2022. gada vasarā ar bērzu jaunaudzēm lekni aizaugušā būvbedrē, ko aiz sevis mantojumā atstājusi par Latvijas hokeja šūpuli dēvētā Rīgas Sporta pils (1970–2008) [1] un kur 2020. gada rudenī iekārtojās Sporta pils dārzu kopiena, savu vietu zem saules paveicies atrast dažādus laikus un likteņa līkločus piedzīvojušam sērijveida kioskam. Tomēr kā ielās rūdīta un baumām apvīta pilsētvides leģenda tas noslēpumaini klusē par savas kādreiz daudzskaitlīgās kiosku saimes izcelsmi. Būdams Latvijas arhitektūras vēstures balto lappušu entuziasts, nolēmu šovasar veltīt laiku šīs neskaidrības kliedēšanai.
Iespējams, ka daži lasītāji mani jau pazīst kā topošo arhitektu un instagrama lietotāju, kur pēdējos pāris gados regulāri dalos ar iespaidiem, kurus gūstu ekspedīcijās, fotografējot un vēsturiskos materiālos iepazīstot septiņdesmito un astoņdesmito gadu Latvijas arhitektūru un dizainu. Šī nodarbe man ir atklājusi gan to, ko nozīmē būt apsēstam kolekcionāram, gan arī to, cik maz Latvijas arhitektūras un dizaina nesenajā vēsturē ir "zināmu zināmo" un cik daudz ir "zināmu nezināmo" un "nezināmu nezināmo".
Viena no nezināšanas pazīmēm ir nenojaušamā viltība, ar kādu apzīmētājs "padomju" iespraucas sarunvalodā un rakstu darbos brīžos, kad mēs ātri un ērti cenšamies raksturot dažādu arhitektūras objektu izcelsmi vai piederību (ne)konkrētam laika periodam. Šāds raksturojuma īsceļš var būt noderīgs, piemēram, runājot par mikrorajonu apbūvi, jo raksturo to izcelsmi nevis kā atsevišķu arhitektu autordarbu, bet kā "padomju laiku" produktu, kur galvenā loma "paplašinātajā autorībā" piešķirama tam ārējo apstākļu kopumam, kas lielā mērā jau nosaka arhitektu darba iznākumu. Padomju ideoloģija, cieši centralizētā industriālā būvniecība, skopā būvekonomika, vājā būvkultūra…
Taču "padomju" raksturojums ir nepietiekams, ja vēlamies padziļināti izprast attiecīgā perioda nianses, jo šādos vispārinājumos izpaliek individuālu arhitektu aizkustinošie mēģinājumi sērijveida arhitektūru mīkstināt ar dažādām variācijām, piebūvēm, labiekārtojuma elementiem un asprātīgām mazās arhitektūras formām [2]. Turklāt arī aiz katra sērijveida projekta ir autors vai kolektīvs, kas savam darbam ir veltījis ne mazāk rūpju, kā izstrādājot individuālos projektus.
Autorības noklusēšana ir tikai daļa no "padomju" raksturojuma blaknēm, jo vispārinājums neviļus var aizmiglot arhitektūras darba iespējamo piederību konkrētai vietai, desmitgadei, procesiem un strāvojumiem, tā vietā piesienot darba izcelsmi nepārskatāmi plašajai padomju varas telpai. Padomju okupācijas laikā tapusī arhitektūra ir lielākoties homogēna un vienmuļa, taču ne visa (piemēram, atšķirības starp padomju laiku arhitektūru Baltijā un Krievijā ir ļoti būtiskas [3]), tāpēc izņēmumi izceļami vēl jo vairāk.
Arī šī raksta uzmanības centrā atrodamais sērijveida kiosks ir kāds "padomju" apburtajā lokā pazaudējies bārenis, kuru man iepaticies dēvēt par Bērziņa–Grīnvalda kiosku jeb vienkārši par Rīgas kiosku un kura ģenealoģiskais pavediens ved odisejā caur Latvijas vērienīgākajiem interjeriem, padomju laiku "dari pats" kultūrai, autosportam Biķernieku trasē, upju straujtecēm, telekomunikāciju risinājumiem un 70.–80. gadu mijas Rīgas pilsētvides attīstības stratēģijām.
