Par grupas "Sigma" trešo albumu "Ostinācijas" (2022)
Es jums teikšu tā: ja jūs šo albumu klausīsieties uz tām mazajām, sūdīgajām mono bezvadu tumbiņām, jūs necienāt šo mūziku un zaudēsiet vismaz pusi no tās kvalitātēm. Ja vēlaties pilnvērtīgi klausīties šo ierakstu, nopērciet sev beidzot normālas lielās austiņas. Es uzskatu, ka šis albums vislabāk skan stereofoniski. Tam par iemeslu ir orķestrālā instrumentācija, kurā bez trijiem pamatinstrumentiem vēl ir seši pūtēji, elektronika, Sniedzes Prauliņas fantastiskais vokāls, kā arī vienā no dziesmām deviņu cilvēku vokālais ansamblis.
Albums skan ļoti labi (Zaķis, Račinskis, Stenclavs), īpaši, ja salīdzina ar "Sigmas" iepriekšējo albumu skanējumu, kurš nepavisam nebija slikts, bet šis noteikti skan daudz labāk. Turklāt vienādi labi uz dažādām akustiskajām sistēmām – šķiet, ka tie labie māsterētāji (Raeins Morijs) tomēr prot savu amatu.
Pūšamo instrumentu izvēle, lai dažādotu oriģinālā trio ierobežotās tembrālās iespējas, ir izcils lēmums, to tembri piestāv "Sigmas" estētikai daudz labāk nekā iepriekšējā albuma stīgu kvarteta skaņa, tāpat lielisks ir komponista Platona Buravicka darbs to aranžējumā. Spēcīgi un radoši.
Arī paši "Sigmas" mūziķi – Jānis Ozoliņš, Kaspars Lastovskis un Uģis Eihvalds – ir auguši radoši un tehniski. Jāņa vokāls skan superpārliecinoši, spēcīgi un precīzi gan ierakstā, gan dzīvajā izpildījumā, Kaspara basa partijas var klausīties pašas par sevi (dziesmās "Vārds", "Melnā māsa", "Dzejoļi nav kamieļi"), kā arī pievērsiet uzmanību tam, cik seksīgi vijīga basa partija ir dziesmā "Ir vēsas" no 2:15. Uģis prot spēlēt gan ar roka draivu ("Asara", "Dzejoļi nav kamieļi"), gan perkusīvi uzmanīgi ("Ir vēsas", "Vārti" – cik efektīgi bungu toma skaņa, piemēram, pašā dziesmas sākumā, saskan ar klavieru akordu). Mana vienīgā iebilde ir, ka bungas ieraksta miksā vietām ir par klusu. Iespējams, tas darīts, lai miksā atstātu vairāk vietas vokālam/tekstam (kura izvēlei "Sigmas" daiļradē ir būtiska nozīme), taču dziesmās, kuras pretendē uz enerģisku rokmūzikas skanējumu, nedaudz pietrūkst lielākas bungu skaņas jaudas.
Ir vairāki aspekti, kurā "Sigmas" mūzika ir īpaša, kā minimums Latvijas kontekstā:
1) apzināta un konsekventa repetitīvā minimālisma (Railijs, Glāss, Reihs un co) estētisko līdzekļu izmantošana – ostinētu (tas ir, daudzkārt atkārtotu un uz riņķi rotējošu) motīvu faktūra, īpaši klavieru partijā;
2) nekādas diatonikas (diatonika ir mažors vai dabīgais minors): uz tiem balstās kādi 95% t.s. vieglās mūzikas), bet visai sarežģīta, modāla (arī minimālistu ietekme), vietām ļoti blīva harmoniskā valoda vai kā minimums mažorminora sistēma. Nevienas pašas banālas kadences, un – kas īpaši interesanti – daudzās dziesmās pieturēšanās pie savas īpašās skaņkārtas (sk. attēlu: tehniski tas ir melodiskais mažors, bet mēs varētu vienoties, ka saucam to par "Sigmas skaņkārtu");
3) vairāk vai mazāk veiksmīgi centieni izmantot latviešu mūsdienu dzeju kā dziesmu tekstus rokmūzikas kontekstā.
"Sigmas skaņkārta" un tās izmantojums dziesmās: to melodijas salīdzināšanas ērtuma dēļ transponētas in C.
Sākšu ar trešo, jo tas nosaka daudz ko citu.
