Par grāmatām
08.12.2021

Poruks nav tas, kas viņš ir tagad

Komentē
4
Saglabā

Par Ingas Žoludes romānu "Vendenes lotospuķe" ("Dienas Grāmata", 2021).

"Es esmu Vārds Uzvārds," saka katrs šīs "Dienas Grāmatas" biogrāfisko romānu sērijas izdevums, un gara acīm redzu, kā autoru kopkoris vienojas kolektīvā spiritisma seansā (lasītāj, piesargies no ektoplazmas šļakatām!). Kā gan citādi tikt pie latviešu rakstniecības klasiķu esencēm, kas, ja ne gluži izšķīdušas literatūras un vēstures haosā, ir sajaukušās ar viņu pašu tekstiem, apstrādātas un pārstrādātas dažādām gaumēm derīgās vai nederīgās ideoloģiskās mērcēs, apaugušas vēlāku stereotipu un klišeju plēvēm vai – vismaz dažos gadījumos –, kā jau visiem drošāk, kultūrkanonizētas pieminekļa stingumā?

Skaidrs, ka tas ir neizpildāms uzdevums. Tomēr vēriens, uz kādu norāda vārdi "es esmu", ir uzmanības vērts un liek gaidīt īpašu mēģinājumu pēc iespējas pietuvoties tam, kas nu kurā reizē katrs Vārds Uzvārds bijis. Jānis Poruks noteikti ir viens no tiem klasiķiem, kam šāda uzslāņojumu notīrīšana lieti noderētu. Mocīts skolas programmās, pēc vārda viņš, protams, zināms plaši, tomēr gauži pavirši: bīstos, daudziem Poruka personības tēls izaudzis no viņa tekstiem, turklāt tikai dažiem vien. Cibiņa un Buņģa duets un duelis, varbūt vēl Kukažiņa un – ak vai – "Balts sniedziņš snieg uz skujiņām". Bālie un sirdsšķīstie, ja pieturamies pie ierastās klasifikācijas. Tik vien palicis no autora, ko gan viņa neilgās dzīves laikā, gan arī vēl kādu laiku pēc nāves ne viens vien uzskatīja par vienu no latviešu literatūras dižgariem, dažs – pat par lielāko, par pasaules mēroga ģēniju. Lai ko mēs domātu par Poruka vietu rakstniecības rangā, ir skaidrs, ka viņš nav pelnījis šauru identificēšanu ar nereti miglainiem priekšstatiem par viņa personāžiem.

Ar prieku varu sacīt, ka Ingas Žoludes "Vendenes lotospuķe", kur Poruks ir vēstītājs, viņa tēlu patiešām attīra – tā, ka tas nav vairs nedz bāls, nedz šķīsts, bet atklājas visā savā pilnasinībā. Tas darīts, balstoties uz pamatīgu faktu un avotu materiālu, turklāt tik rūpīgi, ka "Vendenes lotospuķi" var uzskatīt par hibrīdtekstu. Detalizācija, izpēte, atsauces un piezīmes atgādina dokumentālu biogrāfiju, bet tas tomēr ir romāns, kur attēloto mēģināts skatīt caur Poruka prizmu, ciktāl tas iespējams, un kur faktu kaulus apņem daudz pārliecinoši iztēlotā. Lai gan mūsu priekšā neizbēgami ir rekonstruēts un jaunkonstruēts Poruks, interpretāciju kopa, viņš tik un tā ir nesalīdzināmi dzīvāks un tuvāks īstajam nekā dažnedažādi baltā sniedziņa apsnigušie tēli, kas klīst rēgainajā literāro priekšstatu pasaulē.

