Latgalei un latgaliešu kultūrai Latvijā ir īpaša vieta – no vienas puses, apbrīnota un cienīta, no otras puses, sveša un nesaprasta. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un pēdējām Saeimas vēlēšanām, kurās liels skaits latgaliešu atdeva savu balsi par prokrieviskām partijām, Latgale un tās robeža ar agresīvo kaimiņvalsti kļuvusi par īpaši sarežģītu tematu, un publiskajā telpā bieži izskan izteikumi, ka "Latgales jautājums" kaut kā jārisina. Vai tā tiešām ir, un ko īsti tas nozīmē? Cik labi citos novados dzīvojošie vispār izprot Latgali? Rakstu un raidierakstu sērijā "Latgolys vaicuojums" sīkāk pievērsīsimies vairākiem spriedzes punktiem Latgales un Latvijas attiecībās, reflektējot par to, kā tie veidojušies un veido mūsu identitāti. Sērijas redaktore ir antropoloģe Dace Dzenovska, bet visi sērijas raksti ir lasāmi šeit un arī latgaliski portālā "Lakuga.lv".
Redakcija
Šis ir sērijas 6. raksts.
Latgale ierasti ir Latvijas nabadzīgākais reģions. Ekonomikas apjoms uz vienu iedzīvotāju Latgalē eiro izteiksmē ir četras reizes mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā (vai trīs reizes, ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības). Skaidrs, ka ekonomiski mazāk attīstīti reģioni ir jebkurā valstī, taču Latgale izceļas – Baltijas valstīs nav cita reģiona ar tik zemu ienākumu līmeni.
Pastāv cieša sakarība starp reģiona sākotnējo ienākumu līmeni un turpmāko ekonomiskās attīstības tempu (šī parādība ekonomistu valodā zināma kā "ienākumu konverģence"). Proti, jo zemāks ir ienākumu līmenis reģionā, jo vieglāk ir to celt. Ienākumu konverģence nav automātisks process – tas paģēr daudz instrumentu, piemēram, tehnoloģiju un zināšanu pārnesi, kapitāla un darbaspēka kustību, valsts politiku, kura veicina tieši nabadzīgāko reģionu attīstību, kā arī ES fondu sadali par labu ekonomiski vājākiem reģioniem. Lai ienākumu plaisa starp spēcīgiem un vājiem reģioniem laika gaitā mazinātos, ekonomiskās attīstības tempam vājos reģionos jābūt straujākam vairākus gadus pēc kārtas.
Taču Latgales gadījumā konverģences process notiek ļoti lēni vai arī nenotiek vispār. Ekonomiskās izaugsmes temps Latgalē ir zem Latvijas vidējā rādītāja. Pēdējo desmit gadu laikā ekonomiskā izaugsme Latvijā vidēji bija ap 3% gadā, kas ir diezgan veselīgs temps – divreiz straujāks nekā vidēji ES, taču arī divreiz lēnāks par to, ko varētu dēvēt par ekonomikas izrāvienu. Latgales ekonomika aug ievērojami gausāk – ar ātrumu 1% gadā, kas faktiski pielīdzināms stagnācijai. Vēl vairāk – Latgalē šobrīd nav nevienas pilsētas ar paātrinātu attīstību, Daugavpilī, Rēzeknē u.c. ekonomiskās izaugsmes temps ir zem Latvijas vidējā. Tas nozīmē, ka laika gaitā atpalicība no pārējās Latvijas nav mazinājusies, bet tieši otrādi – pēdējo desmit gadu laikā tā ir turpinājusi augt.
Tas nebūt nenozīmē latgaliešu labklājības krišanos – reģiona ienākumu līmenis kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir būtiski audzis. Latgales iekšzemes kopprodukts aug par 1% gadā, bet iedzīvotāju skaits samazinās par 2% gadā, kas nozīmē, ka Latgales iedzīvotāji katru gadu kļūst par vidēji 3% turīgāki. Ja kāds galīgi netic iekšzemes kopprodukta vai vidējās algas datiem, par turības pieaugumu var pārliecināties pavisam vienkārši – aprēķinot, cik kilogramu kartupeļu varēja nopirkt par minimālo algu pirms 30 gadiem un cik – tagad, vai novērtējot pieejamo produktu un pakalpojumu klāstu toreiz un tagad (lidmašīnas biļetes, internets). Labklājības pieaugums notiek arī Latgalē, bet daudz lēnāk, nekā tas varētu notikt – Latgales ekonomiskās izaugsmes potenciāls netiek izmantots pilnībā.
