Komentē
1
Saglabā

Par Laimas Kotas romānu "Cilvēks ar zilo putnu" ("Dienas Grāmata", 2020).

Laima Kota romānu par Anšlavu Eglīti un Veroniku Janelsiņu "Cilvēks ar zilo putnu" ar gudru ziņu nav izvērsusi totālā dzīves gaitu atstāstā, tā vietā izraudzīdama vien aptuveni piecus gadus. Eglītis droši vien joprojām ir gana populārs un lasīts rakstnieks, lai uz biogrāfijām kāri lasītāji labprāt ķertos arī pie tradicionālā garā ieturēta tūkstošlapja, tomēr šaurāks griezums šķietami sola ko vairāk par viegli literarizētu faktu virknējumu, kaut ko īpatnējāku. Un savā ziņā tā arī ir — vien varbūt ne tā, kā varēja gaidīt.

Šie pieci gadi ir laiks, ko Eglītis un Janelsiņa, Otrā pasaules kara beigu daļā atstājuši Berlīni, pirms izceļošanas uz ASV pavada citviet Vācijā, pārsvarā nelielā Švābijas pilsētā Tailfingenā, kas romānā dēvēta par Teilfingenu. Kā Kota saka pēcvārdā, Eglītis pats par šo posmu izteicies maz, dienasgrāmatā to aprakstījis ļoti lakoniski, arī savos romānos nav izmantojis diez cik daudz. Jādomā, Eglīša nevēlēšanās par šo laiku plaši izteikties liecina par īpašu iekšēju dzīvi, varbūt tādu, par ko runāt nav viegli, un te nu var vien spekulēt, kāda tieši tā varētu būt bijusi. Droši vien sava nozīme bijusi politiskajai un personiskajai traumai: valsts un tēva zaudēšanai (tas ir centrālais motīvs romānā, kur uzkurina naivi reproducēto Eglīša un Janelsiņas rasismu [1]). Bet diez vai tas vien ir pildījis visu pāra ikdienu un ir skaidrs, ka nekāds Eglīša manuskripts, kas visu izgaismotu sīkākajās detaļās, nekādos krājumos neatradīsies.

Katrā ziņā vienkāršas biogrāfiskas rekonstrukcijas iespējas liekas pieticīgas un paveras ceļš brīvas iztēles konstrukcijai. Tas tiešām arī skaidri redzams: teksts vēsturisko vidi un apstākļus zīmē, nevis atsedz un "Eglītis" un "Janelsiņa" lielā mērā ir optiski instrumenti, ar ko šo ainavu iepazīt, nevis psiholoģiski smalki veidoti tēli, kas nu mums būtu jāiztēlojas par "īsto" Eglīti un "īsto" Janelsiņu (ko tādu gan es nekad neuzdrīkstētos no biogrāfiskas literatūras prasīt). "Cilvēkā ar zilo putnu" iestarpinātie Eglīša dienasgrāmatu fragmenti un izvilkumi no laikmeta periodikas kontrastā ar pamattekstu šo specifiku tieši izceļ, nevis padara darbu dokumentālāku vai kaut kādā ziņā autentiskāku.

Tas, protams, nav arī vajadzīgs, jo šādos darbos galvenā nozīme un vērtība ir tieši nolasāmajai grāmatas konstrukcijai. Kāda tad tā ir? Laika un telpas ziņā atklāti un apzināti nosacīta. Vietām valoda sapludina dažādus laikmetus (tādi izteicieni kā "aizbraucis jumts", "kam tagad viegli" utt.), bet īpaši izceļas Andreja Upīša ķengu un zāku gabala "Bezsaules noriets" (1967) lietojums: daļa teksta pārstrādāta Eglītim adresētā vēstulē, Eglīša un trimdas situāciju parādot plašākā vērsumā. Citviet tekstu var raksturot kā pasakai līdzīgu — kaut arī minētas konkrētas vietas, reālijas, personas un notikumi, tomēr laiks un telpa liekas pastāvam kaut kur ārpus, kādā citā universā, kur karš un Vācijas režīma šausmas ir atbīdītas tik tālu, ka zaudē nozīmi. Kāds varētu argumentēt, ka tas sasaucas ar izjūtām, kādas tādā miera ostā kā Tailfingena varēja pārņemt bēgļus, bet, kā redzēsim, runa drīzāk ir par materiāla filtrēšanu.

