Eseja publicēta grāmatā "No Arkādijas līdz Marsam. Dzīve Rīgas parkos" (Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2023)
3601, 1.01.1936. 6 vak[arā].
Bija patīkams vakars. Silts. Tikai drusku migla. Pastaigājāmies ar Šujm[ašīnu] pa bulvāriem. Kaļķu ielu un citur. Jokojāmies ar Voldi, aizgāju uz Viesturdārzu. Bija nepatīkami. Citreiz šādā gadījumā tā nedarīšu. Ķirzaka staigāja ar kādu puiku. Pie pulkstens arī Žanītis. Staigāju ar kādu jaunu vīrieti, kurš gribēja, lai iet līdzi, izmaksāšot. Ap 12 redzēju zināmo zaldātu. Iepazinos ar skaisto vīrieti, ar kuru sāku flirtēt pie slidotavas. Tur var uz mirkli aizmirst visu un uzjautrināties. [1]
Pretēji šķitumam, Kaspara Aleksandra Irbes aprakstītā situācija nemaz nav līdzīga vispārpieņemtajam priekšstatam par 20. gadsimta geju klubu vai mūsdienu praida atmosfēru. Jā, pilsētu parki ilgstoši bijuši homoseksuāļu tikšanās vieta, varbūt pat viena no svarīgākajām (par to, lūk, parunāsim sīkāk), bet vairākumam publikas, kas nepieder pie kvīru subkultūras un kas tai pašā laikā atpūtās parkos, viss ievadcitātā uzburtais palika apslēpts. Krūzings [2] publiskajā telpā vienlaikus bija gan ātrākais un drošākais iepazīšanās veids, gan slēpšanās pūlī jeb visu acu priekšā: populārs pilsētas parks Jaungada dienā noteikti bija ļaužu pilns, un no malas neviens i nepateiktu, ka tie divi elegantie kungi, kas sasveicinās pie slidotavas, patiesībā flirtē, bet citi divi, kas mērķtiecīgi dodas prom no parka, iespējams, jau ir sarunājuši gadījuma sakaru.
Šāda prakse noteikti nebija sveša arī heteroseksuāļiem, taču pretējo dzimumu iepazīšanās un flirts sociāli pieņemamā formā varēja notikt visur – arī darba un mācību vidē, radu un draugu saietos un jebkurā citā konvencionālā sabiedriskā saviesībā, kurpretim gejiem, laikos, kad homoseksualitāte vēl bija (un daudzviet turpina būt) kriminalizēta vai kā citādi stigmatizēta, tas bija ārkārtīgi riskanti un tikpat kā neiespējami. Tāpēc slepenai un kodētai iepazīšanās iespējai publiskā ārtelpā bija ļoti liela nozīme. Homoseksuāļu socializēšanās, protams, notika arī privātā vidē un šim nolūkam radītos, visbiežāk, nelegālos un pagrīdes apstākļos, bet ar to saistījās citas grūtības un reizēm pat vēl lielāki riski par anonīmu satikšanos parkā. Piemēram, starpkaru Latvijā plašu preses uzmanību ieguva t. s. Melnās neļķes kluba “atmaskošana” un tā dalībnieku tiesāšana. (Gadījums toreiz bija tik skaļš, ka “melnā neļķe” Latvijas sabiedrībā iegājās kā stabils homoseksuāļa apzīmējums.) Par Vecrīgas dzīvokli, kurā homoerotiskos nolūkos mēdza pulcēties vīrieši, policijai paziņoja vienmēr vērīgie kaimiņi. Tas, starp citu, ir iemesls, kāpēc daudzi geji joprojām randiņu partnerus uz mājām aicina nelabprāt – blakus pamatotām bailēm no svešinieka ielaišanas savā privātajā telpā vēl ir arī nepārejošā sadzīves homofobijas klātbūtne, ko labi raksturo frāze “kaimiņi nesapratīs”. Savukārt elites vai radošo aprindu privāto salonu kultūra bija pieejama tikai šauram izredzēto lokam, un arī tie daži restorāni un naktslokāli, kas savās telpās pieļāva nenormatīvi erotisku atmosfēru, nepavisam nebija egalitāri. Tātad homoseksuāļu ģeogrāfijā publiskam parkam bija arī liela sociālekonomiskā nozīme – sevi parādīt un citus apskatīt parkā neko nemaksā, parku demokrātiskums ļāva pārvarēt šķiriskās, mantiskās un paaudžu barjeras, turklāt abpusējas piekrišanas gadījumā parki faktiski turpat uz vietas piedāvāja arī nepieciešamo telpisko aizsegu “jaunās draudzības intīmākai padziļināšanai”.
