Nobela lekcijas
22.02.2023

Nobela prēmijas lekcija

Komentē
16

Pērn Nobela prēmija literatūrā tika piešķirta franču rakstniecei Annijai Erno – "par drosmi un tiešumu, ar kādu Erno atklāj cilvēka atmiņas saknes, atsvešinājumu un kolektīvos ierobežojumus". 

Erno ir gan rakstniece, gan literatūras profesore. Savu ceļu literatūrā viņa sāka ar autobiogrāfiskiem romāniem, bet drīz pievērsās memuāru žanram. Karjeras laikā publicējusi vairāk nekā 20 grāmatas, kur apraksta savu un apkārtējo dzīvi, pievēršoties tādām tēmām kā seksualitāte, aborts, slimība, nāve.

Piedāvājam lasītājiem Erno Nobela lekcijas tulkojumu latviešu valodā.

Ar ko lai sāk? Šo jautājumu esmu sev uzdevusi desmitiem reižu baltas lapas priekšā. It kā man būtu jāatrod teikums, viens vienīgs teikums, kas uzreiz ļautu ķerties pie grāmatas rakstīšanas un kliedētu visas šaubas – sava veida atslēga. Šodien, nonākot situācijā, ko pēc pirmā apstulbuma – "vai tiešām tas notiek ar mani?" – mana iztēle uzbur arvien biedējošāku, es izjūtu to pašu nepieciešamību. Atrast teikumu, kas dos man brīvību un pārliecību runāt nedrebot šajā vietā, uz kuru jūs šovakar esat mani uzaicinājuši.

Šis teikums nav tālu jāmeklē. Tas uznirst. Pavisam skaidri un pārliecinoši. Kodolīgs. Neapstrīdams. Pirms sešdesmit gadiem ierakstīts manā dienasgrāmatā. Es rakstīšu, lai atriebtu savu kārtu. Kā atbalss Rembo saucienam: "Es esmu no zemākās rases kopš laika gala." Man bija divdesmit divi gadi. Es studēju literatūru provinces universitātē kopā ar meitenēm un zēniem, kas lielākoties nāca no vietējās buržuāzijas. Lepni un naivi iedomājos, ka rakstīt grāmatas, kļūt par rakstnieci man kā bezzemnieku, strādnieku un sīktirgotāju dzimtas pēdējai atvasei, kas cēlusies no ļaudīm, kurus nicina par viņu manierēm, akcentu, kultūras trūkumu, – ka ar to pietiks, lai izlabotu dzimšanas radīto sociālo netaisnību. Ka individuāla uzvara izdzēsīs gadsimtiem ilgušu apspiestību un nabadzību – ilūzija, ko, pateicoties labajām sekmēm, manī jau bija nostiprinājusi skola. Kā gan mani personīgie sasniegumi varētu izpirkt jelko no pārciestajiem pazemojumiem un apvainojumiem? Šo jautājumu es sev neuzdevu. Man bija daži attaisnojumi.

Kopš iemācījos lasīt, grāmatas bija manas pavadones un lasīšana – mana ierastā nodarbe ārpus skolas. Šo tieksmi veicināja māte, kas pati bija aizrautīga romānu lasītāja starp diviem pircējiem savā veikaliņā un labprātāk redzēja mani lasām nekā šujam vai adām. Grāmatu dārdzība, aizspriedumi, ar kādām tās bija apvītas manā katoļu skolā, manās acīs tās vērta vēl iekārojamākas. Dons Kihots, Gulivera ceļojumi, Džeina Eira, Grimmu un Andersena pasakas, Deivids Koperfīlds, "Vējiem līdzi", vēlāk "Nožēlojamie", "Dusmu augļi", "Nelabums", "Svešinieks" – vairāk par skolotāju ieteikumiem manu lasāmvielu noteica nejaušība.

Izvēle studēt literatūru bija izvēle palikt literatūrā, kas bija kļuvusi par vērtību, vēl lielāku par visām citām vērtībām, par dzīvesveidu, kas ļāva man pārcelties uz kādu Flobēra vai Virdžīnijas Vulfas romānu un izdzīvot tos vārda tiešā nozīmē. Literatūra kļuva par kontinentu, ko es neapzināti pretnostatīju savai sociālajai videi. Un rakstīšanu es redzēju kā iespēju pārveidot realitāti.

Ne jau atteikums, ko saņēmu no divām trim izdevniecībām, kas noraidīja manu pirmo romānu – romānu, kura vienīgais nopelns bija jaunas formas meklējumi, – mazināja manu vēlmi un lepnumu. Tās bija dzīves situācijas, kurās būt sievietei bija ievērojami smagāk nekā būt vīrietim sabiedrībā, kurā dzimumu lomas bija noteiktas, kontracepcija aizliegta, bet grūtniecības pārtraukšana – noziegums. Laulība, divi bērni, skolotājas darbs un ģimenes rūpes arvien vairāk attālināja mani no rakstīšanas un solījuma atriebt savu kārtu. Es nevarēju izlasīt līdzību "Likuma priekšā" Kafkas "Procesā", nesaskatot tajā līdzību ar savu likteni: nomirt, tā arī neizejot caur tikai man paredzētajiem vārtiem, caur grāmatu, kuru uzrakstīt varēju vienīgi es.

