Par Janas Egles stāstu krājumu "Latvju pacients" (izdevniecība "Latvijas Mediji", 2023)
Lielum lielajai daļai jaunās latviešu literatūras lasītāju ikdiena noteikti nerit, piemēram, kara vai katastrofas apstākļos, tomēr tas nenozīmē, ka tā būtu pavisam brīva no šausminošā. Sadzīves šausmas vienkārši ir pierastas, it kā labi zināmas, tepat blakus, bet, lai cik pazīstamas tās būtu, tās var sagrābt jebkurā brīdī un it visur, tieši un netieši. Ikdienai nevajag slepkavniecisku klaunu vai izbadējušos kanibālu; viens no visiedarbīgākajiem līdzekļiem, ar ko tā var šausmināt, ir tik parasta lieta kā ātrās palīdzības mašīna: kā tā dzenas cauri satiksmei, cik trauksmaina ir tās sirēna, cik briesmīgi to ieraudzīt ieradušos tur, kur tu to nekad nevēlētos redzēt, kādu baisu sajūtu varā esi, kad tā jāizsauc. Ātrā palīdzība nozīmē – un, ja runājam par literāru tekstu, bieži vien apzīmē – krīzi. Un te jāsaka: nevienā latviešu stāstu krājumā ātrās palīdzības klātbūtne nav tik liela kā Janas Egles jaunajā grāmatā "Latvju pacients".
Sadzīviska, medicīniska vai citāda krīze ir katra "Latvju pacienta" stāsta izejas punkts un smaguma centrs, un stāsta konstrukcijas pamatmetode izsakāma vienkārši: nelaime gandrīz nekad nenāk viena. Stāsts lasītāju sagaida in medias res ar tādu krīzi, kurā personāžs nonācis kaut kad agrāk, un tad to stipri saasina vai pat papildina ar vēl vienu, varbūt pat baisāku. Jau tā pandēmija žņaudz ar izolāciju un spriedzi ģimenē, vēl pajūk glābiņš nelegālo tango nodarbību formā. Nomiris kaķis, un pēc brīža nāk sirdsdarbības traucējumi. Psihoterapeitam nomirusi sieva, tagad grasās nošauties pacients. Vēzis, narkolepsija, kovids un daudz, daudz vientulības. Lielākoties stāstītājas un varones ir sievietes, parasti vientuļas, parasti gados vecākas, parasti – dažādos sociālos un iekšējos žņaugos un lielāku vai mazāku šausmu situācijā.
Krīzes kulminācijai parasti seko atslābums – atgriešanās pie normalitātes vai vismaz spriedzes vājināšanās vai briesmīgākā iznākuma nerealizēšanās (izrādās, vēža nav; pašnāvību neizdara utt.). Gandrīz visos stāstos galveno varoni beigās redzam it kā nostājamies uz stabilitātes salas. Un te izpaužas pati skaudrākā krājuma un tā veidotās pasaules īpašība: ikviena stabilitātes sala patiesībā ir vāji maskēts akacis. Uz brīdi var ļauties atvieglojumam un atrisinājuma ilūzijai, bet vienmēr ir nojaušams, kas – drīz, pavisam drīz – gaida aiz stāsta robežām; tikai labākajā gadījumā tā ir krīzes atgriešanās. Pat tad, kad pasaule šķiet laba un par kādu gādā, tas ir vien uz brīdi, nolemtības ēnā. Turklāt pret to nekas nav iesākams, vismaz netiks iesākts – kam gan no personāžu klāsta ir tāda vara un spēja? Viņas un viņi ir pakļauti dabiskajai, sociālajai, metafiziskajai lietu kārtībai, nevis to līdzveido.
Sūri, protams, un tāpēc potenciāli arī grūti lasāmi. Varbūt tāpēc krājuma tonalitāte nedaudz variē; sevišķi tas redzams līdzās ievietotajos stāstos "Sers Toms Džonss un Dzelzītis" un "Jūras žagatas noslēpums", interlūdijā, ko ieskauj īpaši smagi stāsti. Pēdējais no šiem diviem ir vairāk apcerīgs nekā spraigs, ar stāstītāju, kuras krīze šķiet vismaigākā (ātrā palīdzība nepieciešama vien kaimiņienei!), neskaidra, kaut kādā mērā pat slēpta. Varbūt uzmanību no tās novērš maģiskā reālisma pieskaņa vai vismaz teksta pavērtā iespēja to šādi interpretēt. Lai gan stāsts noteikti pieļauj arī stipri pesimistisku lasījumu, tas patiešām maina tonalitātes plūdumu, nemazinādams vispārējo nopietnību, un iedarbojas atsvaidzinoši.
