Baznīcu tēvu rakstu izdevumā "Filokalia" ir Diadokosa no Fotikes darbs "Par Garīgajām zināšanām". Tajā viņš norāda, ka neapgaismotam cilvēkam nevajadzētu iesaistīties spekulācijās par garīgumu, t.i., neapgaismotam cilvēkam nevajadzētu par to runāt. Savukārt, kamēr Svētā gara gaisma cilvēku apspīd, cilvēkam runāt nav vajadzības.
Tas ir paradokss.
Kamēr neesi apgaismots, nevajag mēģināt definēt citu cilvēku tiesības mīlēt un veidot ģimeni, bet, ja esi apgaismots, tev tāda nepieciešamība vienkārši neradīsies. Latvijas Katoļu un Luterāņu baznīcas vadība absurdā veidā nevis veicina saprašanos un palīdz cilvēkiem dzīvot, nevis mierina viņus grūtajā pandēmijas situācijā, nevis piedāvā patvērumu vajātajiem un izsmietajiem, bet mēģina definēt to, kurš un kā drīkst mīlēt, mēģina iecementēt ģimenes definīciju Satversmē un vairo naidu.
"Tajās dienās Sauls joprojām sēja draudus un dega kārē nonāvēt Kunga mācekļus. Viņš aizgāja pie virspriestera un lūdza no viņa vēstules sinagogām Damaskā, lai šī ceļa piekritējus, vīriešus un sievietes, ja tos atradīs, varētu sasietus atvest uz Jeruzalemi." (Apd 9,1-20)
Pēc tam Sauls (turpmāk Bībelē pazīstams ar vārdu Pāvils) vārda vistiešākajā nozīmē piedzīvo apgaismību – pa ceļam uz Damasku uz trim dienām zaudē redzi. Viņu apciemo Dieva sūtīts vēstnesis Ananijs, kurš no sākuma, kad eņģelis viņam teic, ka jāiet pie Saula, to negrib darīt, jo zina par viņa varmācīgajiem darbiem, bet pēc tam Sauls atgūst redzi ("viņa acīm nokrita it kā zvīņas"), tiek nokristīts, paēd, atgūst spēkus un tūlīt dodas sinagogās sludināt, ka Jēzus ir Dieva dēls.
Iespējams, ka tas pats dedzīgais temperaments, ar kuru Sauls nokāva "nepareizos" kristiešus, mums atklājas pēc tam – Pāvila striktajos vārdos par to, kā jāuzvedas sievietēm, par to, kuri sadegs elles ugunīs utt. Varbūt tā nav Dieva balss, kas tur runā, bet gan vienkārši cilvēka temperaments? Dieva balsi Sauls dzirdēja pa ceļam uz Damasku, kurp viņš devās notvert kristiešus, lai tos nogalinātu vai nodotu nogalināšanai.
Un Dieva balss esot teikusi: "Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?"
Sauls ir apbrīnojams, jo pēc tam, kad daļu mūža rīkojies saskaņā ar savu pārliecību un bijis valsts algots kristiešu slepkava, viņš spēj atzīt savu kļūdu un rīkoties citādi. Tomēr vispirms viņš piedzīvo apgaismību, tad zaudē redzi, neēd un nedzer. Ir daļēji miris. Pēc tam atdzimst. Tomēr nianse, kas nīgro Pāvilu padara par "svēto", manās acīs ir viņa spēja atzīt, ko viņš darījis līdz šim – nogalinājis pārliecības dēļ –, un apliecināt, ka ir kļūdījies.
2015. gadā Eiropas Cilvēktiesību komisijas pārstāvji ieteica Latvijas Saeimai paredzēt kriminālatbildību par naida noziegumiem (kas veikti, balstoties uz seksuālās orientācijas pamata), lai mazinātu sabiedrībā valdošo homofobiju. Saeima šo piedāvājumu noraidīja, un naida noziegumi uz seksuālās orientācijas pamata kriminalizēti netika.
Mūsu sabiedrībā pēdējā gada laikā notikuši vairāki naida noziegumi. Mūsu sabiedrībā aizvadītajā gadā pieaugusi vardarbība pret sievietēm. Bet cilvēki, kuri ir pie varas, un arī lielākā daļa baznīcu konfesiju vadītāju ir turpinājuši atkārtot tās pašas maģiskās formulas par "kristīgajām vērtībām" un "latvisko dzīvesziņu", kas dīvainā veidā ir savijušās vienā abstraktā murskulī, ar kuru attaisnot jebkuru atteikšanos risināt pieļautās kļūdas, diskrimināciju, savu nevēlēšanos izglītoties, uzklausīt, saprast un pamatot, un piedot sev pašiem to, kā esam dzīvojuši līdz šim. Tai pašā laikā joprojām nav pieņemts viendzimuma partnerattiecību likums, nav pieņemta Stambulas konvencija un neviens bēglis pie mums negrib braukt, jo ir jau dzirdējis par mūsu "ciematu" un tā naidīgumu.
Sauls bija spējīgs atteikties no varas, kuru cilvēkam sniedz pārliecība par savu taisnību. Atteikties no varas, kuru balstīja arī valsts, viņu algojot.
Rovans Viljams, Kenterberijas bijušais arhibīskaps, ir runājis par nepieciešamību atbrīvoties no paradumiem, kas ir orientēti uz pašlabuma meklēšanu, lai spētu izjust mīlestību pret līdzcilvēkiem.
