Par trim koncertiem jaunajā Ventspils koncertzālē "Latvija" 1., 2. un 4. augustā.
***
Vienatnē braucot autobusā, līdzīgi kā sēžot vienam kafejnīcā, rodas neatbildams jautājums – par ko tieši viņi visi nepārtraukti runā?
***
Ventspils jaunās koncertzāles ēka vislabāk izskatās no veikala "Mego" puses, kad mākslīgi veidoto zaļo, šķautņaino pakalnu līniju, kura pamazām ceļas arvien augstāk, turpina lauztā jumta līnija. No šī leņķa jumta konstrukcija arī nešķiet tik masīva. Tās biezums, iespējams, ir atsauce uz tradicionālo zvejnieku māju niedru jumtu, tomēr nav skaidrs, kāpēc tai bija jābūt ledusskapī krietni pastāvējuša siera krāsā.
Iekšpusē viss glīti, pati zāle ar vertikālām gaiša koka ribām pa visu perimetru, un dekoratīvās ērģeļu stabules skatuves galā pabeidz šo ritmu.
Pirms mūzikas jānoklausās Aivara runa (sarkans uzvalks, rozā šlipse), bet tā ir pietiekami īsa. Starp citu, Ventspilī, atšķirībā no Rīgas, viņš nav nekāds tur atstādinātais domes priekšsēdētājs: visos pilsētas svētku programmas materiālos un arī Ventspils mājaslapā Lembergs parādās kā priekšsēdētājs actuel. Kā saka viedā krievu tauta: наглость города берёт (šoreiz pavisam burtiski).
A koncertzāli uzcēlis! A Ventspilī ir, bet Rīgā nav! Viens – nulle, rīdzinieciņ!
Skaņa ir laba, telpiska, plaša. Ja Lielajā ģildē uz skatuves spēlē klavieres, tad skaņa nāk no viena punkta – no klavierēm. Šajā zālē, acīmredzot pateicoties arī akustisko vairogu sistēmai virs skatuves, rodas sajūta, ka skaņas avots ir visa skatuves telpa. Skaņa ir kaut kādā ziņā visu ietveroša.
Esmu šeit uz visiem trim augusta sākuma koncertiem, un sestdien vēl iekrīt pilsētas svētki, kuru mazo skatuvi arī kūrē Miks Magone – cilvēks, kurš atbildīgs par jaunās koncertzāles programmas veidošanu un līdz šim to darījis jau vairākus gadus "Jūras vārtos", kā arī festivālā "Zemlika", drosmīgi vedot uz Latviju dažādus kamermūzikas projektus.
Seši flīģeļi uz skatuves, visi "Steinway". Visi no Ventspils, un viens pat esot palicis rezervē. Uzstājas seši pianisti, kuru kolektīvam nosaukuma nav, tāpēc koncerts nodēvēts Stīva Reiha klavierdarba "Six pianos" vārdā. Šis skaņdarbs pataupīts uz beigām, līdz tam mūziķi izpilda pašu radītus skaņdarbus.
Tie pārsvarā ir minimālisma garā ieturēti, brīžiem pieņemot improvizatorisku raksturu, plaši izmantojot arpēdžiju ostinato, bet bez Reiha harmoniskā askētisma. Toties pāris skaņdarbos ar kaut ko tik šausmīgi banālu kā autentiskā kadence (piedodiet, man tāds anti-kadenču periods). Atsevišķos brīžos klavierēm pievienojas perkusijas, taču to partijas un izmantojums paliek atsevišķu elementu līmenī un koncerta gaitā neattīstās.
Pianistiem ir stipri atšķirīgs spēles laiks, jo visi kopā spēlē tikai Reiha skaņdarbā, iepriekš skan gan solo skaņdarbi, gan dueti. Interesantākais no tiem, Džona Kamīla Farā darbs "Introitus", apvieno baroka polifoniju ar Džezualdo harmoniju, tomēr skanējumā saglabājot mūsdienīgu un ļoti reljefu, izteiksmīgu faktūru, brīžiem izmantojot arī frīģiski austrumnieciskus motīvus un kulminācijā nonākot līdz Listam raksturīgām plašām pasāžām visā klavieru diapazonā. Koncerta gaitā tiek iemēģinātas arī Dāvida Kļaviņa speciāli šai zālei būvētās vertikālās klavieres, bet par tām vēlāk.
