Par ko nevar klusēt, par to jārunā

"Ar ko beidzās traktāts?" Lainei eksāmenā jautā talārā tērpies filozofijas pasniedzējs. Neticami spoža, balta gaisma strāvo telpā caur lielajiem logiem. Gluži kā šodien.

"Par ko nevar runāt, par to jāklusē," Laine citē Vitgenšteinu.

Manuprāt, visa filma (es, protams, runāju par Matīsa Kažas "Neona pavasari") veidota kā pretarguments šim citātam, kas te jāuztver vārds vārdā, pavisam tieši. Proti, jārunā ir par to, par ko klusēt nevar. Un tad ar laiku kļūst mazliet vieglāk un labāk – gan runāt, gan dzīvot. Tā vismaz vedina domāt filmas beigas, vai arī – tas ir tas, kam izvēlos ticēt.

Prātoju, vai Nauris Puntulis jau saņēmis Lielā Kristapa statueti, no kuras par Laines tēla atveidošanu filmā atteicās Marija Luīze Meļķe? Vai viņš to ir nolicis uz galda savā birojā Krišjāņa Valdemāra ielā 11a? Varbūt mājās uz kamīna dzegas, ja viņam tāda ir. Vai viņš ir to smagi pasvārstījis rokā, domājot par jautājumiem, ko atkal saņems intervijās pēc tam, kad balsojis pret Civilās savienības likuma izskatīšanu un Meļķe atteikusies no balvas, jo viņas atveidotā varone, kas filmā iemīlējusies sievietē, Latvijā nesaņem tādu pašu valsts aizsardzību kā citi? Es ceru, ka Puntulis jūtas neērti, jo arī es tā jūtos valstī bez Civilās savienības likuma. Es ceru, ka viņš jūtas neērti, jo neērtība ir spiediens, kas liek mainīties vai mainīt pasauli ap sevi.

Sekojot diskusijām, kas pēc svētdienas ceremonijas pārņēmušas publisko telpu, mani visvairāk pārsteidz viedokļi, ka šāds žests ir necieņa pret balvu un ceremonijā politikai nav vietas, Meļķes runa esot sabojājusi pasākumu. Jau kopš pagājušā gada 24. februāra, diskutējot par dižo krievu kultūru, par Čulpanai Hamatovai piešķirto balvu, par Ogres muzeju, nemitīgi atduramies pret patiesību, ka māksla no politikas nav šķirama, tās nav divas paralēlas taisnes, kas nekad nekrustojas – un visdrīzāk mums vajadzēs vēl pāris gadus, lai pieņemtu šo patiesību, kas ne brīdi neļauj nolikt malā ētisko kompasu. Publiskajā telpā (un sevišķi kultūrā) nesen ienākusī paaudze daudz biežāk to uztver kā pašsaprotamu un neizmanto atšķirīgu morāli dažādām dzīves sfērām – arī ornitologs Viesturs Ķerus 2020. gadā atteicās no "Latvijas Valsts mežu" pasniegtās balvas par debiju bērnu literatūrā, protestējot pret mežu izciršanas politiku.

Aizvadītajā ceturtdienā biedrības "Mozaīka" telpās pēc "Neona pavasara" seansa vadīju diskusiju par LGBT+ reprezentāciju Latvijas kino. Šādu piemēru, kas vēl nesen bija ar uguni jāmeklē, Latvijas kino pēdējos gados ir saradies mazliet vairāk – paldies kino veidotājiem, jo mums tas ir būtiski. Pēc diskusijas ar "Mozaīkas" cilvēkiem runāju par to, vai aktīvisma komunikācija nav pārāk agresīva un neatgrūž cilvēkus. Tā ir tēma, kas mani LGBT+ tiesību sakarā nodarbinājusi vairākus gadus un visdrīzāk ir plašāka raksta vērta, bet viedokli, kas daļēji sakrīt ar manu, var atrast nesen publicētajā aizvadītā gada Nobela prēmijas laureātes Annijas Erno lekcijā: "Tīri spontāni manī uzšķīlās valoda, kas sevī nes dusmas un izsmieklu, pat rupjību, valoda, kas ir pārspīlēta, dumpinieciska, ko bieži lieto pazemotie un apvainotie kā vienīgo iespēju atbildēt uz atmiņām par nicinājumu, kaunu un kaunu par piedzīvoto kaunu."

Tā nav valoda, ko savā uzrunā Lielā Kristapa ceremonijā lietoja Meļķe, bet tā ir mana atbilde tiem, kas vēlas, lai ar viņiem par LGBT+ tiesībām komunicētu vietā, kur viņi ir gatavi ieraudzīt LGBT+ kopienu, valodā, ko viņiem ir patīkami dzirdēt, un laikā, ko viņi augstsirdīgi atvēlējuši, lai uzklausītu marginalizētās sabiedrības grupas. Tā nav līdzvērtīgu partneru saruna, un mums ir jāatgūst sava vieta valodā, tāpēc ceru, ka Meļķes protestam līdzīgu žestu publiskajā telpā būs arvien vairāk – par ko nevar klusēt, par to jārunā.