Kadrs no Astrīdas Heningas Jensenas 1949. gada filmas "Palle viens pats pasaulē"
 
Redakcijas sleja
03.04.2020

Pamosties no sapņa

Komentē
0

Brīdī, kad epidēmijas ierobežošanas pasākumi tikai sāka uzņemt īstos apgriezienus un kas tagad liekas jau sena pagātne, atrados 200 kilometru no Rīgas, savā dzimtajā mazpilsētā. Kamēr ik dienu devos garās pastaigās pa klusām mežu takām un lodāju sev jaunatklātos, bet citu cilvēku aizmirstos nostūros, no pilsētas pienākošās draugu ziņas šķita arvien sirreālākas – spokaini tukši lielveikali, tramīgi cilvēki, kas uz ielas met līkumu viens otram, roku dezinfekcijas līdzekļi neslikta vīna cenā, "Latvijas balzama" pārdevējs, kura pirmais teikums veikalā ienākušam pircējam ir "Nē, spirta nav" un tamlīdzīgi.

Sociālo mediju piegādātās informācijas druskas un ziņu portālos lasītais manā apziņā pamazām izveidoja gandrīz vai apokaliptisku ainu, un atcerējos bērnībā lasīto dāņu rakstnieka Jena Sigsgora grāmatu "Palle viens pats pasaulē" – tajā galvenais varonis, pavisam parasts puika Palle, kādu rītu pamostas un atklāj, ka palicis viens pats pasaulē un nu var dabūt un darīt visu, ko grib, jo vairs nav neviena, kas viņu varētu aizkavēt. Galu galā – kāpēc gan mazgāt zobus, ja tā vietā var apēst visas konfektes veikalā, aplaupīt banku un lidot ar lidmašīnu uz mēnesi? Taču šis prieks ir īss, jo, gluži likumsakarīgi, nav arī neviena, kam pastāstīt, cik lieliski ir dabūt visu, ko vēlies. Starp citu, tikai tagad izlasīju, ka Sigsgors bijis bērnu psihologs un grāmatu sarakstījis 1942. gadā, kara laikā, pēc tam kad bija intervējis bērnus par to, ko viņi visvairāk grib (lai viņiem pieder viss), un par to, no kā viņiem visvairāk bail (no tā, ka viņi paliks pilnīgi vieni). Cik pazīstami arī mums, pieaugušajiem, vai ne?

Būdama diezgan liela vienpate, pēc  pilsētas ikdienas straujā skrējiena šajā situācijā attapos kā Palle, kurš dabūjis to, ko vienmēr vēlējies, – laiku, lai nesteidzīgi pastaigātos pa mežu, un vakarus, ko vairs neaizņem neviens no daudzajiem pasākumiem (vai vismaz nemoka sirdsapziņa par tiem, kurus netiku apmeklējusi). Es varēju lasīt iekrātās grāmatas, beidzot noskatīties visas savos "jāredz" sarakstos iekļautās filmas un seriālus, pabeigt sen iesāktos darbus un pilnveidot sevi, skatoties internetā bezgalīgos daudzumos pieejamās tiešsaistes lekcijas. Un tomēr, līdzīgi kā Palle, arī es ātri nonācu pie līdzīga secinājuma – šī nav tā pasaule, kurā es gribētu palikt.

Un, par laimi, tas arī nemaz nav iespējams – pēc īsa šoka mirkļa, kurā gandrīz vai katrs kultūras ziņu virsraksts vēstīja par kārtējo atcelto pasākumu un aizvērto muzeju, sākās jauni kopības veidu meklējumi, un tagad savā ziņu redaktores darbā "Satori" ik dienu redzu, cik vienoti, solidāri un radoši šajā laikā ir kultūrā strādājošie, – teātri gan publicē arhīvu izrādes, gan rada jaunus darbus, ko var vērot tiešraidē vai izspēlēt mājās pats, režisori internetā publicē savas filmas (tagad mājās iespējams noskatīties, piemēram, Matīsa Kažas, Dzintara Dreiberga, Kristas Burānes un citu režisoru lentes), autori asprātīgi un aizkustinoši dokumentē savu ikdienu pandēmijas dienasgrāmatās, opernami ļauj baudīt iestudējumus, neizejot no mājas (gan tādi pasaulslaveni grandi kā Metropoles opera, gan mūsu pašu Latvijas Nacionālā opera un balets), dažādas institūcijas aicina pilnveidoties bezmaksas videolekcijās un atvērtajās datubāzēs (piemēram, Periodika.lv) un vēl, un vēl.

Kamēr nevaram viens otru satikt klātienē, šis kontakts (pat ja tas notiek caur datora ekrānu) un nesavtīgais savstarpējais atbalsts ir īpaši svarīgs, turklāt nešaubīgi ticu, ka tieši kultūras pieredzes sniegtā mierinošā normalitātes sajūta ir tā, kas mums ļauj šo laiku pārdzīvot vieglāk. Par to pārliecinājāmies paši, rīkojot divus "Satori" tiešsaistes lasījumus, kuros, arī būdami katrs savā ģeogrāfiskajā vietā (ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē), sajutām grūti definējamu, bet siltu kopības atmosfēru.

Jau pieminētajā stāstā Palle pamostas un saprot, ka viss notikušais bijis tikai sapnis. Turpat blakus ir ģimene, draugi un visa pārējā pasaule ar saviem pienākumiem, noteikumiem un citiem nogurdinošiem, bet vienlaikus vajadzīgiem trūkumiem. Lai arī situācija, ko pieredzam šobrīd, ir skaudra realitāte, ticu, ka, līdzīgi kā Jena Sigsgora grāmatā, pienāks rīts, kad pamodīsimies un mums viss notikušais liksies kā ļauns sapnis.

Anna Andersone

Anna Andersone ir teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!