Kadrs no izrādes
 
Teātris
27.10.2022

Rūgts kumoss

Komentē
1

Par Jannes Sārakalas (Somija), Ninas Larisas Basetas (Dānija), Džeimsa Makdonalda (Kanāda/Somija) un Ivo Brieža (Latvija) izrādi "Normālu torti, lūdzu!".

Oktobra sākumā jauno skatuves mākslinieku festivālā "Patriarha rudens" varēja piedzīvot Dānijas, Somijas un Latvijas mākslinieku sadarbībā tapušo izrādi "Normālu torti, lūdzu!" ("Normal Cake, Please"), kurai viens no līdzautoriem ir režisors un dramaturgs Ivo Briedis – izrāde tapusi kā viņa nobeiguma darbs profesionālās doktorantūras studiju programmā Latvijas Kultūras akadēmijā. Izrāde notika trīs vakarus pēc kārtas Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcā, piedāvājot skatītājiem piedalīties imitētā kvīru pāra kāzu ceremonijā, šķiet, aicinot kopīgi padomāt par to, kā pēdējo gadu desmitu laikā Latvijā un pasaulē mainījusies "normālība" un kā mēs (ne)sadzīvojam ar šīm vērtību maiņām, to iekustinātajiem identitātes jautājumiem (ne tikai dzimtes, bet arī nacionālās, kulturālās, sociālās identitātes), kā arī par jaunā un tradicionālā attiecībām plašākā mērogā. Izklausās daudz – jau no apraksta mazliet nobīstos, ka vienā izrādē, iespējams, mēģinās atrisināt visu –, bet tam atrasts potenciāli piemērots konceptuālais rāmis – kāzu torte, kas, zināms, pieļauj pārmērības, satur kārtu kārtas un sastāvdaļas. Kāzas ir jaunā pieņemšanas rituāls un tā simboliska ievešana ikdienas dzīvē, tāpēc torte – gribi to vai ne – jānogaršo visiem dalībniekiem, jo tā mēs "dalāmies maizē", veidojam piederības sajūtu, pārņemot jaunā pāra emocijas un sirdspukstus un grūti definējamo mīlestību padarot par faktu. Kāda īsti varētu būt nozīme imitētam kāzu rituālam? Vai "fake it until you make it" varētu palīdzēt plašākai sabiedrībai sajust un pieņemt kvīru pāra mīlestību kā jebkuru citu? Vai mērķis ir provocēt – sasliet daudzstāvīgo torti, lai ievestu skatītāju pārdomās un grūti risināmo jautājumu epicentrā?

Es vēlējos apmeklēt šo izrādi galvenokārt tāpēc, ka mani interesē īpašai vietai radīts (site-specific) teātris, kas šajā gadījumā uzņemas visgrūtāko pārbaudījumu – veidot izrādi sakrālā telpā, neizmantojot to tikai kā izrādes zāli, bet saspēlējoties ar to, kā arī iespējami pieskaroties mākslas un reliģijas attiecībām. Starptautiskais autoru kolektīvs – Ivo Briedis, Janne Sārakala (Janne Saarakkala), Nina Larisa Baseta (Nina Larissa Bassett) – jau agrāk (2004. un 2007. gadā) ar projektiem "Destination Helsinki" un "In the Nude" veidojuši personiskā pieredzē balstītas izrādes par mīlestību pilsētā, eksperimentējot ar izrādes formu, kas ļauj domāt par zināmu meistarību šāda tipa izrāžu veidošanā. Mani uzrunā arī ideja par piedalīšanos rituālā un apgalvojums, ka izrāde veltīta "normalitātes kvīriskošanai un kvīruma normalizēšanai", ko savā ziņā nolasu kā izrādi, veltītu kvīru kopienas redzamībai un jautājumiem, kuriem it kā jau sen būtu laiks tikt atrisinātiem – kāpēc lai kāds neļautu otram kādu mīlēt? –, bet kas tādi nav un kas, nākot pie varas mītā par "normālību" balstītiem konservatīviem politiskajiem spēkiem, kļūst tikai akūtāki un aktuālāki.