Kāpēc Latgale ekonomiski atpaliek?
Mēs atpaliekam ne tāpēc, ka strādājam slinkāk nekā citur Rietumos, bet gan tāpēc, ka pie mums ir lielāka nenodarbināto iedzīvotāju daļa, mazāk fiziskā kapitāla un jaunāko tehnoloģiju, kā arī izglītības kvalitāte vidēji ir zemāka un pārsvarā ražojam produktus ar zemu pievienoto vērtību (nosacīti: zeķes, nevis lidmašīnas).
Zema produktivitāte un līdz ar to arī zems atalgojums starptautiski tirgojamās nozarēs (rūpniecība vai informācijas tehnoloģijas) nosaka arī netirgojamo sektoru darbinieku algas. Friziere Rēzeknē nopelna mazāk nekā viņas kolēģe Londonā tāpēc, ka viņas klientiem ir zemāki ienākumi, nevis tāpēc, ka viņa lēnāk griež matus. Vidējais ienākumu līmenis reģionā ir nodarbinātības līmeņa un darba ražīguma reizinājums. Citiem vārdiem sakot, ienākumu līmeni Latgalē var paaugstināt, arvien lielākai iedzīvotāju daļai strādājot ar lielāku produktivitāti.
Latgale tradicionāli izceļas ar plašāku bezdarbu nekā pārējie Latvijas reģioni. Kaut arī uzlabojums laika gaitā ir vērā ņemams (Latgalē bezdarbs vairs nav virs 20% kā gadsimta sākumā un pēc 2009. gada ekonomiskās krīzes, bet gan zem 10% sliekšņa), tomēr nodarbinātības līmeņa atšķirība starp Rīgu un Latgali ir gandrīz tikpat liela kā starp Vāciju un Spāniju. Lai arī pierasts domāt, ka Latgalē augstais bezdarbs pastāv tāpēc, ka "darba nav", Latgalē ir pietiekami daudz brīvu darbavietu – gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā. Augsta bezdarba un izteikta darba roku trūkuma līdzāspastāvēšana var atspoguļot būtisku atšķirību starp esošajām un darba tirgū pieprasītajām prasmēm. Piemēram, Latgales iedzīvotājiem ir vājākas digitālās prasmes. Grūti saprast, cik lielā mērā tas atspoguļo izglītības programmu vai darba vides īpatnības. Iespējams, iedzīvotāji ar labākām digitālajām prasmēm vieglāk var atrast darbu citur un tāpēc izbrauc no Latgales. Turklāt Latgales iedzīvotāji biežāk sūdzas par sliktu veselību un tiem ir īsāks mūžs – tieši zemas digitālās prasmes un slikta veselība ir faktori, kas Latvijas mērogā ievērojami kavē pusmūža vecuma vīriešu nodarbinātību.
Latgalē ir izteikts privāto investīciju trūkums, tajā skaitā ir ļoti maz tiešo ārvalstu investīciju. Atpaliek gan investīcijas uzņēmumu materiālajos un nemateriālajos aktīvos, gan arī dzīvojamo ēku būvniecības temps. No vienas puses, iedzīvotāju skaita kritums nozīmē mazāku pieprasījumu pēc jaunām dzīvojamām ēkām. No otras puses, zemāks pieprasījums nozīmē zemākas nekustamā īpašuma cenas – būvniecības izmaksu kāpuma laikā tās varētu būt pat zemākas par jaunbūves pašizmaksu. Latgalē ir mazāk ekonomiski aktīvo uzņēmumu nekā pārējos Latvijas reģionos; atpaliek arī jauno uzņēmumu dibināšana. Šo robu mēģināts aizvērt ar pastiprinātām publiskām investīcijām (tajā skaitā no ES fondiem). Skaidrs, ka tās ir investīcijas valsts drošībā – bez ES fondu finansētajiem projektiem Latgales ekonomiskā situācija būtu vēl sliktāka. Taču, ja naudu dod par atpalicību un atņem par attīstību (mehānisms, pēc kura funkcionē pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds un daļēji arī ES fondu sadale), pašvaldībām var trūkt motivācijas veicināt ekonomisko attīstību.
