdījušies.

Bet nebaidieties, jo brīdī, kad jūs pēkšņi ieraugāt, ka neesat nekļūdīgi, ka kaut kas ir pārprasts vai ka esat nodarījuši kādam pāri, jums pavērsies iespēja augt un atjaunoties savā ticībā.

Ģimenes rodas no mīlestības, un nav neviena baznīcas tēva varā tās izjaukt.

Tomēr mūsu valsts, kurā dzīvo dažādu ticību un dažādas pārliecības cilvēki, varētu būt atvērtāka un pieņemošāka nekā "vadošie kristieši" un atbalstīt savus cilvēkus, neatkarīgi no viņu dzimuma, ādas krāsas, etniskās piederības, seksuālās orientācijas, reliģiskās piederības utt.

Jo mēs to varam. Mēs esam stipri, mēs varam kļūt pieņemošāki un zinošāki un pieņemt pat tādus cilvēkus, kuri vēl nav sadzirdējuši labo vēsti par mīlestības dziedinošo spēku.

Es gribētu dzīvot Latvijā, kurā ģimenes izveidošanas pamats ir mīlestība, tāpēc lūdzu Valsts prezidentu Egilu Levitu aktīvāk iesaistīties Satversmes tiesas lēmuma īstenošanā, kas prasa visu ģimeņu aizsardzību no valsts puses, neļauties aicinājumiem iecementēt Satversmē un likumdošanā stingu tradīciju un tendenciozi traktētus Bībeles tekstus.

 

*Medicīnas personāla attieksme bija atsaucīga un saprotoša, un pa dienu māsas partnere par mazo Gunu rūpējās. Tomēr palikt dzemdību namā pa nakti viņi tai saprotamu iemeslu dēļ nevarēja atļaut.

Tēmas

Inga Gaile

Inga Gaile ir rakstniece, dzejniece un dramaturģe. Romānu "Rakstītāja", "Skaistās", "Stikli" u.c., dzejoļu krājumu "Migla", "raudāt nedrīkst smieties" u.c., lugu "Āda", "Mūsu Silvija debesīs" u.c. aut...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
15

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!