Iespējams, Poruks bija pirmais īsteni romantiskais latviešu dzejnieks – tādā ziņā, ka romantiskais Poruka tekstos organiski izriet no viņa personības. "Vendenes lotospuķe" to labi parāda: Poruka tēlā uzskatāmi iemiesotas romantiskās dziņas, iekšējās pretrunas, neiederēšanās sabiedrībā un reizē ilgas pēc atzinības, vientulība un reizē vajadzība pēc dvēseļu radniecības, kalpošana mākslai un nodošanās bohēmai, tiekšanās pēc gara augstumiem un grimšana tā dzīlēs. Tas ir ticams Poruks, tāds, kas latviešu literatūrā svarīgs ne tikai ar saviem darbiem, bet arī tēlu, kurš – it sevišķi, ja ņemam vērā viņa estētisko pasaules skatījumu un paštēla veidošanu – savulaik varēja iedvesmot un fascinēt ne mazāk kā teksti.

Kādu noteikti pārsteigs bālajiem zēniem gluži nepiedienīgie alkohola plūdi, vētrainā uzdzīve, gājieni pie prostitūtām (tie gan tikai pieminējumu līmenī), bet varbūt visvairāk – neskaidrais sakars ar Poruka Drēzdenes studiju finansētāju Vestermani. Kāds tas īsti bijis un kādā mērā (un vai vispār) var runāt par izmantotāju un izmantoto, jādomā, nekad neuzzināsim. Žolude šo jautājumu aplūkojusi piesardzīgi, bet reizē arī drosmīgi, teksts ļauj pieņemt, ka mīlestība, ko Poruks vēstītājs nevar "nosaukt vārdā" (11. lpp.), viņam patiesībā varētu būt pieņemamāka, nekā viņš to vietumis tēlo. Katrā ziņā tas viss pie Poruka piederas – tieši tāpat kā aizgrābtība ar cildeno un ideālo un ilgas pēc nirvāniskas atbrīvošanās no pasaulīgā žņaugiem.

Jāpiezīmē: lai gan stāstījums rit lineāri, Poruka tēls ir (re)konstruēts citādi. Ik pa brīdim romāna Poruks prāto par lietām, kas pārņemtas no materiāliem, kurus īstais rakstījis citā dzīves posmā. No vienas puses, tas ir vai vismaz var būt gluži dabiski, jo par vēsturiskām figūrām mēs parasti domājam kā par vienu veselumu. No otras – kad laikā pārnesto prātojumu avots ir Poruka vēlīnās pseidozinātniskās apceres par planētām, psihiskajām enerģijām, dvēseļu matemātiku un tamlīdzīgi, kuras tapušas laikā, līdz kuram romāna Poruks nemaz nenonāk, rodas disonanse. Šādi pārnesumi šķiet nesaderam ar Poruku, kāds iezīmējies līdz tam brīdim, pat ja ilustrē viņa vispārējo daudzšķautņainību.

Runājot par šo daudzšķautņainību, nav iespējams apiet tā dēvēto "Poruka slimību". Arī to autore interpretējusi delikāti. Dažos pēdējos dzīves gados Poruks uzturējās psihiatriskās veselības iestādēs, un laikabiedru atmiņās ir fiksēti gadījumi, kas likuši viņa veselību apšaubīt (starp citu, romāna beigās atainota epizode, ko uzmanīgs lasītājs varētu atpazīt no Jāņa Akuratera "Dienu atspīdumiem"). Vēsturiski šis jautājums dažkārt skatīts no galējām pozīcijām – Poruks bijis vai nu ārkārtīgi un pagalam slims, vai pavisam vesels, bet nesaprasts un vajāts (un pat indēts, kā bez ticama pamata vedināja domāt viņa brālis Jēkabs). "Vendenes lotospuķē" šis posms tēlots humāni un iejūtīgi gan pret Poruku, gan pret līdzcilvēkiem, bez pārspīlējumiem un, galvenais, viņa veselību nekādi nesasaistot ar literārajiem tekstiem, kā vulgārpsihiatriskā garā darījis Hermanis Budulis [1], kurš vairākus mēnešus bija Poruka ārsts.