Taču tā tas bija, nerēķinoties ar privātām un vēsturiskām sakritībām. Tēva nāve, kurš nomira trīs dienas pēc tam, kad ierados pie viņa atvaļinājumā, skolotājas darbs klasēs, kuru audzēkņi, tāpat kā es, nāca no strādnieku šķiras, protesta kustības visā pasaulē – visi šie apstākļi pa neparedzētiem un jūtīgiem ceļiem lika man atgriezties pie manas izcelsmes, pie manas "rases", piešķirot manai vēlmei rakstīt slepenas un absolūtas neatliekamības nokrāsu. Šoreiz runa bija nevis par ļaušanos iluzorai "rakstīšanai par neko" kā tad, kad man bija divdesmit, bet gan par iedziļināšanos neizsakāmajā, apspiestajā atmiņā un par mēģinājumu izgaismot to, kā dzīvo manējie. Rakstīt, lai saprastu iekšējos un ārējos iemeslus, kas bija mani attālinājuši no manas izcelsmes.

Rakstot neviena izvēle nav pašsaprotama. Taču imigranti, kas vairs nerunā savu vecāku valodā, vai tie, kas, nomainot sociālo slāni, nomaina arī leksisko un vairs nerunā gluži tajā pašā valodā, domā un izsakās citiem vārdiem, – viņi visi saskaras ar papildu šķēršļiem. Ar dilemmu. Izjūtot grūtības, pat neiespējamību apgūtajā, dominējošajā valodā, kuru ir iemācījušies pārvaldīt un apbrīno literārajos darbos, aprakstīt visu to, kas saistās ar viņu izcelsmi, ar to pirmpasauli, ko veido sajūtas, vārdi, kas stāsta par ikdienas dzīvi, darbu, ieņemto vietu sabiedrībā. No vienas puses, ir valoda, kurā viņi ir iemācījušies nosaukt lietas, ar visu tās brutalitāti un klusumu, piemēram, tā, kādā aprakstīta mātes un dēla tikšanās Albēra Kamī tik skaistajā tekstā "Starp jā un nē". No otras puses, apbrīnotie, apgūtie literatūras paraugi, kas paplašināja viņu redzeslauku un kuriem viņi jūtas pateicīgi par savu augšupeju, bieži vien pat uzskatīdami tos par savu īsto dzimteni. Manā gadījumā – Flobērs, Prusts, Virdžīnija Vulfa. Taču, kad atkal atsāku rakstīt, viņi nekādi man nepalīdzēja. Lai izgaismotu, parādītu un saprastu manī radušos plaisu, man nācās atteikties no "labās rakstības", no skaistās frāzes, tās pašas, ko mācīju saviem skolēniem. Tīri spontāni manī uzšķīlās valoda, kas sevī nes dusmas un izsmieklu, pat rupjību, valoda, kas ir pārspīlēta, dumpinieciska, ko bieži lieto pazemotie un apvainotie kā vienīgo iespēju atbildēt uz atmiņām par nicinājumu, kaunu un kaunu par piedzīvoto kaunu.

Tāpat man drīz vien kļuva skaidrs – tik nepārprotami, ka nemaz nespēju iedomāties citu izejas punktu –, ka stāstam par sociālo plaisu manī būtu jābalstās situācijā, ko biju piedzīvojusi studentes gados, skandalozajā situācijā, kādai Francijas valsts tolaik aizvien vēl bija lēmusi sievietes, kas spiestas meklēt palīdzību pie nelegāli praktizējošiem kaktu dakteriem, lai pārtrauktu grūtniecību. Un es gribēju aprakstīt visu, kas notika ar manu meitenes ķermeni, baudas atklāšanu, mēnešreizes. Tādējādi šajā pirmajā grāmatā, kas iznāca 1974. gadā – pati gan es to tobrīd vēl neapzinājos –, iezīmējās joma, ar kuru saistīsies mans turpmākais rakstnieces darbs – sociālā un feministiskā joma. Atriebība par manu kārtu un atriebība par manu dzimumu turpmāk kļūs par vienu veselu.

