Latgalei un latgaliešu kultūrai Latvijā ir īpaša vieta – no vienas puses, apbrīnota un cienīta, no otras puses, sveša un nesaprasta. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un pēdējām Saeimas vēlēšanām, kurās liels skaits latgaliešu atdeva savu balsi par prokrieviskām partijām, Latgale un tās robeža ar agresīvo kaimiņvalsti kļuvusi par īpaši sarežģītu tematu, un publiskajā telpā bieži izskan izteikumi, ka "Latgales jautājums" kaut kā jārisina. Vai tā tiešām ir, un ko īsti tas nozīmē? Cik labi citos novados dzīvojošie vispār izprot Latgali? Rakstu un raidierakstu sērijā "Latgolys vaicuojums" sīkāk pievērsīsimies vairākiem spriedzes punktiem Latgales un Latvijas attiecībās, reflektējot par to, kā tie veidojušies un veido mūsu identitāti. Sērijas redaktore ir antropoloģe Dace Dzenovska, bet visi sērijas raksti ir lasāmi šeit un arī latgaliski portālā "Lakuga.lv".
Redakcija
Šis ir sērijas 7. un noslēdzošais raksts.
Latgale met izaicinājumu politikas un ekonomikas teorijai un praksei. Tā ir ne tikai mūžīgajā pierobežā, kā raksta Anna Griķe, bet pati ir robežgadījums. Tā pieprasa tūlītēju visas Latvijas — un ne tikai latgaliešu — uzmanību, ja negribam, lai Latgales tagadne kļūst par Latvijas nākotni [1].
Latgale, kā uzsver Agris Bitāns, ir sastādoša Latvijas valsts daļa. Latgale nepievienojās Latvijai, bet apvienojās ar Baltijas provincēm. Apvienojoties radās viena valsts, nevis federācija vai divkopienu valsts un viena tauta, nevis latviešu vairākums un latgaliešu minoritāte. Ne Latgale, ne latgalieši nav formāli pakārtotās kolektīvās attiecībās ar Latviju un latviešiem. Tai pašā laikā Latgalei un latgaliešiem piemīt teritoriāli iezīmētas kultūras, reliģijas, valodas un vēstures atšķirības. Atšķirības nav pietiekami nozīmīgas, lai Latgale ietu citu politisku ceļu. Pareizāk sakot, Latvijai un Latgalei ir fundamentāli svarīgi, lai šīs atšķirības nebūtu pietiekami nozīmīgas un lai runas vai domas par cita ceļa iešanu vispār nepaceltos. Taču bažas, ka atšķirības var likties nozīmīgas, ieguldītas jau valsts pamatos. Kā raksta Agris Bitāns, latgaliešiem bija jāattaisnojas par separātisma risku, pat pirms tika izveidota Latvijas valsts.
Iespējams, ka Latgales atšķirības neaktualizētos, ja pēdējo trīsdesmit gadu laikā nebūtu izveidojusies spēcīga latgaliešu intelektuālā elite, kas uzskata, ka pārējie latvieši pret latgaliešiem labākajā gadījumā izturas kā pret amizantu teritoriālu un kultūras minoritāti, kuras identitāti var patērēt, bet ne stādīt līdzās savai. Tāpēc Ilze Sperga savā rakstā liek priekšā pārveidot Latvijas publisko telpu, nostādot latgaliešu valodu blakus latviešu literārajai valodai. Tiešām, kāpēc gan latvietim nerunāt un nelasīt gan latviski, gan latgaliski? Latgaliešu valoda taču ir valsts nāciju sastādoša daļa. Tādēļ situācija, kad latvietis savu labo roku mazgā, bet kreiso ne, šķiet nepareiza. Kāpēc lai latgaliešu valoda neskanētu līdzās latviešu valodai Latvijas medijos — nevis atsevišķos raidījumos vai izdevumos, bet līdzās, tādējādi pieprasot latvietim piepūlēties un lasīt par NATO jaunumiem latgaliski, ja rakstošais žurnālists izmantojis šādu saziņas valodu?
Svarīga atšķirību dimensija — Latgales vēsturiskā dažādība ārpus latviešu un latgaliešu dalījuma — palikusi ārpus rakstu sērijas. Neviens no autoriem nav iztirzājis krievu, poļu un baltkrievu valodā runājošo Latgales iedzīvotāju dzīves pasaules, ar ko tik pierasts asociēt "Latgales jautājumu". Olga un Anna to nav darījušas, jo sociāli ekonomiskā nevienlīdzība un robeža diskriminē pēc citiem principiem, Oļegs, jo runā skaitļu, nevis pieredzes valodā, un Ilze un Agris, jo raksta par Latgales un latgaliešu vietu valsts pamatos un publiskajā telpā. Tiem Latgales iedzīvotājiem, kas neidentificējas kā latvieši, bet vēlas paust savu kolektīvo identitāti publiski, Latvija piedāvā minoritātes kategoriju. Taču nav politiska jēdziena, kas apzīmētu teritoriāli definētu cilvēku kopienu, kas veido specifisku valsts nācijas daļu, bet nav minoritāte vai autonoma teritorija. Valsts nācijas jēdziens neatzīst iekšējās atšķirības, kamēr minoritātes kategorija balstīta hierarhiskās politiskā vairākuma un mazākuma attiecībās. Savukārt autonomija tiek bieži pārprasta kā separātisms, tāpēc balansē uz politiski problemātiskas robežas, jo norāda uz to, ka atšķirības ir pietiekami nozīmīgas, un paģērē politisku atzīšanu.