Baznīca kā black-box

Kā tas mēdz būt netradicionālās un site-specific izrādēs, kuras no realitātes nenošķir "melnās kastes" teātra izolējošās sienas, pati telpa kļūst par spēcīgu izrādi ietekmējošu elementu vai pat dalībnieku. Tā veido dialogu ar konkrēto pilsētu, sabiedrību un savā veidā ir arī caurlaidīgāka pret laika un aktuālo notikumu fonu. "Normālu torti, lūdzu!" kāzu ceremonija norit vēlā oktobra vakarā, kas īsti nesaistās ar kāzām tradicionāli atvēlētajiem saulainajiem rītiem, neapzināti uzdodot tādu kā "anti-" nostājas un tradīcijas izaicināšanas toni. Mūsu naksnīgā pulcēšanās baznīcas pievārtē drīzāk asociējas ar kādu no svecīšu nolikšanas brīžiem krastmalā vai arī noslēpumainu, patumšu rituālu, uz kuru konfidenciāli sanākusi kāda pagrīdes grupa. Pieļauju, ka daudziem izrādes apmeklētājiem un arī veidotājiem apokaliptisko noskaņu saasina tas, ka šajā 3. oktobra vakarā tiek skaitītas pēdējās balsis 1. oktobrī notikušajām vēlēšanām, kas liecina par konservatīvā vairākuma iekļūšanu Saeimā. Neiztrūkstošs ir arī Krievijas agresijas fons, kas jau mēnešiem liek pārmīt solidārus bezvārdu skatienus ar teātru foajē satiktajiem, un nolemtības noskaņu vēl vairāk paspilgtina somu mūziķa Marko Ojalas smeldzīgais elektriskās ģitāras pavadījums, kuru neizdosies un, šķiet, nav arī paredzēts izvēdināt no telpas pat ne ar kolektīvo varavīkšņu deju kāzu ceremonijas beigās.

Iepriekšējo reizi Anglikāņu baznīcā biju uz bērēm un, iespējams, neesmu tikusi pāri šim zaudējumam, lai varētu tajā atkal ieiet bez šīm atmiņām. Esmu tur, protams, esmu bijusi arī uz cita veida pasākumiem – gan Ziemassvētku koncertiem, gan ķērusi doom metāla grupas mediatoru pie altāra skatuves, tāpat kā citi vietējie labi zinu par "anglikāņos" notikušajiem leģendārajiem pagrīdes avangarda mūzikas festivāliem, kad padomju laikos baznīcā bija ierīkots Studentu klubs, tomēr visspilgtāk šī vieta, domāju, ne man vienai, asociējas ar 2006. gada praidu, kad tajā tika noturēts dievkalpojums homoseksuāliem cilvēkiem un turpat baznīcas pievārtē homofobi apmētāja praida dalībniekus ar izkārnījumiem. Anglikāņu baznīcas nostāja ir būt par universāli atvērtu vietu ikvienam – klauvē un tev tiks atvērts –, tāpēc tā praida laikā kļuva par pēdējo bastionu izraidītajiem, un tāpēc tā paredz sieviešu ordināciju bīskapu kārtā un pieņem progresīvās, pret diskrimināciju vērstās Rietumu vērtības, savā veidā simboliski identificējot, kuras sabiedrības grupas ir "izraidītie".

Ar šo atkāpi gribēju tikai uzsvērt, ka izrādes un pilsētas kontekstā Anglikāņu baznīca ar savu vēsturi ir sarežģīta vieta – daudzslāņaina, uzmanību piesaistoša un diezgan "nenormāla" torte pati par sevi. Tāpēc intuitīvi liktos, ka šīs simboliskās vietas kopīga šķetināšana varētu mūs vest skaidrības virzienā, turpretī, uzliekot baznīcai vēl vairāk nozīmju un skaidrojumu kārtu, tā varētu arī sašķiebties. Iztēlojos, ka izrāde varētu būt kaut kādas vienojošās pamatsubstances – kaut kādas cilvēka, nu, vai dieva daļiņas meklējums, kas apliecinātu, ka šī sabiedrība ar visām tās pretrunīgajām vērtībām, traumām un nesaskaņām tomēr ir spējīga turēties kopā. Liekas, šajā politiski un eksistenciāli nokaitētajā gaisotnē mēs, apmeklētāji, neatkarīgi no tautības, pārliecības, seksuālās orientācijas vai attiecībām ar reliģiju, instinktīvi meklējam ja ne atbildes, tad atbalstu un cerību. Apzinos, ka šajā brīdī, iespējams, jaucu teātra un baznīcas funkcijas un ka tas ir ļoti daudz prasīts no izrādes, bet vai tieši tāds nav mākslas uzdevums?