Dažreiz dzirdams, ka Latgale atpaliek, jo Rīga (lasi – valdība) "nedzird Latgales problēmas". Tomēr vairāk nekā puse no Latgales pašvaldību budžeta ieņēmumiem ir transferti no valdības un dotācija no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda. Arī daudzas no Latvijas pašvaldībām ar lielākajiem ES fondu projektu ieguldījumiem uz vienu iedzīvotāju ir tieši no Latgales. Pārtikusī Rīga Latgalei neko neatņem, galvaspilsētas reģions parasti ir visas valsts ekonomikas dzinējs. Tas izpaužas gan tieši – Latgales uzņēmumi piedāvā Rīgas reģionam savus produktus un Latgales iedzīvotāji strādā Rīgā –, gan arī netieši – Rīga un Pierīgas pašvaldības veic iemaksas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā un Latgales pašvaldības šo naudu tērē. Arī Rīgai ir izdevīga pārtikusi Latgale. Latgales attīstībai jāstiprina Latvija un Eiropa, nevis tai jānotiek uz pārējās Latvijas vai Eiropas rēķina.
Mīts: "atpalicību" rada mentalitāte un padomju mantojums
Ja Dienvidkorejas ekonomiskā izaugsme būtu cietusi neveiksmi, mēs droši vien dzirdētu līdzīgus attaisnojumus – dienvidkorejiešiem traucē ciešanu pilnā vēsture (kurai tautai gan tādas nav?), specifiskā mentalitāte (katrā reģionā ir specifiska mentalitāte, bet grūti pamatot, kāpēc tieši šāda mentalitāte traucē ekonomikas izaugsmei) utt. Kā arī to, ka neparedzamā kodolvalsts Ziemeļkoreja un slēgtā sauszemes robeža bremzē reģiona ekonomisko uzplaukumu, traucējot investīcijām, starptautiskiem pārvadājumiem un tamlīdzīgi. Bet Dienvidkorejas ekonomiskais uzrāviens izdevās un viņu mentalitāti tagad pasludina par izaugsmi veicinošu. Līdzīgi var notikt arī ar Latgali.
Mums tuvāks piemērs ir Viļņa, kas arī atrodas pie ES austrumu robežas, ar kuru Latgalei ir kopīga vēsture un kur daudzi sociālekonomiskie rādītāji (bezdarbs un noziedzība) deviņdesmitajos gados bija tuvāki Daugavpilij nekā Rīgai. Taču kopš tā laika Viļņas reģions ir attīstījies visai strauji. Šobrīd Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta, kurā iedzīvotāji ir ievērojami vairāk apmierināti ar dzīves kvalitāti nekā rīdzinieki. Tiem, kuri pieraduši neveiksmes iemeslus meklēt pagājušā gadsimta vēsturē, sarežģītā ģeopolitiskā situācijā vai "citādā klimatā", Lietuvas (un Igaunijas) pieredze sniedz lielisku piemēru, kā līdzīgos apstākļos sasniegt vairāk.
Mīts: Latgales ekonomika nevar attīstīties, jo visi ir aizbraukuši
Labklājības līmenim vai ekonomiskās izaugsmes tempam nav nekāda sakara ar iedzīvotāju skaitu reģionā vai valstī. Bagātas ir gan valstis ar lielu (ASV, Japāna), gan mazu iedzīvotāju skaitu (Islande, Lihtenšteina). Tas atspēko mītu, ka ekonomiskā izaugsme nav iespējama "pustukšā zemē", ar to saprotot Latgali. Patiesībā iedzīvotāju blīvums Latgalē neatpaliek no daudziem reģioniem Igaunijā vai ASV, kur izdevies sasniegt krietni augstāku labklājības līmeni. Latgales ekonomiskā izaugsme var notikt arī pie pašreizējā iedzīvotāju skaita (kas gan nenozīmē, ka reemigrācija nav vajadzīga).
Daži aplami uzskata, ka Latgales ekonomiskās atpalicības nebūtu, ja pēdējo 20 gadu laikā nenotiktu iedzīvotāju aizbraukšana. Latgales iedzīvotāju skaits tiešām ir sarucis vairāk par citām vietām Latvijā – gan mirstības un dzimstības proporcijas, gan aizbraukušo un iebraukušo proporcijas dēļ. Izbraucot ekonomiski aktīviem cilvēkiem, kas var atrast labu darbu citur, pieauga pensionāru īpatsvars. Attiecīgi samazinājās ekonomikas apjoms, ko Latgale potenciāli varēja saražot. Vai latgaliešu izbraukšana ir protests pret valstī notiekošo, kā to mēdz vērtēt daži sociologi? Patiesībā Latvijas iedzīvotāju emigrācija ir procentuāli līdzīga Lietuvas, Polijas un Rumānijas pieredzei, un šādu iznākumu varēja prognozēt vēl gadsimta sākumā.
