Attēlā – māte, autora zīmēts attēls romāna "Pasaules vēsture" tapšanas gaitā.
 
Blogs
18.05.2020

Māte no akas ūdeni nes

Komentē
0

Silta, jauka istabiņa,
Bērza malku kurināta ­–
Vēl siltāka, vēl jaukāka,
Kad māmiņa istabā.

Pirms daudziem gadiem tiku noskatījies mana tēva vienaudža, Indijā dzīvojušā un strādājušā britu režisora Džeimsa Aivorija (1928) filmu "Mājasmāte" ("The Householder"). 1963. gadā tapusī lente ir stāsts par aprēķina laulību. Deli privātkoledžas skolotājs Prems Sagars, kuru atveido Šaši Kapurs, tiek saprecināts ar Indu, kuru tēlo Līla Naidu. Viss nemaz nav tik peļami, bet tad mājsaimniecībā ierodas un sāk saimniekot Prema māte (Durga Khote). Sākas nevienlīdzīga cīņa par ietekmi, Indu nespēj izturēt vīramātes jaukšanos mājas lietās un atgriežas savā ģimenē. Prems nespēj saprast, kas nogājis greizi, meklē atbildes pie visdažādākajiem ļaudīm, līdz beidzot izdibina veiksmīgas kopdzīves noslēpumu, "kļūst pieaudzis" un sievu atgūst. Kā jau minēju, šo melnbalto filmu skatījos sen – pirms gadiem 10–15, taču savādā kārtā tā neiziet no prāta. Kaut kas tajā šķiet pārlaicīgi aktuāls arī mūsdienu Latvijā.

"Mājasmāti" no jauna atcerējos, kad ar draudzeni apspriedām kādu interesantu un Latvijā izplatītu sociālu fenomenu. Kur vien skaties, riņķī apkārt vērojams pēc vienas piegrieztnes veidots dzimumu lomu uzvedības modelis. Viss sākas vai nu ar formālu apprecēšanos, vai vienkārši ar kopdzīves sākumu. Attiecību rezultātā var piedzimt arī bērni, bet tas ne vienmēr ir obligāti. Tad paiet kāds laiks. Atklājas, ka vīrietis dzīvē nav gluži spējis sasniegt to, ko pats vēlētos un viņa dzīvesbiedrene gaidītu. Karjerā neveicas, varbūt tiek zaudēts darbs un būtiska daļa ģimenes budžeta. Kā zināms, vīrieši neraud un savas likstas neizklāsta nedz draugiem, nedz sievietēm. Ģimene pārvēršas par klusējošu līdzāspastāvēšanu. Labākajā gadījumā vīrs ieslīgst arvien dziļākā depresijā, sliktākajā – ļaujas kādai no populārākajām atkarībām, vēl sliktākā – sāk sirguļot ar kādu miesīgu kaiti un pašā ļaunākajā gadījumā – savas dusmas un bezspēcību sāk izgāzt pret sievieti un/vai bērniem. Bērni, ja tādi ir, to visu, protams, labi sajūt un arī reaģē ar kādām nebūt garīgām vai miesīgām vainām. Sāk slikti mācīties, nepareizi ēd, mēģina zagt pašapkalpošanās veikalos un vēl visādi kaitēt gan citiem, gan galvenokārt – paši sev. Ne par kādu intimitāti vīrieša un sievietes starpā vairs nevar būt ne runas. Drīz vien katrs sāk nakšņot savā istabā, kā likums – viens uz atlokāmā dīvāna. Nav arī kopīgu maltīšu un citu saskanīgas ikdienas rutīnas rituālu. Katrs knibinās pa savu kaktu. Gaiss ir sabiezējis no bezpalīdzības un ciešanām.

Visbeidzot sieviete – un parasti tā ir sieviete – paziņo, ka viņai ir diezgan, tas vairs nav izturams. Kā nekā – galvenais cietējs ir bērns, ja tāds ir. Tātad pienācis laiks šķirties. Lai gan viss ir slikti un tas pat ar neapbruņotu aci redzams it visiem iesaistītajiem un pat sievietes draudzenēm, vīrietis ar ko tādu nav spējīgs samierināties. Lai arī guļošam saliekamajā dīvānā un slīgstošam depresijā, viņam piepeši draud atņemt jau tā sen vairs nepiederošo ietekmi un varu. Atkarībā no temperamenta viņš savā īpatnā, lai arī ne pārāk oriģinālā veidā sāk trakot – nebūšanās vaino visu pasauli, dzer vēl vairāk, nopērk lielāku televizoru, caurām dienām paliek gultā u.tml. Bet ir skaidrs, ka nekas labojams vairs nav, viss ir sagājis grīstē, nenovēršamais tuvojas. Inteliģentāki cilvēki tad nu dodas pie pāru terapeita vai pie kaut kāda cita speciālista. Un arī tas sirsnīgi iesaka – sevis pašu labā, bet galvenokārt – bērnu (ja tādi ir) nākotnes vārdā jums katram jāiet savs ceļš. Jārestartē dzīve. Jāmēģina sākt visu no jauna, no nulles, jau kuro reizi pēc kārtas vai atkarībā no apstākļiem. 