Darjas Meļņikovas kafejnīca un mākslas platforma "Palette" Sporta pils dārzos. Autora foto.
"Palette" kiosks un viņa brāļi
Raksta ievadā minētais Sporta pils dārzu kiosks ir, iespējams, redzamākais Rīgas kiosku dzimtas pārstāvis. Savas sūtības piepildījumu tas radis veiksmīgā sadarbībā ar mākslinieci Darju Meļņikovu, kopš 2022. gada vasaras sezonas kalpojot kā kafejnīca un mākslas platforma "Palette". Atsaucoties uz sarunu ar Darjas sadarbības partneri un Sporta pils dārzu iniciatori Renāti Lagzdiņu, funkcionāli piemērotu mazēku atlasē neesot bijis uzstādījuma, ka to kandidātiem jāpieder pie konkrētās kiosku sērijas. Sagadīšanās pēc feisbuka "Marketplace" atradies ceļojošā kioska pārdošanas sludinājums. Iesaucu "Palette" kiosku par "ceļojošo kiosku", jo, iespējams, šis Rīgas kiosks no pasaules redzējis vairāk nekā jebkurš cits tā radinieks.
Kioska pirmās zināmās mājas ir bijusī Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte Kronvalda bulvārī 4, kur tas ilgus gadus pavadīja, tupēdams apjomīgās "H" tipa ēkas azotē, līdz kādu dienu 2018. gadā to savā aizbildniecībā pārņēma pirmā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle "RIBOCA". Britu mākslinieks Maikls Lendijs, sadarbojoties ar Maiklu Holandu, kiosku ietērpa Apvienotās Karalistes kiča bravūrīgajā semiotikā, apropriējot to kā "Brexit kiosku" [4]. Performatīvi izspēlējot kioska komercdarbību, mākslinieki ironizēja par Lielbritānijas globālajām ambīcijām. Pēc biennāles kioskam draudēja atkritumu poligons, bet, par laimi, tam izdevās pāriet citā aizbildniecībā. Raksta tapšanas brīdī man vēl nav izdevies iepazīt šos glābējus (kaut gan es labprāt dzirdētu viņu stāstu), taču "Palette" kioska vēsturē viņi ir folklorizējušies kā "džeki no Olaines". Arī šai aizbildniecībai nebija lemts ilgs mūžs, jo Olaines būvvalde neatbalstīja ieceri izmantot kiosku kā kafejnīcu kādā ūdensmalā, par iemeslu tam minot kioska neiederēšanos ainavā. Pēc šī noraidījuma kioska likteni atkal apņēma nenoteiktības ēna, līdz tā pārdošanas sludinājumu atrada Darja Meļņikova [5].
Kioski autostāvvietās Visvalža ielā (pamests, bet labā stāvoklī) un Natana Barkāna ielā (lietošanā). Autora foto.
Bez "Palette" kioska Rīgā ir atrodami arī citi tā sugasbrāļi. Gan tādi, kas turpina kalpot kā sargbūdiņas vai ziedu bodes, gan tādi, kuri jau sen atstāti likteņa varā, taču to mūžs arvien turpinās – visdrīzāk tāpēc, ka šādu lielgabarīta objektu utilizēšana prasītu neplānotas izmaksas. Lai arī kāds būtu kiosku ekspluatācijas statuss un nolietojuma pakāpe, tie visi ir noslēpušies industriālajās teritorijās, stāvlaukumos un citās pilsētas kabatās. "Palette" kioska parādīšanās ir nozīmīgs pagrieziens šīs kiosku saimes miglainajā vēsturē, jo tas ir vienīgais saimes pārstāvis, kam nevis "iet garām", bet "iet uz", turklāt šī "iešana uz" ir paspilgtinājusi arī pārējo kiosku redzamību, pat dzemdinot nelielu "kiosku vērotāju" kopienu ("Palette" kioska apmeklētāji Darjai bieži rāda un sūta bildes ar citiem pilsētā manītiem "kaktu kioskiem").
