Autora foto
 
Proza
12.06.2020

Pasaules vēsture

Komentē
0
Saglabā

Apgāds "Dienas Grāmata" nupat izdevis rakstnieka Paula Bankovska romānu "Pasaules vēsture". Piedāvājam īsu ieskatu jaunajā grāmatā.

Vietās, ko vēl nesen bija pārvilkusi bieza un skanīga sērsna, puikas kājas tagad muka cauri un grima līdz pašai zemei, taču visas ziemas garumā mežā un īpaši skrajāku vietu malās sapūstās kupenas vēl vienmēr bija pamatīgi dziļas, un, iebrūkot tajās, veltenīši jau drīzi vien bija kūstoša sniega pilni, bet kājas – slapjas. Taču Jēkaupiņš par to nebēdāja, jo no naigās iešanas jau metās gauži karsti, krekliņš zem aitādas vestes no sviedriem bija tapis slapjš.

Ja jau cilvēku pasaulē valda tāda netaisnība, ies viņš labāki dzīvot pie zvēriem – Jēkaupiņš prātoja. Un netaisnība viņam bija nodarīta lielumliela. Vispirms tēvs sev līdzi izraugās ņemt nevis vēl vienu vīrieša cilvēku, kaut arī augumā pamazu, bet gan māsu, kas, lai arī pēc gadiem un garuma par viņu lielāka, tak, kā jau sieviete, uz dižiem varoņa darbiem nebūs spējīga. Un tas, ka sievietēm nevar uzticēties, tagad ir itin labi redzams – ja jau tu nevari būt drošs, ka pazīsti un saproti pats savu miesīgu māti, ko gan vēl var nest visas pārējās, jo vai gan tieši Ieva Bībelē nebija tā, kas iegrūda postā i Ādamu, i pati sevi, i visus pēc viņiem nākušos cilvēkus kopumā? Nē, tad jau pie zvēriem tomēr labāk!

Kā piekrizdams tumšu egļu galotnē neredzams ieķērcās krauklis, tam atsaucās vēl viens, un pār Jēkaupiņa muguru pārskrēja drebuļi. Viņš atminējās tēva stāstīto, ka kraukļi mēdzot pārtikt no maitas. Reiz, pērnajā ziemā Jēkaupiņš bija gājis tēvam līdzi uz mežu vāveres šaut, un mazā laucītē viņi bija iztramdījuši pāris kraukļu, kas knābājās ap sniegā sabrukušu asiņainu čupu. Pieejot tuvāk klātu, nāca redzams, ka tās ir brieža paliekas – augšup pret debesīm slējās ribu līkumi, visapkārt mētājās vēl aizvien ar spalvu klātas ādas skrandas, bet atstatus no visa rēgojās gludi noskrubināts galvas kauss.

– Tā nu tas Dieva pasaulē iekārtots, – bija teicis tēvs. – Viens apēd otru, bet to, ko pirmais nejaudā notiesāt, pēcāk pieveic vēl trešais, ceturtais, un tā līdz pat galam, līdz kamēr vairs itin nekas nav palicis pāri. Un tad jau kāds cits atkal var ķerties pie šo ēdāju ķeršanas un ēšanas.

– Es gan negribētu, ka mani kāds ēd, – bija iebildis Jēkaupiņš.

– Kamēr vien tu esi dzīvs, tev ir dota iespēja no apēšanas izvairīties. Bet, kolīdz cilvēks ir pagalam, tur nu vairs itin nekas nav līdzams. Tāpēc vien no svara ir censties palikt dzīvam, – bija mācījis tēvs.

Jēkaupiņš apstājās, tramīgi palūkojās visapkārt un ieklausījās. Vai no egļu puses viņam kāds neuzglūnēja? Vai pelēkajā alkšņu biežņā nebija dzirdami zaglīgi soļi? Vai nopakaļ nezagās kāds, kas tīkotu viņu saplēst un apēst?

Taču tad augstu koku galotnēs dzidri iezvanījās zīlīšu kalti lemeši, spoži mirdzēdamas, no zariem ritēja kūstošā sniega lāses, debess jumols tapa gaišāks, un bailīgās domas pakāpās nostu. Jēkaupiņš nopūtās un naigi turpināja savu gājumu. Bez mazā kabatas nazīša tagad viņam bija vēl viens ierocis. Nokaltusi priedīte viņa rokā dažubrīd bija šķēps, jau pēc mirkļa – ceļa spieķis, zobens, šautene vai valdnieka zizlis, un lai tikai pamēģina kāds naidnieks stāties Jēkaupiņam pretī! Viņš ceļu negriezīs ne vilkam, ne lūsim, un pat ne tinim vai lācim, ja vien tas jau būtu sadomājis mosties no savas ziemas guļas!

