Apgāds "Mansards" nupat izdevis Ingas Gailes septīto dzejas krājumu "Nakts". Piedāvājam īsu ieskatu – septiņus dzejoļus no jaunās grāmatas.
Koku kaulainās rokas
lapu trīsošā tumsā
koku kaulos pret debesīm ziemas dienā
koki izstiepj savas kaulainās rokas
un smejas, smejas, smejas
viss no turienes izskatās tik
sūnas
maza meitene nekad nav bijusi maza
meitene ir tāda lieta
ļoti patīkama ir sajūta
turēt māsas roku savējā
vīrieša loceklim nav kaulu
kokiem ir kauli
tie atklājas kokiem atdodot miesu
mums visiem
koku kauli ir garīguma simbols
pumpuri augšāmcelšanās
bet kauli paliek gandrīz mūžīgi
ja vien nesadeg cilvēku alkatības elles ugunīs
motorzāģu dziesmās vai
nogalināti, lai mums būtu parks
koki
es vairs neesmu redzējusi kratītājus ļoti sen
vienu redzēju
kad manai jaunākai meitai bija divi gadi
viņš stāvēja kapličā
un man tiešām kauns joprojām
bet es piezvanīju policijai
ceru, ka viņš paspēja beigt pirms viņi
bet saprotiet es joprojām nesu
sevī egles krustu par to reizi
kad
es nevaru to izstāstīt
jo nezinu
vai tas nenodarīs pāri manām māsām
un māsas es šeit domāju plašākā nozīmē
tādā kurā iekļaujas
arī puišeļi, vīrieši, zēni
vai tas nenodarīs pāri manām māsām
kuras varbūt dzīvo ar to dzīvi
kas nu ir dota un neprasa tik daudz
kāpēc un kā tā drīkst
kādā sakarā tu stāvi uz manis
un tik neiespējams ir kliedziens
tas izveļas no meitenes kakla
kā kaktuss ezis vai sprāgstviela
saplosot rīkli uz
nedēļām, mēnešiem, gadiem
kuros nav iespējams padzerties ēst
kur nu vēl runāt
izveļas no meitenes mutes kliedziens
kā smuks kastanis
paskat taisīsim no tā
kastaņu vīriņu bērnudārzā
būs vismaz noderīga
tāda manta
citādi neviens jau to nedzird
Uzmet garu
Kas ir tas ko tu man jautā
metāla bļodas ūdens ķermeņi karstums
sieviešu balsis smiekli pirtniece
es ienīstu visu šo pārmēru
nabadzības un karstuma
pārāk stipru roku pārāk spēcīga ūdens
sieviete
par ko man tas smagums un nespēja būt
es tevi mīlu
lūk tā
tev neder
tev viss sāp
ir tik jūtīgs
šīs dienas
kā dzeltens kanārijputniņš
uz pelēka betona
putniņ manu dzelteno
asinis nopil uz baltās salvetes
tu ieķeries mana riteņa groziņa režģī
es vedu tevi uz kapiem
jo tur ir daudz koku un krūmu
man drausmīgi sāp viss
bet it sevišķi kādas sievietes
sitiens pa pēcpusi
tas tik ir jautri
paskat tik viņa kļuva vēl sarkanāka
nu ir tev tik apetītlīga pēcpuse
vēl pat nav astoņi gadi
bet jau ko domājies
gorās
putniņ tu sēdēji uz manas somas ieķēries
ultravioletās krāsas plankumā kā iespējā nemirt
un es zvanīju viņam un stāstīju skaidroju
mēģināju atklāt kā un kāpēc un ka man sāp
ai nu liecies tak mierā
vēl pinkšķēt
par tādiem sīkumiem
paskaties apkārt visas tik
jautras priecīgas veselas lielas
tas jau ir labi
ka tev ir tāda pakaļa
visiem tas patiks
putniņ es tev atradu kaut kādu
drupaču dzeltenā lietusmēteļa kabatā
bet tev ir knābītis mazs
putniņ
ko lai es daru
es tiešām gribētu nomirt
man visas šīs krāsas un kliedzienu
tvaiks no miesām un garaiņi viņas rokas
par stipru nepaijā tikai izmazgā
visu tīru tā lai spīd
lai visi redz
meitene
kāda meitene
es apguļos līdzās tev putniņ un skatos
tu sadzēries ultravioleto ielido
krūmā
kaut pirms mirkļa šķita
ka turies ar pēdējiem spēkiem
tagad ir ziema
es zinu tevis vairs nav
bet atceries putniņ to dienu
kurā kāds nomira mūsu vietā?
