Andrim Freibergam (1938–2022)
Stāvu gandrīz aizsalušās Gaujas krastā, zvanu Tev. Man jāpastāsta, ka mežs šodien koši balts, sarma uz krūmu sīkajiem zariem mirguļo un ūdens zem ledus velk savus pirkstus gar krastu. Tas čaukst. Manas ausis nosalušas. Tava balss smaida. Runājam par jaunākajām izrādēm.
Īsziņā rakstu: "Dūmakaini zils labvakara sveiciens no Lauču akmens. Ūdens silts. Pankūkas bija lieliskas." Par to, ka pie Lauču saimnieces jāēd pankūkas, zinu no Tevis. Skatos uz lielo, pelēko akmeni un redzu, kā mazliet tālāk kādā citā vasarā, iebridis viļņos līdz ceļiem, stāvi Tu, skaties uz jūru kā savas bērnības kartītē fotoalbumā, tavā skatienā saules bļiki un horizonts. Pats teici – kā tāds Dullais Dauka.
Sēžu Fores salas gandrīz melni akmeņainajā krastā, vējš rausta matus, deguns sarkans un mazliet tek. Nevaru novērst skatienu no pasaules. Rakstu īsziņu. Tas bija pagājušajā gadā, Tavā dzimšanas dienā. Man ir Tev jāizstāsta, kā izskatās šis tumši noraidošais proscēnijs, kurā esmu vien satuntuļojies kukurznis bezgalīgi tāla skatiena priekšplānā.
Mani vārdi, kurus Tev rakstu, ierāmē piedzīvoto. Telefona ekrāna divdimensionālajā telpā es mēģinu Tev izstāstīt par tiem brīžiem, kuros jūtos dzīva. Un esmu Tev ļoti pateicīga, ka to drīkstu. Tu teici, ka svarīgi, lai skatuve nedublē dabu, ka radot visbūtiskāk ir domāt par cilvēka mērogu, par mūsu vērtībām, par to, kādās attiecībās esam ar to, kas mums apkārt. Tu esi mans mērkoks, kad mēģinu ielikt sevi šīs pasaules telpā. Pastiepjos pirkstgalos, varbūt ar matu galiem sasniegšu Tavā slīpajā rokrakstā uz melnas tāfeles ar baltu krītu rakstīto vienmēr klātesošo un patiesā interesē skanošo jautājumu: "Un kā Tu domā?" Tajā ir māksla ieklausīties, sadzirdēt, sajust, sarunāties, skatīties, ieraudzīt un nebaidīties no sāpēm, iet tām pretī, satikties un tad tās pārradīt. Tu māci pārradīt esošo un piešķirt telpu jaunai dzīvībai. Es mācos.
Pavasarī sūtu Tev ziņu: "Uz nedēļu aizbēgu no kara un bēdām. Te sezona vēl nav sākusies. Viss tukšs un sirreāls. Apelsīni, citroni un magones, priežu čiekuri un vēss ūdens." Sēžu uz klinšainā krasta domās kopā ar Tevi, skatos uz zilgani zaļo ūdens klāju. Viens no Taviem mazajiem uzdevumiem scenogrāfijas studentiem tā arī saucās –"Jūra". Vēl bija "Hamleta krēsls", "Džuljetas balkons", "Caurvējš", "Teātris", "Nebijis priekšmets". Re… visa dzīve kā mazie uzdevumi. Atceros: toreiz, kad filmējām "Pasaku par tukšo telpu", Tu ļoti priecājies par Rūdolfa Baltiņa konstruēto šūpuli/zārku, kuru iekļāvi Prāgas scenogrāfijas kvadrinnāles ekspozīcijā. Tas līgani šūpojās starp dzīvību un nāvi, un Tev bija svarīgi, lai tam noteikti būtu latviešu zārkiem raksturīgā forma, jo tas tomēr pārstāvēs Latviju. Vēlāk, saņemot Latvijas Izcilības balvu, kas ir tikai viena no daudzajām Tava darba atzinības