Ar šķiršanos visi kaut kā nebūt beigu beigās galā tiek. Bērni, ja tādi ir, protams, paliek pie mātes. Dzīvoklis, māja, mašīna, suns, kaķis vai vēl kaut kas – arī parasti paliek sievietes īpašumā. Tā vienkārši ir pieņemts, tā mēdz būt. Bet ko vīrietis? Nē, nedomājiet, ka no sava saliekamā dīvāna viņš metas kādā mūžizglītības programmā, steigšus uzmeklē sev jaunu darba vietu, mitekli un jaunu sievu, sāk veselīgu dzīvesveidu, vairāk lasa un aiziet pie ārsta. Nē, viņš kļūst vēl pelēkāks no vaiga un… atgriežas pie mātes. Bet māte, kā jau latviešu sieviete, arī, protams, jau daudzus gadus dzīvo viena. Viņas vecais, ja vien vēl vispār ir dzīvs, pie savas mātes pārvācies labi sen.

Un ir jau šādā pazudušā dēla atgriešanās scenārijā arī pa kādam saulstariņam. Pat ja dēls jau ir pusmūžā, mātes acīs viņš ir un paliek tas pats mazais puisītis, ko viņa bija vadājusi bērnu ratiņos, kamēr tēvs strādāja divās darbavietās, pa brīvdienām halturēja, bet pa naktīm dzēra. Mazais puisītis tagad atkal regulāri tiek pie siltām maltītēm, allaž izmazgātām un izgludinātām drēbēm, viņam vairs nav jāguļ neērtā izvelkamā tahtā, viņš beidzot atkal ir mājās, jo "tā tur" jau neprata novērtēt viņa labās īpašības.

Vai jums šāds scenārijs šķiet pazīstams? Palūkojieties visapkārt vērīgāk un tad uzmeklējiet kādu sievieti, kas līdzīgā situācijā būtu izlēmusi atstāt vīram viņa dīvānu, bērnus un televizoru, lai kuļas, kā nu prot, bet pati pārvākusies atpakaļ pie mātes.

Līdz šim, iekams minētās filmas iespaidā biju sācis par to domāt, biju lasījis vairākus šai tēmai veltītus rakstus. Interesantas sagadīšanās pēc tie visi bija veltīti Indijā pieņemtajiem uzvedības modeļiem. Situācija, kurā gadus 50 vecs tēvainis vēl aizvien dzīvo kopā ar savu stipro un visu spējošo māti, tur esot ārkārtīgi izplatīta. Iesaistītajām pusēm droši vien arī tīkama un ērta.

Saka jau, ka latviešiem esot indoeiropiešu saknes. Ne vienā vien tikumā un ieradumā tas mēdz parādīties pat visnegaidītākajās un dīvainākajās formās. Kaut vai priekšstatā, ka viens no parocīgākajiem vides sakopšanas veidiem ir pērnās kūlas nodedzināšana (kopā ar visiem sausajā zālē apslēptajiem atkritumiem). Sviluma smārds kā allažīgs pavasara vēstnesis.

Domāju, tieši šādā kontekstā derētu paraudzīties uz māšu un dēlu attiecībām. Un arī uz to, kā vīrieši mēdz izturēties, nonākuši sieviešu tuvumā. Mums tas ir kaut kas vēsturisks, dziļi smadzeņu tālākajos nostūros ierakstīts, instinktīvs. Ja nu kas atgadās – atpakaļ pie mammas!

Ar krāšņiem piemēriem mūsu kultūra un vēsture ir pilna. Blaumaņa "Skroderdienu" Aleksim vecenes "uztaisīs ūdeni". Pirtnieks Ansis "Pasakā par vērdiņu" allaž perina projektu par priežu koka namiņu savai mātei (netika īstenots). Sākas "Lielais tēvijas karš"? Nekas, mums pašiem ir sava māte – Latvija. Bija tak pat tāds konkurss vai aptauja, kurā tika meklēta visu latviešu māšu māte.

Kāpēc es to visu stāstu? Vispirms jau tāpēc, ka, manuprāt, tas raksturo kādu specifiski īpatnēju indoeiropeisko latviešu dzīvesziņas šķautni. Kolīdz ir ziepes, jāmeklē mātes brunči, kur ieķerties. Jo mammas mīlestība ir vienīgās beznosacījuma jūtas, uz kurām var paļauties. Otrkārt, pats biju ciemos pie mammas un sapratu, ka apmesties pie viņas (mamma ar tēti jau tāpat dzīvo pie manas māsas) nepavisam netīkoju. Piedod, mammu, tas nav nekas personisks, bet vēlos būt noteicējs par savu dzīvi pats. Un treškārt – noskatieties to Aivorija filmu, mīļie senindiešu pēcteči!

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!