Panika un šaubas

Veiksmīgs un cerību dodošs šķita izrādes sākums, kurā tās dalībnieki iznāca mūsu priekšā, nostājās vienā līmenī ar skatītāju, iepazīstināja ar sevi un cilvēcīgos vārdos paskaidroja turpmākās izrādes un ceremonijas rituālo norisi – kā tā veidosies, kurš mākslinieks tēlos kādu lomu, ka izrāde būs sadalīta vairākos posmos, kāda būs skatītāju iesaiste un nozīme šajā procesā – tādējādi radot sajūtu, ka viss notiks pieejami un piezemēti, novēršot iespējamos pārpratumus, ka mēs šeit varētu tikt mānīti.

Gejs Leo (Janne Sārakala) precēs transvīrieti Džeku (Džeimss Makdonalds), viņu vedēju lomās būs Andžela (Nina Larisa Baseta) un Viesturs (Ivo Briedis), mācītāju lomu savukārt pildīs mākslinieču duets Skuja Braden (Ingūna Skuja un Melisa Breidena), bet daži jaunie skatuves mākslas profesionāļi iejutīsies draugu un asistentu lomās, palīdzot mums pārvietoties caur izrādes telpu. Mākslinieces Skuja Braden, neraugoties uz to, ka publiski izskanējušas domstarpības par viņu attiecībām ar Latvijas trans- kopienu, tomēr šķiet visnotaļ piemērotas lomai un ar savu "slavenību" auru raisa svinīgu pietāti. Baznīcas priekšnamā jaušas patiešām pacilāta noskaņa un īpaša notikuma gaidas.

Džeka runas intonācija ir apbrīnojami sirsnīga un motivācija šķiet neviltota, pārējo dalībnieku runā gan ieskanas mazliet saspīlēts tēlojums un tāds kā cinisks skepticisms. Publika tiek sadalīta vairākās grupās – katra no tām varēs sekot diviem no kāzu dalībniekiem, uzklausot skaļu atzīšanos savās vispersoniskākajās pārdomās, kamēr viņi ģērbjas un gatavojas laulību ceremonijai (es klusi ceru, ka tikšu pie Džeka, un man tiešām paveicas). Jau ievada daļā mums tiek izstāstīta iesaistīto dalībnieku attiecību vēsture – vedēji un Leo ir pazīstami 17 gadus un viņiem kādā bohēmiskā vakarā ir bijis sekss trijatā, savukārt Džeks ir piedzimis kā sieviete, bet identificējas kā vīrietis un dzīves laikā mainījis savu dzimumu atbilstoši dzimtei, ar kuru identificējas. Džeka mīļotais vīrietis Leo "kaut kādā sakarā" (par kuru neko vairāk izrādes laikā neuzzinu) ļoti vēlējies romantiskas kāzas un esot uzstājis, ka vēlas tās tieši Rīgā un vēlas, lai vecie draugi kļūst par viņu vedējiem. Minētie fakti izrādē tiek atstāstīti vairākas reizes, kas liek domāt, ka varbūt ir runa par kādu izrādes veidotāju starpā reāli notikušu situāciju, kura viņiem, iespējams, daudz nozīmējusi. Tiek atstāstīta arī kāda epizode no iepriekšējā vakara, kad viņi pusdienojuši restorānā un strīdējušies par to, kurš izvēlas steiku un kurš vegānu ēdienu, – strīds eskalējies līdz konfliktam par to, ka varbūt jāprecas būtu vedējiem ar Leo, bet Džeks šajā visā ir kļuvis kaut kādā mērā lieks. Ir nojaušamas gan kultūras, gan pieredzes atšķirības varoņu vidū, gan neizrunāti konflikti un, iespējams, kulturāli aizspriedumi citam pret citu. Šie stāsti izrādes laikā tiek atkārtoti vēl vairākas reizes, manuprāt, tā arī neatklājot to segumu. Taču, iespējams, uztvert traucē tas, ka izrādē ir daudz teksta, bet tā notiek angļu valodā, kura ne visiem aktieriem un skatītājiem ir dzimtā. Tāpēc garajos monologos, iespējams, kādas būtiskas intonācijas vai zemteksti, kas uz papīra būtu nolasāmi, tomēr pazūd.

