Renātes Kļoviņas ilustrācija
 
Izglītība
24.09.2020

Ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes

Komentē
0

Raksts publicēts "Satori" avīzē "Man riebjas skola".

Atzīšos, es visai bieži iedomājos par tiem cilvēkiem, kuru varā ir pieņemt lēmumus, kas regulē mūsu dzīvi un nosaka to, kādā pasaulē es novecošu un nomiršu, pametot savus bērnus un iespējamos mazbērnus vienus – aci pret aci ar nevaldāmām dabas katastrofām, neprognozējamām slimībām un dzīvībai nedraudzīgu vidi. Es domāju par to, kāpēc mēs esam tik atšķirīgi un kurā brīdī es kļuvu par cilvēku, kas uzskata, ka koku ciršanas apkārtmēru nevajag pamazināt un attiecīgi – izcirtumus palielināt, ka sugu daudzveidība, kuru nodrošina dabisks mežs, ir vērtība, ka izcirst pieaugušus kokus pilsētā, lai uzceltu veikalu vai ierīkotu stāvlaukumu, tāpat kā koku izciršana ligzdošanas laikā, ir noziegums, ka ir taisnīgi visiem cilvēkiem dot iespējas reģistrēt savas partnerattiecības, ka sieviešu ķermenis pieder viņām pašām un attiecīgi arī lemšana par to attiecas tikai uz viņām, ka visa veida brīvība ir svarīgāka par drošību, kuru piedāvā kāda stiprā roka, ka nepatiesu ziņu radīšana un varas pārstāvju melošana sabeidz uzticību un līdz ar to sabiedrības garīgo līdzsvaru, ka bez mākslas un kultūras nav iespējama cilvēcība, ka... Nu, jūs jau sapratāt. Bet viņi kļuva par cilvēkiem, kas uzskata, ka tam visam vērtības nav. Mēs patiešām stāvam divās pretējās frontēs, mūsu domas par labu dzīvi ir diametrāli atšķirīgas. Skatoties no manām pozīcijām, šiem cilvēkiem nav sirds.

Es iedomājos, kā viņi aiziet uz darbu, novelk virsdrēbes, izņem no kabatas mazu atslēdziņu, atslēdz ar to krūšu kambari, izņem no tā savas sirdis un ieliek kādā plauktiņā blakus cepurēm vai lietussargiem. Un tad sēžas pie dokumentu parakstīšanas vai arī pie stūres kādai mežizstrādes mašīnai, un visu dienu zāģē ziedošus kokus ar perējošu putnu ligzdām tajos, jo zemes pleķis jāatbrīvo tagad un tūlīt. Un, kad darbs pabeigts, viņi noslauka sviedrus, ieiet dušā, saģērbjas, ievieto sirdi atpakaļ un dodas uz mājām pie bērniem. Tur taču to sirdi viņiem vajag, vai tomēr ne? Vai arī viņiem nav bērnu? Vai arī viņi domā, ka pašu bērni ir labāki par citiem bērniem un ka darbā nopelnītais piķis spēs nodrošināt viņu atvasēm ekskluzīvus dzīves apstākļus kādā daudzmaz drošā pasaules vietā ar dzīvošanai piemērotu gaisa temperatūru, samērā zemu piesārņojumu un pieejamu dzeramo ūdeni, kamēr pārējie ir bijuši pārāk stulbi, lai šo naudu gaisam un ūdenim nopelnītu? Piķi atvasēm! Vai tas ir tas, ko viņi raksta savos darba plānotājos? Lūk, nopriecājos par šo valodas piedāvāto spēli un tēlu – melns, neelpojošs, nedzīvs piķis uz zaļi maigām koku atvasēm. Tam man prāta pietika, bet visticamāk, no tām otrām pozīcijām skatoties, man trūkst smadzeņu, ja nespēju parūpēties par kapitālu, kas maniem bērniem nodrošinās iespēju izdzīvot globālo krīžu laikā.

