Nesen kādas pastaigas laikā iznāca runāšana par klauniem. Pazīstu vismaz vienu cilvēku, kam klauni nesaistās ar jautrību un smieklīgām izdarībām, bet iedveš šausmas. Iracionālajām un uzmācīgajām bailēm no klauniem jeb koulrofobijai izskaidrojumu rast ir tikpat grūti, kā izdibināt šīs fobijas apzīmēšanai lietotā jēdziena cilmi – pēc vienas versijas vārds varētu būt darināts no grieķu "kolon" jeb koka ķekatām, ko reizēm klauni mēdz izmantot priekšnesumos. Spriedām, ka, iespējams, šo baiļu pamatā ir klaunu visai attālā līdzība ar cilvēku – it kā būtu cilvēks, bet tomēr ne gluži.
Teicienu "cirks aizbraucis, klauns palicis (vai klauni palikuši)" pirmoreiz dzirdēju Novgorodā, Krievijā, kur biju nonācis dīvainā pasākumā, kas pulcināja pa pārim žurnālistu no katras bijušās PSRS republikas. Uzņemšana bija bizantiski krāšņa. Vienā mirklī attapāmies kopā ar vietējā gaļas kombināta direktoru un pilsētas domes deputātu vienam no viņiem piederošā medību restorānā. Abi kungi dzīvi apsprieda gaidāmās vēlēšanas, un par klaunu tika nodēvēts kāds politiskais konkurents, kuru sieva bija sabraukusi ar viņa paša auto privātmājas garāžā. Abi gardi ēda, dzēra un vēl gardāk smējās par notikušo, direktors žvadzināja lielu zelta rokas pulksteni, tetovējumi uz pirkstiem liecināja, ka dzīve mēdz būt negaidītu pavērsienu pilna.
Kopš tā brīža ar visādiem klauniem darīšana iznākusi apbrīnojami regulāri. Vispirms izlasīju 1986. gadā izdoto Stīvena Kinga šausmu romānu "Tas" – grāmatu, kuras galvenais varonis, visa ļaunuma un baiļu iemiesojums, ir dejojošais klauns "Tas". Pēcāk ar interesi noskatījos pēc romāna veidoto miniseriālu ar Timu Kariju galvenajā lomā. Tagad izlasīju, ka 1998. gadā televīzijas versija tapusi arī Indijā ar indiešu aktieriem – tajā klauna lomā esot populārais indiešu aktieris, kas pazīstams ar pseidonīmu "Liliputs".
Kad pirms diviem gadiem uz kinoekrāniem nonāca pilnmetrāžas filmu diloģijas "Tas" pirmā daļa, tās veidotāji bija pieņēmuši divus visai radikālus lēmumus – romāna divus paralēlos vēstījumus nošķirt un pirmo filmu veltīt tikai varoņu bērnības laika gaitām, turklāt darbības laiku no 20. gadsimta 50. gadiem pārcelt par 30 gadiem uz priekšu. Šajā versijā klauna lomu atveidoja zviedru izcelsmes aktieris Bils Skašgords. Nupat pirmizrādītās filmas otrās daļas darbība risinās 2016. gadā, varoņi ir pieauguši, bet Tas viņus turpina biedēt.
Biedējošs savā izmisuma neprātā ir arī Hoakina Fīniksa atveidotais caurkritušais komiķis, kas pēcāk kļūst par klaunu, – Džokers tāda paša nosaukuma Toda Filipsa filmā. Lai gan Džokera tēls nāk no komiksu pasaules, viņa ciešanu un rīcības motīvi, manuprāt, ir ievērojami skaidrāki nekā nāve un šausmas, ko sev apkārt sēj Stīvena Kinga izfantazētais, pārlaicīgi ļaunais klauns. Jau pašā romāna sākumā noraut zēnam roku un ļaut viņam ielas malā noasiņot? Lūdzu, te jums būs! Tas no Džokera atšķiras, jo alkst sāpināt citus, par sevi vājākus, savukārt Džokeram sāp arī pašam, viņš cieš un tāpēc pamazām pārvēršas jokdara karikatūrā.
