Sengrieķu eposos un traģēdijās centrālais vadmotīvs ir ideja, kas tiek apzīmēta ar vārdu nemesis – tie, kuriem uz laiku ir pārspēks, pieņem, ka tā būs vienmēr, pārkāpj robežas un ar ģeometrisku precizitāti tiek sodīti par spēka ļaunprātīgu izmantošanu. Noticot savas propagandas ilgstoši sludinātajai vēstij, ka Ukraina ir mākslīgi izveidota valsts un kara gadījumā tai nebūtu vienotas gribas pretoties, Krievijas armija 2022. gada 24. februārī uzsāka pilna mēroga iebrukumu ar mērķi trijās dienās ieņemt Kijivu un rēķinājās, ka vietējie iedzīvotāji iebrucējus sagaidīs kā atbrīvotājus. Pusotru gadu vēlāk pašas Krievijas algotņu grupa bez neviena šāviena ieņēma Krievijas Dienvidu militārā apgabala galveno pilsētu un, vietējo iedzīvotāju apjūsmota, strauji virzījās uz Maskavu, atklājot valsts drošības spēku pilnīgo nespēju apturēt dumpi. Nevēlēšanās pieņemt citu valstu suverēno robežu leģitimitāti; uzskats, ka pretī stāvošās nācijas nav vis līdzvērtīgi subjekti, bet gan objekti, kurus varēs viegli pakļaut savai gribai; iluzora ticība savas tautas izredzētībai, kas neizbēgami ved pretī triumfam – šīs ir iezīmes, kas vēsturiski bijušas raksturīgas koloniālas ekspansijas projektiem, un, gluži kā citi šāda veida hubristiski [1] piedzīvojumi, arī Krievijas neoimperiālisms pašlaik piedzīvo līdzīgu likteni.
Ja pēc aukstā kara beigām kādam šķita, ka "vēsture ir noslēgusies" un turpmāk valstis viena ar otru sacentīsies vien ekonomiskās attīstības, nevis teritoriālās ekspansijas ziņā, tad karš Ukrainā apliecinājis, ka imperiālisms nav tikai vēstures fenomens. Neraugoties uz plašo postkoloniālisma pētījumu klāstu un Rietumu pasaulē izplatīto diskursu par nepieciešamību "dekolonizēt" dažādas akadēmiskās jomas, starptautiskā reakcija uz karu Ukrainā liecina, ka Krievijas agresijas koloniālais raksturs joprojām nav pilnvērtīgi izprasts.
Spilgts piemērs ir plaši izplatītā ideja par NATO paplašināšanos austrumu virzienā kā galveno iemeslu, kas izprovocējis Krievijas agresiju. Uz to atsaucas ne viena vien līdz šim neitrālu pozīciju ieņēmusī "globālo Dienvidu" valsts, kā arī vairāki ietekmīgi Rietumu intelektuāļi [2], īpaši kreiso aprindās, kas tradicionāli visaktīvāk iestājušās pret koloniālismu. Tiek pieņemts, ka imperiālismu var īstenot vienīgi ASV un Rietumeiropas valstis, bet ukraiņi šajā karā ir pasīvi objekti, kurus Rietumi izmanto savās interesēs. Turpretī Krievijai uz savu ietekmes sfēru bijušajā PSRS teritorijā tiek pieļautas noteiktas tiesības, kas paredz Ukrainas pašnoteikšanās pakārtošanu Maskavas interesēm. Šādas loģikas attiecināšana, piemēram, uz Īriju kā integrālu Lielbritānijas interešu sfēras daļu vai Alžīriju kā mūžīgu Francijas vasaļvalsti nepārprotami tiktu atzīta par neokoloniālu, bet attiecībā uz Austrumeiropu dīvainā kārtā tiek pieņemta kā leģitīma.
Viens no iemesliem šādai dubultmorālei ir samērā vājā Krievijas koloniālisma atspoguļošana postkoloniālisma pētniecībā, kas galvenokārt koncentrējusies uz Rietumeiropas valstu 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē īstenoto koloniālismu Āfrikā, Āzijā, Tuvajos Austrumos un citviet. Kad 20. gadsimta 50. un 60. gados spēkā pieņēmās starptautiskās dekolonizācijas kustības, visas tā brīža Eiropas impērijas, izņemot Padomju Savienību, bija pārjūru impērijas (Habsburgu un Osmaņu sauszemju impērijas sabruka pēc Pirmā pasaules kara, bet nacistiskās Vācijas impērija cieta sakāvi Otrajā pasaules karā). Tādējādi pārjūru impērijas tika pieņemtas par tipisku imperiālisma modeli.