Fizikas eksperimentā, savienojot divus traukus ar atšķirīgu ūdens līmeni, ūdens līmenis izlīdzinās. Līdzīgi arī, atverot valsts robežas, notiek fiziskā kapitāla uz iedzīvotāju izlīdzināšanās starp valstīm. Gadsimta sākumā fiziskais kapitāls uz iedzīvotāju Latvijā (un īpaši Latgalē) stipri atpalika no Rietumeiropas līmeņa (uz to norādīja kaut vai zems darba ražīgums un atalgojums). Laika gaitā tas ir daļēji izlīdzinājies, notiekot fiziskā kapitāla ieplūdei (investīcijas, t.sk. ES fondu līdzekļi) un iedzīvotāju aizplūdei (ja investīcijas neieplūstu, iedzīvotāju aizplūde būtu vēl lielāka). Lai gan nevar paredzēt, tieši kuras ūdens molekulas pārvietosies no trauka ar augstu ūdens līmeni uz trauku ar zemu ūdens līmeni (mēs nezinām, kas emigrēs un kas paliks), ir droši zināms, ka, atverot robežu ar Rietumeiropu, emigrācija notiks virzienā prom no Latgales, bet investīciju plūsmas – virzienā uz Latgali. Labā ziņa ir tā, ka abi procesi palielina Latgales vidējo ienākumu līmeni (tajā skaitā atalgojumu), tātad tīri ekonomiski ne aizbraucēji, ne Latgalē palikušie nav zaudētāji.
Mīts: Latgales lauku atdzimšana nav iespējama
Lielākā daļa Latgales teritorijas ir lauki, un daudzi nesaskata tur attīstības iespējas. Liellopu skaits, salīdzinot ar 1938. gadu, Latvijā ir sarucis trīs reizes, aitu skaits – 12 reizes, kartupeļu sējumu platība samazinājusies sešas reizes, bet cukurbiešu audzēšana vispār pārtraukta. Tas, par ko bieži aizmirst, ir produktivitātes uzlabojumi. Piemēram, kviešu un rudzu ražība, kā arī vidējais piena izslaukums no vienas govs šajā laikā ir trīskāršojies. Attīstītās valstis (Francija, Vācija, Nīderlande) tautsaimniecības pārstrukturēšanu (lauksaimniecības īpatsvara samazinājumu nodarbinātībā un iekšzemes kopproduktā) piedzīvoja ievērojami agrāk – jau kopš 19. gadsimta otrās puses, kamēr citas valstis (Indija vai Bangladeša) vēl tikai tagad ir pusceļā. Tomēr globālā tendence ir līdzīga – ar mazākiem resursiem lauksaimniecība spēj pabarot arvien lielāku cilvēku skaitu, atbrīvojot resursus (cilvēkus) citām nozarēm, piemēram, rūpnieciskai ražošanai, zinātnei vai programmēšanai.
Tas nenozīmē lauku norietu – attīstoties transporta infrastruktūrai un attālinātā darba iespējām, arvien vairāk cilvēku var izvēlēties dzīvot laukos, tajā skaitā arī Latgales laukos. Mājlopu skaits vai sējumu platība nav pašmērķis, bet tikai viens no labklājības audzēšanas līdzekļiem – ir arī citi līdzekļi. Daudziem augsti kvalificētiem un radošiem cilvēkiem savrupmāja starp Latgales ezeriem būtu vērtīgāka par šauru dzīvokli pilsētas burzmā. Tieši šādi pakāpeniski notika Pierīgas attīstība, taču, Pierīgai piepildoties un nekustamo īpašumu cenām augot, Rīgas metropoles areāls faktiski var paplašināties arī uz attālām Latvijas pašvaldībām, veicinot to ekonomisko augšupeju.
Mīts: Eiropas vidējo labklājību Latgale var sasniegt ar zižļa mājienu
Piemēri, kad vienas paaudzes laikā zvejnieku ciems kļuvis par globālo finanšu centru (Singapūra) vai daudzsološā Rodēzija pārtapusi par daudzmiljonu procentu inflācijā nogrimušo Zimbabvi, tiešām aizrauj. Taču tie ir reti izņēmumi. Mūsdienu bagātās valstis un reģioni lielākoties ir tie paši, kas pirms daudziem gadiem. Savukārt vairums valstu un reģionu, kas bija nabadzīgi, tādi diemžēl ir joprojām. Par to jāatceras, medijos regulāri lasot pēkšņo sašutumu, ka Latgales labklājība joprojām atpaliek no Latvijas vidējā rādītāja.