Kings savā oficiālajā interneta vietnē raksta, ka romāna iedvesmas avots bijis triviāls nelaimes gadījums ar pavisam nesen pirktu auto. Auto nogādāts servisā, bet, kad viņš pēc dažām dienām gājis tam pakaļ, uz koka tilta sācis fantazēt par troļļiem. Labas idejas ir kā jojo, viņš raksta, tās var aizritināties līdz diega galam un iekrist miegā. Bet pēc kāda laika tās it kā pamostas un atkal šaujas augšup. No tilta, kuram apakšā viņš iztēlojies slapstāmies trolli, viņš gadu gaitā nonācis pie domas par to, ka arī pilsētas ir kā tilti, zem kuriem ir daudz dažādu tuneļu un eju, bet pēc tam – pie atmiņām par savu bērnības bibliotēku, kurā pieaugušo un bērnu grāmatu nodaļas bijušas savienotas ar mazu gaitenīti, būtībā arī īsu un nedrošu tiltiņu starp divām pasaulēm – bērnību un pieaugšanu. Ap 1981. gadu viņš ķēries pie rakstīšanas. Kas no tā iznāca, nu jau ir labi zināms. Kā un kāpēc trollis pārvērtās klaunā, Kings nepaskaidro. Salīdzinot ar viņa meistarstiķiem – romāniem "Kerija" (1974) un "Mirdzēšana" (1977), ko viņš sarakstīja vēl savu dzeršanas un narkotiku lietošanas problēmu laikā, – "Tas", pēc maniem ieskatiem, ir kritiens atpakaļ un, iespējams, tieši ielaisto un vēl nepieveikto netikumu dēļ. Pārlūkojot viņa publicēto darbu sarakstu (te uzskaitīti tikai romāni), ātri vien nojūk skaits – tur ir romāni, īsas vai pusīsas prozas darbi, TV un filmu scenāriji un kas tikai vēl ne.
Arī labu ideju sačakarēt ir pavisam viegli: atliek vai nu censties par maz, vai pārcensties. Par pārcenšanos reiz dzirdēju jauku stāstu. Galdnieku cunftes meistars pieņem mācekļu meistarstiķus. Viens no mācekļiem izgatavojis izsmalcinātu krēslu, rotātu sarežģītiem kokgriezumiem. Šķiet jau, ka meistars darbu novērtēs atzinīgi, bet tad viņš krēslu apgāž otrādi un pievērš uzmanību kājiņu apakšai – arī tās ir gludi nopulētas un nolakotas. Un tad viņš saka: "Tu nekad nekļūsi par meistaru, jo tu pārlieku centies!" Ar Kingu ir līdzīgi: piemēram, "Tas" ar abām savām daļām man tomēr šķiet par garu. Otro daļu līdz galam izturēju ar mokām, jo tās fināls izvērtās par bezgalīgi ilgstošu ložņāšanu pazemes alās, par pieaugušu cilvēku velšanos pa akmeņiem tā, it kā viņiem nekas šādi nespētu kaitēt, un par zirnekli (kāpēc gan?) pārtapušā klauna nemitīgajiem draudiem viņus nogalināt. Finālā klauns tiek pievārēts pavisam vienkārši – ar vārda spēku. Nosaucot viņu par bezspēcīgu klaunu, Tas sarūk arvien mazāks un mazāks, līdz top tik nevarīgs, ka viņam itin viegli var atņemt sirdi. Vārda spēks mitoloģijā un literatūrā nepavisam nav kas oriģināls – sižeta atrisinājumam izraudzīts vienkāršs ceļš.
Starp citu, viens no varoņiem ir visai populārs rakstnieks, taču gan viņa romāna lasītāji, gan pēc viņa scenārija topošās filmas veidotāji šim autoram pārmet štruntīgu nobeigumu. Viens no neapmierinātajiem lasītājiem, kuram ir šāds viedoklis un kas atsakās pat no autogrāfa grāmatā, filmā izrādās maza veikaliņa pārdevējs, kuru tēlo Stīvens Kings pats. Varbūt viņš tad arī ir tas trollis, kas mūs vienā laidā un ar baudu trollē ar saviem biedējošajiem un nebeidzamajiem stāstiem.
0