Priekšstats par okupācijas laika arhitektūru kā homogēnu "padomju" lietu var likt domāt, ka tie ir kādi neaplēšamas tirāžas "padomju kioski", kurus tikpat labi varētu sastapt Rīgā, Kaļiņingradā un Minskā. Ne velti šie kioski ir "nezināmi", jo, stundām pārlūkojot tā laika periodiku un literatūru, rodas aizdomas, ka plašāka sabiedrība nekad nav tikusi ar tiem iepazīstināta un zināšanas par kiosku izcelsmi apritējušas tikai šaurā arhitektūras un dizaina profesionāļu lokā. Iespējams, ka šo kiosku stāsta nezināšana nav vis jauns fenomens, bet gan migla, kas tos pavadījusi jau no sākta gala.
Foto no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva krājuma. Autors nezināms. Datēts ar 1985. gadu. Skvērs Kr. Barona un Revolūcijas (tagad Matīsa) ielas stūris. Uz ielas redzami kioski, gāzēto dzērienu aparāti, telefona būdiņa. Priekšplānā sieviete un vīrietis ar bērna ratiņiem.
Bērziņ, vai tas esi tu?
Kiosku izcelsmes meklējumus iesāku jūlija sākumā, kad operatīvu palīdzību pirmā pavediena atrašanā man sniedza vēsturnieks Toms Zariņš. Noslēpuma atslēga izrādījās 1987. gada žurnāla "Māksla" 5. numura raksts "Vai turpināsim noformēt?" [6], kurā Rīgas pilsētas galvenais mākslinieks (mūsdienu izpratnē galvenais dizainers) Guntis Stirna raksturo Perestroikas laika Rīgas pilsētvides izaicinājumus un nepieciešamos (bet sarežģīti īstenojamos) starpnozaru dizaina risinājumus. Sazinoties ar Gunti Stirnu un vaicājot, vai ir kas zināms par pētāmo kiosku izcelsmi, uzreiz saņēmu atbildi, ka to autors ir arhitekts un interjeru mākslinieks Aivars Bērziņš (1936–2016), un apstiprinājās manas aizdomas par kiosku vietējo piederību.
A. Bērziņa portrets no Latvijas Mākslinieku savienības arhīva un Liepājas dzimtsarakstu nodaļas ceremoniju zāles interjers, Laimoņa Stīpnieka foto.
Spriežot pēc radošās biogrāfijas [7], Bērziņš bija talantīgs, daudzpusīgs, ražīgs un arī privileģēts arhitekts, par ko liecina viņa dalība Latvijas PSR ekspozīcijas dizaina izstrādē starptautiskajā "Zagrebas Gadatirgū" 1967. gadā un došanās ceļojumā uz Somiju "speciālās tūrisma grupas sastāvā" 1971. gada septembrī. Bērziņš strādāja par arhitektu un interjeru mākslinieku kombinātā "Māksla", un ievērojamākie projekti, ar kuriem saistāms viņa vārds, ir 1975. gadā tapusī Liepājas dzimtsarakstu nodaļas ceremoniju zāle (interjers saglabājies) un hrestomātiskais septiņdesmito gadu beigās tapušais Rīgas Centrālās stacijas interjers [8], no kura saglabājusies tikai šobrīd slēgtā uzgaidāmā zāle.