Izrādes uzbūve – doties līdzi varoņiem dažādās grupiņās uz atšķirīgām baznīcas "aizkulišu" telpām – šķiet konceptuāli veiksmīga. Tā liek domāt par tādiem kā četriem sirds vai sirdsapziņas kambariem, kuri, neņemot vērā to, ka darbina vienu kopīgu pulsējošo orgānu, ir savstarpēji nodalīti – katrā notiek kaut kas cits, bet pārējās telpās notiekošais un "kopskats" paliek noslēpumā. Jo tā taču ir – pat vistuvākie, mīlošākie cilvēki, kuri grib saplūst vienā, nekad līdz galam nezina, kas notiek otrā cilvēkā. Lai uzzinātu, ko domā otri, izrādes gaitā mums paredzēti tikšanās brīži ar citām skatītāju grupām un šīs informācijas nesējs ir tenkas. Tas liekas trāpīgs un atjautīgi iecerēts elements, kas ilustrē sabiedrībā pastāvošo viedokļu un pārpratumu veidošanos, skaidri norādot uz dziļāku problēmu – īstas uzticības un paļāvības trūkumu cilvēku starpā. Tomēr no otras puses…

Debesis un elle

Pacilāti sekoju tilla svārkos tērptajai un kičīgi sakrāsotajai "līgavaiņa draudzenei", kura mūs ved caur pagraba gaiteņiem uz Džeka ģērbtuvi. Uzmanīgi nopētu katru priekšmetu, stūrī nomestās brošūriņas, samīcītus papīrus, aiz aizkara paslēptu torti, kuru vēlāk ēdīsim, katru pie sienas piesprausto triviālo bildīti, kas sakrālajai telpai piešķir cilvēcisku apbružājumu. Būt baznīcas aizkulisēs, redzēt to no citas, nevis ceremonijām uzpostās, lepnās puses jau liekas kā piedzīvojums. Mēs sasēžamies ap Džeku vienkāršā un gaišā ģērbtuvei līdzīgā telpā, arī tur jūt to satraukumu, kas cilvēkus mēdz pārņemt zīmīgos, ceremoniālos dzīves brīžos. Džeks iesāk uz tādas kā nervozēšanas nots, bet drīz top skaidrs, ka viņš tomēr jūtas no šī notikuma disociēts – kāzas nav nedz viņa izvēle, nedz arī viņam tuva tradīcija, vedēji viņu drīzāk kaitina, nevis simpatizē... Taču viņš ir piekritis kāzām Leo dēļ (vai tā būtu viņa sievišķā puse un audzināšanas sekas?), bet ne tikai – viņā ir arī vēlme tikt pieņemtam un atzītam sabiedrībā, būt tiesīgam precēties, spēt iet to pašu ceļu, kādu gājuši viņa vecāki un daudzi citi sabiedrības locekļi, lai to, iespējams, šādā simboliskā veidā varētu nosvinēt. Cik saprotu, stāsts par dzimuma maiņu ir arī aktiera personīgais dzīvesstāsts, bet tas pat nav būtiski – izklausās izjusti un ticami, pat ja tā ir tikai aktierspēle – tā šķiet informēta aktierspēle. Visādi citādi Džeks, liekas, labi jūtas savā ādā un vismaz Rietumos jūtas arī pieņemts. Viņš, protams, uztraucas, teiksim, par vecumu, konstatē, ka pamazām ieslīd pusmūža papucīša kārtā un viņam nav īsta parauga, kā būt pusmūža kvīram, kas varētu būt viena no motivācijām veidot ģimeniskāku attiecību modeli. Džeks pastāsta arī par bērnības sapņiem, kurus ietekmējusi populārā kultūra, konkrēti – princeses Diānas tēls, kuras papīra galviņu viņš groza rokās kā no realitātes konteksta izrautu fragmentiņu un par kuru zināms, ka viņa līdz ar visiem priekšzīmīgā pāra ideāliem letāli avarēja 1997. gada augustā. Šeit atkal jūtu ieskanamies galvā kapličas mūziku un atceros Riharda Bargā krekliņu ar uzrakstu "Funeral of Love".

Džeka personiskie atmiņu uzplaiksnījumi pārsvarā šķiet autentiski, varbūt daži no iecerētajiem jokiem sanāk tādi plakanāki un it kā burtiski pārņemti no veciem sitkomiem. Bet kopumā, mūsu priekšā fiziski un emocionāli izģērbdamies, Džeks ļauj ticamā veidā ieskatīties kvīra sirsniņā, par ko jūtos viņam ļoti pateicīga. Viņa mazliet apaļīgais augums veikli ieslīd perfekti pieguļošā uzvalkā – novērtēju kostīma kvalitāti un to, ka šeit nav pielikts kāds bezgaumīgs joks, – Džeks šķiet pilnībā gatavs savai ceremonijas lomai.