Diemžēl šīs nav patētiski futūristiskas fantāzijas, bet realitāte, kurā tieši tagad, kamēr jūs lasāt šo rakstu, jau dzīvo planētas Zeme iedzīvotāji. Arī mēs, kas, pakļauti izolācijai, apsniegam maijā un bailīgi skatāmies, kā no viena nesaprotama spēka mirst cilvēki, bet no cita – bites un viss, kas ir atkarīgs no viņu dzīvošanas.

Labi, – ir slikti! Bet kāds tam visam sakars ar skolu un tikumību, par kuru būtu jābūt šim rakstam?

Šoreiz nerunāšu par visiem labi zināmajiem un demokrātiskas vērtību izpratnes kontekstā apkaunojošajiem t.s. tikumības grozījumiem Izglītības likumā, kurus Saeima pieņēma 2015. gadā un kuru iespaidā tikumības jēdziens skolotāju, vecāku un skolēnu apziņā vistiešākajā veidā nu ir saistīts vienīgi un tikai ar ideju par vienu pareizo cilvēka seksualitātes un kopdzīves formu. Šis likuma grozījums, kura tiešais mērķis, sekojot Krievijas piemēram, bija nostiprināt nevienlīdzīgu un netaisnīgu attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem, radīja dažādas blaknes starp kurām arī mācību procesā izmantojamo mākslas darbu pakļaušana cenzūrai. Vēl pirms gada man šī tēma šķita ļoti svarīga, un, lai to risinātu, es veidoju "Dirty Deal Teatro" dzejas izrādi "Netikumīgie", skaidri paužot savu pārliecību, ka netikumīgi ir nevis tie, kas mācās skolā, bet tie, kuri no Saeimas tribīnes definē, kuras cilvēku privātās dzīves intīmās izvēles ir vai nav tikumīgas.

Taču raksta tapšanas brīdī, jau vairāk nekā divus mēnešus atrodoties ārkārtas stāvokļa noteiktajā izolācijas stāvoklī un šīs publikācijas dēļ spiesta atrast skatpunktu, no kura reflektēt par tikumību, es no jauna pārlasīju mūsu izglītības sistēmā definētās vērtības, kuras par nozīmīgākajām atzīst "Skola2030" vadlīnijas un kuras lēnā garā skolās tiks ieviestas nākamo desmit gadu laikā, lai pēc tam, jau aprobētas un apgūtas, tās turpinātu eksistēt kā Latvijas sabiedrības pamatvērtības.

Tas, ko es ieraudzīju definētajās vērtībās, tikumos un to skaidrojumos, pavisam negaidīti man sniedza atbildi uz jautājumu par to, kā rodas cilvēki, kuri pieņem dabu un līdz ar to dzīvību postošus lēmumus, nejūtot savā darbā neko sliktu vai kaitniecisku. Izrādās – viņiem nemaz nav jānopūlas ar savas sirds izņemšanu uz brīdi, kad darba uzdevumos un cilvēka vārdā tie atņem dabai vēl vienu savvaļas un nekultivētu zemes gabalu, prāto par gājputnu izšaušanu pavasaros, kad tie pa ceļam uz ligzdošanas vietām apēd zemnieku sējumus laukos, kur kādreiz bija viņu ganību pļavas, vai nesaprot, kāpēc privātajam meža saimniekam jācieš tā nolādētā mazā ērgļa dēļ, kurš izdomājis ligzdot cērtamā kokā. Viņi arī ir šīs antropocentriskās izglītības sistēmas rezultāts, kurā vērtības, tikumi, ieradumu prakse un izpratne par labu dzīvi tiek definēta tikai vienas dzīvnieku sugas, t.i. – Homo sapiens, ietvaros. Kā pamatojums šim apgalvojumam lai ir pagarš citāts no augstāk minētajām vadlīnijām. Atļaujos to ievietot, jo domāju, ka lielākā daļa cilvēku nav tās lasījusi.