Vai gan iespējams domāt par dzīvi, nedomājot arī par rakstīšanu? Neuzdodot sev jautājumu: vai tā apstiprina vai izjauc pieņemtos, aizgūtos priekšstatus par cilvēkiem un lietām? Vai dumpinieciskā rakstība ar savu graujošo spēku un izsmējību neatspoguļo apspiestās attieksmi? Ja lasītājs kultūras ziņā ir privileģēta persona, attiecībā pret grāmatas varoni viņš saglabā to pašu augstprātības un pārākuma pozīciju kā reālajā dzīvē. Tāpēc sākotnēji, tieši tādēļ, lai izvairītos no šāda skatījuma – vērsta uz manu tēvu, par kura dzīvi es vēlējos stāstīt, tas būtu bijis nepanesams un, manuprāt, nodevīgs –, sākot ar ceturto grāmatu, es izvēlējos neitrālu, objektīvu rakstīšanas stilu, "plakanu" tādā nozīmē, ka tajā nebija nekādu metaforu vai emociju pazīmju. Vardarbība vairs netika eksponēta, tā izrietēja no pašiem faktiem, nevis no rakstītā. Atrast vārdus, kas ietver gan realitāti, gan sajūtu, ko realitāte sniedz, līdz pat šai dienai ir bijusi mana galvenā rūpe, neatkarīgi no tēmas, par kuru es rakstu.

Man bija jāturpina teikt "es". Pirmā persona – caur kuru mēs eksistējam vairumā valodu, sākot no brīža, kad esam iemācījušies runāt, līdz pat nāvei – literārā lietojumā bieži tiek uzskatīta par narcistisku, tiklīdz tā attiecas uz autoru un ja vien šis "es" netiek pasniegts kā fiktīvs. Der atgādināt, ka "Es” lietojums – līdz tam augstmaņu privilēģija, kuri savos memuāros stāsta par paveiktajiem varoņdarbiem – Francijā ir XVIII gadsimta demokrātisks iekarojums, apliecinājums indivīdu vienlīdzībai un tiesībām būt sava stāsta subjektam, kā to pieprasa Žans Žaks Ruso savu "Atzīšanos" pirmajā ievaddaļā: "Un lai neviens nedomā iebilst, ka man kā cilvēkam, kas nācis no parastās tautas, nav sakāms nekas tāds, kas pelnītu lasītāju uzmanību. [..] Lai arī kādā tumsībā es būtu dzīvojis, ja esmu domājis vairāk un labāk nekā karaļi, manas dvēseles vēsture ir interesantāka nekā viņu dvēseles vēsture."

Mani motivēja nevis šis plebejiskais lepnums (lai gan...), bet vēlme izmantot "es" – šo gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes formu – kā pētniecisku instrumentu, kas fiksē sajūtas, tās, ko aprakusi atmiņa, tās, ko mums nepārstāj piegādāt apkārtējā pasaule, visur un vienmēr. Šis sajūtu priekšnoteikums ir kļuvis gan par manu pētījumu vadlīniju, gan autentiskuma garantiju. Bet ar kādu mērķi? Man tas nav jautājums par to, kā izstāstīt savas dzīves stāstu vai atbrīvoties no tās noslēpumiem, bet gan par to, kā atšifrēt kādu situāciju, notikumu, mīlas attiecības un tādējādi atklāt kaut ko tādu, kam tikai rakstīšana var likt pastāvēt un, iespējams, pāriet citu apziņā, citu atmiņās. Kurš gan ņemsies apgalvot, ka mīlestība, sāpes, skumjas un kauns nav universāli? Viktors Igo rakstīja: "Nevienam no mums nav tas gods dzīvot tikai savu dzīvi." Bet, tā kā visas lietas neizbēgami tiek izdzīvotas individuāli – "tas notiek ar mani" –, vienādi tās iespējams izlasīt tikai tad, ja grāmatas "es" savā ziņā kļūst caurspīdīgs un lasītāja vai lasītājas "es" ieņem tā vietu. Īsāk sakot, ja šis "Es" ir transpersonāls, ja personiskais kļūst universāls.

Lūk, tā es sapratu savu apņemšanos rakstīt, kas nav rakstīšana "kādai" noteiktai lasītāju kategorijai, bet gan rakstīšana, izejot "no" manas kā sievietes un iekšējās imigrantes pieredzes, no manas atmiņas, kas, pateicoties nodzīvotajiem gadiem, kļūst arvien garāka, no tagadnes, kas nemitīgi man piegādā tēlus un vārdus no citiem. Šo apņemšanos padarīt sevi par savas rakstības ķīlnieci stiprina ticība, kas kļuvusi par pārliecību – grāmata var mums palīdzēt izmainīt personīgo dzīvi, pārraut pārciestas un noklusētas pieredzes radīto vientulību, mainīt priekšstatus par sevi. Kad neizteiktais nāk gaismā, tas kļūst politisks.