"Vendenes lotospuķes" Poruks, kā pienākas, ir mainīgs, jo romāns, sācies ar viņa braucienu uz Drēzdeni un beidzies vairākus gadus pirms viņa nāves (lai gan neinformētu lasītāju beigas var maldināt – vai arī jāpieņem, ka romāna Poruks simboliski mirst), aptver viņa dzīves darbīgākos gadus. Panākumi mijas ar vilšanos, aug rūgtums un aizdomas, pašapziņa te ceļas, te rūk. Bet tie nav vienmērīgi intensīvi gadi, un tāds nav arī teksts, kas vietām rit samērā monotoni, palaikam pat atgādinādams tādu kā pārskatu, īpaši tur, kur izmantoti Poruka raksti periodikā, kā dziesmusvētku apraksta gadījumā. Teksta plūdumam, man šķiet, par labu nenāk arī nepietiekami integrētie Poruka darbos izmantotās vielas atstāsti, kuru ir tik daudz, ka rodas gandrīz vai Poruka prozas minienciklopēdijas iespaids. Turklāt romānā šī viela iekļauta tāda, kāda tā ir viņa darbos, it kā viss tieši tā arī būtu noticis, lai gan zināms, ka Poruks reālo pārvērš spilgtākā matērijā. Un tā nu asinis līst un bērni mirst. Tiesa, to var interpretēt kā paņēmienu, kas liek lasījumam sagrīļoties, un, sašķoboties iedomātās, noticētās realitātes rāmjiem, Poruks sāk dzīvot savos tekstos; tas saslēgtos ar viņa veselības tēmu un iezīmētu romāna nobeiguma daļā gaidāmo – taču reizē arī nonāktu pretrunā romānam kopumā un nebūtu gluži taisnīgi pret pašu Poruku.

Līdztekus tēlveidē ieguldītajam darbam un izpētes vērienam vēl viens aspekts, kurā "Vendenes lotospuķe" izceļas īpaši, ir stils un vēsturiskuma izjūta. To savstarpējā saikne ir mūžīga problēma, un ne jau latviešu prozā vien. Tipisks paņēmiens, kā mēģināt radīt vēsturiskuma ilūziju, ir tekstu izraibināt leksiski: šur tur pa kādam novecojušam vārdam vai formai, pa kādai gramatiskai īpatnībai, bet ne vairāk, ne dziļāk. Žolude ir drosmīgi tiekusies uz ko daudz grūtāku – romānā pārņemt Poruka valodu kopumā. Skaidrs, ka tas līdz galam nav iespējams, sevišķi sintakses ziņā, un gadās arī pa kādam valodiskam anahronismam un nekonsekventam lietojumam. Tomēr "Vendenes lotospuķe" pakāpjas krietni pāri vidusmēra rezultātam, kādu dod vēsturiskuma mēģinājumi, kas galu galā parasti uzsver vien teksta mūsdienīgo dabu, kontrastam starp valodas laikmetiem saasinoties un vēsturiskuma ilūzijai izirstot [2]. Pārsteidzošā kārtā Porukā te tiešām ir sadzirdams Poruks.


[1]  Buduļa ētiskā ziņā stipri apšaubāmā darbība pēc Poruka nāves, šķiet, ir pamatīgi ietekmējusi dziļāk ieinteresēto lasītāju priekšstatus. Nevar gan noliegt, ka "Poruka dvēseles noskaņas krēslainās dienās” ir vērtīga grāmata tajā iekļauto Poruka tekstu dēļ.

[2]  Varētu gan argumentēt, ka tas ir labi: šāds teksts lasītāju neievilina ilūzijās, pašdekonstruējas, atklāti liedzot sev jebkādas pretenzijas uz absolūtu vēsturisko patiesību.

Dainis Leinerts

Dainis Leinerts lasa labas un sliktas grāmatas un dažkārt par tām arī raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!