Piektdienas naktī, kad Latvijas iedzīvotāji līgoja, Kremļa mājaslapā tika publiskots Krievijas prezidenta Vladimira Putina videoapsveikums pavalstniekiem Jaunatnes dienā. Līdz šim Jaunatnes diena Krievijā tika svinēta 27. jūnijā, bet šogad svētki tika pārcelti uz jūnija pēdējo sestdienu. Tā nu sagadījās, ka šī sestdiena izrādījās ievērīga vēl ar kaut ko – Krievijas algotņu karaspēka jeb Vāgnera grupas dumpi.
Notikumam bija savdabīga dinamika. Dumpis sākās jau piektdien ar Vāgnera grupas vadītāja Jevgeņija Prigožina paziņojumu, bet plašāka sabiedrība, tai skaitā Latvijā, to būtībā nepamanīja. Sestdienas rītā vāgnerieši bija jau ieņēmuši Rostovu pie Donas, šo ziņu es ieraudzīju portālā "Delfi", bet, kad paskatījos BBC mājaslapā, nekas neliecināja, ka notiek kaut kas svarīgs – ja ziņa vispār bija pieminēta (laikam jau bija, vairs droši neatceros). Tomēr pamazām dienas laikā skatam atklājās iespaidīga aina.
Krievija kārtējo reizi 21. gadsimtā iedzīvināja scenārijus, kuri šķita atrodami tikai vēstures grāmatās – šoreiz aizvainots bajārs ar savu armiju devās cauri Voroņežai uz Maskavu. Viņš bija īpaši nikns uz cara padomniekiem, kuri Kremlī vērpj intrigas un mēģina noskaņot pret viņu valdnieku. Savukārt cars Vladimirs izdeva ukazu, kurā solīja dumpiniekus uzdurt uz mietiem, ja tie acumirklī nepadosies. Viņš nosūtīja dumpiniekiem pretim divus bajārus, lai vestu tos pie prāta, nolika personisko gvardi sargāt Donas lielceļu, bet maskaviešiem pavēlēja ieslēgties mājās.
Galvenā atšķirība no 16. gadsimta ir tā, ka tas viss notika tiešraidē. Amerikāņu politiskā komentētāja Džūlija Jofe tvītoja, ka saviem Maskavas draugiem esot vaicājusi, kā viņiem iet un vai viņi nav sabijušies, bet tie esot atbildējuši, ka "pietrūkst popkorna". Droši vien tāpēc, ka visu dienu spriedze auga un parādījās arvien aizraujošāki scenāriji par to, kas varētu notikt, kā vāgnerieši iebruks Maskavā un kā tagad Kremļa režīms sabruks, pat ja Prigožinu sabombardēs aviācija. Tomēr reālais dumpja nobeigums radīja vilšanos: dumpinieki atgriezās nometnē, bet Prigožins patvērās pie vasaļvalsts vietvalža.
Šobrīd gan Jāņi, gan Jaunatnes svētki, gan dumpis ir pagājuši, svētdiena ir saulaina un mierīga, un komentētāji mēģina atbildēt uz jautājumu, kas īsti notika. Protams, ne man skaidrot tālās zemēs notiekošo, tomēr ar dažiem iespaidiem gribu padalīties.
Pirmajā mirklī likās, ka Krievijā vienkārši notiek vājprāts. Bet "vājprāts" ir relatīvs. Piemēram, Prigožina rīcība, ņemot vērā pieejamo informāciju, bija samērā racionāla. "Washington Post" apgalvo, ka ASV izlūkdienesti par Prigožina vēlmi dumpoties zinājuši jau dažas dienas iepriekš. Turklāt tā tika skaidrota nevis ar daudzkārt pieminēto Prigožina nepatiku pret dažiem Krievijas militārajiem līderiem, bet gan ar Krievijas Aizsardzības ministrijas 10. jūnija prasību visām brīvprātīgo vienībām līdz 1. jūlijam noslēgt līgumus ar Krievijas valsti. Proti, Prigožinu vismaz šajā scenārijā vadīja nevis emocijas, bet aprēķins – Krievijas valdība gatavojās pārņemt kontroli pār viņa cilvēkiem un būtiski ierobežot viņa varu. Tas nav patīkami, attiecīgi saprotama arī vēlme pretoties.