Dažās vietās teksta laiks un telpa lasījumu sagrīļo ar šķietami neizskaidrojamu spēku. Piemēram, kāpēc gan lineārajā stāstījumā, kas sākas ar Eglīša un Janelsiņas ierašanos pilsētā, kad karš jau beidzies, pēc kādiem mēnešiem pēkšņi iedunas "bijušās frontes lielgabali" (143. lpp.) un drīz vien cilvēki bažījas par iespējamu uzlidojumu? Un kas tā par dīvainu Janelsiņas tirādi (153.–154. lpp.) par viņai, domājams, tolaik vēl gluži svešajiem koijotiem (tā apzīmēti padomju iebrucēji)?

Vispirms par lielgabaliem. Iespējams, lasītāju, kuram pietiekami svaigā atmiņā ir Eglīša prozas krājums "Švābu kapričo" (1951), tie tik ļoti nepārsteigs. Kota šo krājumu, kura centrā ir dažnedažādie Pfiferlingenas=Tailfingenas iedzīvotāji, izmantojusi par vienu no pamatelementiem, ar ko aizpildīt piecu gadu tukšumu, tā varoni Drustu vienādodama ar Eglīti. Drusts — tāpat kā īstenībā Eglītis un Janelsiņa — švābu pilsētā ierodas dažus mēnešus pirms kara beigām, bet romānā ierašanās ir pārbīdīta, no krājuma pārņemto materiālu šai pārmaiņai pieskaņojot vāji. Tā nu novelē "Bumba" Drusts lielgabalus dzird un visu šo epizodi piedzīvo vēl kara laikā, bet romānā jau pēc tā, tādējādi zūdot loģiskai sazobei ar pārējo tekstu. Līdzīgi dīvaini ir ar deportētajiem un internētajiem poļiem, ukraiņiem, holandiešiem utt., no kuriem daļa romānā mehāniski padarīti par "bijušajiem dažādu fronšu atbrīvotajiem gūstekņiem" (68. lpp.).

Jāsaka gan, ka "Cilvēks ar zilo putnu" nav "Švābu kapričo" pārstāsts: runa ir par atsevišķām nodaļām, ainām un Tailfingena Eglīša krājumā paveras daudzveidīgāka, ciešāk iestatīta kara un pēckara apstākļos un ne tuvu ne tik nosacīta — tas arī liek jautāt, kāpēc Kotas romānā tā ir tik ļoti filtrēta. Tomēr pārsteidz tas, ka dažviet teksts sakrīt vārds vārdā un spilgtākie tēlainības elementi iepludināti tik brīvi. Kā piemēru var minēt no īsās noveles "Milti" aizgūto lielisko kalnu grēdas aprakstu: "Kā ziloņkaula mežģīne! Kā sadragātu pērļu virtene! Kristāla zāģis!" (226. lpp.)

Šī īpatnība saslēdzas ar koijotiem, un te nu nonākam pagalam dīvainā teritorijā, kur mani māc neizpratne. Īsi sakot, "Švābu kapričo" nav vienīgais teksts, ar ko šis romāns vietām sakrīt vai gandrīz sakrīt vārds vārdā. Te izšķiramas dīvainības gradācijas. Mērena tā ir tad, kad, piemēram, uz Vācijā pavadītā laika beigām romāna Eglītis kādā sarunā krāšņi apraksta, kā dažādi ASV štati nepavisam nav piemēroti latviešiem (265. lpp.). Eglītis ko tādu nudien ir stāstījis, tikai dažus gadus vēlāk jau ASV [2]. Citā vietā (sākot ar 192. lpp.) Eglīša pārdomas par literatūru diezgan tieši pārņemtas no raksta "Kā es rakstu romānu", kas publicēts 1952. gadā [3], tātad arī jau ASV. Šāds ārpusromāna materiāla izmantojums, pat ja konceptuāli sader ar romāna laika un telpas nosacītību, veidojot viegli pārlaicīgu Eglīti, īsti neiederas stāstījuma plūsmā. Bet vismaz šajos gadījumos Eglītis romānā saka ko Eglītim piederīgu. Tāpat ir ar zooloģisko mistēriju, bet šoreiz ar lielāku distanci: komunistus koijotiem Janelsiņa pielīdzina 1994. gadā izdotajā grāmatā "Cilvēks un es" [4], ko rakstījusi apstākļos, kur koijots ir krietni ikdienišķāka parādība nekā Švābijā.