Meklējumi piedzīvoja krīzi, jo nonācu pie secinājuma, ka Bērziņa skiču mantojums visdrīzāk ir zudis un tādējādi arī manu meklējumu svētais grāls – kiosku skices. Centieni atrast Bērziņa ģimenes locekļus, tuvus kolēģus un citus "kioska lieciniekus" nevainagojās ar vērā ņemamiem rezultātiem, un šķita, ka nespēju atrast spraugu, pa kuru ielūkoties kiosku izcelsmes aizkulisēs. Arī Rīgas pilsētas būvvaldes arhīvā nebija atrodama kiosku dokumentācija. Varēju secināt vien to, ka Bērziņš ir bijis spilgts arhitekts un dizainers, kura atmiņas diemžēl ir zudušas un kurš Latvijas arhitektūras un dizaina vēsturē vēl nav pienācīgi ierakstīts. No šī strupceļa izdevās izglābties, kad, vēlreiz pārskatot periodiku, ievēroju, ka man gar degungalu ir paslīdējis garām kāds A. Grīnvalds, kas kopā ar Bērziņu minēts kā līdzautors vēl vienai astoņdesmito gadu Rīgas dizaina ikonai – telefona puskabīnei, ko mākslinieks Ēriks Božis 1995. gadā izmantojis savā mākslas instalācijā "Vietējām sarunām". Pēc neatlaidīgas potenciālo zinātāju apzvanīšanas kampaņas atklājās, ka Andris Grīnvalds ir pielicis savu roku arī kioskiem.
Indriķa Stūrmaņa fotogrāfijas no Jāņa Krieva 1988. gada raksta "Kas ir dekoratīvās mākslas kombināts?" un Hardija Lediņa 1986. gada raksta "Laika gars un vietas atmosfēra".
Grīnvald, vai tas esi tu?
Aivars Bērziņš bez pretrunām atbilst priekšstatam par talantīgu un modernu arhitektu un dizaineru. Savukārt Andris Grīnvalds ir nenoslīpētais dārgakmens, kas man šajos meklējumos ir licis piedzīvot gan smieklus, gan asaras. Pagaidām man vēl trūkst precīzas informācijas par to, kas ir Bērziņa un Grīnvalda pirmais kopdarbs (abi sadarbojušies vairākkārt), taču var secināt, ka Bērziņam radās nepieciešamība pēc sadarbības partnera, kas mācētu radīt dizaina objektus (tostarp kioskus) stiklaplasta tehnikā, un par šo stiklaplasta meistaru kļuva Andris Grīnvalds.
Vidējo profesionālo izglītību koka mākslinieciskās apstrādes specialitātē Grīnvalds iegūst Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, paralēli mācībām atrodot savas dzīves kaislību – airēšanas slalomu. Par to liecina šī sporta veida veterāna un RVR (Rīgas Vagonbūves rūpnīcas) airētāju komandas trenera Jeruhima Bermana privātajā arhīvā atrodamais 1971. gada 8. novembra Rīgas pilsētas atklāto airēšanas slaloma sacensību protokols, kurā ierakstīts, ka Grīnvalds, pārstāvot Liepāju un pēdējo reizi startējot jauniešu klasē, ieguvis pirmo vietu. Šī ūdens stihija, kas tiešā veidā kļūst par Grīnvalda atspēriena punktu dizainā un praktiskas vajadzības dēļ iemiesojas viņa stiklaplasta dizaina risinājumos, ir, manuprāt, aizkustinošākais pavediens, kas plūst cauri Rīgas kioskiem.
Septiņdesmito gadu pirmajā pusē, pārvācoties uz dzīvi Rīgā, Grīnvalds pievienojas trenera Jeruhima Bermana RVR komandai un mēģina iestāties T. Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļā [9], taču neveiksmīgi, jo principiāli atsakās sekmīgi nokārtot obligāto un ar padomju propagandu piesātināto PSKP vēstures iestājeksāmenu. Apiet šo šķērsli Grīnvaldam palīdz viņa airēšanas treneris Bermans, kurš, pateicoties kontaktiem Izglītības ministrijā, uzmeklēja iestājeksāmena pieņēmējus un sarunāja, ka Grīnvaldu "izlaidīs" cauri. Uz manu jautājumu, kāpēc Grīnvalds gribēja iestāties akadēmijā, Bermans deva skaidru atbildi: "Viņš sevi uzskatīja par mākslinieku!"
