Iespējams, mašīnā skanēja Pītera Geibriela "Solsbury Hill". Lai gan varbūt tagad tā šķiet tikai tāpēc, ka, traucoties cauri Somersetai, aiz mašīnas loga bija pazibējusi kāda norāde uz šo dziesmu iedvesmojušo Dzelzs laikmeta arheoloģisko pieminekli, no kura paveroties skats uz Bātas pilsētu. Tajā jau bijām bijuši, bijām arī izbraukuši ar laivu pa Avonas upi, un tagad bija jānokļūst Londonā, jāpaspēj uz lidmašīnu, lai dotos mājup. Bija vēla atvasaras pēcpusdiena, varbūt jau pievakare, un uz ceļiem laiku pa laikam veidojās sastrēgumi. Priekšā gadījās vai nu kāds traktors, vai vienkārši lēnīgāks braucējs, un pārējiem pat prātā nenāca viņu apdzīt. Vienā no šādiem palēninājuma brīžiem, slīdot kopā ar pārējo automašīnu straumi, pļavā pamanīju pazīstamus siluetus. Ātrums nebija liels, taču arī ne tik mazs, lai varētu paspēt paķert fotokameru vai mobilo tālruni un sākt fotografēt. Turklāt es biju pie stūres. Te tas bija, te izbija. Un patiesībā jau fotografēt man nemaz negribējās. Vēl pēc brīža pabraucām garām brūnam rādītājam, kādus parasti mēdz izlikt pie apskates vērtiem vēstures, kultūras vai ģeoloģiskiem objektiem. "Stonhendža", tur bija rakstīts. Visticamāk, jau pēc dažām jūdzēm es šo atgadījumu biju aizmirsis. Lai arī ne vienā vien fotogrāfijā visai iespaidīgs, šis aizvēsturiskais neolīta vai bronzas laikmeta arheoloģiskais piemineklis mani nekad nav īpaši vilinājis. Mana interese par to nav bijusi lielāka kā par kaut kur Latvijas mežos ieaugušām akmeņu krāvumu "vikingu laivām" vai ūdenskritumiem – lai man piedod "vikingu laivu" cienītāji un ūdenskritumu sapratēji.
Tomēr nav grūti iztēloties, ka pasaulē ir ne viens vien cilvēks, kam prātā sakārtotā vai pat kaut kur pierakstītā apskatīt kāroto objektu sarakstā ir gan ūdenskritumi, gan tādi vai citādi aizvēsturiski akmeņu krāvumi. Nav jābūt Umberto Eko, lai kaut kādā brīdī pamanītu, ka cilvēks ir sarakstus veidojošs dzīvnieks. Grāmatu veikali un pat interneta ziņu portāli ir ar tiem pilni. 101 grāmata, kas noteikti jāizlasa, 1001 mūzikas ieraksts, kas jānoklausās, 7 lietas, kas jāizmēģina seksā, 12 ēdieni, ko vienkārši pagatavot no kartupeļiem, 25 patiesības, ko nekādā ziņā nedrīkst sacīt savam dzīvesdraugam, 10 baušļi, kas jāievēro, 7 nāves grēki, no kuriem jāturas pa gabalu, lielveikala iepirkumu čeki u.tml.
Nesen izlasīju, ka savdabīgu sarakstu sākusi veidot skotu māksliniece Ketija Patersone. "Norvēģijā ir iestādīts mežs," viņa skaidro projekta Nākotnes bibliotēka mājas lapā, "un no tajā augošajiem kokiem tiks ražots papīrs, kas tiks izmantots grāmatu iespiešanai pēc simts gadiem. Līdz tam laikam katru gadu viens rakstnieks iesniegs manuskriptu, un teksti nepublicēti gaidīs līdz 2114. gadam." Pirmā savu manuskriptu, kas publicēts tiks jau pēc viņas nāves, esot iesniegusi kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda.