Džūdita Batlere, kuru esmu baidījusies pēdējā laikā minēt publiskās diskusijās, jo visi jau tāpat zina, kas es esmu un ko rakstu, pat ja nav manas grāmatas lasījuši, – Džūdita Batlere savā grāmatā "The force of non-violence" ("Nevardarbības spēks") runā par nepieciešamību izturēties pret visām dzīvām būtnēm kā pret vienlīdzīgi sērojamām, pret ikvienu kā tādu, kurš ir pelnījis mūsu skumjas par nāvi vai iespējamo nāvi. Nevis, ka bērna dzīvība būtu vairāk sērojama nekā mātes, prezidenta – nozīmīgāka nekā pie zupas virtuves stāvošā bezpajumtnieka vai vīrieša, kurš sevi definējis kā heteroseksuālu, – nozīmīgāka nekā tā cilvēka, kurš bijis tik drosmīgs, lai mūsu sabiedrībā atzītu, ka ir homoseksuāls. Ja mēs sākam domāt par ikvienu cilvēku kā tādu, kurš pelnījis līdzvērtīgas sēras, neņemot vērā to, kas viņa vai viņš ir, ko viņš vai viņa ir sasniegusi, tas maina mūsu attieksmi pret šī cilvēka dzīvi un dzīvību.
Rovana Viljamsa minētais pašlabums, kas traucē izjust mīlestību pret līdzcilvēkiem, var būt arī drošības sajūta un pārliecība par savu pareizību. Viljams saka: tikai atbrīvojoties no šiem paradumiem, kas kropļo skatījumu, ir iespējams iemīlēt citus cilvēciskā veidā. Nevis domājot par to, ko šie cilvēki viņam varētu dot – pagodinājumu, drošību, godu, komfortu –, bet redzot viņus kā trauslas, sev līdzvērtīgas radības, kuras visas iekļauj Dieva mīlestība.
Es saskatu, ka baznīca, kas atgrūž cilvēkus, norādot uz daļu no viņiem kā uz tādiem, kas nav līdzvērtīgi un tiesīgi uz tiem pašiem labumiem, ko no valsts saņem citi, ir baznīca, kas lepojas ar savu pareizību un ir satraukta par savu drošību un ērtībām, bet dara to uz citu – nepareizo (homoseksuālu cilvēku, sieviešu u.c.) cilvēku rēķina. Cilvēku atgrūšana, iezīmēšana, norādīšana uz cilvēkiem kā mazāk vērtīgiem – tā nav mīlestība. Tās ir bailes zaudēt varu.
Es saskatu, ka mūsu sabiedrībā un arī daļā baznīcas sava drošības sajūta tiek realizēta uz citu cilvēku rēķina. Saulam nebūtu darba, ja nebūtu bijis kristiešu, ko sagūstīt. Bet viņš arī nedotos pa ceļu uz Damasku, ja tur nebūtu tālaika "nepareizo" kristiešu.
Daļa cilvēku mūsu sabiedrībā zaudētu varu, ja nevarētu norādīt, kā un kādā veidā jāmīl, kādai jābūt ģimenei, kam jāaudzina bērni, kam jādomā dižas domas. Ja nevarētu norādīt, kas ir "pareizie".
Un ko tad viņi darītu, ja pēkšņi izrādītos, ka viņi kļūdījušies, ka viņiem nepieder tiesības noteikt, kas drīkst mīlēt, kas – ne? Visa tā enerģija, visi tie sagūstītie cilvēki, visas tās dienas un naktis, kas pavadītas, veidojot, nodrošinot, rūpējoties par savu tēlu, sprediķojot, rūpējoties, lai runātu pareizi, lai būtu drošībā, rūpējoties, lai neviens neuzzina par pieļautajām kļūdām.
Vai to bērnu un pusaudžu, kuri vēl tikai sāk apjaust savu seksualitāti (tādu vai citādu), – vai viņu bailes par iespējamo vardarbību ir pietiekams iemesls, lai kāds apstātos pa ceļam uz "Damasku" un sadzirdētu?
Vai to cilvēku sāpes un pazemojums, kuri cieš no naida noziegumiem, neizstaro pietiekami daudz gaismas, lai kāds no "varenajiem" kaut uz mirkli zaudētu redzi?
Aizvadītajās dienās daudzi cilvēki ir bēdīgi, ļoti bēdīgi, bet citi ir samulsuši: kā, vai tad tiešām Soross nepielidoja pie viņa ar dronu, aprīkotu ar varavīksnes ūdensmetēju, un viņu neizglāba, kā, vai tad tiešām kāds noticēja mūsu retorikai par to, kādai jābūt ģimenei, kā, vai tiešām?
Eihmanis prāvā Jeruzalemē 1962. gadā citēja Kantu, paskaidrojot, ka viņš, organizējot vilcienu sastāvus, ar kuriem sūtīt ebrejus nāvē, ir rīkojies pēc morāles paradigmas – dari tā, lai tava rīcība var kļūt par morāles likumu visiem.
Viņš bija pārliecināts, ka rīkojas pareizi un katru rītu, pamostoties un dodoties uz darbu, rīkojas saskaņā ar Kanta imperatīvu.
Viņš bija disciplinēts, konservatīvs cilvēks, kuram patika klasiskā mūzika.
Kā saka Hanna Ārente savās reportāžās no Eihmaņa tiesas prāvām, kurās pirmo reizi min terminu – "ļaunuma banalitāte", viņš vienkārši nepadomāja.
Un acīmredzot viņš arī nebija tik spējīgs sadzirdēt vai sajust Dieva balsi, kura skan ne tikai pa ceļam uz Damasku.
Bet mēs taču esam uz to spējīgi, vai ne?
18