Nav arī politikas valodas un instrumentu, kas skatītu Latgales atšķirības integrēti. Latgales jautājums, kā raksta Olga Procevska, sastāv arī no sociāli ekonomiskās nevienlīdzības, kurai ir politiskas sekas. Plaisa starp Latgali un pārējo Latviju ienākumu un turības ziņā, kā arī izglītības un veselības pieejamības jomā ir milzīga. Šī plaisa latgaliešiem rada sajūtu, ka Latgale atstāta novārtā, kas savukārt noved pie protesta balsojuma. Taču ekonomisti un politikas zinātnieki nesarunājas. Izskatās, ka politekonomija Latvijā ir zudusi nozare. Bet tieši politekonomijas perspektīva varētu palīdzēt tikt ārā no domāšanas strupceļa. Kā norāda Olga, politikas zinātnieki un ekonomisti turpina staigāt pa ierastām takām. Politikas zinātnieki izmanto jau pazīstamo "valoda-kultūra-vērtības" formulu, lai risinātu Latgales balsojuma problēmu, kamēr ekonomisti rosina atbalstīt mazāk attīstītus reģionus ar speciālu ekonomisku zonu un uzņēmējdarbību veicinošu programmu palīdzību. Abas pieejas ir kā veci grābekļi — ne viena, ne otra neko sakarīgu nav devušas, vienīgi atražojušas pašas sevi. Pat speciālās ekonomiskās zonas ir tikai kruķis, raksta Oļegs Krasnopjorovs, jo pēc speciālā režīma beigšanās bizness meklē izdevīgus apstākļus citur. Taču citu ideju, kā organizēt ekonomisko un politisko dzīvi, nav. Olga piedāvā variantu, kas vismaz neupurētu iedzīvotājus un valsti uz ekonomistu nespējas sārta — līdzekļu pārdali valsts interesēs. Dodiet cilvēkiem naudu!
Oļegs uzskata, ka nauda jau tiek dota, jo Latgales pašvaldības saņem līdzekļus, kas pārdalīti no bagātākajām pašvaldībām, tā sauktos "transfērus". Taču tā nav tā pati nauda, un tie nav tie paši saņēmēji, jo Olga runā par cilvēkiem, bet Oļegs runā par pašvaldībām. Oļegs piekrīt, ka Latgale atpaliek (lai gan mēra to citādi nekā Olga), taču noliedz, ka latgaliešu labklājības līmenis būtu pasliktinājies. Tas pat ir audzis, jo šodien latgalieši var nopirkt vairāk kartupeļu nekā agrāk, raksta Oļegs. Taču ar paaugstināto kartupeļu pirktspēju nevar nosegt distanci starp latgaliešu dzīvesvietu un kvalitatīviem veselības un izglītības pakalpojumiem. Kā Oļegs norāda, Latgales iedzīvotāji bieži sūdzas par sliktu veselību, viņiem ir īsāks mūžs un zemākas digitālās prasmes.
Kaut gan Oļegam piemīt ekonomista erudīcija, viņš atzīst, ka Latgales ekonomiskās augšupejas zelta atslēdziņa vēl nav atrasta. Taču Oļega rakstā ir nozīmīgs secinājums: "Mēs atpaliekam ne tāpēc, ka strādājam slinkāk nekā citur Rietumos, bet gan tāpēc, ka pie mums ir lielāka nenodarbināto iedzīvotāju daļa, mazāk fiziskā kapitāla un jaunāko tehnoloģiju, kā arī izglītības kvalitāte vidēji ir zemāka un pārsvarā ražojam produktus ar zemu pievienoto vērtību (nosacīti: zeķes, nevis lidmašīnas)." Kas slēpjas zem vārda "fiziskais kapitāls"?
"Fiziskais kapitāls" vai, Deivida Hārvija (David Harvey) vārdiem runājot, telpiski nostiprinātais kapitāls (spatially fixed capital) ir iekārtas un infrastruktūras, kas nodrošina ražošanu un kapitāla plūsmu — tehnoloģijas, inventārs, ēkas, ostas, stacijas, ceļi un tamlīdzīgas lietas [2]. Fiziskais kapitāls nerodas vai nepazūd pats no sevis. Vēsture māca, ka to rada un ārda ja ne ar partijas lēmumu, tad noteikti ar politisku lēmumu līdzdalību [3]. Pašreizējie investīciju piesaistes un uzņēmējdarbības veicināšanas instrumenti nav pietiekami efektīvi. Man tuvāk pazīstamajās Latgales vietās tos vispār nejūt. Redzams, ka ar Eiropas Savienības līdzekļiem tiek atbalstīta interneta infrastruktūra, ūdens saimniecību atjaunošana, māju siltināšana, kā arī tūrisma un atpūtas infrastruktūra. Tas viss ir lieliski, jo uzlabo vidi, tomēr ir vietas, kur jauna interneta infrastruktūra stāv nepievienota līdzās padomju centrālapkures atliekām. Ne viens, ne otrs savienojums nav vajadzīgs. Eiropas Savienības projekti nerada fizisko kapitālu, kas, savukārt, varētu ap sevi radīt un uzturēt sabiedrību atražojošu vidi – cilvēkus, skolas, slimnīcas un pasta nodaļas.