Mūsdienu dzeju ielikt regulārā, piemēram, četru ceturtdaļu, taktsmērā ir sarežģīti, tāpēc ka mūsdienu dzejnieki, suņa bērni, pantmērā, ziniet, rakstīt nemīl, tam viņi ir par smalku. Te rindiņā desmit zilbes, te divas. Kāpēc Raimondam Paulam patika rakstīt ar Alfrēda Krūkļa dzeju? Tāpēc, ka Krūklim gandrīz visas rindiņas IR VIENĀDĀ GARUMĀ zilbju skaita ziņā. Paskatieties, piemēram, "Sens ir tas stāsts" tekstu: 1. pantā: 8-8-8-7, 2. pantā: 8-8-9-8. Salīdzinājumam dziesmas "Vārds" dzejolī (Jānis Rokpelnis) pirmās četras rindiņas ir 5-6-10-4. Lai izskraidītu šiem mainīgajiem rindu garumiem līdzi, var, piemēram, bieži mainīt taktsmēru, bet tas neatbilstu "Sigmas" mūzikas estētikai: tā tomēr ir uz regulāru 4/4 vai 6/8 taktsmēru balstīta mūzika. Tādējādi grupai jāmeklē citi paņēmieni, un tie ir divi.
1. Galvenais ir viena melodiskā motīva ostinācija (lūk, albuma nosaukums), tas ir, rotējoša atkārtošana: uz šī motīva skaņām vokālists rečitējoši uzkavējas mazāku vai lielāku zilbju skaitu, atkarībā no rindas garuma, bet pats motīvs pamatā nemainās. Nākamā dzejoļa rinda atkal ar to pašu motīvu, bet citu atkārtoto nošu skaitu. Ja teksts ir garš, tad šādu atkārtojumu skaits savācas diezgan prāvs (dziesmas "Vārds", "Sevī", "Vārti", "Dzalkstošiem").
2. Ja rinda gadās par īsu izvēlētajam melodiskajam motīvam, tiek izmantots melisms, tas ir – patskanis tiek pastiepts pāri vairākām notīm (sk., piemēram, "Melnās māsas" piedziedājuma materiālu, teksts "es tetovēju savu pieri"), tādējādi "uzstiepjot" dzejas ādu uz mūzikas skeleta (šis paņēmiens ir visai tradicionāls, daudz melismu ir, piemēram, I. Kalniņa dziesmās).
Abi paņēmieni nav savstarpēji izslēdzoši, vairumā albuma dziesmu izmantoti šie abi, bet albuma kontekstā noteicošais ir pirmais. Un šeit ir pāris problēmas.
Jānim Žildem pilnīga taisnība recenzijā žurnālā "Ir" – "ostinato" princips (ar mazu iebildi – ja vien tas nav "basso ostinato") mūzikā tiek izmantots sprieguma kāpināšanai. Žilde un arī Jānis Ozoliņš koncertā pieminēja "Bolero" kā paraugu šādam mūzikas attīstības principam. Bet ir svarīga lieta: viens no vis-vis-fundamentālākajiem mūzikas dramaturģijas paņēmieniem ir spriegumu un atslābumu mija ("tension/release"), un "ostinato" pa īstam nostrādā tad, ja komponists pēc ilgstoša sprieguma kāpinājuma dod "release" momentu. Tajā pašā "Bolero" ir fenomenāli efektīga vieta, kur Ravēls, ilgstoši "sēdējis" uz do mažora, pilnīgi negaidīti, uz astoņām taktīm, bez modulācijas, pārlec uz mi mažoru. Šādas vietas dod klausītājam to "ahh!" sajūtu, kad pēc ilgstošas spriedzes kaut kur beidzot arī ir nonākts.
Dažās albuma "Ostinācijas" dziesmās ar to ir problēmas.
Harmonijas problēmas
Kaut arī "Sigmas" mūziķi kopumā veido neparastu, blīvu harmonisko vertikāli, dziesmā "Vārds" nosacītais piedziedājuma materiāls (teksts "vārds") paliek uz tās pašas fundamentālās basa nots (do), tādējādi dziesma, par spīti aranžējuma centieniem, manuprāt, neatveras (līdzīgi arī dziesmā "Vārti").
Arī dziesmā "Sevī" – piedziedājuma materiāls ("kauna, apmulsuma un kauna") balstās uz tā paša basa (mi), ar kuru sākas un nobeidzas pants.
Savukārt "Dzalkstošiem" vispār nekur neaizved, tikai rotē uz vietas (ja teksts neprasa B materiālu, tad varbūt to var instrumentāli?). Abas pēdējās minētās dziesmas, uzskatu, ir vājākās albumā. Piedodiet, nebūs zinātniski, bet padsmit vokālā motīva atkārtojumu dziesmā "Sevī" pagūst riktīgi piebesīt.