un cieņas zīmēm, Tu saki: "Par patiesību, ar kuru es dzīvoju un kas piešķir jēgu tam, ko es daru, – tā ir nenogurstoša cenšanās būt vajadzīgam. Tā ir patiesa vēlēšanās kalpot te un tagad, ar to es domāju zemi, kurā es dzīvoju, un tautu, kurai es piederu." No Tevis – pasaules mākslinieka – es mācos saprast pazemību un kalpošanu. Un to, cik liela nozīme ir mākai pateikt labus vārdus. Kad sazvanāmies, Tu stāsti, kā priecājies par izcilām izrādēm, grāmatām, radioraidījumiem, studentiem – bijušajiem un esošajiem –, par kolēģiem, par skatiem aiz darbnīcas loga. Un Tu neizliecies, ja tas, ko Tu redzi dzīves telpā, ir neglīts, ja tā ētiskā kompozīcija ir šķība un cilvēka mērogs mazisks. Tu saki, kā ir. Varbūt klusi, bet nepārprotami. Un arī tā ir Tava skola – nepiekāpīgi kārtot un sakārtot telpu, par kuru esi uzņēmies atbildību. Nepieņemt paviršību.
Šovasar pirmo reizi kuģoju ar gaisa balonu. Sūtu Tev īsziņā mežu galus un mākoņu malas, aiz kurām skatiens apmaldās tukšumā. Ierastā telpa pazūd, baltais uzvar pārējās krāsas, redzamās pasaules izrāde ir beigusies. Reiz Tu teici, ka nav nekā skumjāka par tukšu skatuvi, kuru pēc izrādes nobūvē un tā paliek tāda, kāda ir – ar pacēlājiem, tehniku, izslēgtajām gaismām. Un vienlaicīgi tieši tukšā telpa Tev bija pilnības simbols, jo tā atstāj visvairāk vietas iztēlei. Tukšā skatuve Tev bija kā mājas un baznīca – radīšanas un dzīvības spēka vieta. Caur Tevi šis spēks elpo Latvijas teātrī, Tavos skolēnos visā pasaulē un skatītājos, kuros Tavi mākslas darbi ir atvēruši cilvēcības telpu. Tu mācīji mākslu atbrīvot iztēli no sadzīves, sekot tai visās iespējamajās pasaulēs gan tumsā, gan gaismā un nemitīgi atgādināji, ka tumšākā vieta gaismā nevar būt tumšāka par gaišāko vietu ēnā. Es esmu Tev pateicīga par šo dzīves smalkā līdzsvara mācību.
Kad filmējām "Pasaku par tukšo telpu", Tu ar studentiem strādāji pie Blaumaņa "Nāves ēnā". Negāja viegli, nodarbību pēc nodarbības vajadzēja atkārtot, ka labu scenogrāfiju nav iespējams radīt bez emocionālas pieslēgšanās stāstam un varoņiem, ka nepieciešams personisks pārdzīvojums, jo tikai tas var radīt telpu, kas nebūs vienkārša skatloga dekorācija, un ka Tavu studentu uzdevums ir radīt sajūtu par to, kā krasts attālinās un attālinās un cilvēki lēni un nenovēršami dodas nāvē. Uz melnās tāfeles mēģināja dzimt idejas krīta bālumā, pēc mirkļa tās jau apēda švammes mitrās švīkas, tās pavadīja dusmas, spīts, nepadošanās. Tas viss Tava pacietības, labvēlības un kāda noslēpuma pilnā skatiena pavadīts. Tagad šis noslēpums Tev ir atklājies pilnībā.
Pirksti atrod telefonā Tavu vārdu, rakstu īsziņu: "Aiz loga vējš rauj pēdējās ābeļu lapas, pie zariem tumši sarkani ziemas āboli. Aiz tiem balti, trauksmaini mākoņi. Mīlu Tevi, un paldies Tev! Mīlu un paldies!" Nosūtu.
Putniņš ir aizlidojis.
2