Par dokumentālo filmu "Dārza savaldīšana" (rež. Salome Džaši, 2021), kas 4. septembrī skatāma "Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma" laikā.
– Kad viņam būs visi koki?
– Tad viņš ķersies klāt putniem!
Man skauž, ka šodien gruzīnu dokumentālo filmu "Dārza savaldīšana" (2020) būs iespēja noskatīties koku ieskautajā Liepupes muižā uz lielā ekrāna. Milzu kokiem piederas šāds vēriens, peldošiem kokiem jo īpaši. Filma Gruzijā ir cenzēta un netiek izrādīta, bet režisore Salome Džaši tiksies ar skatītājiem Liepupē.
"Dārza savaldīšana" ir sapņaini poētiska un vienlaikus celtniecības būvdarbu dzelžainā trokšņa piepildīta filma par vairāku simtu dižkoku neaptveramo ceļu uz gruzīnu miljardiera dārzu. Varenos kokus kā pēdējā ceļā pavada nabadzīgo ciematu iedzīvotāji, kuri tos atdod ietekmīgajam vīram par pāris simtiem vai tūkstošiem laru. Par kokiem viņiem samaksās, izbūvējot ceļu. Nākas gan izcirst simtiem citu koku (jo citādi zari aizķersies un smagā tehnika nespēs izbraukt), noņemt un uzlikt elektrības vadus, slēgt ceļus un vilcienu satiksmi, nojaukt un atlikt vietā kādu pārāk zemu tiltiņu. Kad Dievs radīja pasauli, tā bija neiztaisīta un tukša, viņš sāka no nekā, kamēr šis paradīzes dārzs paģēr dārgu loģistiku un tehniskas grūtības.
Tā Gruzijā 2020. gadā tapa astotais pasaules brīnums, dižākais un svarīgākais Šekvetili dendroloģiskais parks pie Melnās jūras, netālu no kūrorta pilsētas Ureki. Brīnumainākais parks visā pasaulē, kas kara postītajai un nabadzīgajai Gruzijai varētu piesaistīt tūristus. Ja apmeklētājus ne pārāk aizrauj dārzs ar milzīgajiem un senajiem kokiem, tad (es spriežu pēc blogeru video soctīklos) viņus gana labi izklaidē papagaiļi, lemūri un rozā flamingo.
Purvaino mežu izcirta, lai tajā pārstādītu milzīgas simtgadīgas cipreses, eikaliptus, sekvojas un ozolus, tulpjukokus un dižskābaržus, kurus Bidzinas Ivanišvili nolīgtie vīri izrok kalnu ciematos ap Melno jūru. Vieniem kokiem jākrīt, lai dižkoki var celties. Filmas režisore izvairās no tiešiem skaidrojumiem, skatītājs tāpat redz, kā cieminieki baidās pat izrunāt svarīgā vīra vārdu, jo tad var nesamaksāt vai būs nepatikšanas. Drosmīgākie ir tie, kas ir dusmīgi vai vīna pilni, nebaidās vecas sieviņas, piktas kā pulvermucas.
Tikmēr gigantiskie koki baržās lēnām peld pa jūru – reizēm izskatās, ka koks stāv uz salas un tikai jūra viļņo garām. Kur vispār var peldēt koks? Krastā divi vietējie zvejnieki noskatās, bet nevienu tas neizbrīna: ne pirmais un ne pēdējais koks.
Latvijā, kur mums ir elku liepas un apdzejotas svētbirzis, ir visai neizprotami – vai tad Gruzija nesargā savus dižkokus un to apkārtni, vai nabadzībai vienkārši nav nekādas teikšanas? Vides aktīvisti gan protestēja pret dižkoku masveida izrakšanu, kas vairākas vietas piekrastes ciematos ir pārvērtušas par Mēness ainavām ar dubļu peļķēm un buldozeru atstātajiem krāteriem. Dažās vietās tika iznīcinātas veselas audzes, lai iegūtu vienu koku, nopostīta augsnes virskārta un dabas ainava. Tādās reizēs vainīgajiem tika piespriesti nelieli naudas sodi. Mēs varētu domāt, ka Latvijā tā nenotiek, bet Mārupē notika gan, un tas arī bija varens un liels dižozols, kuru vienkārši nocirta. Iedzīvotāju iebildumi īsti netika ņemti vērā – cīņā starp cirvi un koku uzvarētājs vienmēr būs cirvis. Jo, kā atkārto viens mans un dabas draugs, koki ir kā cilvēki: ja tos cērt, tie krīt.
Dižkoku kolekcionārs Bidzina Ivanišvili ir Gruzijas bagātākais un ietekmīgākais vīrs, dibinājis partiju "Gruzīnu sapnis" un divreiz pabijis premjera amatā. Par miljardieri viņš kļuva Jeļcina laika Krievijā. Ja 2003. gadā Ivanišvili kolekcionēja Monē, Pikaso un Lisjēnu Freidu, tagad kārta pienākusi divsimt dižkokiem.
