Nenoriet

Par Jāņa Šipkēvica un draugu "Nepāriet" nupat izdoto Imanta Kalniņa dziesmu albumu "Pāri".

Šis albums dara svētīgu darbu divos līmeņos. Pirmais – atjauno Imanta Kalniņa dziesmu repertuāru mūsdienīgākos aranžējumos, potenciāli padarot to labāk pieejamu jauniešu auditorijai (es gan sevi pie jauniešiem īsti vairs pieskaitīt nevaru, tā ka, vai tas strādā – nemāku teikt). Otrs – izceļ gaismā mazāk zināmas Kalniņa dziesmas. Vairākas no albumā iekļautajām dziesmām, piemēram, "Neuzvaramais" un "Kad", man bija jaunatklājums.

Albumu veido 12 dziesmas, tostarp septiņas ar Ainara Mielava tekstiem un četras no Kalniņa un Mielava kopdarba "Par lietām, kuras tā ar' nekad nepāriet". Tieši šis albums ir bijis iemesls Jāņa Šipkēvica un draugu koncertam 2017. gadā, un tagad sadarbība ir rezultējusies ierakstā. Atzīstami, ka kolektīvs nav gājis vieglāko ceļu, saliekot labāko (lasi – pazīstamāko) dziesmu albumu, jo no izteiktiem iepriekšējo gadu hitiem ir tikai divi: "Elpo" un "Es redzēju sapnī". Jāsaka – Kalniņa dziesmas ir fenomenālas: vairumā gadījumu nešķiet, ka tās būtu saturiski novecojušas, lai gan puse dziesmu ir no 90. gadu vidus un pārējās vecākas. Imanta Kalniņa saule nenoriet, un viens no iemesliem varētu būt viņa talants izvēlēties labus tekstus.

Tomēr kā vienotu mākslas darbu šo dziesmu kopumu iemīlēt neizdevās. Uz diska vāciņa kā albuma producents norādīts Gatis Zaķis, taču ir sajūta, ka ieraksta gaitā notikusi zināma "cīņa par varu": vienota mākslinieciskā rokraksta man šajā ierakstā pietrūkst. Polistilistika pati par sevi nav nekas peļams, būtu jocīgi, ja es ko tādu apgalvotu, ņemot vērā manu ciešo saistību ar kādu ansambli, tomēr šeit polistilistiku papildina arī astoņi dažādi vokālisti, kas vēl vairāk apgrūtina viengabalainu uztveri, turklāt stils mainās pašu dziesmu ietvaros, reizēm krasi (sk. "Es redzēju sapnī"). Tāpat šķiet, ka nemaz netraucētu zināma īsināšana, jo vairākos skaņdarbos ir pašmērķīgi gari instrumentālie posmi ("Jaunībai", sākot no 2:10, dziesmā "Tik lēni" – garā elektroniskā izskaņa), kuri īsti nekur neved, vai arī pārmērīgs atkārtojumu skaits ("Ilgi, ātri, klusi, skaļi" piedziedājuma materiāls atkārtojas septiņas reizes, būtu jau gana ar kādām četrām piecām).

Tamdēļ ir nedaudz žēl, jo ieguldītais darbs ir liels, albumā ir ārkārtīgi daudz radošu momentu un jaunievedumu, piemēram, vokālā daudzbalsība dziesmās "Nesteidzini", "Tik lēni", "Elpo", sintezatoru tembri un partijas dziesmās "Neuzvaramais", "Aplis", daudzviet tiešām virtuozā ģitārspēle un štrihi, jaunais ievads un savdabīgā starpspēle dziesmā "Elpo". Tomēr pietrūkst satvara, radošo rāmju, kuru neesamības dēļ šī pāri plūstošā enerģija ir pazaudējusi krastus.