Parasti gan vairāk par to, kas varētu notikt pēc mūsu nāves, mūs nodarbina viss, ko vēl vajadzētu pagūt pirms tās. Sarakstiem, kas veltīti šādam lietām, angļu valodā ir pat īpašs un etimoloģiski aizmiglots apzīmējums – "bucket list", kas atvasināts no nomiršanu apzīmējoša idiomātiska eifēmisma: "kick the bucket" (nezinu, kāpēc, bet, ar to saskaroties, allaž šķiet, ka latviešu valodā tam līdzinieks ir "atmest slidas").
Kā nesen žurnālā "The New Yorker" publicētā apcerē rakstīja Rebeka Mīda, no "slidu atmešanas sarakstiem" veltītām grāmatnīcās pieejamām grāmatām nu jau iznāktu prāva bibliotēka. Tajā būtu tādi nosaukumi kā "1000 vietas, ko apmeklēt, pirms nomirt" un "Grāmatas, kas jāizlasa, pirms nomirt", taču nu jau savus dzīvē paveicamo darbu sarakstus var veidot arī īpašās mobilo tālruņu aplikācijās: "Piedalīties dubļu cīņās (nekad mūžā), peldēt ar delfīniem (darīts), braukt pa autobāni (darīts) u.tml."
Mīdu šai tēmai pievērsties bija pamudinājusi Stonhendža. Viņa raksta, ka pēc NATO valstu līderu tikšanās Velsā ASV prezidenta Baraka Obamas helikopters esot nolaidies Boskombdaunas gaisa karaspēka bāzē Viltšīrā un viņš ar auto aizvests līdz divdesmit minūšu brauciena attālumā esošo aptuveni 4000 gadus veco arheoloģisko pieminekli. Izmeties vienā kreklā, Obama esot izstaigājis līkumu starp apsūnojušajiem akmeņiem, uzklausījis gida stāstījumu un beigās paziņojis: "Knocked it off the bucket list right now." ("Šis nu no slidu atmešanas saraksta ir ārā.") Rebeka Mīda prāto, ka būtu interesanti uzzināt, kas gan vēl no šī saraksta jau ir nosvītrots: "Kļūt par prezidentu"? "Pieveikt Al Qaeda"? "Pavakariņot ar Renco Piano"? Lai gan ne mazāk interesanti ir iztēloties, kas šajā sarakstā vēl varētu būt svītrojams.
Tomēr atgadījums ar ASV prezidentu Stonhendžā mudina aizdomāties arī par ko drusku nopietnāku. Pieminētās grāmatas, aplikācijas, interneta vietnes, jā, arī 2007. gadā tapusī filma ar Džeku Nikolsonu un Morganu Frīmenu "Pirms nolikt karoti" ("The Bucket List") mudina domāt par lietām, kas vēl nekad dzīvē nav redzētas, darītas, nogaršotas, izmēģinātas. Tām iepretī savukārt ir visa kā tik daudz, kas jau ir lasīts, dzirdēts, pieredzēts. Un tad, lūk, vairs nav īsti skaidrs, vai svarīgāk būtu par varas makti mēli izkārušam dzīties pēc nebijušā vai varbūt tomēr vēlreiz atgriezties pie tā, par ko ir vislabākās atmiņas.
Nu un tad, ka es neesmu bijis Stonhendžā un tā mani īpaši neinteresē, jo varbūt jēdzīgāk tā vietā būtu vēlreiz pārlasīt pirms daudziem gadiem lasītu grāmatu, noskatīties bērnībā redzētu filmu un, pirms atmest slidas vai nolikt karoti, vēlreiz atgriezties un neko jaunu nemeklēt kādā iemīļotā vietā. Šķiet, ja man kādudien ienāktu prātā veidot savu "slidu atmešanas sarakstu", tieši šādu lietu tur būtu visvairāk. Iespējams, ka nekā cita tur nebūtu vispār. Jo, kā saka, tālāk par kapu jau tāpat neaizskriesi.
Un kas būtu jūsu sarakstā?
0