"Vai esi dzirdējis stāstu par veco sievieti un koku?" kādā filmas ainā viens vīrs vaicā otram. Viņi stāsta, kā Ivanišvili advokāti vienu dienu parādījās kādas vecas sievietes mājās. "Cik tu gribi par koku?" "Četri simti," večiņa atbild. Četri simti laru ir gandrīz 120 eiro. "Četri simti tūkstošu ir par daudz, mēs varam jums dot 40 000." Vecā sieviete, protams, koku pārdevusi. Kā pasakā. Reizēm koku nopērk par datoru vai veļas mašīnu. Filmā ir kāds vecs vīrs, kurš zem pārdotā koka, kad tas jau sagatavots aizvešanai, sēž kā uz vientuļas salas un pīpē. "Mana vecmamma un vectēvs šito koku stādīja. Šī ir mana pirmā cigarete pēdējos 30 gados."
Milzu koku transportēšana nav viegls uzdevums, ceļi ir šauri, tos ieskauj mājas un dārzi, ir jānocērt tie, kas traucē. Prasīju Edgaram Neilandam no "Labajiem kokiem", kā viņiem izdevās Gruzijas dižkoku pārstādīšana, jo koki var nepārciest grūto ceļojumu un aiziet bojā. "Kad mūs lūdza iesaistīties, jo dižkoki kalta nost, es neticēju, ka lūdz pārstādīt vismaz simt 45 metrus augstus kokus. Es lūdzu, lai pārbauda mērījumus, jo tik augstu koku vienkārši nav!" Edgars stāsta, ka viņiem izdevās sekmīgi pārstādīt lielos kokus, pasargājot to saknes no Melnās jūras sālsūdens. Eiropā tādi darbi, iespējams, nebūtu pat atļauti, bet te tulpjukoki un sekvojas vismaz izdzīvos. "Tu saproti, ka tos kokus tāpat izraktu ar vai bez mums?" Viņš arī atzīstas, ka visai komandai bijušas ētiska rakstura pārdomas. "Bet varbūt tāds dārzs, kas ir publiski pieejams, dos vietējiem cerību un tūristus?" Pēc dārza atklāšanas 2020. gadā to pāris nedēļu laikā apmeklēja 250 000 cilvēku, ieeja arborētumā ir bez maksas.
Šajā filmā ir maz dialogu un daudz meža tehnikas, to varētu uzskatīt par odu cilvēces spējai pakļaut dabu. Dižkoki dārzā sastādīti viens pie otra un nostiprināti ar trosēm. Izskatās, ka tie pienagloti pie zemes kā cietumnieki, lai neaizbēgtu, kamēr pa Melno jūru rīta miglā peld vēl viens koks ar zariem debesīs.
Meklējot Šekvetili parka aprakstus, atradu sarunu ar bijušo koka īpašnieku "Goču", kurš ar ģimeni bija ieradies dārzā, lai sameklētu sava vectēva stādīto simtgadīgo magnolijas koku. "Es jutos tā, it kā būtu pārdevis kādu ģimenes locekli," viņš saka. Bērni domā, ka koku atraduši. "Nē, mūsu koks bija daudz lielāks." "Ivanišvili paņēma mūsu koku, un mēs cenšamies to atrast," Goča atteicās nosaukt savu īsto vārdu vai ciema nosaukumu, sakot, ka baidās apdraudēt ar Ivanišvili cilvēkiem noslēgtā līguma nosacījumus par simtgadīgās magnolijas pārdošanu.
"Šo magnoliju iestādīja mans vectēvs, un es to pārdevu par naudu. Kas gan es pēc tā esmu? Bet es to darīju viņu dēļ, lai nopirktu viņiem drēbes un mācību grāmatas," viņš piebilda, norādot uz saviem bērniem. "Man vajadzēja salabot jumtu, un viņa gribēja jaunu veļasmašīnu," viņš teica, norādot uz sievu. "Kā vienmēr, pie visa esmu vainīga es," atcirta sieva.
"Šis koks mums nesa prieku, deva ēnu un atstāja labas atmiņas, bet es to pārdevu, lai nopirktu mantas. Es domāju, ka cilvēki pārdos jebko par piemērotu cenu."
Filmas ainā kāda sieviete raud un met krustus, iedama kokam nopakaļ, bet pārējie viņai saka: koku mums tāpat pietiek. Un, ja nepietiek, tad tālā Gruzijas dārzā aug pat četri baobabi, kurus īpaši atveda no Āfrikas. Apmeklētāji gan sūdzas, ka kokiem nevar pieiet tuvāk un arī rozā flamingo bari esot tālu un tiem sēta priekšā.
Iedomājos, ka pa nakti, kad parkā neviena nav, pārstādītie koki stāsta kaimiņiem par vietām, kur tie reiz auguši, un spriež, kas notiks ar viņu jaunajām mājām, kad varenā dārza saimnieka vairs nebūs.
1