Šajā "Satori" redakcijas slejā minam, ko kultūrā (un ne tikai) varētu nest 2024. gads, un dalāmies ar notikumiem, ko nākamgad gaidām visvairāk.
Andrejs Vīksna
Es ceru uz garlaicīgu gadu, kurā vienīgās interesantās un uzmanības vērtās lietas notiks kultūrā. Uz gadu, kurā Kultūras ministrijas solītais uzsvars uz "laikmetīgo dimensiju" kultūrā top uzskatāmāks un materiālāks. Uz gadu, kurā mēs vienā piegājienā uzceļam Rīgas koncertzāli un Laikmetīgās mākslas muzeju.
Bet, ja nopietni, man nav ne jausmas, ko sagaidīt no nākamā gada, un tieši tas padara to interesantu. Nākamgad gribu apmeklēt "Homo Novus" un "Zemliku", vērot, kā izvērtīsies Valtera Dakšas jaunā avantūra – "Mākslas Žurnāls". Literatūrā gribu spēcīgas debijas prozā un pasaules mērogā būtisku eseju tulkojumus, kā arī to, lai tekstos vairāk ienāk ekoloģijas tēmas. Mēģinu saskatīt pozitīvo šausmīgajā un ceru, ka, līdzīgi kā pēdējos gados esam labāk iepazinuši ukraiņu literatūru, nākamajā mēs varētu drusku labāk iepazīt izraēliešu un arābu literatūru. Ceru, ka Jaunā Rīgas teātra atgriešanās Lāčplēša ielas ēkā varētu dot teātrim jaunu elpu un vispār teātra nozare kopumā varētu piedzīvot uzrāvienu, ko stimulētu reformas teātru pārvaldībā.
Santa Remere
Domājot par visvairāk gaidītajiem notikumiem 2024. gadā… kas to vispār var paredzēt?
Cerīgi raugos Tartu – kultūras galvaspilsētas – virzienā, kas lielu daļu programmas atvēlēs dabas pieredzēšanai, kā arī dažādiem semināriem un darbnīcām, kas veltīti attiecībām ar dabu, stādīšanu, saudzēšanu, arī cilvēka garīgās labsajūtas uzlabošanu, dzīvojot urbanizētā vidē un pārsātinātā informācijas tempā. Varbūt kaut kas no šīm tendencēm pamazām atplūdīs arī pie mums. Es gribētu vairāk laika pavadīt, lasot grāmatas, no kurām nevar atrauties, vai vismaz žurnālus – gan "Strāvu", gan "Satori", gan "Punctum", kas ļauj ieskatīties grāmatās, kuras neizlasīšu, un pasākumos, uz kuriem neaiziešu. Gribētu vairāk tādu izrāžu, kuras nav jānoskatās pilnībā, jo pietiek ar apziņu, ka varbūt kādu daļu ir pieredzējuši citi un notikušais paliek kaut kur starp mums. Es neiebilstu arī, ja viss notiktu tāpat kā līdz šim (tikai kari varētu beigties) vai pat ja vēlreiz tieši tāpat – vēlreiz apmeklēt tās pašas vietas, notikumus un rindiņas grāmatās, jo "piedzīvojumus var atrast visā – arī atkārtojumā" (tas ir citāts no Kanādas mākslinieku izrādes, kuru, cerams, nākamgad varēs piedzīvot "Homo Novus" festivālā).
Anna Andersone
Šo to no nākamgad (cerams) gaidāmā ļauj nojaust VKKF konkursu rezultāti: mani visvairāk sajūsmina, ka notiek darbs pie Andras Neiburgas dienasgrāmatu izdevuma, top amerikāņu zobgales Frenas Lībovicas eseju krājuma un Eiropas intelektuālās vēstures pētnieka Dominika Lakapras darba "Rakstīt vēsturi, rakstīt traumu" tulkojums, gaidāms arī vēl viens ukraiņu rakstnieces un domātājas Oksanas Zabužko eseju krājums "Planēta Vērmele" Māras Poļakovas tulkojumā. Neņemos spriest, kā darbi veiksies vietējiem autoriem, taču varbūt nākamais gads nesīs arī Arvja Vigula stāstu krājumu un darbu ar intriģējošo nosaukumu "Postliriskās dzejas enciklopēdija", Elvīras Blomas debijas romānu, Marta Pujāta stāstu krājumu un citus oriģināldarbus.
