Foto: Rīgas dome
 
Komentārs
16.05.2022

Pieminekļi paliek galvās

Komentē
6

Asās kaislības par Uzvaras parka pieminekli liecina, ka politiķiem un sabiedrībai kopumā biežāk jāprasa ekspertu skaidrojums par jēdzieniem "kolektīvā atmiņa" un "vēstures politika".

Vispirms jāuzsver, ka situācija, kad viena vēstures interpretācija neatbilst citai, nav nekas jauns. Pērn iznāca interesants pētījums par muzejiem kā kolektīvās atmiņas veidotājiem dažādās valstīs, un vēlos minēt divus piemērus, kuru izklāstā lasītājs, iespējams, saklausīs ko pazīstamu. Stambulas Kara muzejā liela uzmanība veltīta Osmaņu sultāna Mehmeda II iekarojumiem, piemēram, Konstantinopoles ieņemšanai 1453. gadā. Muzeja deklarētais, ka tā ir bijusi islāma uzvara pār kristietību, pētījuma autores ieskatā nav īsti korekts, jo sultāna pusē karoja arī kristieši, savukārt Bizantijas centru aizstāvēja arī musulmaņi. Tomēr amizantākais ir tas, ka, raksturojot osmaņu tālāko virzību Balkānos, vietējās tautas, kuras pretojās iebrucējiem, muzejs laipni apzīmē par "krustnešiem" [1]. Citiem vārdiem sakot, tas, kurš aizstāvas, brīnumainā kārtā kļūst par uzbrucēju. Te varētu īgni teikt, ka Turcijas gadījumā šādas interpretācijas nepārsteidz. Tomēr autore, kura ir Lielbritānijas pilsone, min piemērus arī no Rietumu demokrātijām. Apmeklējot kara memoriālu Kanberā, viņa redz, cik liela nozīme veltīta Austrālijas karavīru dalībai militārajā kampaņā Gallipoli pussalā (Turcija) 1915. gadā Pirmā pasaules kara laikā. Daļa Austrālijas sabiedrības uzskata, ka tās ir bijušas austrāliešu kā nācijas "ugunskristības", tādēļ ik gadu 25. aprīlis ir piemiņas diena. Nekādu problēmu. Autore redz, ka britu karavīru dalība šajā kampaņā tiek ignorēta (tajā piedalījies viņas vectētiņš), un kāds vietējais viņai saka: "Jā, jūs tur bijāt, bet tā ir mūsu kauja." [2] Īsi sakot, kolektīvās atmiņas veidošana, ko kāds no malas ar pilnām tiesībām varētu arī saukt par selektīvu un netaisnīgu pret citiem vēstures dalībniekiem, nav raksturīga tikai Krievijai un tās vēstures interpretācijas kvēliem atbalstītājiem Latvijā.

Skaidrs, ka Krievijas agresija pret Ukrainu ir radījusi situāciju, kad mierīgai analīzei un diskusijām nav pieprasījuma. Saeimas 12. janvāra sēdē debatēs par pieminekli Pārdaugavā "Saskaņas" pārstāvis Nikolajs Kabanovs kļūdījās, apgalvojot, ka Kijivā joprojām neviens negrasoties nojaukt "Māti dzimteni", kas tika uzcelta 1981. gadā, slavinot Ukrainas atbrīvošanu no nacistiskās Vācijas. Jau pirms 2022. gada 24. februāra, teiksim tā, nojaucēju argumenti bija labi dzirdami un ar labām izredzēm; domāju, ka nu vairs vispār nav diskusiju – ja vien par to, kā šo Eiropā augstāko skulptūru tehnoloģiski veiksmīgi demontēt. Par to, ka šis karš "dekomunizāciju" nu jau ir izvērtis par "derusifikāciju", liecina arī vietvārdu nomaiņas plāni Kijivā. Man šķiet tikai loģiski metrostaciju "Tautu draudzība" pārdēvēt par "Eiropas" vai staciju "Minska" – par "Varšavu". Vienlaicīgi skaidrs, ka tad, kad akmens sācis ripot no kalna, gadās arī sasteigti ierosinājumi (ir apmēram 500 saistībā ar ielu pārdēvēšanu un aptuveni 60 par pieminekļu un piemiņas plākšņu nojaukšanu), kuros no publiskās telpas aizvācamajos parādās arī Ļevs Tolstojs un Mihails Bulgakovs. Tomēr Ukrainas cilvēku vēlēšanos atbrīvoties no visa, kas viņiem asociējas ar Krieviju, var saprast.

