Blogs
04.05.2020

Ceturtajā maijā

Komentē
0
Saglabā

Man viss sākās Siguldas konditorejas otrajā stāvā. Konditoreja pilsētā bija tikai viena, pašā centrā, iepretī dzelzceļa stacijai. Mums uz turieni bija jāmēro prāvs ceļš, kādi pāris kilometri, tomēr laiku pa laikam šajā konditorejā mēdzām iegriezties, un man allaž šķita, ka tēvs ar pārdevēju jau sen ir pazīstami – viņš allaž pārliecās pār leti un sarunājās ar viņu pusčukstus, lai gan pa blatu, kā toreiz sacīja, šķiet, neko nesaņēma.

Virs konditorejas bija tāda kā maza zālīte ar vairākām krēslu rindām. Nav ne mazākās nojausmas, kam tā piederēja un kam bija paredzēta, bet tieši tur notika Vides aizsardzības kluba sanāksmes. Lielākie aktīvisti tajās bija advokāts Andris Grūtups un pēc filmas "Vai viegli būt jaunam?" bēdīgu slavu iemantojušais Siguldas tiesas tiesnesis Valdemārs Šubrovskis. Laiku pa laikam atbrauca arī kāds no Rīgas.

Tas bija trauksmains laiks. Tēva darba vietā, Siguldas "Lauktehnikā", uz savu roku un, šķiet, bez priekšniecības ziņas tika rīkotas brīvības cīnītājiem likto pieminekļu sakopšanas talkas. Viens no lielākajiem aktīvistiem bija bārdains autobusa šoferis, kas talkotājus arīdzan nogādāja paredzētajās vietās. Ar prīmusu, katliņu un fajansa šķīvjiem zupai. Autobusā pie savas kabīnes viņš auklā bija iesējis ar naglu caurdurtu krievu-latviešu vārdnīcu un deklarēja, ka ar viņu var sarunāties vienīgi latviešu valodā.

Ļaujoties šīm noskaņām, es krievu valodas mācību kladē iezīmēju mazu ķiparu, virs kura draudīgi sastindzis milzu zābaks ar burtiem RSFSR uz zoles. Atbilstoši tolaik vēl aizvien valdošajai kārtībai, klades ik pa laikam bija jāatrāda skolotājai un tika vērtētas ar atzīmi. Man par pārsteigumu, izplēsta klades lapa ar manu zābaka zīmējumu mani sagaidīja mājās – skolotāja to bija nodevusi tēvam. Laikam jau man paveicās, jo puikam, kas apkārtnes māju pastkastītēs bija metis zīmītes par to, ka visiem krieviem jābrauc mājās, bija jāaiziet no skolas. Tēvs nopietnu seju man sacīja, lai tādas lietas vairs nezīmējot. Tas gan neliedza viņam mājās nest grāmatas "Baigais gads" kserokopijas, un, lai arī vācu propagandas gaismā, tā es pirmoreiz uzzināju kaut ko par padomju represijām un cilvēku slepkavošanu. Līdz tam laikam par tādām lietām mājās netika runāts.

Viss likās svarīgs, uzmanības vērts. Rīgā bija noticis mītiņš, un avīzē tika rakstīts, ka esot salasījusies "saujiņa ļaužu". Pie rakstiņa bija publicēta arī fotogrāfija, un mans klasesbiedrs, ar lodīšu pildspalvu apvelkot katra mītiņotāja galvu, bija saskaitījis – nofotografēti vien bija vairāki simti. Ar šo pierādījumu viņš vērsās pie vēstures skolotājas, kas palika nelokāma savā politiskajā nostājā. Bet vēsture ritēja pati savu gaitu, un pat Latvijas radio pārraides kļuva arvien satraucošākas. Savas vairākkārt pārrakstītās kasetes es vairs netērēju BBC krievu kanāla zvaigznes Sevas Novogorodceva raidījuma "Babuškin sunduk" ierakstīšanai, bet ierakstīju mītiņu tiešraides. To Jāņa Vagra runu Mežaparka estrādē, kad viņš paziņoja, ka neko sliktu nav darījis un arī turpmāk nesadarbosies, jūs taču atceraties, ne?

4. maijā es pie Saeimas nebiju, tomēr čakli ierakstīju pa radio dzirdamo. Radio jau vispār tolaik bija tāds vienvirziena mūsdienu feisbuks – pie auss piespiestus, polietilēna maisiņos ievīstītus radioaparātiņus diendienā nēsāja daudzi. Godīgi sakot, man nebija lielas sajēgas, ko šis notikums nozīmē. Tomēr šķita, ka vēsturiski nozīmīgs kas notiek. Pēc tam pabeidzu skolu Siguldā, iestājos skolā Rīgā. Un tad tikai sākās. Ātri pieradu pārtikt no krēma groziņiem, kas bija nopērkami konditorejā iepretī skolai, un alkohola, ko varēja iegādāties pāris ķieģeļu lielā caurumā Dzirnavu ielas vārtrūmē. Šāda diēta, protams, izraisīja dažādus starpgadījumus – piedod, Maija! Nepatīkami pārsteigumi gaidīja arī brīžos, kad gribējās apēst ko sāļāku. Tolaik to vēl aizvien sauca par "Ēdienu veikalu" (tagad tas ir "Lidiņš"), un ikreiz tur sagaidīja nepatikšanas. Nauda, par kuru vēl dienu iepriekš bija iespējams paēst kā kundziņam, piepeši izrādījās nekam nederīga. Atkal bija jāatgriežas pie krēma groziņiem.

Pēc tam sāku studēt Filozofijas fakultātē. Lai gan vēl aizvien bija bailes no iesaukšanas padomju armijā. Pretī fakultātei, tur, kur tagad ir apģērbu veikals, bija atvērta picērija, un, ja vien bija nauda, mēdzu tur uzdzīvot. Stāvēju pie loga un mielojos ar savu picas šķēli, bet garām gāja mans Lietišķās mākslas skolas filozofijas skolotājs un vēlākais "Rīgas Laika" redaktors Uldis Tīrons, un es sajutos nevis apskaidrots kā budistu mūks no grāmatiņas "Ne vējš, ne karogs", bet gan zemē iemīts, jo viņš jau iepriekš bija nicīgi kritiski izteicies par makdonaldiem un tamlīdzīgām iestādēm.

Tad sāku strādāt savā pirmajā darba vietā, mana alga bija 80 latu, un tas šķita astronomisks kapitāls.

Nekas daudz kopš tā laika nav mainījies. Protams, ir labi, ka man tā arī gāja secen dienests padomju armijā, jo pēc dažādiem nostāstiem jau zināju, ar ko tas var draudēt. Pa savu dzīvi sāku ķepuroties pats saviem spēkiem. Un apzinos, ka ikviena dzīve ir viņa paša ziņā. Taču ir kāda būtiska lieta – nedz šī ķepurošanās, nedz pat šis rakstiņš nebūtu iespējams, ja LPSR Augstākās Padomes deputātu vairākums 4. maijā nebūtu nobalsojuši par Latvijas neatkarību.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!