Grūti noliegt – šie bijuši vieni no dīvainākajiem Jāņiem manā mūžā. Kaut gan nebiju gatavojusies svinēt, manos plānos nebija arī pavadīt 23. jūnija vakaru un nakti, gandrīz neatraujoties no ziņu lentēm. Tomēr tieši par to parūpējās īsā, bet dārdošā tektonisko plātņu sakustēšanās Krievijas politikā.
Kad pēc jau desmitā "pēdējā tvīta" izlasīšanas beidzot piespiedu sevi nolikt telefonu un censties aizmigt, vēl nezināju, kādā pasaulē pamodīšos. Mācu sevi būt ļoti piesardzīgai pret "pārāk labi, lai būtu taisnība" naratīviem par nāvējošām plaisām Putina režīmā (Krievijas ekonomika tūlīt sagrūs, Krievijai pietiek munīcijas vēl tikai dažiem mēnešiem, Putins ir slims ar vēzi utt.), tomēr arī man šoreiz gribējās noticēt – straujš un letāls cirtiens ir iespējams. Uz brīdi pat bija vienalga, ka pēc tam varam attapties situācijā, kur pasaules lielāko kodolarsenālu kontrolē Jevgeņijs Prigožins, – galvenais, ka inerto, trulo režīmu iespējams sašūpot līdz pamatiem.
Tā vietā redzam, ka Putina Krievija tik vienkārši nebeigsies. Kā slejā trāpīgi secina Artis Svece: "Daudzi komentētāji raksta, ka Prigožina dumpis uzrāda Putina varas trauslumu. Droši vien, bet, manuprāt, ne tas ir galvenais, jo vienlaikus tas parādīja arī šīs varas stabilitāti – nekāda revolūcija nenotika."
Dumpim varētu būt arī citas, pirmajā acu uzmetienā ne tik acīmredzamas sekas. Ik pa laikam paskatos jūtūba kanālu "1420", kura vadītājs, divdesmitgadīgs puisis, Krievijā cilvēkiem uz ielas uzdod īsus, kodolīgus jautājumus (piemēram: vai tu gribi karu ar Ukrainu?; kāpēc karš sākās?; kas notiktu, ja Krievija zaudētu karā?). Kanāls ir ārkārtīgi populārs ārzemju auditorijā – domājams, ne tikai tāpēc, ka Krievijas sabiedrības noskaņojums neatkarīgu mediju un sabiedrisko aptauju aģentūru vakuumā ir grūti nosakāms, bet arī tamdēļ, ka atbildes uzrāda pārsteidzošu sabiedrības psiholoģisko portretu, kur līdzās (un reizēm pat vienā cilvēkā) sadzīvo vispretrunīgākās pārliecības: pa vienu Maskavas ielu pastaigājas gan propagandas pilnīgi apdullināta vecmāmiņa, kura ar kaislīgu pārliecību stāsta, ka Rietumos cilvēki jau var laulāties ar mājdzīvniekiem un tikai Krievijas spēkos ir aizkavēt šī neprāta izplatīšanos, gan mūsdienīgi pilsētnieki, kuri pārsteidzoši tieši pauž protestu pret Putinu un savas valsts agresiju.
Tomēr dominējošais noskaņojums šajā sabiedrības momentuzņēmumā ir vienaldzība – daudzas atbildes ir teju identiskas: "es par politiku neinteresējos", "man rūp sava dzīve", "ja Krievija šādi rīkojas, jābūt iemeslam, tikai es nezinu, kāds tas ir", "man ir labi – darbs, ģimene, tas ir galvenais". Kaut gan daļu no šīm atbildēm var norakstīt uz piesardzību, biedējoši daudzas no tām šķiet patiesas, tāpēc, ja ne citādi, ceru, ka pēdējo dienu notikumi un kara pietuvošanās mājām spēs caursist pilsonisko apātiju vismaz daļā sabiedrības.
Lai kā arī būtu, šobrīd svarīgi ir ne tikai uzmanīgi sekot līdzi notikumiem, bet arī nekautrēties atzīt – mēs vēl nesaprotam, ko tas nozīmē, un cerēt uz pēkšņām pārmaiņām ir pārsteidzīgi. Krievijas iekšējais sairums var turpināties frustrējoši lēni, bet tas būs neapturams, ja spēsim saglabāt savu atbalstu Ukrainai. Tikmēr arī mēs, "Satori", turpināsim rakstīt par notikumiem Ukrainā un Krievijā – šodien publicējām Roberta Menča pārskatu par Krievijas koloniālisma specifiku cauri laikam, savukārt rīt savu analīzi par pēdējo dienu notikumiem piedāvās Tomass Pildegovičs.
57