Ļoti gaidu arī Lienes Lindes pirmo pilnmetrāžas filmu "Melnais samts" un tandēmā ar Alisi Zariņu topošo seriālu "Asistente", bet gadu plānoju iesākt ar daudzsēriju filmu "Pansija pilī".
Nākamgad Lāčplēša ielā varēs atgriezties Jaunais Rīgas teātris, bet darbi pie citiem svarīgiem kultūras infrastruktūras objektiem turpinās: ceru, ka savās mājās atgriezīsies arī Valmieras teātris, bez aizķeršanās turpināsies labi iesācies darbs pie Rīgas filharmonijas, tempus uzņems izstāžu zāles "Arsenāls" atjaunošana un no sasaluma izkustēsies Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekts.
Igors Gubenko
29. decembra Krievijas raķešu un dronu uzbrukums Ukrainas pilsētām, kura upuru skaits šo rindu rakstīšanas brīdī sasniedzis 39, radīja sprādzienu arī globālajā informācijas telpā, izceļot Krievijas iebrukumu no žurnālistu, ekspertu, politiķu un soctīklu lietotāju uzmanības perifērijas, kurā tas bija ieslīdējis kopš oktobra. Nosodījums kārtējiem Krievijas kara noziegumiem un aicinājumi kāpināt atbalstu Ukrainai, cerams, neatstās lēmumu pieņēmējus Rietumos vienaldzīgus, taču šādas kolektīvās reakcijas augstais slieksnis mani biedē: it kā upuru un postījumu lielā koncentrācija īsā laika nogrieznī būtu obligāts nosacījums tam, lai mēs visi atcerētos – karš joprojām notiek. Apzinoties, cik trausla ir cerība uz Ukrainas uzvaru, nākamgad novēlu mums rast spēkus tam, lai nepierastu pie ļaunuma, kas tiek pastrādāts tepat kaimiņos. Citiem vārdiem: spēkus pretoties ļaunuma ikdienišķumam, ko Putina Krievija ar vardarbību un korupciju cenšas uzspiest pasaulei kā jauno normu. Iespējams, ierosmi šajā cīņā var sniegt Imanuela Kanta Rīgā un Liepājā izdotie darbi, kuru tuvākai iepazīšanai nākamgad ir īpašs iegansts: Kēnigsbergas filozofam aprit 300 gadu. Lai gan Kanta daudzveidīgie aizspriedumi pret sievietēm, tumšādainajiem, homoseksuāļiem un citām mazākuma grupām nedara viņam godu, bez viņa ideju pārzināšanas ir ļoti grūti, pat neiespējami orientēties mūsdienu morāles un politikas filozofijas diskusijās. Līdzās Kanta teorijai par kategorisko imperatīvu kā universālo morālo likumu arī viņa pārdomas par radikāli ļauno cilvēka dabā un par mieru kā mākslīgo stāvokli, kura uzturēšana prasa īpašas pūles, saglabā nerimstošu aktualitāti abpus akadēmisko institūciju sienām. Filozofi ar saviem argumentiem nevar palīdzēt uzvarēt karā, bet var analizēt kara kā tāda iemeslus – un šādi netieši veicināt nākotnes karu novēršanu. Nav nejauši, ka Kanta darba "Mūžīgu mieru" (1795) galvenā problēma ir politikas salāgošana ar morāles prasībām: tieši šādi vispārējo miera stāvokli, viņaprāt, iespējams tuvināt īstenībai. Ticību, ka politika ir savienojama ar morāli, Kants cita starpā smēlās pārliecībā, ka morāli ļaunais ir iekšēji pretrunīgs un graujošs, tāpēc lēna progresa gaitā tas dod vietu morāli labajam. Attiecīgi mans otrais Jaungada tosts: lai ļaunums cieš sakāvi!
0