Foto: Unsplash.com
 
Blogs
01.06.2020

Pilsētas skaņa

Komentē
0
Saglabā

"And the people bowed and prayed
To the neon god they made
And the sign flashed out its warning
In the words that it was forming
And the sign said:
"The words of the prophets are
Written on the subway walls
And tenement halls
And whispered in the sound of silence.""

Simon & Garfunkel. "The Sound of Silence"

Reiz man bija tūristu suvenīru biznesa ideja, ko gan neīstenoju. Katrai pilsētai, pilsētas rajonam, parkam un pat ielai ir sava skaņa. Rīga nav Maskava, un Maskava nav Venēcija, un Āgenskalns nav Čiekurkalns. Skaņas atšķiras arī no rītiem, pa dienu, vakaros un naktīs. To atklāju jau agrā bērnībā. Mana biznesa ideja bija mūzikas un apkārt esošo skaņu vides ieraksts, kurā būtu iemūžināta Rīgas ielu muzikantu uzstāšanās. Tāda folkloras vākšana un etnogrāfiska pastāvošās realitātes fiksēšana. Sākot ar tantīti pie Brīvības pieminekļa un beidzot ar to nebalsī aurojošo vīru ar ģitāru, kurš uz Dzirnavu un Brīvības ielu stūra pie "Narvesen" pa naktīm mēdz iedomāties, ka ir Vladimirs Visockis.

Uz Rīgu pārvācāmies 90. gadu nogalē un apmetāmies Auces ielā Pārdaugavā, drīz pēc tam piedzima meita. Uzreiz bija samanāma skaņu fona atšķirība, salīdzinot ar Jūrmalas klusumu meža ielokā. Svētdienās un svētku dienās mūs modināja turpat zem logiem esošās Svētās Trīsvienības Pārdaugavas pareizticīgo baznīcas zvanu skaņas, bet tādos īpašos svētkos kā Lieldienas – krusta gājiena dalībnieku dziedāšana, ejot gājienā apkārt dievnamam. Taču arī darbdienās nebija garlaicīgi. Jau ap sešiem septiņiem no rīta no ielas atskanēja plīstošu stiklu skaņas. Tas nozīmēja, ka ieradies un gar miskastēm rosās stiklu vīrs. Viņš no atkritumiem izlasīja visu stikla taru, sakrāva to uz bērnu ratiņu šasijas uzmontētā skārda vanniņā un metodiski ar āmuru sadauzīja. Varat iedomāties, kas tas bija par ļembastu, tiesa, nezinu gan, kur viņš tos sadauzītos stiklus lika.

Un tad mēs pārvācāmies uz Tempļa ielu turpat netālu. Pati smilšainā ieliņa ir klusa, pa to pārvietojas tikai tuvējo māju iedzīvotāji. Taču skanisko fonu nodrošināja pirmajā stāvā dzīvojošā Viktora un viņa bijušās sievas Klaudijas ķildas. Abi dzīvoja vienā dzīvoklī – mājiņai vispār bija tikai divi stāvi un katrā pa vienam dzīvoklim. Abi jau sen bija izšķīrušies, bet mēģināja sadzīvot tādos kā komunālā dzīvokļa apstākļos. Kad neklaigāja, Viktors savā istabā klusām dzēra, reizēm veda mājās draugus un dažkārt mēģināja māju nosvilināt. Bet, kad viņš nedzēra, sākās delīrijs, un arī tas nebija nekāds klusais pasākums – viņš lēca laukā pa logu ar vienu kurpi kājās un klaigāja par visās malās esošiem tankiem, lielgabaliem un ložmetējiem. Viņa dēls, kas dzīvoja blakus mājā, tādās reizēs teica, ka esot "jāsauc brigāde".

Kādā konspiratīvā dzīvoklītī Artilērijas ielā, kur mēdzu satikties ar mīļoto sievieti, bija dzirdama vien attāla Brīvības ielas satiksmes šalkoņa, jo dzīvoklis atradās pagalma pusē un pašā ēkas augšstāvā. Vienīgās skaņas, ko parasti varēja skaidri saklausīt, bija kaimiņu skrapstināšanās, jo dzīvoklītim bija kopīgs priekšnams ar blakus esošo, līdz ar to bija labi dzirdama gan viņu atnākšana, gan aiziešana. Neatminos gan, ka mēs būtu kaut reizi sastapušies.