Dzejolis 24.11.2020.
tik atviegloti nopūšos
puffffff
es neesmu tā, kura nomirs šodien
neesmu arī riska grupā
vecuma ziņā
kaut tuvojos tai
arvien straujāk
tomēr sen nepīpēju
un jau kādu ilgāku laiku nedzeru
esmu
vienkārša
aizrautīga
man patīk glīti cilvēki
tie var būt gan tievi gan resni
grāmatas
ēdiens
es esmu latviete
iestājos pret visādām netaisnībām
un atļauju savai mazajai meitai
gulēt savā gultā
kaut arī viņai ir jau seši gadi
un es nenomiru šodien
kaut ļoti bieži
man ir slikta dūša
smeldz sirds
sāp galva
ir slikta elpa
un telpa ap mani joprojām
ir netverams lielums
un tas ko es gribu pateikt
nav izsakāms nekādiem vārdiem
atliek vien vaids
es nenomiru šodien
un rīt noteikti viss
un rīt rīt rīt viss noteikti
būs vēl labāk
Soliņs
Uzzīmējiet trīs darbības, kur jūs par kādu rūpējaties, un pēc tam
ceturto kadru, kur esat kopā ar aprūpējamo.
1. Nervozitāte, viņa ir ļoti nervoza, viņa krāso lūpas, viņa sasien man
cepures auklas pārāk cieši, rauj mani aiz rokas, es tomēr priecājos,
ka viņa tiks laukā no šīs mājas, kā viņa teica savai draudzenei, man
vajadzīgs svaigs gaiss, svaigs gaiss, es viņai to došu, nekas, ja man
cepures auklas griežas kaklā,
es nedrīkstu raudāt, čīkstēt, man vienreiz jāpaliek mierā,
soliņš ir ļoti jauks pavasara saulē, tā mani noglāsta, uz mirkli pat
šķiet, ka atraisa auklas tai cepurei, kura mani tak nožņaugs vienreiz,
tomēr mamma pamana šo vaļību un ausi, kas izlīdusi kā krokusiņš
pretī saulei, iesaucas:
bērnam plika auss, kas gan es esmu par māti,
un nosaitē atkal, nosaitē cieši,
aiztaisi acis un guli pret sienu,
mums ir tik maza istaba,
bet man tā ir visa pasaule,
es vēl joprojām esmu priekā un smieklos, un krokusi saulē izlien un
sprēgā,
soliņš ir tāda lieta, uz kura var sēdēt starp diviem pieaugušiem,
kuri liecas tuvāk viens otram ar dabisku vilkmi,
un nespēju atcerēties par stādu, kurš elpo starp viņiem.
2. Es varu attaisnot gandrīz jebko, manas domas par sodiem klīst
starp kņaza miškina pieri, evanģēliju, kur jēzus zīmē ar pirkstu
smiltīs, un anarhiju, no kuras esmu izlēmusi paslēpties klosterī,
viņai taču bija tik daudz mīlestības, tik daudz alku, un viņa nekad
nebija to citur redzējusi, apbrīnu, varbūt, dusmas, daudz, racionālu
nepieciešamību atrast mājvietu – cik uziet, bet mīlestību? Kur? Kur
tā ir, kliedz viņas draudzene, kura visiem tik ļoti patīk, pat vienam no
maniem bērniem, bet es...
viņa taču ir tik jauna un skaista, un negrib iet tajā telpā, kur ir pilns ar
kaunu, un tāpēc bērns var izlikties ļoti labi, ka neko
nezina, nesaprot, nekas taču nav noticis, vainīgs par to, ka uzdevis
neiejūtīgu jautājumu, vainīgs par to, ka negaršo ēdiens,
noguris bērns, noguris, arvien vairāk noguris, neredzams bērns.
3. Manas rūpes par maniem vecākiem ir tik rozā, lietusmēteļa rozā,
noplucis soliņš, zaļš, pavasara saule, kaut kādā veidā ir jānopērk
veļas mašīna, nekas cits varbūt pat nav svarīgi, un es ticu, ka man
tas izdosies, pat ja es vēl nekur nestrādāju, katru reizi, kad es atlieku
pusdienu naudu, bet pēc tam tomēr to apēdu, alkaini, rijot kā zemi,
es izjūtu šausmīgu kaunu un nesapratni, kā gan es nespēju izpildīt tik
vienkāršu plānu, kā nopirkt mammai veļas mašīnu, lai viņai nebūtu
tik daudz jāmazgā, kādā brīdī, kad manī ir jau par daudz savācies
dažādu nogulšņu, es saprotu, ka man ir jāiet prom, ka varbūt pat
visu laiku tieši tas ir bijis īstais noslēpums, vaina – mana būšana,
ka, sākot jau no tā soliņa, saules siltumā vītā, mans uzdevums bija
nebūt, ja nu tas tomēr nav atļauts, tad vismaz – ideālai. Dzīvnieks
manī ir stipra kā izšauta bulta. Nepievilcīgi viņa plosās, ēd, vemj, ēd,
vemj, griež, smejas, dīvainās vietās apguļas, dzer, smēķē, bet tad
kaut kad, pavisam nesen, es sapratu, nu, ne jau sapratu, tas skan
pārāk augstprātīgi, vienkārši, saprotiet jūs: dzīvnieks manī ir tieši
tā otrā, tā, kura sēž uz soliņa un paļaujas saulei, tā, kura saka, tu,
protams, vari nomirt, ja viņai tā vajag, tomēr es vienmēr šeit gaidīšu tevi.