Mēs to redzam šodien, pateicoties sievietēm, kas atradušas vārdus, lai satricinātu vīriešu varu, un, līdzīgi kā Irānā, ir sacēlušās pret tās vardarbīgāko un arhaiskāko formu. Tomēr, rakstot demokrātiskā valstī, mani joprojām nodarbina jautājums par sieviešu vietu, tostarp literatūras laukā. Viņu leģitimitāte kā literāru darbu autorēm ne vienmēr tiek atzīta. Francijā un visā pasaulē ir intelektuāļi vīrieši, kuriem sieviešu sarakstītās grāmatas vienkārši neeksistē, viņi tās nekad necitē. Zviedrijas Akadēmijas atzinība manam darbam ir taisnīguma un cerības signāls visām rakstniecēm.

Izgaismojot sabiedrībā neizteikto, pieņemtās šķiru un/vai rasu, kā arī dzimumu varas attiecības, ko izjūt tikai tie, kas ir tām pakļauti, pastāv ne vien individuālās, bet arī kolektīvās emancipācijas iespēja. Atšifrēt reālo pasauli, izlobot to no uzskatiem un vērtībām, ko sevī nes valoda, jebkura valoda, nozīmē izjaukt iedibināto kārtību, noārdīt hierarhijas.

Tomēr es nelieku vienādības zīmi starp šo literārās rakstības politisko angažētību, kas pakļauta lasītāja vai lasītājas uztverei, un starp nostāju, ko jūtos spiesta ieņemt attiecībā pret notikumiem, konfliktiem un idejām. Es uzaugu pēckara paaudzē, kad tika uzskatīts par pašsaprotamu, ka rakstnieki un intelektuāļi pauž savu viedokli attiecībā uz Francijas politiku un iesaistās sociālajās cīņās. Neviens šodien nevar pateikt, vai bez viņu vārdiem un līdzdalības viss būtu izvērties citādi. Mūsdienu pasaulē, kur informācijas avotu pārbagātība un straujums, ar kādu vienus attēlus nomaina citi, izraisa vienaldzību, koncentrēties uz savu mākslu šķiet kārdinoši. Taču tajā pašā laikā Eiropā – tiesa gan šobrīd to aizēno imperiālistisks un vardarbīgs karš, ko uzsācis diktators, kas vada Krievijas valsti, – pieaug norobežošanās un noslēgšanās ideoloģija, kas izplatās un nostiprinās līdz šim demokrātiskās valstīs. Šī ideoloģija, kas balstās uz ārvalstnieku un imigrantu atstumšanu, atbalsta nesniegšanu ekonomiski neaizsargātajiem, vēlas būt noteicēja pār sievietes ķermeni, šī ideoloģija man, tāpat kā visiem tiem, kam cilvēka vērtība vienmēr un visur ir bijusi vienāda, uzliek pienākumu saglabāt modrību. Runājot par planētas glābšanu, kuru lielā mērā iznīcinājusi ekonomisko lielvaru apetīte, baidos, ka diez vai tās slogs varētu gulties uz tiem, kas jau tā ir trūcīgi. Klusēšana noteiktos vēstures brīžos nav pieļaujama.

Piešķirot man augstāko literāro apbalvojumu, tas ir vienatnē un šaubās veiktais rakstnieka darbs un personiskie meklējumi, kas tiek nostādīti prožektoru spožajā gaismā. Mani tā neapžilbina. Nobela prēmijas piešķiršanu es neuzskatu par individuālu uzvaru. Pieņemt, ka tā savā ziņā ir kolektīva uzvara, nav ne iedomība, ne pieticība. Es lepojos ar tiem, kas tā vai citādi vēlas lielāku brīvību, vienlīdzību un cieņu visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu dzimuma, ādas krāsas un kultūras. Ar tiem, kas domā par nākamajām paaudzēm, par to, kā aizsargāt mūsu planētu, ko dažu cilvēku peļņas gūšanas motīvi turpina padarīt arvien nepiemērotāku dzīvošanai visiem tās iemītniekiem.

Ja atskatos uz divdesmit gadu vecumā doto solījumu atriebt savu kārtu, es nemācēšu teikt, vai esmu to izpildījusi. Taču tieši no tās, no maniem senčiem, vīriešiem un sievietēm, kas smagi strādāja un tādēļ nereti pāragri aizgāja no dzīves, es ieguvu pietiekami daudz spēka un dusmu, lai man rastos vēlme un ambīcijas ierādīt tai vietu literatūrā, šajā daudzo balsu kopumā, kas pavada mani jau no mazotnes, ļaujot piekļūt citām pasaulēm un citiem uzskatiem, tostarp vēlmei sacelties pret to un to mainīt. Lai kā sieviete un sociālā pārbēdzēja ierakstītu savu balsi tajā, kas vienmēr ir bijusi emancipācijas vieta, – literatūrā.


No franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga. 

Annija Erno

Annija Erno ir franču rakstniece, Nobela prēmijas laureāte, literatūras profesore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
16

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!