Oļegs raksta, ka kapitāla un iedzīvotāju plūsmas darbojas pēc savienoto trauku principa, kā rezultātā ieguvēji ir visi — vidējais ienākumu līmenis Latgalē aug (jo cilvēku paliek mazāk) un no Latgales aizbraukušo ienākumu līmenis arī aug (jo viņi pelna citur). Tas rada iespaidu, ka ekonomiskie procesi darbojas pēc fizikas likumiem, tātad ir dabiski. Tā nu tas gluži nav. Ekonomiskos procesus vada politiski lēmumi — industriju likvidēšana, robežu aizvēršana, kapitāla un darbaspēka plūsmu liberalizācija vai regulēšana. Liberalizācijas ieguvējs varbūt ir ienākumu līmenis kā statistisks rādītājs, bet konkrēti cilvēki konkrētās vietās jūtas kā zaudētāji. Pirms desmit gadiem Valsts robežsardze daudziem Latgales jauniešiem bija pievilcīga — vai pat vienīgā — darbavieta, kas deva iespēju palikt dzīvot Latgalē, jo tur bija labi. Te bija mājas, turklāt tuvumā bija bērnudārzs, skola un slimnīca. Šodien Valsts robežsardzei ir grūtības piesaistīt apmācāmos, jo iemesli, kāpēc dzīve Latgalē bija laba, izzūd.
Jāsecina, ka atbilde uz Latgales jautājumu, kas ir jautājums visai Latvijai, ne tikai Latgalei, ir lēmums vai, pareizāk sakot, divi lēmumi. Pirmais lēmums ir par Latgales un latgaliešu vietu Latvijas politiskajā kopienā. Ja latgalieši ir valsts nācijas identitāti sastādoša daļa, tad jāveido atbilstoša politiska valoda un jānostāda latgaliešu valoda līdzās latviešu literārajai valodai publiskajā telpā. Otrais lēmums ir par to, vai Latgale ir svarīga kā teritorija, kā bufera zona starp Krieviju un Eiropu vai kā apdzīvota vieta. Ja Latgale ir svarīga tikai kā teritorija, tad var turpināt darboties pēc savienoto trauku vai citiem fizikas likumiem, kā rezultātā iedzīvotāju skaits turpinās kristies. Mainīsies arī ainava. Ciemu vietā būs meži vai lielo zemnieku lauki, kuriem pa starpu kādu laiku turpinās pastāvēt mazās pilsētas un atpūtnieku mājas. Ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, pastāv iespēja, ka Latgale kā teritorija militarizēsies. Šādā antiutopiskā scenārijā militarizētā Latgales teritorija kalpos kā mācību poligons. Sevišķi derīgi būs — jau ir — tukšojošies pilsētciemi, jo tie labi kalpo urbānās karadarbības simulācijai. Militarizētā teritorijā neviens nedzīvos, tajā uzturēsies īslaicīgi.
Ja Latgale ir svarīga kā apdzīvota vieta, tad uzņēmējdarbības veicināšanas un pareizo vērtību pārraidīšanas vietā nekavējoties jārada fiziskais kapitāls: augstas kvalitātes daudzjoslu lielceļš vai ātrvilciens, militāro mācību centri, kuros kāds dzīvo, valsts pārvaldes iestādes, prestižas universitātes vai kas cits, ap ko sabiedrība var sevi atražot. Atbilde uz Latgales jautājumu nav viena vai otra kloķa pieregulēšana, bet vismaz divi politiski lēmumi, kas pauž skaidru nostāju par Latgales vietu Latvijā un ir balstīti sapratnē gan par fundamentālajām telpiskajām pārmaiņām, kuras piedzīvo Latgale Latvijā un Latvija pasaulē, gan par Latvijas politiskās rīcībspējas iespējām un ierobežojumiem. No šiem lēmumiem atkarīgs tas, vai Latgale "noķers" pārējo Latviju vai arī visa Latvija pietuvosies Latgalei [4].
[1] Pateicos Olgai Procevskai un Vinetai Vilcānei par komentāriem un diskusijām raksta tapšanas gaitā.
[2] Harvey, David. 2003. The New Imperialism. Oxford: Oxford University Press.
[3] Arrighi, Giovanni. 2009. Adam Smith in Beijing: Lineages of the Twenty First Century. London: Verso.
[4] Paldies Olgai Procevskai par sarunu, kura palīdzēja noformulēt domu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0