"Six pianos" – tas ir skaņdarbs/performance. Ārkārtīgs askētisms harmonijā (4 akordi: tikpat, cik normālā Mocarta kadencē). Šī Reiha nekaunība, varētu teikt – harmoniju slinkums, tomēr ir atslēga, kāpēc, manuprāt, Reiha mūzika strādā, bet daudzu citu ostinētā minimālisma sekotāju mūzika nestrādā: proti, klausoties Reihu, smadzenes var atslēgties no harmonisko attiecību rēķināšanas [1], pilnībā fokusējoties uz ritmiskajiem zīmējumiem, Reiha iemīļotajām fāžu nobīdēm, elementu pievienošanu un noņemšanu, kā arī izbaudīt spēles sinhronitāti. Reiha mūzika ir perfekti piemērota ceļam. Ideāls Reiha komponētā darba atskaņojums būtu uz dzelzceļa ar tam raksturīgo riteņu ritmiku. "Different trains" atskaņojums maršrutā Rīga–Brenguļi: lūk, sapnis!
Hipotēze: viens no Reiha mūzikas panākumu iemesliem varētu būt tās dinamiskā stabilitāte: ja skaņdarbs sākas mezzo forte, tad visdrīzāk tā gaitā nekas daudz nemainīsies, un to ļoti ērti klausīties ar austiņām. Akadēmiskās mūzikas tour de force nereti ir ārkārtīgā dinamikas dažādība, kas apgrūtina šāda veida klausīšanos, jo ik pēc pusminūtes nepieciešams pieregulēt skaļumu (uzlieciet uz austiņām, piemēram, šo Haidna gabaliņu, noregulējiet tā, lai labi var dzirdēt, un paklausieties apmēram sekundes četrdesmit), bet minimālisma gadījumā tā nav. Reiha slavenākie darbi saistās tieši ar 70. gadu vidu, beigām un 80. gadiem, savukārt oriģinālais "Walkman" pārdošanā parādījās 1979. gadā, tādējādi iesākot "austiņu ēru".
Mēdz teikt, ka mūzikā neprecizitātes ir skaistas, bet ne Reiha gadījumā, ja runājam par ritmu. Diemžēl koncerta apstākļos neizdevās sadzirdēt to absolūto sinhronitāti, kāda ir labos Reiha ierakstos, no kuriem var gūt līdzīgu baudu kā brīžos, kad vairāki dejotāji kustas pilnīgi sinhroni. Iespējams, ka dīvainā kārtā nedaudz patraucēja zāles labā akustika (vismaz esošajā konfigurācijā un 9. rindā), jo skaļākajās vietās, skanot visiem instrumentiem kopā, vidēji zemajos un zemajos reģistros "rifiem" pārklājoties citam uz cita, veidojās skaņas mutulis, kurš neļāva saklausīt katru atsevišķo līniju, virspusē atstājot tikai asākos akcentus. Tādēļ neizdodas iegrimt brīnišķajā transa stāvoklī, ko šāda mūzika mēdz izraisīt. Pie tam jaunās zāles krēsli nedaudz čīkst.