Un tad es pārvācos uz Brīvības ielu. Tur bija pavisam citas skaņas. Zemi dobji tricināja trolejbusi, vienā laidā sakliedzās kaijas, naktīs, saceldami mežonīgu troksni, traucās motociklisti, dziedāja jau pieminētais Visocka atdarinātājs, bet gar viesnīcu "Latvija" grozījās, klaigāja un dažkārt vēma šaubīgas naktsdzīves tīkotāji un braukāja vēl šaubīgāki taksometri. No rītiem gandrīz vienā un tajā pašā laikā ar savām birstēm aizšļūkāja ielas tīrāmā mašīna. Tad tika atklāts tirdzniecības centrs "Galleria Riga", un tam uz jumta bija virkne restorānu un bāru. Vasarā ritmiskas mūzikas skaņas nenorima līdz pat vēlai naktij.

Toties Elvīras ielā valdīja perfekts klusums, jo lielās ielas bija tālu. Nekādu motociklu, nekādu trolejbusu un pat sirēnu ne. Vienīgās skaņas bija zvirbuļu sačiepstēšanās krūmos aiz loga.

Nu jau kādu laiku dzīvoju Tallinas ielā, un te atkal ir pavisam citas skaņas. Ir daudz putnu, varbūt tāpēc, ka tuvumā ir parki, dzird pat strazdus, toties kaiju tikpat kā nav. Motocikli ir retums. Sirēnas dzird ļoti reti, lai gan iemeslu tām vaimanāt te nepavisam netrūktu – naktīs pa ielu pārvietojas diezgan daudz naktsputnu, kas savā starpā komunicē kliedzot, tepat netālu ir arī apkārtnes iedzīvotājiem labi zināms narkotiku tirdzniecības punkts. Nesen pirmajā stāvā tieši zem mana dzīvokļa tika atvērts "Rimi". No vienas puses tas ir ļoti ērti – uz veikalu varu doties kaut vai peldmētelī un čībās. Taču drīz vien atklājās šī pasākuma ēnas puses. Jau sešos septiņos no rīta tieši zem maniem logiem sākušas piestāt piegādes mašīnas un ar skaļu graboņu un sasaukšanos tiek izlādēti produkti turpmākajai dienai un vests prom tas, kas izrādījies nepārdots un vairs nederīgs. To visu ir diezgan interesanti vērot, jo var iepazīt veikala dzīvi, tā sacīt, "no otras puses". Bet arī troksnis ir diezgan pamatīgs, turklāt mašīnu šoferi parasti nemēdz izslēgt motorus. Logu vaļā turēt vairs nav diez ko patīkami. Man tas nebūtu ienācis prātā – kā nu ir, tā ir, bet daži mājas iemītnieki grasās dumpoties un protestēt, sūdzēties nama pārvaldītājiem. Pirms dažām dienām ar šādu ierosmi bija atnākusi kaimiņiene. Iespējams, tā pati, kas strauji dipina pa dzīvokli, kas ir stāvu augstāk. Vispār tas ir diezgan mulsinoši, jo šķiet, ka viņa vispār neguļ – soļi dzirdami gan divos naktī, gan četros no rīta. Mani gan tas netraucē.

Runājot par skaņām pilsētā, nesen atradu interesantu faktu. Vai zinājāt, ka pilsētā ir visai liela pūču populācija? Taču ūjināšanu nedzird. Iemesls, kāpēc pūces pilsētā klusē, ir loģisks un, ja vien tā var izteikties par putniem, asprātīgs. Pūces "saprot", ka uz kopējā pilsētas skaņu fona viņas cita citu tāpat nesadzirdēs, bet ūjināšana ir saziņa. Tā teikt, ko nu ies tur lieki knābi dzesēt. Gluži vai jābrīnās, ka cilvēki pilsētā vēl tomēr savā starpā sazinās, nevis ļaujas klusuma skaņai.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!