Bet ir elementi, kas kaitina, un tā ir pavadošā persona tilla svārkos, kas visu laiku vērš uz sevi uzmanību, taisot skeptiski ākstīgas sejas (nesaprotu, vai viņa personificē mūs, normīšus, vai arī tas ir tāds kā drag tēls?) un pārtraucot ar šķietami mākslīgi uzliktiem dramaturģijas elementiem, komandējoši steidzinot Džeku un pēc tam paziņojot, ka saņēmusi īsziņu par to, ka Leo sācis šaubīties. Īsziņas ietekmē Džeku it kā pārņem šaubas par to, vai precēties – bet vai pavērsiens mums bija jāskaidro šādi? Šaubas par kāzu lietderīgumu, šķiet, jau tāpat izrietēja no viņa sacītā. Neuztveru, kādu simbolisku vai stratēģisku lomu pilda šie "līgavaiņu draugi", ja neskaita mūsu aizvešanu līdz telpai. Ja paredzēts, ka viņiem jāiemieso kvīru sabiedrība vai drag kultūras tēli, tad tas notiek diezgan klauniski, bez tām niansēm pret savu tēlu, kāda vērojama drag kultūrā, un vairāk atgādina kaut kādus deviņdesmito gadu amerikāņu parodijfilmu tēlus. Varbūt tas darīts ar nodomu, mēģinot kritizēt popkultūras plakanumu vai ko tādu, taču izrādes gaitā neveiklību un dažādo estētikas līmeņu pamazām kļūst par daudz un man ir grūti izlobīt, kas tur ir bijis speciāli vai nespeciāli, pa īstam, parodiski vai pašironizējot par savu nespēju runāt skaidru valodu.

Atkārtojot jau izrādē novērotu tendenci – vārdiski paskaidrot notiekošo –, nākamā asistente ved mūs augšā uz balkonu pie baznīcas griestiem, stāstot, cik briesmīgi neforšu cilvēku tūlīt satiksim. Tur augstāk par mums, loga nišā, iekārtojies ciniskais, pretrunu plosītais vedējtēvs Viesturs un vienlaikus izrādes dramaturgs Ivo. Viņš tur rokās un palaikam uzvelk sintētisku bārdu un šekspīriskā garā vēlreiz stāsta veco leģendu par seksu trijatā un steika ēšanu restorānā, par to, cik nepamatoti viņš izvēlēts vedējtēva lomai, par to, kā viņš pa šiem gadiem ir mainījies, par to, cik daudz dažādu lomu viņam, latvietim, austrumeiropietim, bijis jāpieņem šajā strauji mainīgajā politiskajā situācijā, kura kopš neatkarības atgūšanas aizgājusi pa pieskari ar centrbēdzes paātrinājumu – profesija pēc profesijas, mode pēc modes, loma pēc lomas – tā, ka vispār pazudusi sajēga, kas ir cilvēka kodols. Ir notikusi tikai ārēji diktēta mainīšanās bez jebkādas saķeres ar savu autentisko "es", tāpēc ērtāk ir piesegties ar sintētisku bārdu, un tā, cik saprotu, ir viņa, dramaturga vai režisora, atzīšanās par nespēju radīt latvieša tēlu un laikmetīgā teātra uzliktajām klaušām, kliedzot "captivating and contemporary, captivating and contemporary" pa visu baznīcas telpu.