Veids, kā pārjūru impērijas ir leģitimējušas kolonizēto tautu apspiešanu, vairumā gadījumu ir atšķīries no tā, kā to darījušas sauszemes impērijas. Kolonizējot vietas, kas atrodas tālu no impērijas centra un kuru pirmiedzīvotāji no iekarotājiem atšķiras savās etniskajās, kultūras vai rases pazīmēs, tiek uzsvērts un pastiprināts citādais. Viens no nozīmīgākajiem postkoloniālisma darbiem, kur aprakstīta šāda veida koloniālisma loģika, ir Edvarda Saīda "Orientālisms". Šajā darbā Saīds parāda, kā Rietumu intelektuālais un kultūras diskurss, attēlojot Austrumus kā kaut ko atpalikušu un iracionālu, pamatojis ideju par Eiropas lielvaru tiesībām pakļaut un "civilizēt" primitīvos "barbarus".
Zīmīgi, ka savā analīzē Saīds ignorē Krievijas impērijas koloniālismu, kaut arī šāda veida orientalizācijas loģika Krievijas koloniālismam bijusi ļoti raksturīga, īpaši ekspansijā uz austrumiem. Tomēr Krievijas koloniālisms ir īpatnējs ar to, ka ideoloģijā ne tikai pastiprina atšķirības, bet arī pretēji – noliedz jebkādas atšķirības starp sevi un kolonizētajām tautām. Šī loģika visuzskatāmāk tikusi pielietota pret ukraiņiem un baltkrieviem – neņemot vērā šo tautu pausto nacionālo identitāti, tās konsekventi tiek pasludinātas par identiskām krieviem un daļu no vienas lielas austrumslāvu tautu ģimenes.
Saknes Krievijas imperiālismam pret Ukrainu meklējamas 17. gadsimta vidū, kad Zaporižjas kozaku hetmanis Bohdans Hmeļnickis uzsāka sacelšanos pret poļu muižnieku varu. Sacelšanās rezultātā izveidojās kozaku Hetmanāts – faktiski neatkarīga valsts, kas vēlāk kļuva par pamatu mūsdienu ukraiņu nācijai. Apzinoties Hetmanāta trauslo stāvokli iepretim Polijas-Lietuvas kopvalsts militārajam spēkam, Hmeļnickis 1654. gadā vērsās pēc atbalsta pie Maskavijas cara Alekseja Romanova. Lai gan ukraiņi un maskavieši piederēja pie tās pašas Austrumu Pareizticīgās baznīcas, šīs tautas nevienoja ne kopēja valoda, ne ciešas kulturālas vai politiskas saiknes. Vēloties pēc iespējas ātrāk saņemt Maskavijas armijas atbalstu, Hmeļnickis piekrita parakstīt Perejaslavas vienošanos, kas paredzēja, ka apmaiņā pret lojalitāti caram Hetmanāts kļūs par Maskavijas aizsargātu teritoriju. Ar Maskavijas atbalstu kozaki guva uzvaru karā pret Poliju-Lietuvu, bet tā vietā, lai saglabātu savas tiesības uz autonomiju un pašnoteikšanos, Hetmanāts tika padarīts par Maskavijas vasaļvalsti. 1667. gadā parakstītais Andrusovas pamiers paredzēja Dņipras kreisā krasta Ukrainas teritorijas pievienošanu Maskavijai, bet labā krasta – Polijai-Lietuvai. Šī bija pirmā reize Kijivas aptuveni tūkstoš gadu senajā vēsturē, kad pilsēta vai kāda cita Ukrainas teritorija nonāca Maskavijas politiskajā kontrolē.
Pamiera noteikumi paredzēja, ka pēc diviem gadiem Kijiva tiktu atdota Polijai. Nevēloties atgriezties katoļu karaļa pakļautībā, Kijivas garīdznieki izstrādāja līdz tam plaši neaktualizētu argumentu – Kijiva un Maskava pieder pie vienas garīgās tradīcijas, kuras saknes meklējamas senajā Kijivas Rusu zemē. Vēlāk šī ideja kļūst par centrālo Krievijas imperiālisma ideoloģijas sastāvdaļu. Pēteris I savu caristi pārdēvēja par "Krievijas" impēriju, tādējādi radot mītu par Maskaviju kā galveno senās Kijivas Rusu zemes pēcteci. Mūsdienu Ukraina šajā stāstā pārtapa par "Mazkrieviju" – mazāk nozīmīgu, tomēr integrālu lielās krievu tautas sastāvdaļu. Ideja par Krievijas un Ukrainas "vēsturisko vienotību" kļuva par pamatu ukraiņu pakļaušanas leģitimēšanai, uz ko atsaucas arī Vladimirs Putins, pamatojot pašlaik izvērsto agresiju [3].