***
Dīkdienība citā pilsētā ir īpaša dīkdienības forma, kas to atšķir no ikdienas dīkdienības. Parastās dīkdienības fonā vienādiņ saglabājas sajūta, ka ir jādara tas un tas, un tas, kas šo dīkdienību automātiski padara par prokrastināciju. Citas pilsētas dīkdienībā, nez kāpēc īpaši tad, ja pilsēta atrodas pie kāda lielāka ūdensgabala, dominē sajūta, ka esi nedaudz tā kā pakārts gaisā. Kalendārs ir tukšs visu dienu, varētu iet skatīties to un to, bet ko tad es – govi neesmu redzējis? Pilsētas muzeja labākais eksponāts – beigtā žurka – arī aplūkots. Tādējādi var padoties tam mūsdienās faktiski iznīcinātajam stāvoklim, ko iepriekšējos gadsimtos dēvēja par garlaicību un kurš, nešaubos, kalpoja kā radošais motivators daudziem pagātnes komponistiem un rakstniekiem. Ja man kādreiz nebūs, ko darīt, dibināšu "Garlaicības aizsardzības biedrību".
***
Valgīrs Sigurdsons būtu bijis jāzina, ņemot vērā viņa sadarbību ar Bjorku (albumi "Selmasongs", "Vespertine", "Medúlla"), "Sigur Ros", Deimonu Albarnu, Braienu Īno, arī "Instrumentiem". Kungs ar šo iespaidīgo producenta darbu katalogu raksta arī pats savu mūziku, kura ir kārtējais apliecinājums tam, cik labi kopā sader lociņinstrumenti un elektronika.
Sigurdsons šajā vakarā uzstājas kopā ar vijolnieku Danielu Pioro, spēlējot materiālu no albumiem "Dissonance" un "Architecture of Loss". Priekšnesums ir audiovizuāls, kopsaucējs varētu būt "graudainība", jo ar vijoles flaželeta "smilšaino" skaņu iesākas un nobeidzas muzikālais materiāls, savukārt projekcijās pārsvarā parādās akmens, betons, tiem līdzīgas raupjas faktūras, pašiem māksliniekiem uz to fona iezīmējoties tikai kā melniem siluetiem ēnu teātrī.
Tāpat graudainība ir Sigurdsona vadītās elektronikas rakstura pamatā, tā attīstās lēni, slāņveidīgi un meditatīvi, izmantojot arī uz vietas spēlētos vijoles motīvus kā cilpas, taču kulmināciju brīžos priekšnesums kļūst par krietnu rokkoncertu, aizpildot visu dzirdes spektru un basos vēl zem tā, jo apakšas brīžiem šķiet vairāk sataustāmas nekā sadzirdamas. Ārkārtīgi spēcīgi iedarbojas ar zemo frekvenču skaņām perfekti sinhronizētās koncertzāles gaismas, stroboskopiski izgaismojot ērģeļu dekoratīvās metāla stabules, kuras atrodas virs skatuves.
Dīvaini šķiet, ka atsevišķos mirkļos abstraktās elektronikas skaņas nomaina samplētu instrumentu – klavieru un vibrafona – skaņas, kuras nedaudz pabojā līdz tam ļoti tīro stilu, turklāt šajos brīžos, dzirdot acīmredzami klāt neesošu instrumentu, rodas elektroniskās mūzikas koncertiem raksturīgā sajūta – no datora, kas redzams uz skatuves, tiek laists ieraksts, bet pats mākslinieks nodarbojas ar darbības imitāciju.
Uz koncerta nobeiguma pusi šķiet, ka kādu brīdi vairs negribēsies dzirdēt nevienu garu, šķietami daudznozīmīgu vijoles noti un ka vijoles spēles paņēmienu ziņā kungi sevi ir nedaudz apdalījuši, tomēr kopumā labo, jaudīgo priekšnesuma iespaidu tas nesabojā.
***
No vakara sarunas Zaļajā namiņā:
– Pag, kādās grupās tu esi spēlējis?
– Nu, "Gaujartā".
– Ā, to es zinu, jums ir tā... smukā dziesma par zirgu!