Latvijas gadījumā situācija ir interesantāka. Pavērtēsim cita "Saskaņas" deputāta Igora Pimenova teikto parlamenta 12. maija sēdē: "Krievijas armijai nav nekāda sakara ar sarkanarmiešiem. Uzvaras diena ir uzvaras diena pār hitleriešiem un tikai pār viņiem." Tiktāl banāli nav taisnība – atliek kaut uz mirkli paskatīties, kā Kremļa propaganda tieši pretēji cenšas sasaistīt agresiju pret Ukrainu un cīņu pret nacistisko Vāciju. Tālāk Pimenovs saka: "Piemineklis Pārdaugavā nav krievu piemineklis un nav Krievijas piemineklis. Sarkanajā armijā karoja aptuveni 100 tūkstoši latviešu un citu tautību Latvijas pilsoņi." Te varētu iebilst, ka nav korekti okupētas teritorijas iedzīvotāju iesaisti okupācijas karaspēkā interpretēt kā viņu apzinātu un brīvprātīgu izvēli. Tomēr mani šajā situācijā interesē cits aspekts – mums acīmredzot ir izdevīgi kolektīvo atmiņu veidot tā, ka ķēdītē "Sarkanā armija – okupācijas režīms" latviešu nav. Ir tikai "krievi" (jāsaprot arī, ka pēc okupācijas Latvijā neiebrauca un okupācijas varu neīstenoja neviens ukrainis, baltkrievs, tatārs vai azerbaidžānis, atvainojiet par žultainu ironiju).

Formulēšu citādi: labi, nojaucam šo objektu, lai impēriski noskaņotiem personāžiem nebūtu vietas, kur demonstrēt sevi. Es gan neesmu pārliecināts, ka viņi neatradīs citu vai pat neturpinās pulcēties turpat, kaut "plikā laukā", bet lai būtu – nojaucam. Un paliekam arī pie tā, ka latviešiem ar okupācijas režīmu vienīgā saistība ir bijusi cietēja un upura lomā. Tā? Var arī tā – kā liecina teksta sākumā minētā muzeju pieredze, kolektīvo atmiņu var veidot visnotaļ dažādu. Ja tā var teikt, kā vēstures interesentu mani nekas vairs nepārsteidz. Turklāt jāatzīst, ka šāda versija ir arī ļoti izdevīga. Mēs, latvieši, vienmēr esam bijuši pareizajā pusē. Mūsu politiķi pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā radīja siltumnīcas apstākļus Krievijas naudai, tostarp netīrajai, bet tas viss tagad vairs "neskaitās", jo šobrīd viņi ir nelokāmi par Ukrainu un, re, pielēma arī to pieminekli nojaukt. Desmitgadēm ilga pielīšana Krievijai nu ir izpirkta, apsveicu. Tāpat apsveicu tos latviešus, kuru latviešu valoda ir noplicināta, zināšanas par Latvijas vēsturi un kultūras mantojumu – nelielas, toties nu viņi jūtas apliecinājuši savu patriotismu.

Atgriežos pie teksta sākuma. Ja Latvijā lēmumu pieņēmēji un daudzi kaismīgu viedokļu paudēji sociālajos tīklos biežāk apjautātos vēsturniekiem un sociālantropologiem kaut ko par vēstures politikas tēmu, tad dažādu personāžu ālēšanās Pārdaugavā nebūtu nekāds pārsteigums. "Krievu pasaules" ideja nesākās ar Putinu. Kremļa politikas Ukrainā kontekstā ir skaists piemērs no 18. gadsimta. 1782. gadā cariene Katrīna II rakstīja pāvestam, pieprasot, [3] lai viņš par grieķu katoļu (uniātu – no kuriem daudzi, starp citu, dzīvoja mūsdienu Ukrainas teritorijā) garīdzniecības vadītājiem nozīmētu Krievijai tīkamus cilvēkus. Pretējā gadījumā Krievija gādāšot, lai impērijas ietekmes sfērā dzīvojošie uniāti masveidā "atcerētos", ka patiesībā ir pareizticīgie… Visas šīs izdarības Pārdaugavā (un ne tikai, protams) nav nekas jauns, turklāt šis pasaules skatījums nemainīsies – ar pieminekli vai bez. Krievijā sabiedrības vairākuma kolektīvā atmiņa ir būvēta gadsimtiem ilgi. Un Krievijas varas īstenotā vēstures politika vismaz dažos aspektos bijusi nemainīga Aleksandra III, Staļina un Putina laikā. Var jau verbāli vingrināties, kurš krāšņāk izteiksies, bet vispirms ir jāzina Krievijas vēsture.

Un ir arī jautājums – kādu kolektīvo atmiņu veidojam mēs paši Latvijā. Var tā, kā iepriekš publicistiski emocionāli aprakstīju. Komplimentāru sev un ar vienu Slikto. Var arī interesantāku. Ja pašiem ir vēlēšanās.

 

[1] Watson, Sheila. National Museums and the Origins of Nations : Emotional Myths and Narratives. Routledge, 2021, 115. lpp.
[2] Turpat, 10. lpp.
[3] Wolff, Larry. Disunion within the Union : The Uniate Church and the Partitions of Poland. Harvard Ukrainian Research Institute, 2019, 21. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!