"Vērtību dimensija mācību saturā balstīta Latvijas Republikas Satversmē, Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktajās vērtībās. Skolas uzdevums ir bērniem un jauniešiem veidot visaptverošu izpratni par tādām vērtībām kā dzīvība, cilvēka cieņa, brīvība, ģimene, laulība, darbs, daba, kultūra, latviešu valoda un Latvijas valsts, veidojot vērtējošu attieksmi un atbildību par sevi un savu rīcību. Redzējums par skolēnu, kas ir šī mācību satura ietvara pamatā, ietver nozīmīgus ieradumus, kuru sistemātiskas nostiprināšanas rezultātā veidojas šādi būtiskākie tikumi:

  • atbildība – griba un spēja paredzēt savas izvēles un rīcības sekas un rīkoties, respektējot cita cilvēka cieņu un brīvību;
  • centība – čaklums, uzcītība, rūpība un griba jebkuru darbu veikt pēc iespējas mērķtiecīgāk, kvalitatīvāk un produktīvāk;
  • drosme – izlēmība, baiļu pārvarēšana, rakstura stingrība, situācijas novērtēšana un cieņpilna rīcība, uzņēmība, centieni pēc taisnīgā un labā;
  • godīgums – uzticamība, patiesums, vārdu un darbu saskaņa;
  • gudrība – māka izmantot zināšanas labā veicināšanai savā un sabiedrības dzīvē;
  • laipnība – vēlība, atsaucība pret citiem, pieklājība;
  • līdzcietība – attīstīta empātija, vēlme iejusties otra pārdzīvojumos un aktīvs atbalsts;
  • mērenība – rīcības un uzskatu līdzsvarotība, spēja nošķirt saprātīgas vēlmes no nesaprātīgām un atteikties no nevajadzīgā, atturēšanās no tā, kas traucē personas attīstību;
  • savaldība – uzvedības un emociju izpausmju kontrole un vadība, respektējot savu un citu cilvēku brīvību, kā arī cienot sevi un citus;
  • solidaritāte – savstarpējs atbalsts un rīcības saskaņotība, rūpes par savu, citu un kopīgu labumu, demokrātisks dialogs ar citiem;
  • taisnīgums – godprātīga lemšana, cilvēktiesību un citu saprātīgu interešu un morāles normu ievērošana;
  • tolerance – iecietība, vēlme izprast atšķirīgo (piemēram, cilvēka ārējo izskatu, veselības stāvokli, uzvedību, viedokli, ticību, paražas)."

Lai arī dzīvība un daba tiek pieminēta kā vērtības, tikumi (un tas nozīmē – vēlamā darbība) tiek aprakstīti tikai attiecībās starp cilvēkiem. Tikumīgs cilvēks respektēs cita cilvēka cieņu un brīvību, izmantos savas zināšanas, lai uzlabotu cilvēku dzīvi, būs pieklājīgs pret citiem cilvēkiem un spēs iejusties citu cilvēku pārdzīvojumos, atturēsies no tā, kas traucē cilvēka attīstībai, cienīs citus cilvēkus, būs solidārs ar citiem cilvēkiem, ievēros cilvēktiesības un būs tolerants pret cilvēkiem, kuri ir atšķirīgi. Tāds ir tikumīgs cilvēks, kurš starp visiem saviem divdesmit septiņiem "Skolas2030" vadlīnijās aprakstītajiem ieradumiem tikai vienā apņemas būt videi draudzīgs.

Un ne vārda par bitēm. Ne vārda par kokiem, putniem, zemi, ūdeni, gaisu, dzīvniekiem, kukaiņiem, pļavām, abiniekiem, upēm, ezeriem un jūrām. Ne vārda par to, ka mēs esam tikai viena no dzīvības formām, tikai viena no sugām, kuru dzīvība un dzīve ir cieši saistīta ar pārējām un kurām arī varētu būt likumā noteiktas tiesības uz dzīvi un dzīvību. Jā, protams, skolā ik pa laikam māca un atgādina to, ka par vidi jārūpējas, bet tas notiek no dabas pakļāvēja pozīcijām, kurā dabas aizsardzības svarīgākais arguments ir cilvēka dzīves labklājības saglabāšana un ilgtspēja.

