Par Ismaila Kadares romānu "Mirušo armijas ģenerālis" (no albāņu valodas tulkojis Dens Dimiņš, izdevis "Pētergailis", 2021).
Visi ceļi domās ved uz karu, un tāpēc uz "Mirušo armijas ģenerāli", Ismaila Kadares pirmo romānu, nekādi nespēju raudzīties atrauti no apstākļiem. To lasīju tieši pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad atsevišķos cerību uzplūdu brīžos karš vēl nešķita neizbēgams. Varbūt māksla, ko pietiekami pamatoti var dēvēt par pretkara mākslu, tādās situācijās nemaz nav ieteicama, jo var viest vai stiprināt sajūtu, ka neviens saprātīgs cilvēks taču nebūtu gatavs kaut ko tādu atkal pieļaut — tāpēc kara nebūs? Bet te nu tas atkal ir. Pareizāk sakot, pasaulē nav ne dienas bez kara, bet saprotamā kārtā šis rit mentāli vistuvāk, tepat, un tāpēc arī mans "Mirušo armijas ģenerāļa" lasījums ir cieši jo cieši savijies tieši ar šo karu, tieši ar tā šausmām un nejēdzību.
Droši vien ir tādi apskaužami cilvēki, kuri šajos apstākļos aktuālā satura vietā spēj gana labi koncentrēties arī uz ko citu un, lasot romānu, realitāti spēj pārbīdīt krietni tālākā plānā un gluži vienkārši bauda labu literatūru. Šiem cilvēkiem varu uzreiz teikt, ka ne jau saturs pats par sevi "Mirušo armijas ģenerāli" padarījis par albāņu modernās literatūras klasiku. Grāmatas tulkotājs Dens Dimiņš pēcvārdā pamatoti min "eleganci un skaistumu"; jau pašas pirmās rindkopas apliecina lielisku spēju veidot atmosfēru, ar nedaudzām detaļām iezīmēt emocionāli piesātinātu ainavu, un vēlāk to papildina labi panākts absurds. Turklāt tas ir pirmais latviešu valodā tieši no albāņu valodas tulkotais romāns — ar to vien "Mirušo armijas ģenerālis" nedrīkstētu palikt bez ievērības.
Stāsts plašos vilcienos ir itin vienkāršs: Albānijā, ko Otrajā pasaules karā vispirms okupēja Itālija, bet pēc tam Vācija, sešdesmito gadu pirmajā pusē ierodas ģenerālis, kura uzdevums ir atrast un repatriēt visā valstī kara laikā apglabāto iebrucēju mirstīgās atliekas. Ģenerāļa valsts nav nosaukta, lai gan to viegli uzminēt, bez vārda paliek arī viņš pats un priesteris, kurš viņu pavada, un tāpat otras valsts ģenerālis, kas pilda tādu pašu uzdevumu un ko viņi sastop, pildīdami savējo. Līdztekus dažiem citiem elementiem šī īpatnība atainoto atsevišķos līmeņos padara vispārīgu, lai gan ir skaidra gan darbības vieta, gan laiks. Vispārīgums šajā gadījumā nozīmē arī zināmu universālumu — tā dēļ grāmata ir par karu vispār, ne tikai par konkrēti to, ko piedzīvoja Albānija. Un tas noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc, lasot "Mirušo armijas ģenerāli", ir tik viegli — pat neizbēgami — to sasaistīt ar karu, kas notiek tagad, un kapi, ko grāmatā atrok nolīgtie strādnieki, saplūst ar kapiem, ko nezināmā nākotnē varbūt atraks citi, lai varētu savākt Ukrainā tik vienkārši pamestās reiz dzīvās miesas atliekas. Vai priestera fašistiskās idejas par albāņu tautas mežonīgumu — ar Krievijā izplatīto propagandu par ukraiņiem raksturīgo dabisko nežēlīgumu. Un tā varētu turpināt.