Valstis un reģioni var kļūt bagāti, tikai nepārtraukti attīstoties ilgā laika periodā. Latgales ekonomiskās atpalicības problēmu nevar atrisināt ne uz rītdienas pusdienlaiku, ne viena Saeimas vēlēšanu cikla laikā. Paiet vismaz 5–10 gadi, līdz strukturālas reformas (uzlabojumi izglītībā, veselības aprūpē vai infrastruktūrā) manāmi ietekmē ekonomikas izaugsmes tempu. Dzīves līmeni tas ietekmē pēc vēl ilgāka laika.
Lai gan vēlētājiem patīk ticēt brīnumiem, ekonomikas izaugsmes nodrošināšanai ilgtermiņā nepieciešams mazs solītis katru dienu. Katrs solis atsevišķi šķiet nepamanāms, taču, akumulējoties ilgā laikā, tie rada vai mazina ienākumu līmeņa plaisas. Piemēram, atšķirību starp ekonomiskās izaugsmes tempu 2% vai 2.5% gadā ikdienā savā makā pamanīt nevar. Taču ekonomiskās izaugsmes temps 2% gadā 100 gados palielina ekonomikas apjomu 7,2 reizes, savukārt izaugsmes temps 2.5% gadā to palielina jau 11,8 reizes.
Vai Latgales ekonomikas uzrāviena atslēga ir speciālā ekonomiskā zona?
Viens no svarīgākajiem punktiem patlaban saskaņošanā esošajā rīcības plānā Latvijas Austrumu pierobežas ekonomiskajai izaugsmei 2024.–2026. gadam skar Latgales speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) darbību. Tiek piedāvāts pagarināt un paplašināt SEZ atbalstu komersantiem, arī turpmāk (gandrīz) atbrīvojot uzņēmumus no nekustamā īpašuma nodokļa un uzņēmumu ienākumu nodokļa.
Manuprāt, SEZ ir kruķis, kas var uzlabot slimnieka dzīves kvalitāti, taču neārstē problēmu. Nav slikti ar nodokļu atlaidēm pievilināt uzņēmējus Latgalei – īstermiņā SEZ tiešām var dot grūdienu reģiona ekonomikas attīstībai. Taču, ja arī pēc desmit gadiem (Latgales SEZ darbība šobrīd paredzēta līdz 2035. gada beigām) nodokļu atlaides būs Latgales galvenā priekšrocība (nevis, piemēram, labi izglītoti un veseli cilvēki, lieliska infrastruktūra un dzīves vide), kaut kas tomēr nav kārtībā.
Jebkuras SEZ efektivitāte jāvērtē, salīdzinot ieguvumus (vairāk uzņēmumu nekā bez SEZ) ar izmaksām (valsts un pašvaldību nesaņemtie nodokļi). Tā kā ekonomikā nekas nav bez maksas, faktiski par SEZ nodokļu atlaidēm maksā pārējie Latvijas uzņēmumi un iedzīvotāji. Svarīgi ir panākt, lai SEZ režīmā strādājošie uzņēmumi kļūst pietiekami konkurētspējīgi un gatavi turpināt darbu Latgalē arī pēc SEZ izbeigšanas. Ja uzņēmumi nevarēs vai negribēs strādāt savvaļā un meklēs citu ofšoru, kur pārcelties, SEZ darbība nebūs attaisnojusies.
Secinājums
Latgales ekonomiskā atpalicība no pārējās Latvijas diez vai turpināsies mūžīgi, taču augšupejas zelta atslēdziņa vēl nav atrasta. Tā meklējama, attīstot cilvēkkapitālu (izglītības un veselības kvalitāti), piesaistot ārvalstu talantus (tajā skaitā reemigrantus), privātās un ES fondu investīcijas, kā arī ciešāk integrējoties ar ekonomiski spēcīgākiem reģioniem. Konkurence ar tiem, mēģinot panākt vēl lielāku resursu pārdali no Rīgas un Pierīgas vai bezgalīgi pagarinot Latgales SEZ darbību, nav risinājums.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0