Jāsaka, ka es nelepojos ar sevi par to, ka aizdomājos par šo antropocentrisko dominanci tikai tagad. Faktiski brīdī, kad līdz pusei biju uzrakstījusi šī raksta pirmo lapaspusi un nopriecājusies par valodas piespēlēto alegoriju par piķi un atvasēm. Bet nav jau brīnums – arī es esmu antropocentriskās izglītības rezultāts. Un tādā ziņā izrādās, ka maz atšķiros no tiem, kuri neredz problēmu mežu cirsmu apjoma palielināšanā. Pēc būtības mēs interesējamies tikai paši par sevi un saviem bērniem. Un darām to atbilstoši oficiālajai izpratnei par tikumību, kurā vienīgais vērtību mērs ir cilvēks. Pārējām dzīvajām būtnēm nav balsstiesību.

No bērnības atceros tautas dziesmu: "Laba mana māmuliņa, / Labi mani mācījusi: /Ne sunīša kājām spert,/ Ne guntiņas pagalītes." Skolā skaidroja, ka šis teksts ir par to, ka stiprākais nedrīkst darīt pāri vājākajam. Tādā aizbildnieciskā formā. Tomēr, ja tā labi padomā, tad varbūt tā tomēr ir mācība par cieņpilnu, iejūtīgu, līdzvērtīgu un tāpēc gudru dzīvošanu kopā ar dabu.

Saprotu, ka cilvēki, kuri ikdienā strādā vides aizsardzības un dzīvnieku ētikas jomās, par šīm vienkāršajām un banālajām atziņām varētu skumji pasmaidīt, jo, protams, tas nav nekas jauns. Arī es skumji pasmaidu, jo izskatās, ka tuvāko desmit gadu laikā Latvijas skolās par tikumiskas uzvedības pamata objektu turpinās būt cilvēka attiecības ar cilvēku un tas, savukārt, nozīmē, ka dabai nav daudz izredžu. Ja nu vienīgi sunītis atcerēsies par saviem zobiem un guntiņa – par uguns spēku. Lai gan izskatās, ka globālā mērogā viņi jau ir atcerējušies. Un dažviet cilvēki viņus ir sadzirdējuši. Piemēram, Jaunzēlandē, kurā valdība 2017. gadā Vanganui upei, to ieskaujošajiem mežiem un kalniem, no kuras tā iztek, nolēma piešķirt legālas personas statusu. Ar visām tām pašām tiesībām, kuras ir cilvēkiem.

Varbūt vēl nav par vēlu un arī mēs vismaz "Skolas2030" vērtību un tikumu vadlīnijās varam līdzās cilvēkam ierakstīt dabu – nevis tikai kā vērtību, bet kā līdzvērtīgu morāles subjektu? Un tad varbūt pēc desmit gadiem mums būs cilvēki, kuri atkal spēs sadzirdēt meža, upes, jūras, pļavas balsis un ar likumu dot tām tādas pašas tiesības uz cieņu, toleranci, iejūtību, dzīvību, dzīvesvietu un pārtiku, kādas esam piešķīruši paši sev. Un tad varbūt, ja skolā notiktu pavērsiens no antropocentriskās un uz biocentrisko ētiku, kuru apgūstot mēs mācītos, ka neesam vadošā un valdošā suga, mēs, iespējams, kļūtu daudz tikumiskāki – labāki arī attiecībās ar saviem sugas brāļiem un māsām.

Krista Burāne

Krista Burāne ir kino un teātra režisore, dramaturģe, starpdisciplināru mākslas projektu autore un izglītības eksperte jautājumos par radošu un kritisku domāšanu. Viņas izrādes "Kauja pie..", "Vasaras...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!