3803 14.10.1938. 8 vak.
Vēl kādas 45 min līdz vilcienam. Bulvārī sāku flirtēt ar kādu jaunu, jauku p[ersonu]. Bija bailīgs. Beidzot tomēr iepazināmies ejā aiz operas – kanālmalā. Tur bija kluss. Mēness spīdēja. Zem kokiem krēsla. Romantiska izjūta. Skrēju uz vilcienu. [3]
Krūzinga tradīcija šādā formā Eiropas publiskajos dārzos un parkos ir vismaz 200 gadus sena. Piemēram, britu vēsturē slavens gadījums ir 1833. gada prāva pret parlamentārieti un kolekcionāru Viljamu Džonu Benksu, kurš ielaidās gadījuma sakaros ar Bekingemas pils godasardzes kareivjiem turpat netālajos parkos un tualetēs. Rīgā – tas ir mans minējums Inetas Lipšas pētījumu iespaidā [4] – aktīvs krūzings parkos aizsākās Pirmā pasaules kara laikā vai drīz pēc tam, un 20 gadus vēlāk, kad par to sāka rakstīt Irbe, homoseksuāļu subkultūrā tā jau bija stabila prakse.
Irbe kā pastāvīgu krūzinga teritoriju min vai visu Rīgas apzaļumoto bulvāru loku no kanālmalas apstādījumiem pie Centrālās stacijas līdz pat Viesturdārzam, ieskaitot Vērmanes dārzu, Esplanādi un Strēlnieku (tagad Kronvalda) parku. Taču viņš raksta arī par izbraukumiem uz Mežaparku, un es ar mazliet citām acīm tagad skatos uz sev tuvo Arkādijas parku, kas salīdzinājumā ar centra parku aizplīvuroto komunikācijas etiķeti Irbem gan toreiz šķita tiešāka un tāpēc bīstamāka vieta. [5] Savukārt savā drošajā apkārtnē, pie mājām, dzimtās Jūrmalas kāpu priedēs viņš visbiežāk atļāvās tikai slepenus vuajerista priekus, vērodams, kā tur anonīmam gadījuma seksam nododas galvenokārt heteroseksuāli vasarnieku pāri. Šķiet, ka viņam pašam vislabāk paticis skvērs operas priekšā un ātrā intimitātes iespēja krēslainajā kanālmalā aiz tās. Un šī nelielā apkārtne – kanālmala starp Barona un Brīvības ielām un starp opernamu un Latvijas Universitātes galveno ēku – bijusi galvenā geju krūzinga vieta līdz pat padomju okupācijas beigām. [6]
Bez tā, ka būšana publiskā, centrālā, ļaužu pilnā vietā rada vajadzīgo anonimitātes aizsegu, kurpretim svešu vīriešu pastaiga kādā nomaļākā ielā labākajā gadījumā izraisītu aizdomīgus kaimiņu skatienus, parki kā homoseksuāļu “spēļu laukums” un arī patvērums bijuši ērti arī tīri arhitektoniskā un labiekārtojuma ziņā: pirmkārt, vēl līdz salīdzinoši nesenam laikam parki bija vai nu diezgan vāji, vai pavisam neizgaismoti, tāpēc atlika vien paspert soli nost no galvenajiem celiņiem, lai tumsas aizsegā ļautos daudz brīvākam flirtam. Un Irbes dienasgrāmatās šur tur manāms, ka tāda iespēja bijusi pat taisnajās un steidzīgajās bulvāru liepu alejās. Otrkārt, ainavu parkam, kādi lielākoties ir arī Rīgas bulvāru loka dārzi un kanālmalas apstādījumi, t. s. apakšējais stāvs jeb krūmāji agrāk mēdza būt daudz blīvāki, tā kļūdami par dabiskām kulisēm vai kuluāriem relaksētākai divvientulībai pat dienas laikā. Turklāt Irbe, pats būdams kaislīgs dārznieks, vai katrā savu krūzinga gaitu aprakstā piemin Rīgas parku apstādījumu, puķu un koku skaistumu un arī dabas noskaņu dažādos gadalaikos un diennakts laikos. (Ne gluži šajā kontekstā uztraukumu par krūmu un pazaru izzāģēšanu vēsturiskajos ainavu parkos mūsdienās, tā “atstājot tos izģērbtus plikus”, pauda arī dendrologs Andrejs Svilāns sarunā ar Andu Bolužu Latvijas Nacionālās bibliotēkas raidieraksta “Klausītava” sižetā “Dārzs kā enciklopēdija”. [7] Lai gan pieļauju, ka viens no iemesliem parku “sakopšanai” līdz monotoni safrizētam mauriņam ar skraju kokaudzi ir nevis cita estētiskā paradigma mūsdienu ainavu arhitektūrā, bet pirmām kārtām policejiskas uzraudzības pastiprināšanās t. s. antisociālas uzvedības apkarošanas un sabiedriskās kārtības vārdā.)