4. Tu tikai nedusmojies, mammu, bet es tevi mīlu un mīlēšu mūžam.
Kungs
Kungs atkal Jūsu vārda diena klāt,
reiz vecā grāmatā es lasīīu par Jūsu ciešanām.
Blēzs Sandrārs. Lieldienas Ņujorkā
Atdzejojis Māris Čaklais
Kungs atkal tava vārda diena klāt,
reiz senā grāmatā es lasīju par tavām ciešanām, par dziļām smilšu krāsas
violetām debesīm virs pilsētas,
kur bērni sāpju nomocīti guļ
savās silītēs,
bet mātes viņiem līdzās
baidās ievilkt elpu,
lai nepārtrauktu viņējo.
Sūnas
sūnām ir jābūt mīkstām
visām sūnām ir jābūt mīkstām
visām skujām jāievelkas zemes dzelmē un jāaiztur elpa
kad bērns mazs bērns ar sarkanu cepuri
cepurei bumbulis
bērnam apaļi vaigi
kad bērns
mazs bērns nokāpj pa mājas čīkstošām trepēm
un iet
visas čūskas naidīgās neindīgās
sastingstiet godbijībā un zaru kukaiņos
visas bites un kāpuri neapetītlīgie
pārvērtieties piespraudēs pie meža
tumsnējās krūts
kad mazs bērns aiziet no mājas
jo viņam ir pazudis tētis
šīm kājelēm, kuras knapi māk staigāt
klanieties staltākās priedes
šim bērnam
kuru neviens nenāks meklēt
ak meži atveriet savas dedzīgās rokas
un sniedziet veldzi šim mazulim
saulei krītot pār melleņu ceriem
izlejot sūnās ēnu
kas kādreiz pēc daudziem gadiem
kļūs bērnam par patvērumu
Tas ir dzejolis
Es gribētu tālu un ilgi un tā, lai neviens neuzzina.
Es gribētu, lai Lauris Veips mani kvēli noskūpsta, skatoties acīs.
Bet man, protams, tam nav laika, jo aiz katras no manām deviņām
rokām mani rausta dažāda izmēra mazuļi, turklāt ilgi un kvēli
skūpstīties mums neatļautu ētikas kodekss, un varbūt tas būtu nejauki
pret Laura draudzeni vai draugu, vai Elizabeti Balčus, un varbūt arī pret
sevi, jo galu galā... galu galā... vienīgais, ko es patiesībā gribētu, ir,
lai Lauris Veips –
vai jebkurš cits plikgalvains vīrietis, jo tie izskatās laipnāki, ne tik
agresīvi –, paņem mani aiz rokas un, pārāk neskatīdamies man acīs,
aizvestu uz mazu istabiņu, kur būtu gulta ar jebkādas krāsas pārklāju.
Gulta būtu ērta, bez izlīdušām atsperēm vai kaut kādiem slapjumiem,
vai stūros sakritušiem jauniem vai veciem dzejniekiem.
Būtu spilvens, sega būtu silta un maiga. Vienīgais, kas to atšķirtu no
Vabulītes sapņu gultas, būtu... nekas. Tātad, šis hipotētiskais Lauris
Veips mani turp aizvestu, liktu mani absolūtā mierā, neaizskartu mani,
nemēģinātu mani noskūpstīt, apliecinātu, ka ar maniem bērniem
viss ir kārtībā, ka viņas abas izklaidē viņu tēvi ar savām jaunajām
draudzenēm, no kurām neviena nav Elizabete Balčus, Ieva Finstere vai
Skārleta Johansone (kas žēl, jo, padomājiet, kas tas būtu par dzejoli),
un tad iedotu man atslēgu, ar kuru es varu aizslēgt šīs durvis no iekšpuses.
Aizejot Lauris Veips varbūt man papliķētu pa plecu, grīdā skatīdamies,
lai pēc visa šī neticamā notikuma ar gultu
es viņā neieķertos.
*Lauris Veips ir dzejnieks, kurš 2017. gadā sarakstījis dzejoli "Šis dzejolis".
1