– ... (i wish)
***
Ir pilsētas svētku diena, iedzīvotāji un viesi pastaigājas ar to "man-jāapskata-viss" sejas izteiksmi, šķiet, ka pat viņu bērniem par to būtu kas sakāms. Daži to arī dara, turklāt visai skaļi. Uz mirkli izraujos no plūsmas, par ko tieku apbalvots ar jaunu draudzību: "Draugs, iedod 15 centus, aliņam vajag." Godīgums uzpērk. Mana jaunā drauga sagurusī draudzene vēl piekodina, lai tikai es nedusmojos. Pat negrasos: es eju uz "Jakob Noimann Festival Band". Jēkaba rokās klarnete ir dieva instruments, misiņš laistās, kungs kapteiņa cepurē šūpojas (laikam "jūras kājas"). Pēc koncerta aktieris G. G., tērpies Kreona uzvalciņā, piesaka ziedu paklāju konkursa apbalvošanu. Konkursa tēma šogad, ja pareizi saklausīju, ir "ziedu melodija". Konkursa balvu fonds –1450 €.
"НИКТО" es nokavēju, jo nevarēju paiet (šo biju uzrakstījis, apkritis uz matrača, tad piezvanīja H. un teica, ka viņi tūlīt sāks spēlēt, un es tādā aktīvā balsī teicu, ka jau eju, tūlīt būšu). "НИКТО" un "pilsētas svētki" ir savāda kombinācija. Iekļaušanos atvieglo A., kurš mēģina spēlēt neveiklāko pūšamo instrumentu pasaulē: tas izskatās pēc neliela alumīnija spieķa ar izliektu galu, kuram garākā daļa beidzas pūtējam apmēram aptuveni pie auss, kas liek minētajam pūtējam izskatīties īpaši tizli, kad instrumenta biznesa galu tiek mēģināts nopozicionēt aptuveni mikrofona uztveres rādiusā.
***
Ventspilī bez koncertzāles ir:
- unikālas runājošas atkritumu urnas (informācija no pilsētas promo filmas),
- Radošā maizes laboratorija (uzraksts uz izkārtnes),
- vaifajs pa kreisi, vaifajs pa labi (Ventpils tehnikuma reps),
- ostas celtņi pašā pilsētas centrā – ārkārtīgi majestātiski. Īpaši Pastorālās simfonijas pavadījumā. Pat ja pārkrauj ogles. Starp citu, šīs varētu būt pirmās minimālisma taktis pasaules mūzikas vēsturē.
***
Šī koncertcikla pēdējā notikuma apraksts varbūt ir stāsts par pārāk lielām ekspektācijām, varbūt par nepiemērotu instrumentu, bet varbūt arī par studiju izraisītu pārāk analītisku klausīšanos.
Zāle pilna, beigās klausītāji ovācijās un kājās, pasākums neapšaubāmi izdevies, un kuru gan interesē mans piktais sēdstreiks pašā pēdējā balkona rindā?
Vispirms par instrumentu: Ļubomirs Meļņiks šovakar spēlē uz Dāvida Kļaviņa speciāli šai zālei būvētajām vertikālajām klavierēm "470i" (bez "i" burta nosaukumā mūsdienās neiztiek pat klavieres). Iztēlojieties pianīnu, kurš novietots mājas trešajā stāvā. Bet ar to atšķirību, ka pianīns nebeidzas līdz ar jūsu istabas grīdu, bet turpinās līdz otrā stāva grīdai. Un zālē no tā apakšas līdz skatuves grīdai ir vēl apmēram viens stāvs. Parikte iespaidīga, kopējais garums ir 4,7 metri (Steinveja koncertflīģelis ir 2,74). Izmērs ļauj izmantot garākas un tādējādi, īpaši basu galā, tievākas stīgas, kas ierasto klavieru zemo toņu dārdoņu padara daudz tīrāku, skanīgāku. Vidējais reģistrs skan kā hibrīds starp arfu un klavesīnu, "augšas" – ļoti skaistas, trauslas un dzidras.
Taču ar mazu atrunu, ka sēdēju balkona beigās, teikšu, ka reģistri nav balansā. Spēlējot plašas arpēdžijas zemā reģistrā (un, ak vai, puisīt, to šovakar netrūka), "vidi" un "augšas" tiek atstātas otrajā plānā, un tas vēl ir maigi teikts. Varbūt, sēžot tuvāk instrumentam, skanējums ir līdzenāks, taču jaunai, kā teica Lembergs, ar "vācu akustiķu slēdzienu" apbruņotai koncertzālei nevajadzētu radīt šādu defektu. Varbūt šī nebija instrumentam piemērota spēles maniere.