Bezvārdu vispārīguma galvenā loma tekstā varbūt ir cita: izcelt, ka gan ģenerālis, gan priesteris ir tikai sīki zobrati lielajā varas un spēka mehānismā. Galu galā viņu identitātei, ciktāl par tādu vispār var runāt, nav nekādas nozīmes. Tāpēc arī viņu darbība ir izteikti mehāniska, kas labi redzams jau otrajā nodaļā — ar robotisku rokas pacelšanu militārā sveicienā (ģenerālis), robotisku krusta mešanu (priesteris), ko lieliski papildina birokrātiskā atsauce uz noteikumiem par rakšanu: "Sīkākas ziņas bija atrodamas starptautiskā nolīguma 4. pielikuma 7. un 8. pantā." (16. lpp.) Uzdevums, ko ģenerālis sākotnēji iztēlojies par cildenu, diženu un svētu, kļūst pilnīgi rutīnisks, automātisks. Mehānisms truli pārmaļ mirušo valstību, atsijādams pareizos kaulus no nepareizajiem, saraksti, kā pienākas, pildās ar atzīmēm, vēsture tiek sakārtota un rūpīgi sakopta.
Paradoksāli, bet pārraktā mirušo valstība šķiet dzīvāka nekā racēju mehānisms. Zeme ir mitra, irdena, ar saknēm, īsi sakot — auglīga. Mirušo balsis, kas skan caur ģenerāļa rokās nonākušajām kareivju dienasgrāmatām un vēstulēm, ir cilvēciskas un asi kontrastē ar ģenerāļa frāžainību, uzspēlēto, hiperpareizo militārismu. Tās ir tik iedarbīgas, ka ar laiku ģenerālis vairs nespēj funkcionēt, kā zobratam pienāktos: "Viņš bija ievērojis, ka ne tikai sarunās, bet arī citviet viņa dzīvē ir parādījušās kaut kādas svešādas lietas, viņa viesistabā ienākušo apmeklētāju frāžu druskas, mirušo karavīru dienasgrāmatu un vēstuļu citāti; viņš centās apturēt šo plūsmu, bet tā bija tik stipra, ka vārdi, frāzes un dažkārt pat veseli zemē guldīto stāsti ņēma virsroku." (154. lpp.) Abām pasaulēm pamazām daļēji pārklājoties, realitāte kļūst murgaina, tā sašaurinās, sagrābj, izolē, un no kara nav iespējams izrauties, pat ja tas sen skaitās beidzies.
Tā, protams, ir ābeciska, bet mūžam patiesa lieta: karš tā pa īstam nebeidzas tad, kad cilvēki vienkārši beidz karot. Tas plosa un pārņem prātus uz ilgiem laikiem, uz paaudzēm. "Mirušo armijas ģenerālī" to vislabāk parāda naids. No vienas puses, tas ir naids, ko ģenerālis un citi ielasa caur savu perspektīvu: viņi kara sēto naidu saskata Albānijas šķeltajās kalnu korēs, cilvēku sejās; kaut kādā mērā tas ir projicēts baiļu un varbūt arī vainas radīts naids. No otras puses, tas ir iebrukumu piedzīvojušā naids, kas patiešām pastāv, — īsts, dabiski dzimis, ass, tāds, kas var strauji īstenoties darbos. Lieki teikt, kāpēc tas ir aktuāli.
Protams, nevajadzētu romānu reducēt uz, teiksim, sociāli vai politiski svarīgas vēsts nesēju vien, un vispār literatūra nav nekāda lietderīga ilustrācija, no kā atvasināt pamācības (vienkārši dažkārt apstākļi var reducēt lasītāju uz tādu, kas īsti nevar novērtēt neko citu). Droši vien ir ērti un mierinoši ticēt pasaulei, kur iespējama fantastiska transformācija: iemāni tik piemērotu grāmatu un, kazi, pārvērtīsi kara kūrēju vai vismaz piekritēju par īstenu tā pretinieku. Taču literatūra nav nekāds brīnumlīdzeklis, tā pati par sevi nedara cilvēku labāku. Ar to nedomāju, ka literatūra nedara pilnīgi neko; liekas skaidrs, ka tā var, piemēram, pastiprināt tendences, ierosināt rīkoties utt., jo galu galā tā taču parasti liek just un domāt. Tomēr tam vajadzīgs atsaucīgs, jau piemēroti ievirzījies prāts, kam lasītais dod vien papildu impulsu, un diez vai tādu prātu izdosies atrast tajos cilvēkos, kuru brīnumaino pārvērtību mēs gribētu visvairāk. Tāpēc man nav it nekādu ilūziju, ka "Mirušo armijas ģenerālis" varētu būtiski mainīt kaut viena cilvēka uzskatus par karu — bet es tik un tā gribētu, lai to lasa ikviens.
1