Manuprāt, veiksmīgākās dziesmas (ar vienu izņēmumu no albuma beigu gala) ir tieši pirmās trīs, kuras ir pārliecinošas un uzrunājošas gan vokālajā ziņā, gan kā interesanti aranžējumi. Jo "koveru" taisīšana – un šis, pēc būtības, ir "koveru" albums, visām dziesmām eksistē agrāk ierakstītas versijas – ir piņķerīga padarīšana. Tu ņem gatavu, cita cilvēka sacerētu dziesmu, un tev jāspēj tajā ielikt savu stāstu gan vokālā, gan aranžējuma līmenī. Ģeniāls šajā jomā ir Džonijs Kešs.

Vokālā ziņā – puiciski nekaunīgi – to veiksmīgi izdara Jānis Šipkēvics dziesmā "Tu mani dzen". Tāpat Alise Joste, kurai ļoti piestāv izvēlētās Kalniņa dziesmas "Aplis" rečitējošā melodijas stilistika; man arī rodas sajūta, ka viņa zina, par ko dzied. Ļoti spēcīgs, pārliecinošs un savdabīgs ir Miķelis Putniņš ("Ezeri") dziesmā "Kad" – izteiksmīga balss ar savu iekšējo stāstu un spriedzi, kura nedaudz atgādina Meta Berningera balsi ("The National").

"Es redzēju sapnī", kurā vokāla partiju dzied Vladislavs Nastavševs, ir simptomātiska manām problēmām ar albuma kopainu. Vlads ir izpildītājs (vēlos atzīmēt, ka uzskatu viņa teātra mūziku par izcilu) ar ārkārtīgi spilgtu, savdabīgu vokālo stilu, tomēr šis stils pieprasa aranžējuma intimitāti, un dziesmas sākumā tas arī tiek piedāvāts, pasniedzot to kā romanci un vienkāršojot oriģinālā skaņdarba harmonijas. Tomēr pēc otrā panta un vijoles solo sākas roks a la "Muse", liekot "spiest" falsetu, lai tiktu pāri biezajam aranžējumam, turklāt, lai tiktu cauri šai sienai, talkā nāk arī otrs falsets unisonā – tā nav labākā dueta kombinācija. Beigu beigās izklausās, ka auro bariņš vecu dāmu – efekts diezgan komisks. Viss šis skaļums – kam tas nepieciešams, vai Zālamanam tā sliktāk ar dzirdēšanu? Vai tāpēc, lai pārliecinātu mūs par Kalniņa mūzikas ģenialitāti? Turklāt brīnišķīgs paraugs ir projekts Nastavševs/"Ezeri", kura izpildījumā jūtams ļoti labs sadarbības jūtīgums un humora izjūta.

Kalniņa spēks ir daudznozīmībā: jau pats komponista izvēlētais teksts ir poētiski daudzslāņains. Tam pievienojot smalki izstrādātu aranžējumu, rodas maģija. Pieejot šai mūzikai pārāk tieši, tā zaudē.

Šeit maģijas pietrūkst. Albums sākas daudzsološi, pirmajā dziesmā skaisti apvienojot elektroniku, ģitāras, bungas un arī interesantu stīgu partiju. Taču stīgu parādīšanās pirmajā dziesmā ir arī pēdējā (izņemot solo vijoles iespēli "Es redzēju sapnī"), un pamazām aizvien lielāku vietu iekaro ģitāru skaņa.

"Neuzvaramais" un "Kad" – albuma otrā un trešā dziesma – ir izdevušies skaņdarbi. Ļoti imponē "Neuzvaramajā" izmantotais sintezatora tembrs ar nelielo skaņaugstuma modulāciju: tas smalki atgādina vairākiem Kalniņa oriģinālajiem aranžējumiem raksturīgo skanējumu, tai pašā laikā neskanot vecmodīgi. Tāpat izmantoti variēti ģitāras skaņveides paņēmieni, kuri komplektā ar Kalniņa dziesmām netipisku harmonisko valodu rada nepieciešamo kontekstu vēlāk sekojošajam ģitāras varoņsolo uz tonikas-dominantes. Savukārt "Kad" uztaisa Putniņa vokāls, askētiska elektronisko bungu partija un maiga ambientu sintezatoru un ģitāras saspēle. Brīžiem pat grūti izšķirt, kurš ir kurš instruments, viss savijas vienā.