Savukārt skaņdarbos, kur melodijas "ostinato" aizved līdz kādam basa/harmonijas izmaiņu rezultātam ("Ir vēsas" (piemēram, ļoti skaistā vieta dziesmas 1:40), "Melnā māsa" (1:44 – grūvīgākā vieta visā albumā), "Lūpas. Tu. Lūpas. Es" (izcila liriskā vieta 0:48) – dziesma "atveras"), klausītājs gūst apmierinājumu, rodas sajūta, ka bija vērts izturēt šo sasprindzinājumu, lai nonāktu arī līdz atslābumam. Seksuāli, kā teiktu Platons Buravickis.
Ostinācijas problēmas
"Ostinato" strādā un rada spriedzi tieši tāpēc, ka ir nemainīgs, it kā nenovēršams. Kā mazā bunga "Bolero" vai Šostakoviča "Ļeņingradas" simfonijas 1. daļā. Būtiski variējot motīvu, tas zaudē savu ritmiskumu, nenovēršamības sajūtu, transa sajūtu. Ja ostinētais motīvs tiek vairākkārtēji transformēts (sk., piemēram, vokāla partiju dziesmā "Dzalkstošiem"), to pakļaujot dzejas materiāla iekšējai loģikai, ritmiskums un nenovēršamība tiek pazaudēta un spriedzes kāpinājums īsti nenostrādā. Vēl viens aspekts – temps: "ostinato" (ja tas nav "basso ostinato") ir jābūt pietiekami ātram, lai tas "turētos kopā". Repetitīvā minimālisma estētikā ostinētās partijas atskaņo instrumenti, kuri šo materiālu visbiežāk atskaņo ātri vai ļoti ātri (klausieties, piemēram, vijoles partiju Glāsa vijoļkoncertā). Vokāls, kurš izdzied tekstu, turklāt tā, ka tas saprotams klausītājam, ir lēns instruments.
Daudz efektīgāk nostrādā ļoti vienkārši, kompakti motīvi ("Melnā māsa", "Ir vēsas") vai motīviski pavisam vienkārša materiāla, faktiski rečitācijas uz vienas nots, izmantošana ("Asara" vai "Lūpas. Tu. Lūpas. Es": pēdējās gadījumā – oktāva). Šāda rečitācija ir dzirdama arī "Sigmas" iepriekšējos albumos. Iespējams, ka grupa meklēja izeju no rečitācijas monotonijas, to saskatot motīviskā ostinācijā. Visu cieņu par radošiem meklējumiem, bet šī raksta autoru rezultāts nepārliecina. Līdz ar to
veiksmīgākās dziesmas:
"Asara"
Perfekts, jaudīgs albuma sākuma skaņdarbs. Aizraujoši klausīties, cik dažādi var variēt ritmiku vienkārša 4/4 taktsmēra robežās. Labi strādā repetitīvais, ostinētais teksts ar daudzajiem vārdu atkārtojumiem (autors Jānis Ozoliņš).
Un visas trīs dziesmas ar Montas Kromas dzejoļiem:
"Ir vēsas"
Ārkārtīgi skaista liriskā dziesma ar dievišķo Sniedzes Prauliņas vokālu. Man tikai viens iebildums: beigās piedziedājums BIJA jāliek un vēl vismaz divreiz. Varbūt koncertversijā?
"Melnā māsa"
Grūvīgākā dziesma visā albumā. Radio šo jau spēlē? Firmīga elektronika (autori – paši "Sigmas" dalībnieki).
"Lūpas. Tu. Lūpas. Es."
Piedziedājumā labākā melodija šajā albumā un brīnišķīgi nodziedāta. Ļoti izteiksmīga basa partija. Un, protams, pats dzejolis.
P.S. Jauka detaļa, ka pēdējā vokāla frāze šajā dziesmā (un arī albumā) izskan bez "halles".
Neveiksmīgākās dziesmas:
"Vārds", "Sevī", "Dzalkstošiem".
Iemesli principā visām trim līdzīgi: vokāla "ostinato", kurš īsti neizdara savu darbu spriedzes radīšanā un beigās tā arī īsti nekur neaizved.
Kopumā albums "Ostinācijas" ir spēcīgs, cienījams un radošs darbs, kurš cenšas saradināt mūsdienu dzeju ar rokmūzikas estētiku. Ir dziesmas, kur tas izdodas veiksmīgāk, bet ir arī otrādi, tāpēc albums kopumā neviendabīgs. Noteikti būtu interesanti dzirdēt vairāk materiāla ar paša Jāņa Ozoliņa tekstiem: tieši "Asara", manuprāt, ir spēcīgākais no albuma t.s. enerģijas skaņdarbiem. Tajā izmantotā teksta frāžu "ostinācija" ir virziens, kas ļauj tekstam daudz organiskāk savienoties ar "Sigmas" piedāvāto mūzikas estētiku, kurai vismaz mūsu republikā nav analogu. Apskaužu grupas ilgtspējību: 17 gadus noturēties kopā un turpināt attīstīties – tā nav joka lieta.
3