Tekstā minētais sacensību protokola fragments no Jeruhima Bermana privātā arhīva; kopētā Horsta Hartunga dizaina vienvietīgā airēšanas slaloma laiva un A. Grīnvalds (pirmais no labās) līdzās citiem airētājiem, fotogrāfijas no Andra Stavro kolekcijas; A. Grīnvalda 1978. gada diplomdarbs – sporta automobiļa virsbūve, M. Lazdiņa foto.
Dizaina studiju laikā Grīnvalds iepazīstas ar autosporta entuziastiem un 1978. gadā kā savu diplomdarbu prezentē sporta automobiļa stiklaplasta virsbūvi, ko recenzents un arhitekts Ivars Strautmanis novērtē kā visatraktīvāko studentu darbu [10]. Ap šo laiku RVR airētāju komandā parādās no Austrumvācijas ievesta stiklaplasta laiva. Padomju laikus raksturo izteikts kvalitatīvu un specifisku preču deficīts, kas liek dažādu nišu entuziastiem pievērsties "dari pats" risinājumiem. Grīnvalda prasmes ļāva kvalitatīvi kopēt importēto laivu, kam sekoja arī citu airētāju apmācīšana šajā arodā un laivu pienesums veselās tirāžās. Bermans par Grīnvalda stiklaplasta laivām izsakās atzinīgi – tās esot bijušas gludas kā spogulis.
Pēc studiju beigšanas, Grīnvalds turpina karjeru Projektēšanas tehnoloģiskā tresta jeb "Orgtehstroj" Stiklaplasta nodaļā, Ganību dambī 17a. Tieši šajā adresē astoņdesmitajos gados pēc Bērziņa un Grīnvalda dizaina tiek ražoti Rīgas kioski.
Andra Grīnvalda airēšanas treneris Jeruhims Bermans (airētāju lokā pazīstams kā Ēriks vai Erka) pie Rīgas kioska Imantas tramvaja līnijas galapunktā 2023. gada 24. augustā. Autora foto.
Šis kiosks ir Rīgas kiosks
Es vēlos izcelt šo kiosku ciešo saikni ar Rīgu, atgriežoties pie Gunta Stirnas 1987. gada raksta "Vai turpināsim noformēt?", kur, runājot par mazajām arhitektūras formām galvaspilsētas ielās, viņš piedāvā šādu analīzi:
"…[šie] vides elementi ir pilsētas tā sauktā terciārā [12] jeb zemes [ielas] līmeņa sastāvdaļas, kas atrodas tiešā saskarē ar cilvēku, kalpo viņam kā iekārtojums mājoklī, kura sienas un plānojumu veido ielu arhitektūra. Šodienas situāciju pilsētā raksturo veco šī līmeņa elementu nolietošanās un izzušana. Vārtu kalumi, nožogojumi, sētas, afišu stabi un kioski, tramvaja kontaktlīniju balsti utt. savā laikā veidoja stilistiski vienotu kopainu ar 18. un 19. gs. arhitektūru un transporta līdzekļiem. Tā kā to mūžs ir daudz īsāks par arhitektūru, ar savu semantiku un tēlainību tie visprecīzāk nosaka laika iezīmes pilsētā, kvalitatīvi raksturo dzīves līmeni un sabiedrības spēju realizēt savu kultūras potenciālu." [6]
Augusta sākumā sarunā pie Darjas Meļņikovas "Palette" kioska Guntis Stirna turpināja šo domu: "Šie kioski cenšas harmonizēt atšķirīgo laika ritējumu un amatniecības kvalitāti starp ielas līmeni un arhitektūru virs tās. Un tāpēc šie kioski atrodas savdabīgā starpstāvoklī. Tie nav līdz galam arhitektūra un nav arī īsti lietas."
