44% ļaužu Latvijā piekrīt apgalvojumam, ka cilvēka tautība ļauj "diezgan daudz" vai "ļoti daudz" spriest par konkrēto indivīdu.
Kopš aizvadītās nedēļas Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta interneta vietnē ir brīvi lasāms pērn veiktais pētījums "Starpkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā" (Mārtiņš Kaprāns, Inta Mieriņa, Andris Saulītis). Darbs veikts, balstoties uz 2020. gada augustā sadarbībā ar SKDS veiktajām aptaujām. Atbildes uz parastajiem jautājumiem par aptauju un fokusgrupu reprezentivitāti lūgums meklēt pētījuma tekstā, savukārt es turpmāk citējot norādīšu tikai lappusi.
Šī raksta ievadā minētais aptaujas rezultāts (12. lpp.) ir ar subjektīvi ironisku zemtekstu, jo, lai gan manis paša pasaules uzskatā stereotipu netrūkst (ceru, ka aizspriedumu ir mazāk), ir amizanti iedomāties, ka cilvēka tautība var daudz par viņu pateikt. Tomēr kopumā pētījums vedina domāt, ka ar aizspriedumiem un stereotipiem, ja runa ir par starpkultūru attiecībām, Latvijā nav nemaz tik slikti. Lietojot labi zināmo izteicienu – glāze ir līdz pusei pilna, nevis pustukša.
Šī piesardzīgā optimisma pamatā ir, piemēram, tas, ka partijas etnopolitiskā nostāja ir ļoti svarīga tikai 26% aptaujāto. Var, protams, diskutēt par to, vai 26% ir daudz vai maz, tomēr, ja patur prātā informatīvajā telpā nostiprinājušos priekšstatu, ka latvieši un cittautieši teju vai simtprocentīgi balso par etniski "savējiem", tad ceturtā daļa jau šķiet gluži labi. Nevis tāpēc, ka šī teksta autors ir "globālists" vai "kosmopolīts", bet tāpēc, ka ilgstošā turēšanās pie principa "kuces dēls, bet vismaz mūsu kuces dēls" man ir nedaudz noriebusies. Kā labu zīmi redzu arī to, ka starp latviešiem tikai 9% ir negatīvas un 2% ļoti negatīvas jūtas pret krieviem (25. lpp.). Līdzīga attieksme pret latviešiem ir starp krievu respondentiem – tikai 14% uzskata, ka latvieši mēģina uzspiest savu kultūru citiem un 12% piekrīt apgalvojumam, ka latvieši īpaši atbalsta savas tautas pārstāvjus. Pētījuma autori to interpretē šādi: "Krievijas valsts kontrolēto mediju izplatītais naratīvs par Latvijā valdošo nacionālismu nav spējis nostiprināties krievu minoritātes apziņā kā spēcīgs negatīvs stereotips par latviešu majoritāti." (28. lpp.)
Mans optimisms ir piesardzīgs, jo, paveroties uz attieksmi pret konkrētām grupām, aina veidojas pretrunīga. Tieši pretrunīga, nevis liecina par ksenofobiju. Lietojot sarunvalodu – diezgan liela putra. Nepārsteidz, ka 45–55% aptaujāto iebilst pret to, ka par Latvijas prezidentu kļūtu ķīnietis, indietis, afrikānis, musulmanis (atzīšos, šis dalījums mani uzjautrina – varētu domāt, ka nav iespējams, piemēram, afrikānis – musulmanis). Savukārt tas, ka 10–30% no aptaujātajiem pat negribētu dzīvot kaimiņos minētajām grupām (22. lpp.) gan ir savdabīgi – kaimiņš taču nav ģimenes loceklis, par ko cepiens? Paturot prātā pagājušajā nedēļā notikušo varas maiņu ASV, kā interesantu vinjeti var piemetināt, ka 16% respondentu ir iebildumi pret amerikāņiem kā ģimenes locekļiem.
