Romāna nosaukums – "18", sērija – "MĒS. Latvija, XX gadsimts", tātad 1918. gada 18. novembris, tātad Latvijas valsts dibināšana, tātad valstsvīri, centrālās figūras – dažas no tām, kas redzamas mums visiem pazīstamajā fotogrāfijā, vai ne? Varu iztēloties, ko rīgsardzīgu no tā varētu iztaisīt, varbūt mūziklu.
Labi, protams, neko tādu no Paula Bankovska neviens negaida, un šis nu ir gadījums, kad par pārsteiguma trūkumu nav ko skumt. Galu galā ikvienu vairāk vai mazāk vēsturisku latviešu romānu nevar atvērt bez bažām par to, kas ar vēsturi tur būs iesākts. Tāpēc prieku, ar kādu var lasīt "18", daļēji rada tas, kas šī grāmata nav: proti, tā nav ierastā rēķinu kārtošana, kam raksturīgi rūpīgi kategorizēt cilvēkus, tostarp arī pareizajos un nepareizajos latviešos, ar maksimāliem kontrastiem padarīt literatūru drošu lietošanai nacionālā uzturā un izmantot iespēju vismaz ar literāra nosodījuma dūri sadot pa purnu sliktajiem. Un varbūt dažreiz tas pat ir pilnīgi normāli, pat labi vai lieliski, ja izdarīts prasmīgi un gaumīgi, taču tādi gadījumi ir reti.
Vārdu sakot, Bankovskis ar vēsturi darbojas citādi. Vēstījums, ko veido divas dienasgrāmatas un attiecīgi divas darbības līnijas, ir konsekventi fokusēts uz abiem dienasgrāmatu autoriem – anonīmām, politiski marginālām personām, ko ērtības labad varam saukt par A1 un A2. Saskaroties ar A1 un A2 spriedumiem (un vienam no viņiem gluži labi patīk spriest par pareizajiem un nepareizajiem), ir skaidrs, ka tie ir tikai A1 un A2 spriedumi un Bankovskis neuzņemas barga vēstures soģa lomu, bet ļauj lasītājam domāt pašam. Patiesībā ne vien ļauj, bet arī, kā vēlāk redzēsim, liek.
Aiztaupīdams mums gan tiesāšanu, gan liela mēroga politisku drāmu, trilleri vai pasaku, Bankovskis nevis atsedz vēsturi, bet drīzāk uzved mistēriju, kas rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Vispirms lasītājs saskaras ar dienasgrāmatu, kuras darbība norit mūsdienās. A1, dienasgrāmatas autors, lauku mājā no Rīgas atvestajā vectēva mētelī uzgājis digitālo fotokameru ar savādiem attēliem, kas it kā uzņemti mājas apkaimē; seko mēģinājumi noskaidrot, kā fotogrāfijas tapušas. Otra dienasgrāmata sākas 1917. gada 20. augustā – vācieši tūlīt būs Rīgā, iedzīvotāji pilsētu pamet, armija ir pajukusi, un A2 dezertē, sākdams piedzīvojumu pilnu ceļojumu, kas caur Valmieru un Strenčiem iesniedzas Krievijā un pēc tam aizved atpakaļ uz Latviju. Tiktāl viss būtu vienkārši, taču lieta tāda, ka abas līnijas ir fantastiskas. Piemēram, fotogrāfijas A1 līnijā ir uzņemtas no neiespējamiem skatpunktiem, savukārt A2 saskaras ar nākotnes reālijām, tostarp ar, iespējams, to pašu "Lumix", ko atradis A1.
Pēcvārdā Bankovskis piemin Aleksandra Grīna ietekmi, ko tiešām skaidri var saskatīt epizodē ar strēlnieku veļu parādīšanos Rīgā 1918. gada 18. novembrī, bet kas viegli gotiskas noskaņas veidā brīžiem jūtama arī citviet tekstā. Tomēr vismaz A2 līnijas dēkas un fantastika atgādina senākas sižetiskas shēmas, kaut arī šajā izpildījumā ar viegli ironisku nokrāsu: varonis dodas pasaulē, sastopas ar ambivalentām, varbūt pat maģiskām personām, iespējams, piedzīvo sevis pārvērtību, nonāk kāda kņaza muižā Maskavas apkaimē – iemidzinošā mirušo valstībā, no kā viņu ārēja palīdzība tomēr izrauj un iemet atpakaļ pasaulē, kurai viņš vajadzīgs.