Šāds konteksts liek apzināties īpatnējo situāciju, kādā tika nostādīti kioski. Kā vērā ņemamas tirāžas sērijveida projektam tiem vienlaikus bija jābūt iederīgiem visās iedomājamās novietnēs un "ar savu semantiku un tēlainību" jāpiedalās Rīgas vēsturiskās un laikmetīgās kopainas veidošanā. Šajā sakarā vēlos izvirzīt spekulāciju, ka Bērziņa un Grīnvalda atbilde šim izaicinājumam ir kiosku pusapaļie logi, kuros citēta Rīgas vēsturiskā centra eklektiskā un jūgendstila arhitektūra. Šī rotaļīgā tradicionālo formu aizgūšana Rīgas kioskus pieskaita Latvijas postmodernās arhitektūras un dizaina raibajam pulkam. Subjektīvi raksturojot Rīgas kioskus, vēlos sacīt, ka tie ir "bliezēji" (bangers no angļu val.), jo Bērziņa un Grīnvalda veikumu var interpretēt kā destilācijas procesu, kura iznākumā iegūts neticami stiprs Rīgas koncentrāts. Ne velti pie "Palette" kioska sastaptā matu stiliste Diana Peitone uz manu lūgumu raksturot kiosku atbildēja, ka viņa to sajūt kā "visuma staciju".
Rīgas kiosks Doma laukumā. Gads un autors nav zināmi.
Raksta tapšanas brīdī Aivara Bērziņa, Andra Grīnvalda un Rīgas kiosku izzināšana turpinās. Vēl nav atrasta precīza informācija par to, kas, kad un kāpēc kioskus pasūtīja, tāpēc meklējumi jāturpina arhīvos. Taču svarīgākais šobrīd ir sākt apzināties Rīgas kioskus kā vienu no Latvijas dizaina ikonām. Precedents šādam kiosku kultūrvēsturiskajam mantojumam ir pasaulslavenie un daudzviet sastopamie slovēņu dizainera Sašas J. Maktiga (Saša J. Mächtig) K67 sērijas kioski, kuru eksemplārs jau 1971. gadā kā vērtīgs dizaina objekts tika iekļauts MoMA kolekcijā, un 2013. gadā K67 kiosks tika iemūžināts slovēņu pastmarkās. Šīgada maijā par šiem kioskiem tika publicēts izsmeļošs pētījums [11].
Ja jūsos ir modusies interese par šīs divotnes daiļradi, varu padalīties ar noslēpumu, ka Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas slēgtajā uzgaidāmajā zālē, raugoties caur durvju stiklojumiem, ir iespējams novērtēt attēlā redzamos krāsainos krēslus. Droši zinu, ka roku tiem pielicis Grīnvalds, bet sliecos domāt, ka arī šī ir bijusi abu sadarbība. Bet, ja vēlaties pavadīt laiku ar kādu no Rīgas kioskiem, iesaku izmantot pēdējo izdevību līdz svētdienas plkst. 18.00 apmeklēt "Palette" kiosku un nobaudīt kādu no Darjas slavenajiem panini. Sporta pils dārziem šī vasara ir pēdējā, un kioskam drīz būs jāmeklē jauna mājvieta.
Autora foto.
Par intervijām vēlos pateikties Rīgas pilsētvides pazinējam Guntim Stirnam, mākslas vērotājam Jānim Borgam, dizaineriem Valdim Celmam un Igoram Bočarņikovam, airētājam un rakstniekam Andrim Stavro un Andra Grīnvalda trenerim Jeruhimam (Ērikam) Bermanam.
Kā arī vēlos pateikties Sporta pils dārzu komandai un māksliniecei Darjai Meļņikovai par Rīgas kiosku atpazīstamības veicināšanu. Nezinu, vai bez jūsu ieguldītā darba šo kiosku stāsts kādreiz tiktu atklāts.