Tomēr ne vienmēr ir racionāli darīt to, ko gribas, vai nedarīt to, ko negribas. Ja Prigožina rīcība bija daudzmaz racionāla, tad, pirmkārt, viņam vajadzēja būt pārliecinātam, ka Krievijas valdība nevarēs viņu vienkārši iznīcināt, jo tādā gadījumā samaksa par atteikšanos atdot kontroli pār Vāgnera grupu būtu pārāk liela. Otrkārt, viņam vajadzētu būt skaidram priekšstatam par to, ko viņš grib – kāda situācija ir viņam izdevīga, reālistiska un sasniedzama ar dumpi. Neveiklais dumpja atrisinājums ir interesants ar to, ka īsti neatbild uz šiem jautājumiem. Tas ir kā loģikas uzdevums ar vairākiem nezināmajiem. Fakts, ka vāgnerieši negāja uz Maskavu, liecina, ka viņi rēķināja un nebija pašnāvnieki, kuri uzskata, ka viņiem nav, ko zaudēt. Vienlaikus nav skaidrs, ko tādu Prigožins ieguva, ko nebūtu varējis dabūt arī bez dumpja. Šādā kontekstā ticama šķiet versija, ka viņš cerēja, ka viņam pievienosies vēl kādas armijas daļas, un tad jau varētu domāt, ko darīt tālāk un cik tālu virzīt revolūciju. Bet, kad izrādījās, ka nekādu vētru viņa gājiens uz Maskavu neizraisīs, atlika samierināties ar to, ko varēja saglābt. Tomēr pareizo risinājumu šim uzdevumam mēs tuvākajā laikā diez vai uzzināsim, ja uzzināsim vispār.
Vienlaikus tā bija iespēja pārliecināties par dažām citām patiesībām. Daudzi komentētāji raksta, ka Prigožina dumpis uzrāda Putina varas trauslumu. Droši vien, bet, manuprāt, ne tas ir galvenais, jo vienlaikus tas parādīja arī šīs varas stabilitāti – nekāda revolūcija nenotika. Drīzāk mēs visā krāšņumā ieraudzījām valsti, kura nosacīti ir sadalījusies vairākos slāņos – vienā mitinās parastie cilvēki ar savām problēmām, tad ir birokrātiskais slānis, kurš simulē kaut kādu kārtību, piemēram, ievietojot Kremļa mājaslapā apsveikumu dienā, kad tam ir jāparādās, un tad ir bajāri, kuri dara visu, kas ienāk prātā, un kuru savstarpējās attiecības nosaka tikai spēks un vara. Viens ar tankiem pabraukā pa ceļu, nākamajā dienā vietējais ierēdnis ziņo, ka dažās dienās asfaltu sakops, un drīz vien nekas vairs neliecinās par Jaunatnes dienas notikumiem. Bajāru bajārs jeb šahinšahs paziņo, ka vērsīsies pret dumpiniekiem ar visu likuma bardzību, bet dienas beigās jau ir norunāts, ka likumu tomēr neievēros un nekādas apsūdzības neizvirzīs. Un parastajiem cilvēkiem ir vienalga. Rostovas pie Donas iedzīvotāji ar atzinīgiem izsaucieniem aizvadīja vāgneriešus no savas pilsētas. Maskavieši ēda popkornu, skatoties ziņas. Viņiem ir vienaldzīgs tiesiskums, taisnīgums, institūciju stabilitāte, viņi ir pieraduši pie netaisnības un patvaļas, un viņi priecājas, kad bajāri villojas. Tas, kas daudzās citās mūsdienu valstīs būtu vājprāts un daudzus gadus ārstējama trauma, Krievijā, šķiet, ir teju vai joks.
Un te ir Putina spēks. Prigožina dumpis kārtējo reizi apliecināja – iespēja, ka Krievijas tauta sadumposies, ir maza. Arī bajāru sazvērestības varbūtība, šķiet, ir krietni mazāka, nekā politisko procesu komentētāji Rietumos un Ukrainā cerēja. Tas, ka Putins nespēj kontrolēt visu, ko dara viņa padotie, nenozīmē, ka padotie spēj vienoties par kādu citu, ko ielikt Putina vietā. Iespēja, ka Putins valdīs tik ilgi, cik ilgi viņa ķermenis atļaus, līdz ar šo dumpi, manuprāt, ir drīzāk palielinājusies, nevis samazinājusies. Viņš kā mūris stāv priekšā nākotnes Krievijai, un grūti aiz viņa stāva saskatīt, vai mūs tur gaida vēl viens "Putins", "jaunā Krievija", kurā valdīs jaunatne, kas vismaz izmanto datoru, vai klasiskā krievu "smuta" kā bajāru laikos.
0