Acīmredzami fantastiskajiem elementiem tekstā piedāvāti arī skaidrojumi, kas, ja tekstu uztvertu reālisma modā, padarītu to par zinātnisko fantastiku. Piemēram: "Kā būtu, ja laiks izrādītos nevis lineārs nogrieznis, bet vertikāle, kas caurdur telpu, kura sakrauta kārtu kārtām [..] Laiks būtu nevis viena nemainīgi no pagātnes nākotnē caur tagadni virzīta bulta, bet simtiem, tūkstošiem, miljoniem, miljardiem šādu kustību [..] ar atšķirīgu jaudu un ātrumu. Un tas nozīmētu, ka telpā vismaz teorētiski varētu rasties lielākas vai mazākas laiku nobīdes [..] Tātad ikviena cilvēka subjektīvajā šodienā tad varētu sastapties gandrīz neierobežots skaits tuvākas vai tālākas pagātnes un tagadnes laiku." (77.–78. lpp.) Šī A2 minējuma veidā pasniegtā ideja tekstam piešķir formu, veido struktūru, bet pati nav obligāti jāuztver nopietni, jo semantiskā polivalence, ko rada ne vien viss fantastiskais, bet arī tas, ka vēstījums nav uzticams (starp citu, arī uz to norāda pats Bankovskis), pieļauj dažnedažādas interpretācijas. Ja man kāda būtu jāizvēlas, es teiktu, ka A2 dienasgrāmatu sagroza vai pat sacer A1, radīdams jauku stāstu un pie reizes, apcerēdams laika un telpas dabu, varbūt arī jēgpilnu skaidrojumu noslēpumainajiem fotoattēliem – ja tādi ir. A1 pats saka, ka pārrakstot dienasgrāmatu, kas pēc apraksta tā pati A2 dienasgrāmata vien ir, un ko gan mēs zinām par to, ko viņš ar tekstu dara?
Jāpiezīmē, ka šķietami paralēlās darbības līnijas, starp kurām ik pa brīdim uzrodas pa vienojošai saiknei, galu galā izrādās ne gluži paralēlas un konverģē vienā telpas un laika punktā – 18. novembrī pie Esplanādes, kad A1 nofotografē A2 un kad A1 dienasgrāmatas teksts gandrīz vārds vārdā sakrīt ar agrāku A2 tekstu. Ja vēl ņem vērā to, ka no Rīgas atvestais A1 vectēva mētelis ļoti izskatās pēc maskēšanās mēteļa, kuru bunkurā netālu no lauku mājas atstājis A2, aizdomas, ka A1 pats raksta A2 dienasgrāmatu, tikai palielinās. Uz to vedina arī pavisam nekonsekventais novecojušas valodas lietojums, kam A2 teksts būtu jāpadara "autentiskāks": ar dažām virspusēji arhaiskām formām ("zociālisti", "kulturēls", "zolists") vien nepietiek, lai noticētu.
Pieļaujot, ka A2 dienasgrāmata ir safabricēta un ka lasītājs patiesībā nemaz nenonāk 1917.–1918. gadā, nostiprinās lasot radusies pārliecība, ka grāmata nemaz nav par Latvijas valsts dibināšanas laikmetu, nav specifiski par 1918. gada 18. novembri, kā sākotnēji varētu likt nodomāt grāmatas piederība vēsturisku romānu sērijai. Tādā ziņā tas vispār nav vēsturisks romāns. Skaitlis 18 nosaukumā drīzāk būtu jāuztver kā atsauce tieši uz 18. novembri neatkarīgi no gada kā uz dienu, kam Latvijā ir pamatīga simboliskā nasta, un attiecīgi arī uz domu par neatkarīgu Latvijas valsti vispār. Tā raugoties, "18" var lasīt kā komentāru par valstiskuma ideju.
Pēcvārdā Bankovskis formulē jautājumu, ko var uzskatīt par centrālu visā tekstā: kam gan mums sava valsts? Gan A1, gan A2 par valsti spriež atklāti, un, piemēram, A2 piedāvā arī konkrētu atbildi: ".. galvenā, ja ne vispār vienīgā savas valsts pastāvēšanas jēga varētu būt mūsu valodā. Mums ir tiesības uz zemi, kurā brīvi var sarunāties un rakstīt latviešu mēlē." (134. lpp.) Vai tas ir diezgan ierobežots redzējums? Jā, bet diez vai no lasītāja ir gaidīta tikai un vienīgi bezierunu piekrišana. Politiskais saturs provocē izteikt papildinājumus un/vai iebildumus, galu galā katram pašam iztaujāt sevi, analizēt savu saikni ar valsti, bet galvenais – nonākt pie atskārtas, ko no valsts sagaidām un kādu valsti tad vispār vēlamies. "18" radītais impulss domāt ir īpaši vērtīgs laikā, kad indivīda un sabiedrības attiecības ar valsti ir lielā mērā nejēdzīgas, proti, kad sabiedrībā akceptētas un pieprasītas nedzīva patriotisma formas, policejiski sargāta patriotisma glazūra (nacionālā simbolika – tās nu būtu tās īstās vērtības) pastāv līdzās dziļai politiskajai vienaldzībai. Īsi sakot, "18" mums vajag tieši tagad.
1