[1] Ilzes Martinsones raksts par Rīgas sporta pils vēsturi: https://a4d.lv/raksti/sporta-pils-gals-un-sakums/
[2] Zvirgzdiņš, A. Modernisms Latvijā – masu mājokļu programmas un identitātes meklējumi. 103. Sērijas piemērs. Unwritten, 2014. Pieejams: https://issuu.com/nrja/docs/unwritten
[3] Aizraujošs ieskats Baltijas valstu arhitektūras īpatnībās padomju okupācijas kontekstā ir atrodams grāmatā: Maciuika, J. V., Drėmaitė, M. (2020) Lithuanian Architects Assess the Soviet Era: The 1992 Oral History Tapes. LAPAS books.
[4] Landy, M., RIBOCA Handbook EN, 414-415
[5] Par Darjas Meļņikovas radošajām gaitām un "Palette" kiosku: https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/26580-gaidot_sauli_visiem/
[6] Stirna, G. (01.09.1987). Vai turpināsim noformēt? Māksla Nr. 5, 14–18. Pieejams: http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:166441|page:18
[7] Aivara Bērziņa biogrāfija un darbu apkopojums pieejams viņa nekrologā: https://www.lms.lv/aktualitates/seru-vestis/in-memoriam-aivars-berzins-22-11-1936-2016/ https://makslinieki.lv/profile/aivars-berzins/
[8] Lai iepazītos ar Latvijas dizaina vēsturi, iesaku apmeklēt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja jauno pastāvīgo ekspozīciju, kas tika atklāta 2022. gada aprīlī.
Vairāk informācijas: https://www.lnmm.lv/dekorativas-makslas-un-dizaina-muzejs/jaunumi/dekorativas-makslas-un-dizaina-muzejs-atklaj-atjaunotas-pastavigas-ekspozicijas-47
[9] Par Rūpnieciskās mākslas nodaļas – tagadējās Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas – bagāto vēsturi ir iespējams uzzināt 2021. gada 6. septembra "Kāpēc dizains?" raidierakstā: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/dizains-un-arhitektura/viss-sakas-ar-rupniecisko-makslu-akademiskajai-dizaina-izglitibai-latvija--60.a421361/
Atzīmējot LMA Dizaina nodaļas 60. gadu jubileju, klajā nācis izdevums "LMA Dizainam 60", kurā iekļauti raksti par katru nodaļas desmitgadi: https://www.fold.lv/2022/07/izdevums-lma-dizainam-60/
[10] Sūngailis, A. (20.07.1978). Desmit dizaineru diplomdarbi. Dzimtenes Balss, Nr. 30, 3 Pieejams: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr&fbclid=IwAR15FEEIVCjcYmlqXz9KpJae61gws8aXcsDvd1s0doalaquCq-I0-5JXxR4#panel:pa|issue:161658|article:DIVL78|query:dizainu%20
[11] Rendla, M. (2023). Urban Street Architecture, the K67 Kiosk: a Single Solution for All Problems. Contributions to Contemporary History, 63(1) Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/371664113_Urban_Street_Architecture_the_K67_Kiosk_a_Single_Solution_for_All_Problems
[12] Atsauce uz LNB Periodikas nodaļā atrodamo Latvijas Dizaina centra ekspresinformācijas izdevumu “Dizains pilsētvidei” (1983):
“No pilsētbūvnieciskā viedokļa pilsētas struktūru nosacīti var iedalīt trīs līmeņos:
primārajā līmenī ietilpst tie infrastruktūras elementi, kas nosaka pilsētas attīstību ilga laika periodā - ielu tīkls, galvenās komunikāciju asis u.c;
sekundāro līmeni veido arhitektūra, kas telpiski mainās straujāk nekā pilsētas galvenās asis;
terciārajā līmenī iekļaujas laikā visdinamiskākās pilsētas struktūras elementi - t.s. sekundārā arhitektūra (ainavu arhitektūra, mazās arhitektūras formas), grafiskais dizains (reklāmas, norādes, ceļazīmes u.c. vizuālās informācijas paveidi), transporta dizains, apģērbs u.c.”
0