Stāsts par mūsdienu Krievijas izcelsmi no senās Kijivas Rusu zemes ir veidojies ne vien kā Krievijas impērijas leģitimēšanas, bet arī kā Krievijas nacionālās identitātes naratīvs. Pēc 1830.–31. gada poļu sacelšanās tā laika Krievijas izglītības ministrs grāfs Sergejs Uvarovs, apzinoties nepieciešamību pēc noturīgāka krievu nacionālās apziņas pamata, radīja jaunu Krievijas imperiālās identitātes formulu: patvaldība, pareizticība, tautiskums. Šajā formulējumā par impērijas pamattautu tika definēti krievi, ar to saprotot apvienotu krievu, ukraiņu un baltkrievu tautu. Uvarova laikā arī tika uzsāktas plaša mēroga iniciatīvas krievu valodas uzspiešanai mazākumtautībām. Tomēr, ja citu Krievijas impērijas tautu atšķirība no krieviem tika atzīta, pieņemot, ka ar laiku šīs tautas pašas no sevis pārkrievosies un izzudīs, tad ukraiņu identitāte kā tāda tika noliegta. Tas paredzēja plaša mēroga represijas pret jebkāda veida ukraiņu valodas un kultūras izpausmēm, kulminējot ar 1876. gadā parakstīto Emsas ukaza dekrētu, kas aizliedza jebkādas publikācijas ukraiņu valodā jeb, kā to dēvēja impērijas ierēdņi, "Mazkrievijas dialektā".
Ja Rietumu koloniālisms vēsturiski ir uzstājis, ka kolonizētās tautas nekad nespēs kļūt līdzvērtīgas un saplūst ar kolonizētāju, tad krievu koloniālisms attiecībā pret ukraiņiem un baltkrieviem pauž, ka tās nekad nespēs būt atšķirīgas no krieviem un, kamēr tās izrādīs jebkāda veida unikalitāti, tās būs vien nepilnīgāka krievu tautas variācija. Piemēram, Ukrainā dzimušais un augušais Nikolajs Gogolis, neskatoties uz savu "Mazkrievijas" izcelsmi, kļuva par mūsdienu krievu prozas pamatlicēju, tomēr tas prasīja atteikšanos no savas dzimtās valodas par labu rakstīšanai vienīgi krievu valodā. Zīmīgi, ka pirmie stāsti, kas Gogolim nesa Sanktpēterburgas literārās sabiedrības ievērību, aprakstīja Ukrainas ciemu vidi, tās zemniekus un senās kozaku tradīcijas. Krievijas impērijā ukraiņu kultūra tika tolerēta un pat apjūsmota, ja vien tā tika pasniegta kā eksotisks objekts, kas fascinē, bet kam nav nekādas reālas nākotnes. Padomju periodā līdzīga attieksme pastāvēja pret nacionālo republiku tradicionālo kultūru (piemēram, baltiešu Dziesmu un deju svētkiem), kas tika pieļauta kā interesants, arhaisks fenomens, vienlaikus uztverot to kā kaut ko primitīvu un niecīgāku par "diženo krievu kultūru".
Lai gan Krievija nav vienīgā valsts, kas savā koloniālajā diskursā noliedz kolonizēto tautu nacionālo un politisko identitāti, tā izceļas ar to, ka šis aspekts ir tik centrāls pašas Krievijas nacionālajā apziņā. Krievijas gadījumā dekolonizācija neizbēgami nozīmētu krievu nacionālās identitātes pārdomāšanu un atsacīšanos no stāsta par lielo krievu tautu, kas sastāv no krieviem, ukraiņiem un baltkrieviem.
Iekļaujot Austrumeiropas valstu pieredzi vispārējā koloniālisma vēsturē un apzinoties, ka brīva un taisnīga pasaule ir iespējama vien tad, ja Krievijas neokoloniālisms cieš sakāvi, paveras iespēja realizēt tos ideālus, kurus formulējušas 20. gadsimta antikoloniālisma kustības. Šāda starptautiska solidaritāte balstītos vispārējās vērtībās un būtu pavisam citāda nekā tā saucamās nepievienošanās kustības, kur vairāku dalībvalstu ieņemtā neitralitāte Ukrainas kara kontekstā, šķiet, vairāk izriet no pašlabuma aprēķina, nevis no kādiem noteiktiem principiem. Arī valstīm, kas vēsturiski cietušas no Krievijas imperiālisma, būtu jāmācās lūkoties pāri sava reģiona kontekstam un jāieņem tikpat principiāla pozīcija attiecībā pret koloniālisma izpausmēm citviet pasaulē, kā tās ir darījušas Ukrainas gadījumā.
Ik dienu ukraiņi apliecina, ka drosme, brīvība un taisnīgums ir īstas vērtības, kas stāv pāri šaurām interesēm un pašlabumam. Ukrainas tautas varonīgā cīņa pret Krievijas koloniālismu pasaulei paver iespēju formulēt jaunu starptautisku ētikas vīziju, balstītu apziņā, ka tikmēr, kamēr mēs visi neesam brīvi, brīvs nav neviens no mums.
[1] Bravūrīgi.
[2] Piemēram, slavenais lingvists Noams Čomskis: "NATO paplašināšanās līdz pat Krievijas robežām – šī vērā ņemamā provokācija izraisīja iebrukumu Ukrainā" (https://breachmedia.ca/noam-chomsky-says-nato-most-violent-aggressive-alliance-in-the-world/).
[3] Aptuveni pusgadu pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tika publicēta Vladimira Putina eseja "Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību", kurā viņš noliedz ukraiņu tautas un valstiskuma vēsturisko pamatu, uzstājot uz ukraiņu piederību pie lielākas krievu tautas, kas balstīta kopīgā izcelsmē no Kijivas Rusu zemes.
0