Tālākais diemžēl uzrunā stipri mazāk. Arī "Septiņi sapņi", kuru dzied Evija Vēbere, ir gadījums, kad vokāliste ar ļoti savdabīgu dziedāšanas stilu un tembru, ap kuru viņa solo skaņdarbos apkārt apbūvē savu īpašo skaņu pasaku pasauli, ielikta konvencionālos bungas-bass-ģitāra apstākļos, zaudē pašu galveno – savu šarmu. Un saņemšos drosmi apgalvot, ka šī tomēr arī pati par sevi nav tā labākā Kalniņa dziesma.

"Jaunībai" ir piecas minūtes garš alternatīvā roka skaņdarbs – vokālo partiju izpilda Lorete Medne –, kurš subjektīvi velk uz divdesmit piecām. Šī ir no tām Imanta Kalniņa dziesmām, kurā instrumentālais materiāls atmiņā paliek labāk par dziedamo, jo vokālās partijas ir ļoti statiskas, faktiski rečitatīvs – vispazīstamākais piemērs no šāda veida dziesmām varētu būt "Balāde par tevi mākoņos", kuras pantā vokāla partija "stāv" uz vienas pašas nots mi. Domāju, ka tas ir apzināts komponista paņēmiens, lai uzsvaru liktu tieši uz Jura Helda tekstu un "nepaslēptu" to skaistā melodijā. "Jaunībai" oriģinālajā aranžējumā izmantota, kā pirmajā brīdī šķiet, ļoti dīvaina skaņa: primitīvi skanoša, "sausa" bungu mašīna un plāns, džinkstīgs bass, bet knifs ir, ka tie atstāj vietu zemajam – oriģināla gadījumā dziedātājas Agneses – vokālajam reģistram un kopumā panāk "transīgu", ievelkošu skanējumu. Arī Lorete Medne dzied zemu, tajā pašā tonalitātē, taču viņai ir jākonkurē ar visu pilno ritma ansambļa ambrāžu un vēl arī griezīgiem sintezatoriem, kas nenāk par labu teksta saprašanai pat ierakstā – bažīgi domāt, kā ir "Jaunībai" dziedāt koncertā. Un, kā jau krietns roks, jaunā dziesmas versija beidzas ar bungu breiku un kopīgo "bamm" pašās beigās. Varbūt, ņemot vērā dziesmas nosaukumu, tas domāts kā ironija par mūziķiem-jauniešiem, tak Helda tekstā jaunība jau ir prom.

Šai dziesmai seko sešarpus minūšu jauktas stilistikas opuss "Ilgi, ātri, klusi, skaļi", kura nosaukums apbrīnojami precīzi raksturo aranžējuma būtību. Sākums ir ilgi un klusi – ambients ar Šipkēvica un Jostes duetu, dažādiem elektroniskiem un akustiskiem troksnīšiem, baltā trokšņa izmantojumu, taču beidzas skaļi – kā episka spēka balāde, septiņreiz iesēdinot klausītāja galvās piedziedājuma melodiju. Būs jau labi, iemācījos pēc ceturtās reizes.

Alternatīvais roks vislabāk piestāv Matīsa Čudara izpildītajai "Nesteidzini" – loģiski, ņemot vērā dziedātāja paša daiļradi. Vēlos atzīmēt efektīgās, zemās vīru piebalsis otrajā pantā un vēlāk: tās dziesmas nobeigumā kļūst par a capella vokālo daudzbalsību. Starp citu, es ieteiktu tomēr paklausīties arī oriģinālo "Turaidas rozes" versiju, kur daudz labāk nostrādā paradokss starp protagonista lēnumu dziesmas tekstā un ātrumu – tās aranžējumā. Šis pat vispār varētu būt kāds demo ieraksts, jo te nedzied ne Olga Rajecka vai Uģis Roze, ne arī pirmā sastāva Indra Karlsone un Mārīte Veisberga.