Tā, iespējams, arī ir būtiskākā atšķirība starp klasisko un kaut cik laikmetīgāko teātri vai performanci, kas atbrīvo aktiera ķermeni, cenšoties lauzt "ceturto sienu" un distanci no skatītāja. Klasiskais teātris klausa dramaturga un teksta autoritātei, bet laikmetīgajā teātrī izpildītājs drīzāk cenšas atklāties, parādīt sevi kā juteklisku, uztvērīgu, politisku, kulturālu vai seksuālu būtni, ļaujot skatītājam līdzdomāt un pieslēgties izrādei ar savu pieredzi, brīvi uztvert un interpretēt to, nojaust, atrast ķermenisku saikni, nevis deklarēt, kā lietām būtu jānotiek. "Normālu torti, lūdzu", šķiet, kaut kā mistiski lēkā starp veco un jauno teātri, neļaujot īsti pieslēgties ne vienam, ne otram veidam. To, ka viss ir slikti, šķiet, mums pateica jau sākumā, bet izrādes gaitā tikai atkārtoti pasvītroja ar daudzām svītrām. Sajūta, ka tiešām dalām varoņu pieredzi, kopīgi meklējam izeju un dodamies pretī kādai atklāsmei, izrādes gaitā noplaka kā pārkults putukrējums. Atsakoties no hierarhiskā teātra tradīcijas un logocentrisma, jaunas formas teātrim vajadzētu ļaut iesaistītajam skatītājam meklēt savu vietu un patiesību. No laikmetīga teātra es sagaidu, ka tas piedāvās meklēšanas procesu, vismaz kādu attīstības virzienu, kas ideālā gadījumā iedvesmos arī jaunu, indivīdu cienošu struktūru veidošanos, nevis tradicionāli turpinās nostiprināt kādas augstākas varas neapstrīdamo teikšanu.

Kur es atrodu savu vietu šajā izrādē? Droši vien turpat, kur Džeks, – es gribu no tās laisties prom un uz to ātrāko. Un nevis tāpēc, ka mani kā Holivudas filmās būtu pārņēmis sakāpināts uztraukums par izšķirošā soļa pareizību, bet gan tāpēc, ka ir bezcerīgi smagi. Arī "varavīkšņu deja", kuru mums, pūlim, asistentes mācīja, lai sveiktu jaunlaulātos, neglābj situāciju, bet tikai uzsver šo tradīciju nīcīgumu pretstatā pastāvošajam uzticības un atklātības iztrūkumam. Es tā arī nenolasīju, ar kādu attieksmi mums deja tika mācīta – ironisku? mīlīgu? postironisku? Nepamet sajūta, ka kaut kādā mērā pat šajā izrādē tiekam mānīti un ka skepse pret jaunā un atšķirīgā pieņemšanu tiek drīzāk iespējota kā latvietim neizbēgami piemītoša – bet kā ar to dzīvot? Ko tieši mēs sargājam ar savu noraidošo attieksmi? Šiem jautājumiem atbildes nav. Patiesu prieku redzu tikai otrā plāna aktiera Didža Ruicēna sejā – liekas, viņš vienīgais patiešām izbauda gan uzlikto meikapu, gan šo absurdo deju baznīcā. Un tā jau kāzās mēdz būt, ka vispriecīgākie beigu beigās ir tie, kurus tās neskar personīgi un kuri vienkārši izbauda ballīti. Bet kur likties jaunajam pārim, kas gribējis spert šo publiskās atzīšanas soli un iedibināt simbolisku saikni ar normu un tradīciju?

Nepagāja ne 40 dienas kopš izspēlētās kvīru kāzu ceremonijas, un tviterī "latvietis, konservatīvs nacionālists, daudzbērnu ģimenes tēvs, Saeimas deputāts, Nacionālās apvienības valdes loceklis", kurš, kā pats atzīmējis, "peld pret valdošo "pareizo" straumi", Jānis Iesalnieks ierakstījis, ka deputātu vairākumam izdevies no sēdes darba kārtības tomēr izslēgt Civilās savienības likumprojektu, tātad atliekot vēl tālākā nākotnē iespēju, ka homoseksuāliem pāriem Latvijā būs iespēja noslēgt savienību pat ne Dieva, bet vismaz likuma priekšā…

Kāzu tortēm ir raksturīgi būt dekoratīvām, pārspīlēti pompozām, turklāt atstāt smagu sajūtu kuņģī. Konkrētā kūka no restorāna "Mazā terapija", kuru pasniedza skatītājiem, gan bija samērā vienkārša un garšīga, taču man ir dziļas pretenzijas pret konfliktu risināšanu, atnesot kūciņu, – sak, ieēdīsim, pacelsim glāzīti un dzīvosim tālāk, kā ir. Nē, mums ir problēmas, milzīgi daudz neizrunātā, un patiešām vēl nav, ko svinēt. Varbūt arī teātrī nevajag ķerties uzreiz pie kūkas pasniegšanas un visu "likt pa plauktiņiem", bet vienkārši turpināt būt atvērtiem un ar autentiskiem visdažādāko cilvēku stāstiem piedāvāt drošu vietu, kurā ieraudzīt citam citu acu augstumā.

Tēmas

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!