Neizpratne pilnīgi sagrābj tur, kur tāpat lietots gluži citu cilvēku rakstītais. Janelsiņa romānā saka: "Rainis un Aspazija, Viktors Igo, Dante un citi lielie trimdinieki savus labākos darbus radīja taisni trimdā." (191. lpp.) Patiesībā to teicis tā paša raksta [5] autors, no kura varētu būt ņemts Eglīša teiktais par ASV štatiem. Nodaļā "Pupiņas" atainotā kalnā kāpšanas epizode ņemta no kāda žurnāla raksta [6]; teksts daļēji sakrīt, un romānā Eglīša mutē likti vārdi, ar kuriem Janelsiņu raksturojis raksta autors: abi viņu nodēvē par "gaismu meistari" (152. lpp.). Savukārt alpīnista raksturojums šajā nodaļā aizgūts no vēl cita žurnāla raksta [7].

Kas tas īsti ir — eksperimentāls romāns, pavirša kompilācija, abējādi? Ja "Cilvēku ar zilo putnu" mēģina uztvert kā intertekstuālu spēli, jāsaka, tā nav sevišķi izdevusies: šādai pārcelta teksta rekontekstualizācijai būtu jēga, ja tā kaut ko nozīmētu saturiski, piemēram, būtiski vai interesanti mainītu pārņemtā teksta semantiku vai liktu pavisam citādi raudzīties uz iepriekšējo vai jauno kontekstu. Nekas tāds šajā gadījumā neliekas manāms, katrā ziņā jau ne tiktāl, cik runa par sen aizmirstu žurnālistu sacītā lietojumu. Katrā ziņā ar šīm dažām nejauši atklātajām vietām pietiek, lai gara acīm redzētu romāna Eglīti klīstam pa Švābijas kalniem kā tādu literāru Frankenšteina radījumu un vairs ne brīdi nevarētu justies droši, ko īsti lasi: Kotu, Eglīti vai ko citu. Kuras dēkas kāds pirmoreiz varētu būt piedzīvojis kādā citā romānā, kura saviesīga latviešu tikšanās varētu būt aprakstīta kādā žurnālā, kura metafora paņemta no kāda stāsta? Vienīgais, ko var teikt patiešām droši: labākās vietas Laimas Kotas romānā uzrakstījis Anšlavs Eglītis.

 

[1] Gribas cerēt, latviešu literatūrā ieinteresētā sabiedrība pārsvarā ir gana nobriedusi, lai varētu bez ieciršanās pieņemt, ka ne tikai diletantiem, bet arī dažiem talantīgiem autoriem bijuši rasistiski uzskati un ka par to runāt nav nekas slikts. Šajā gadījumā nav runa par tipisku trimdas antikomunismu; Eglīša ieskatā visa "mongoloīdā" krievu tauta ir tendēta uz šaušalīgu barbarismu, sadismu un asinskāri, bet saknes šai nolemtībai meklējamas Āzijas nomadu ciltīs.

[2] Apraksts piecdesmitajos gados parādās dažādos preses izdevumos, šajā gadījumā avots varētu būt bijis E. Štiglica raksts ""Balto apkaklīšu" darbā. Dažas stundas ar Anšlavu Eglīti un Veroniku Janelsiņu" laikrakstā "Latvija" 1953. gada 3. jūnija numurā (4. lpp.). Visi rakstā minētie izdevumi atrodami LNDB portālā "periodika.lv".

[3] Amerikas latviešu jaunatnes organizācijas komitejas izdevums "Raksti", Nr. 6, 1952. gada novembris, 29. lpp.

[4] Sk. apskatu žurnālā "Treji Vārti", Nr. 166, 1995, 37. lpp.

[5] ""Balto apkaklīšu" darbā. Dažas stundas ar Anšlavu Eglīti un Veroniku Janelsiņu".

[6] Henrijs Nordens, "Anšlavs Eglitis Švābijas kalnos", Ulubele, Nr. 3, 1952, 27. lpp.

[7] E. Blanks, "Anšlavs Eglītis švābu zemē", Junda: Viestura rotas darba vīru žurnāls, Nr. 4, 1953. gada novembris, 11. lpp.

Tēmas

Dainis Leinerts

Dainis Leinerts lasa labas un sliktas grāmatas un dažkārt par tām arī raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!