Diemžēl nevar noslēpt, ka Latvijas sabiedrībā (ne jau tikai starp latviešiem) saglabājas zināms antisemītisms. Formulēšu tā: man nav lielu ilūziju nedz par sevi, nedz citiem, tādēļ purpināšanu par kādai citai grupai piederīgu cilvēku neuzskatu par goda lietu, bet tas nav arī pasaules gals. Savukārt, ja 19% piekrīt izteikumam, ka ebrejiem ir pārāk daudz naudas un varas, bet 14% piekrīt tēzei, ka ebreji sevi uzskata par labākiem nekā citi (29. lpp.), tad mani tas satrauc vairāk nekā uzskats, ka viena no Latvijas etniskajām grupām (uzbeki) brīnišķīgi gatavo, bet dzīvo pārāk savrupi un vispār ir "tādi aizdomīgi" (33. lpp.). Respektīvi, te ir varbūt grūti nomanāma, bet būtiska atšķirība aizspriedumu dziļumā. Vienā variantā kāda grupa izraisa neizpratni, aizdomas, bet sevišķi neuzvelk, otrā variantā kāda grupa aktīvi nepatīk. Nepiederu tiem, kuri saasinātu reakciju uz antisemītismu uzskata par goda lietu, turklāt saredz antisemītismu pat Izraēlas leģitīmā kritikā. Iespējams, situācija, kurā 15–20% sabiedrības ir antisemītiski noskaņota, atkārtojas dažādos gadsimtos un dažādās valstīs, tomēr tajā ir kaut kas nepatīkami neizskaidrojams. Saprotamu iemeslu dēļ pirmajās desmitgadēs pēc neatkarības atgūšanas lielākā uzmanība tikusi vērsta uz latviešu un t.s. krievvalodīgo attiecībām. Šķiet, ir pēdējais laiks apzināties, ka situācija nav apmierinoša arī citu minoritāšu kontekstā.
Te varētu iebilst, ka antisemītisku aizspriedumu esamība apstrīd šī raksta autora piesardzīgo optimismu per se. Es tomēr pie tā palikšu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Latvijā starpetniskie un starpkultūru aizspriedumi, manuprāt, negūst izpausmi valsts varas lēmumos, kā tas ir virknē citu valstu – turklāt arī Eiropā. Te kā piemērus var minēt Bulgārijas varas attieksmi pret minoritātēm un vēlmi pārrakstīt vēsturi, etnisko aizspriedumu izmantošanu Ungārijas politikā (iejaukšanās ungāru–ukraiņu attiecībās Aizkarpatu apgabalā, ārpus Ungārijas dzīvojošo ungāru kopienu mudināšana apzināties savu atšķirīgumu Rumānijā u.c.), piemēru netrūkst. Otrkārt, mans optimisms izriet no mana pesimisma – veroties uz sociālo tīklu platformām, izglītības sistēmu un cilvēku zināšanām par vēsturi, Latvijas aptauju rezultāti varēja būt sliktāki. Piemēram, runājot par antisemītismu, cita aptauja liecina, ka apgalvojumam "ebrejiem ir pārāk daudz naudas un varas" piekrīt 70% aptaujāto Ungārijā un Ukrainā, kā arī apmēram 50% Krievijā un Polijā.
Atgriežoties pie apspriežamā pētījuma – es tikai priecātos, ja tēzei "visas kultūras ir līdzvērtīgas" piekristu nevis 56% (14. lpp.), bet, teiksim, 80 procenti respondentu. Tomēr vispārējās debilizācijas kontekstā labi ir jau tas, ka vairākums vēl saglabā saprāta iezīmes. Tiesa, svarīgi – un te es nepateikšu neko jaunu –, lai šis vairākums neklusē brīžos, kad aizspriedumu nomocītie vēlas savas fobijas īstenot dzīvē.
2