Savukārt "Sers Toms Džonss un Dzelzītis" apliecina, ka dažkārt labāk bez tonalitātes maiņas iztikt un sūrmi ne vienmēr vērts atjaukt ar ko citu. Šis stāsts, kaut arī viela gluži bēdīga, pastāv varbūt vien valodisku un citādu joku iemiesošanai – tur atrodams kaķis atradenis/dziedātājs Toms Džonss, aktieris Dzelzītis kā atgādinājums iedzert dzelzs preparātus u. tml. Komiskā kulminācija iestājas jau stāsta sākumā, kur reālistisks un gana detalizēts apraksts par veterinārārstu noņemšanos ar slimu, mirstošu dzīvnieku, par dzīvnieka ciešanām un nāvi, par saimnieces sērām beidzas šādi: "Galu galā visi ārstu pūliņi izrādījās kaķim zem astes…" (48. lpp.) Bīstos, kontekstā "kaķim zem astes" var izlasīt tikai burtiski, nevis kā frazeoloģismu, un smieklīgi jau tas ir, tā ir īsta groteska. Bet par ko šeit īsti nāk smiekli? Par tādu rakstību, par tekstu – nevis ar to, ja drīkstu lietot šādu anglicismu.
Lai kāda būtu katra atsevišķā stāsta tonalitāte, krājums pilnībā atbilst ikdienišķo šausmu aprakstītājas reputācijai, ko Jana Egle iemantojusi ar iepriekšējiem darbiem. "Latvju pacienta" viela riekšām grābta no aktuālo sociālo problēmu vāceles, un pats par sevi tas nav ne slikti, ne labi. Par visu, par ko raksta Jana Egle, ir jāraksta. Tomēr tā ir riskanta pieeja, kas prasa sevišķu uzmanību, vērību un iejūtību, kā krājumā dažviet, manuprāt, trūkst. Ja godīgi, stāsts "Nunā manīm" man pat uzdzina dusmas.
Tas ir varbūt pats drūmākais un bezcerīgākais no visiem: vientuļa divu bērnu māte dzīvo pastāvīgā naudas trūkumā, pārgurumā "no nemitīgā izdzīvošanas režīma" (30. lpp.), viņai draud parāda piedziņa, ar pusaugu meitu klājas grūti, komunikācijas nav, viss ir slikti, un būs vēl sliktāk: meita mēģina izdarīt pašnāvību, un vēlāk, kad pēc krīzes uzliesmojuma spriedze šķiet atslābusi, izrādās, ka viņa sevi regulāri savaino ar žileti. Nav šaubu, sociālās iekārtas vienaldzība, sistēmas disfunkcija, paškaitējums u.c. ir ļoti svarīgas tēmas. Taču stāstā ārkārtīgi trūkst individualitātes, un reālu šausminošo tas izmanto gauži mehāniski, ekspluatatīvi – kā resursu. Māte te ir trūkums, bet meita – vien asinis, kas tekstam jāpalaista. Autores sakarā mēdz minēt reālismu; šajā stāstā redzams tāds ieabstrakts "reālisms", kas, protams, nekāds reālisms patiesībā nemaz nevar būt. Varbūt varētu teikt – un ir gadījies to dzirdēt –, ka smagi apstākļi noved pie individualitātes nodilšanas, personai reducējoties uz kaut kādām fundamentālām īpašībām, bet realitātē tik vienkārši tomēr nav. Un, ja reālo grib atainot autentiski, šāda pieeja nekam neder.
Savā ziņā līdzīgi ir ar stāstu "Nemīz, sirsniņ", kur šausminošais ekspluatēts citādi: proti, izmantotais paņēmiens vedināt lasītāju domāt, ka notiek vai notiks A, bet tad ar pavērsienu atklāt, ka tomēr notiks B. Šajā stāstā runa ir par iespējamu izvarošanu, kas galu galā nenotiek, un tās vietā stāstītāju piemeklē pavisam citāda vardarbība (kas, jāpiezīmē, tāpat ir smaga un seksuāla!). Lieta sensitīva, domas var dalīties, tomēr vismaz savā lasījumā nevarēju to neuztvert kā – netīšu, protams, – traumas trivializēšanu, un ne jau tādā ziņā, ka triviāls būtu stāstītājas pārdzīvotais, tieši otrādi. Trivializējoši ir traumu un to vardarbību, ko teksta mājienu dēļ it kā gaidām lasot, izmantot par spēles līdzekli lētam literāram efektam: ha-hā, neizvaroja vis!
Šie abi stāsti tomēr ir izņēmums. Pārsvarā cilvēki, ko krājumā sastopam, ir cilvēki, nevis bezpersoniski instrumenti vai ciešanu demonstrēšanas mehānismi, pat ja dažkārt visai stereotipiski. Bet ciešanas tāpat ir absolūti centrālas, un pie tām jāatgriežas, domājot par grāmatas nosaukumu. Lai gan ne vienam vien personāžam vajadzīga medicīniska vai psiholoģiska palīdzība, ir pilnīgi skaidrs, ka vārds "pacients" te nav jāsaprot pavisam burtiski. Etimoloģija ne tuvu nav lasītāju labākais draugs, bet dažkārt tai vērts uzmest aci: "pacients" ir tāds, kas cieš (no latīņu patiō: 'es ciešu'). Vārdu sakot, no krājuma skan cietēju koris. Ne katra atsevišķā balss ir sevišķi izteiksmīgi vai labi veidota, bet korī individualitāte jau nav pati svarīgākā. Tā nu "Latvju pacients" labāk iedarbojas nevis atsevišķu stāstu līmenī, bet gan no pietiekama atstatuma un ar kopiespaidu, likdams just, spriest un pēc tam – atcerēties.
0