Meļņika nekomerciālās mūzikas komerciālais ziņojums ir "nepārtrauktā klaviermūzika", šovakar mūzika gan ir visai pārtraukta, sirmajam, bārdainajam kungam pēc katra ne tik garā skaņdarba ļoti sirsnīgi uzrunājot atsaucīgos sanākušos. Meļņikam neapšaubāmi piemīt viedā skolotāja šarms, taču, ai, piedodiet visi tie, kuri mīl šo mūziķi, bet tāds nepiemīt viņa mūzikai.
Homeopātiskā tablete arī izskatās pēc īstas tabletes, bet tai iekšā nav ne molekulas aktīvās vielas. Šī mūzika izklausās pēc mūzikas, bet patiesībā tās ir tikai konsonējošu trijskaņu arpēdžijas kreisajā rokā, pa oktāvu vai divām, un krītošas garu nošu melodijas labajā rokā. Tas viss, praktiski neizkāpjot no diatonikas ērtajām robežām. Šablons atkārtojas no skaņdarba uz skaņdarbu, interesantāku dzirksteli uzsitot vien brīžos, kad Meļņiks it kā "uzkaras" uz viena akorda, pēkšņi radot muzikālās situācijas šķērsgriezumu. Šajos mirkļos rodas enerģija, variējot akcentus, pievienojot vai noņemot ritmiskos elementus, dažādojot metru, taču tie ir īsi un mēs esam atpakaļ pie mūsu skaistā, harmoniskā fa mažora trijskaņa. Nepārprotiet, vienkāršībā var būt skaistums. Piemēram, Arvo Pērta "Spiegel im spiegel" ir vienkārša mūzika, taču tās pamatā ir skaista kompozīcijas ideja.
Uzdrošinos apgalvot, ka šeit tādas nav. Diemžēl trūkst H. pieminētās Durbes baznīcas koncerta virstoņu spēles, nav arī nepārtrauktības, bez tam jebkurš Mūz. akad. 1. kursa pianists sniegs tehniskā ziņā meistarīgāku izpildījumu. Vai varbūt es vairs neprotu klausīties šādu mūziku.
Lai nebeigtu uz šādas nīgras nots, par laimi, ar šo augusta sprintu koncertzāles "Latvija" programma tikai sākas. Oktobrī šeit uzstāsies māsas Balanas (čells, vijole) un Andrejs Osokins (klavieres) ar patīkami raibu kinomūzikas programmu, septembra beigās – Stokholmā dzīvojošā irāņu pianiste un komponiste Šida Šahabi, kura sniegs koncertu uz Dāvida Kļaviņa sagatavotajām klavierēm. Savukārt 29. septembrī gaidāms stipri interesants notikums: amerikāņu saksofonists un komponists Kolins Stetsons – zināms kā "Arcade Fire" un citu slavenu kolektīvu dalībnieks (man pirms vairākiem gadiem ir bijusi tā laime viņu dzirdēt uzstājamies solo klubā "Depo") – kopā ar ansambli atskaņos poļu komponista Henrika Gurecka slaveno skumjo 3. simfoniju, visvairāk pārdoto mūsdienu akadēmiskās mūzikas ierakstu pasaulē. Runā, ka Pjērs Bulēzs pēc daudzajiem la mažora nobeiguma akordiem esot skaļi izsaucies: "Merde!"
***
Tomēr dīvaini, ka ziedu paklāju konkursa balvu fonds ir 1450 €, nevis apaļi 1500. Kur palika 50 €?
[1] Gotfrīds Leibnics: "Mūzika ir bauda, ko cilvēka prāts (dvēsele) piedzīvo rēķinot, taču neapzinoties, ka tas rēķina."
0