Sajuties liels un varens, Jēkaupiņš, garām iedams, uzsita pa pelēku alkšņa stumbru, bet tas ne no šā, ne no tā itin kā ievaidējās, kā iečīkstējās, ar skaļu brīkšķi nolūza un visā garumā nogāzās gar zemi – puika tā vien tik paguva pasprukt malā, lai iztrupējušais sakārnis viņam neuzgāztos virsū un nesaspiestu plakanu. Aizelsies un pavērtu muti tverdams spirgti dzestro gaisu, viņš lūkojās uz nokritušo koku, un laikam jau šajā brīdī viņa prāta dziļumos, spējā izbīļa šalku iekustinātas, sāka kņudēt pirmās šaubas par mežā iešanas jēdzīgumu. Cik tad tālu Jēkaupiņš būs sataisījies doties – šaubas tincināja. Un uz kurieni gan? Vai viņam zināms kāds noteikts ceļa mērķis? Kur viņš pārlaidīs nakti? Kā gan viņš tiks pie iztikšanas? Un vai nudien vajadzēja skriet laukā no mājas pat bez viena maizes riecientiņa, kaut auksta rāceņa kabatā?

No stāvēšanas sametās vēsi, Jēkaupiņš aizgaiņāja bažīgās domas un brida tik tālāk. Viņš tak bija milzis, kam visa pasaule pie kājām – pat ja kājas jau bija slapjas un sāka salt!

Koku ēnas sniega baltumā kļuva arvien garākas un tumšāk zilas, dienas siltumu pamazām vien nomainīja vakarīgs saltums, kūstošā sniega lāses no zariem krita arvien retāk un retāk, līdz sastinga ledū un pieklusa pavisam. Un tad arī ēnas pazuda, pār mežu nolaidās zilganpelēka krēsla, un piepeši visa pasaule izskatījās vienlaidus plakana – bez tuvuma un tāluma, bez dziļuma vai sekluma, bez augstuma vai zemuma, un Jēkaupiņš stāvēja pašā šīs uz visām pusēm vienādās pasaules viducī bez mazākās apjausmas, no kuras puses ir nācis un uz kuru viņam tagadiņ būtu jādodas. Tikai tagad apstājies, Jēkaupiņš pirmoreiz manīja arī brangu nogurumu – kājas šķita kā zemei pieaugušas, bet, atsākot kustēt, tās smeldza un sūrstēja tā, it kā kāds neredzams negantnieks tās kulstītu uz velēknes vai pušu plēstu kā skalus no pagales. Nē, ar tādām kājām vairs nebija nekādas iešanas, viņš nosprieda un meklēja vietu, kur pārlaist nakti – vienmuļo krēslu jau sāka pārmākt tumsa.

Savai pagaidu mājas vietai par labu esam Jēkaupiņš atrada jau nokusušu un sausu zemes pleķīti lielas egles priekšā. Plati izplestie zari virs tā veidoja biezu jumtu, bet zemē sabirušās skujas un pērnās lapas vēl aizvien glabāja kādu drusku no dienas siltuma. No ķešas izvilcis šķiltavas un posu, Jēkaupiņš turpat līdzās iekūra mazu žagariņu ugunskuru, noāva kājas un uz kociņiem žāvēties uzsprauda savus velteņus. Guļvietai viņš salauza klēpi zaru no blakus augošām mazākām eglītēm. Vēders no izsalkuma neganti rūca, taču par ēdamā gādāšanu viņš apņēmās domāt rīt – tagadiņ svarīgāk bija pārlaist nakti un pašam palikt neapēstam.

Lai arī pārguris, Jēkaupiņš grozījās pa paša darinātajām skuju cisām un nespēja aizmigt. Laiku pa laikam šķita, ka no visapkārt glūnošā nakts melnuma viņam klāt zaglīgiem soļiem lavās plēsīgi zvēri vai naidīgi noskaņotas un dienas gaismā nekad nesastopamas nakts būtnes, taču, kolīdz viņš piemeta dziestošajam ugunskuram kādu zaru vai vienkārši sakustējās, atkal iestājās klusums.

Kad viņš pamodās, jau bija gaiša diena – ugunskurs bija apdzisis, un no tā gaisā stīdzēja vien tieva dūmu strūkliņa. Veltenīši bija tikai drusku apžuvuši – uzvelkot tos kājās, jau tā nosalušajiem un stīvajiem locekļiem cauri izskrēja nelāgs drebulis. Lai kaut cik sasildītos, Jēkaupiņš jau tūdaļ pat gribēja doties tālāk, taču iesākumā nekāda straujā iešana nepadevās – kājas bija tik stīvas un sāpīgas, ka uz priekšu varēja tikt vien ar lēniem, pavisam sīkiem solīšiem. Tagad labi noderēja vakar atrastā nūja, bet nu tai vairs nebija jāizliekas par iedomātu zobenu vai iztēlotu šauteni, jo uz tās varēja balstīties kā uz īsta spieķa. Kājas pamazām atkal ielocījās un vairs tik dikti nesāpēja, visapkārt skanēja pavasarīgi līksmas putnu dziesmas, kūstošā sniega baltums un spilgtais debesu kupola zilums žilbināja acis, un Jēkaupiņš atkal sirdī sajuta apņēmību un prieku.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!