4223, 28.08.1942. Ap 11 dienā, Piektd.
Aizbraucu uz Arkādiju. Tur jauki kalnā zied flokši. Zem lielajiem kokiem patīkama, vēsa krēsla. Peld gulbji, čalo ūdenskritums. Interesants piedzīvojums atejā. Iepazinos ar interesantu vīrieti. Ienāca divi puikas, izburtoja uz durvīm “Dračīt”. Ienākot svinīgi sveicināja: “Labdien, drač. kungi!” [8]
Un, treškārt, parki Rīgā bija vieta, kur visbiežāk nācās meklēt sabiedriskās labierīcības. Tie homoseksuāļi, kurus neinteresēja nedz aizplīvurota flirtēšana, nedz socializēšanās, nedz iepazīšanās, bet tikai ātrs un anonīms gadījuma rakstura sekss, pat pilnīgi mēms un bezsejains, gāja pa taisno uz tām. 19. gadsimta Londonas parkos publiskās atejas bieži vien būvēja romantiskā lauku kotedžu stilā. (Apmēram tādā garā, kādā celti divi pēdējie līdz mūsdienām saglabājušies cara laika kioski Viesturdārzā un Hospitāļu ielas sākumā.) No tā radies arī otrs žargonvārds slepenai gadījuma sakaru meklēšanai publiskajā telpā – kotedžings (cottaging). Daudz bīstamāks par kodētu flirtēšanu parkos un bulvāros vai maigošanos krēslainos apstādījumos, jo publiskajās atejās bija gan daudz augstāks pieķeršanas risks, gan kliedzoši nehigiēniski apstākļi. Tomēr daudzos ego dokumentos, kas nonākuši akadēmisko kvīru vēstures pētnieku rīcībā, šad tad pavīd ziņas par to, ka tieši šāda transgresija, uzdrīkstēšanās iet pret heteronormatīvitāti, risks tikt pieķertam krimināli vajātās un sociāli nosodāmās darbībās veselībai bīstamos apstākļos cēlis adrenalīna līmeni un vairojis aizliegtā augļa pievilcību. Savos pirmajos dokumentētajos krūzinga gados klīrīgais Irbe par seksu parku tualetēs runāja ar riebumu, tomēr neliedza sev baudu iet turp vismaz paskatīties uz citiem. Bet, sākot ar vācu okupācijas laiku kara gados, viņa apmeklējumi tur kļūst par rutīnu ar ķeksīti dienasgrāmatā bez vērtējoša komentāra. Starpkaru periodā Rīgas parkos uzcēla vairākas rotondas tipa publiskās tualetes. Kotedžinga nolūkiem vispopulārākā ne vien pirmskara, bet arī kara un vēl krietni pēckara gados, pēc Irbes spriežot, bija tualete Raiņa bulvāra galā pretim stacijai, geju žargonā saukta par Vestas templi. Vēlajos padomju laikos, kad krūzinga loks sašaurinājās ap operu, populāra bija arī nu jau nojauktā atejas rotonda tās aizmugurē, Barona ielas sākumā. Šobrīd pēdējā, kas no tolaik celtajām vēl stāv un vismaz arhitektoniski var dot priekšstatu par todienu iespējām, ir publiskā tualete Meierovica bulvārī blakus Bastejkalnam.
4112, 29.09.1941. ½ 6 vak[arā]. Piektdienā.