"Tik lēni" – radošs eksperiments dažādu trokšņu, īsu rifu, netonālu motīvu izmantojumā ar spēcīgu daudzbalsību kā lielu plusu. Tomēr skaņdarbs pāriet man pāri, tā arī palikdams eksperimenta līmenī, nevis kā spēcīga, vienota dziesma. Beigu beigās dziesmas vārdi "tik lēni, cik var izturēt" liek domāt, ka es tomēr vairs nevaru.

Grūts uzdevums Zelmai Jēgerei jeb Viņai – dziesma "Elpo" no visām albumā iekļautajām varētu būt vislabāk zināmā. Turklāt jāiekāpj lielās kurpēs – "Elpo" oriģinālversija, man šķiet, ir viens no labākajiem Renāra Kaupera vokālajiem darbiem – piedziedājuma "elpo dienu, elpo sauli" viņš nodzied ar kaut kādu iekšēju izmisumu, kas citādi mazliet banālo rindiņu padara daudznozīmīgu, dziļāku. Jēgere šajā alternatīvā roka kontekstā jūtas ļoti pārliecinoši, visu cieņu, tomēr vismaz manā galvā katrā frāzē dzirdu Renāru, piedodiet! Instrumentālā ziņā: ļoti neparasts ievads un skaista mierīgā starpspēle (4:28) ievieš dziesmā svaigas harmonijas, izmainot oriģinālo materiālu, tai skaitā efektīgs basa (Kārlis Josts) lejupejošais gājiens (4:54) un piedziedājuma atsākšana uz septītās pakāpes.

Nākamā dziesma "Aplis" ir viena no albuma veiksmēm, ne velti izvēlēta arī kā singls. Alise Joste nodzied tik dabiski un godīgi, cik vien iespējams, tiesa, arī akustiskās ģitāras pavadījuma konteksts ir dziedātājai pierasts un ērts. Dziesmai ļoti dabiska attīstība: sāk tikai akustiskā ģitāra, tai pamazām piespēlē bass (ievērojiet mazos foršlāgus pirmajā piedziedājumā), "peldošas" ģitāras, perkusīva bungu partija, kam vēlāk nemanāmi pieslēdzas vairāku veidu sintezatora tembri un arī kāds orientāls instruments vai tā sampls, tomēr attīstība ir absolūti dabiska, nevienā brīdī nerodas sajūta, ka kaut kas no aranžējumā iekļautā ir svešķermenis. Šo dziesmu pēc tās noklausīšanās gribas uzlikt atkal.

Albums beidzas ar vēl vienu Evijas Vēberes izpildītu skaņdarbu – "Buramdziesmiņa". Sākums liek domāt, ka nu būs kāds maģisks rituāls, par to vedina domāt tablu skaņa un klavesīnveidīgie taustiņi, kas labi saskan ar Vēberes vokālu, tomēr piedziedājumā viss aiziet uz urrā, vēlāk starpspēlē (3:11) ģitārista kāja ir uz monitora, fūzis dominē pāri citiem instrumentiem, viss ir ļoti tieši, burvestības beigušās. Atzīmēšu Aivara Gudrā skaņai ļoti līdzīgo ģitāru piedziedājumā.

Lai nu galīgi nenorietu šo veikumu: pie albuma plusiem kopumā noteikti jāpieskaita dziedātāju un instrumentālistu tehniskais līmenis. Iespēlēts un iedziedāts ir pārliecinoši, intonatīvi un ritmiski stabili, un nav jau brīnums – lielākā daļa no šiem mūziķiem ir pieprasīti profesionāļi. Taču radoši rāmji reizēm ir apbrīnojami noderīgi, un manā skatījumā darbs iegūtu, ja šo to svītrotu ārā.

Albuma veiksmes:

• "Tu mani dzen"
• "Neuzvaramais"
• "Kad"
• "Aplis"

Varētu arī iztikt bez:

• "Septiņi sapņi"
• "Ilgi, ātri, klusi, skaļi"
• "Tik lēni"