Sēdējām papriekšu uz kāda plaša balkona kāpnēm. Saule rietēja, rožaina debess. Zaļa jūra, maigs vējš. Otrā pusē vasarn[īca] bija vaļā. Kādas zaļas durvis. Iegājām. Tā šovasar neapdzīvota. Uzkāpām augšstāvā. Moderna, jauka, miniatūra istabiņa. Tur ir arī mēbeles, dīvāns. Tas bija jauks zēns. Izpratu ļoti labi viņa jūtas, jo nav ilgi laiks, kad biju pats tāds. Līdz ausīm iemīlējās. Bija ļoti žēl bērna – jo atceros pats sevi šādā stāvoklī. Laidu darbā savu mākslu – domāju, lai tam paliek līdz mūža vakaram jauks piedzīvojums. Bija ļoti žēl, ka tas tā aizrāvās. [9]
Pirmais lielais trieciens krūzinga kultūrai bija globālā AIDS krīze, otrs, un, šķiet, nāvējošais – internets, un jo īpaši internets katrā kabatā. Latvijā vismaz 70 gadus ilgusī tradīcija pēc neatkarības atjaunošanas un homoseksualitātes dekriminalizēšanas 1992. gadā un līdz ar pirmo legālo geju klubu un tiešsaistes tērzētavu parādīšanos izčākstēja ar tādu pašu vieglumu, kā no apgrozības izņemta nauda. Taču pēc pirmā entuziasma par šķietami bezgalīgajām iespējām, ko piedāvā iepazīšanās lietotnes internetā, pasaules kvīru medijos un sociālajos tīklos arvien biežāk ieskanas kritika par šādu brīvības viltojumu, kas vienlaikus barojas no iekāres un laipni to pārdod mums atpakaļ, un padara mūs par vēl negausīgākiem patērētājiem. Un tāpēc pieaug arī nostalģija pēc laikiem, kad vēl bija iespējams nepastarpināts klātienes flirts. Pasaules pilsētās arvien biežāk parādās piemiņas zīmes, kas fiziskajā telpā marķē LGBT+ kopienas vēsturi un ģeogrāfiju, tiek organizētas ekskursiju tūres pa iepriekš kvīriem vien zināmajām vietām, un pērn Britu Karaliskā arhitektu institūta paspārnē iznāca aizraujošs pārskats par kopienas vēsturei nozīmīgiem objektiem un lokācijām visā pasaulē “Kvīru telpa: LGBTQIA+ vietu un stāstu atlants” [10]. Turklāt jau kopš 2009. gada Norvēģijas kultūras pieminekļu sarakstā tieši kā vēsturiskā krūzinga vieta iekļauts Oslo “Vestas templis” – 20. gadsimta 30. gados celtā publiskā tualete Stensparkā, ko norvēģu geji bija iesaukuši par Mīlas karuseli (Kjærlighetskarusellen).
Pirmais redzamais Latvijas kvīru mēģinājums atgriezties publiskajā ārtelpā nu jau pavisam redzamā veidā bija Latvijas Asociācijas seksuālai vienlīdzībai rīkotās lesbiešu kāzas 1995. gadā ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, bet kopš 2005. gada pirmā dramatiskā praida mēģinājuma Vērmanes dārzs pamazām atkal kļuvis par LGBT+ kopienas epicentru Rīgas publiskajā ārtelpā. Savukārt es, ja pēc pirmā internetā sarunātā randiņa seko otrais vai pat trešais, vienmēr cenšos aizvest savus partnerus pastaigā gar Mārupīti.
[1] Irbe, Kaspars Aleksandrs. Slēptā dzīve: homoseksuāļa dienasgrāmata 1927–1949. Rīga: Ascendum, 2021, 46.–47. lpp.
[2] Krūzings (cruising) homoseksuāļu slengā – iepazīšanās vai seksuālu sakaru meklēšana publiskajos parkos vai tualetēs.
[4] Skat. Lipša, Ineta. LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados. Rīga: Mozaīka, 2018.
[6] Skat. Ruduša, Rita. Pagrīdes citādība: homoseksuāļi padomju Latvijā. Rīga: Mansards, 2012.
[7] https://www.podbean.com/ew/pb-7qce4-1410753
[10] Furman, Adam Nathaniel, Mardell, Joshua. Queer Spaces: An Atlas of LGBTQIA+ Places and Stories. London: RIBA Publishing, 2022.
0