Latgalei un latgaliešu kultūrai Latvijā ir īpaša vieta – no vienas puses, apbrīnota un cienīta, no otras puses, sveša un nesaprasta. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un pēdējām Saeimas vēlēšanām, kurās liels skaits latgaliešu atdeva savu balsi par prokrieviskām partijām, Latgale un tās robeža ar agresīvo kaimiņvalsti kļuvusi par īpaši sarežģītu tematu, un publiskajā telpā bieži izskan izteikumi, ka "Latgales jautājums" kaut kā jārisina. Vai tā tiešām ir, un ko īsti tas nozīmē? Cik labi citos novados dzīvojošie vispār izprot Latgali? Rakstu un raidierakstu sērijā "Latgolys vaicuojums" sīkāk pievērsīsimies vairākiem spriedzes punktiem Latgales un Latvijas attiecībās, reflektējot par to, kā tie veidojušies un veido mūsu identitāti. Sērijas redaktore ir antropoloģe Dace Dzenovska, bet visi sērijas raksti ir lasāmi arī latgaliski portālā "Lakuga.lv".
Redakcija
Šis ir sērijas 3. raksts.
Par Latgali un latgaliešiem pārējā Latvija atceras lielākoties trīs gadījumos (ja neskaita, protams, kopusvātkus ar radiem vai vasaras izbraucienu uz Aglonas Maizes muzeju, Latgales keramiku, pamatā kulināru interesi par pakša sīru, špeku, asuškom, veistekni un, ha-ha, šmakovku, ko gan citu viņi tur dara: dzer un kaujas. Nu, labi, vēl Dziesmusvētkos smuki iet savos baltajos tautastērpos).
Pirmais – kad pirms vēlēšanām notiek sarakstu sastādīšana, tostarp latgaliskuma meklēšana Rīgā salasītajos Latgales vēlēšanu apgabala kandidātos, lai pielabinātos potenciālajai auditorijai. Savulaik šo fenomenu definēju īsi: "Pyrms vieliešonu kotrys syuds maun pa viersu i bļaun, ka jis latgalīts." [1] Šis pietautotais latgaliskums gan ātri aizmirstas, jo partijām Latgale ir tikai viens no vēlēšanu apgabaliem. Pēc pāris pēdējām Saeimas vēlēšanām gan šim posmam ir turpinājums – deputāta zvēresta nodošana latgaliski. Kuram no sirds, kuram kā politisko cīņu instruments.
Otrais – kad vēlēšanas jau cauri un Latgale atkal ir nobalsojusi nepareizi, un kartē tas skaidri redzams. TV ekrānos eksperti rauc pieres un domā, spriež un diskutē. Jaunības neprātā pēc noballētas nakts ar visu pasi esmu braukusi uz Viļāniem, lai pierādītu, ka mēs jau te neesam tādi. Jo klausīties tās ekspertu runas ir sasodīti skumji un kauns. Tāda sajūta, it kā es pati nebūtu attaisnojusi uz mani liktās cerības. Varēju būt normāla, bet, nē, nobalsoju atkal ne par tiem.
Trešais – pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. un 2022. gadā sevišķi saasinājušās bailes, ka Daugavpils un Rēzekne var kļūt par mūsu Donecku un Mariupoli. Cik nepamanīti šeit var ienākt zaļie cilvēciņi? Bet varbūt viņi īrē kaimiņu dzīvokli jau gadiem? Latgale atkal ir kļuvusi par Latvijas vājo punktu un potenciālo grēkāzi, tomēr vēlos uzsvērt, ka Latgalē slēpjas arī Latvijas un Eiropas spēks. Ja Latgalē ir cilvēki, kam ir svarīga sakņu sajūta, sava etniskā identitāte un iespējas realizēt savu potenciālu (kā, piemēram, Balvu novada Upītē), Eiropa ir drošībā. Latgaliska Latgale ir latviska un eiropeiska.
Terra Mariana jeb Māras Zeme vienmēr ir bijusi Rietumu un Austrumu civilizāciju sadurjosla, tāpēc arī robežas spraustas te vienā, te otrā pusē. Savukārt tas, ka vairāk nekā 300 gadus latvieši [2] atradās dažādās robežas pusēs, joprojām liedz latgalisko uzlūkot kā normālu latviskumu.
Nenormālie latvieši
Nenormālības sajūta ir normāla, ja esi dzimis un audzis Latgalē, ja interesējies par latgaliešu kultūru, iesaisties latgaliešu NVO un arī aktīvajā darba dzīvē naudu iedomājies pelnīt ar aktivitātēm un projektiem, kas skar latgalisko kultūras mantojumu un mūsdienu kultūru, literatūru. Uz vietas esi latvietis pretstatā mazākumtautībām, no malas – labākajā gadījumā "cytaidais latvyskums" [3].
Ak jā, pelnīt ar to gan esot kauns. Reiz saņēmu nosodījumu, ka par latgaliski rakstīta teksta izlabošanu pamanījos paprasīt samaksu. Pašaizliedzīgi kalpot nācijas garam un valodai ir katra tautieša uzdevums. Vēl citu reizi saņēmu nosodījumu, ka vispār laboju tekstu latgaliski par brīvu. Rakstīt ar kļūdām ir katra latgalieša tiesības, jo Latvijas skolās latgaliešu rakstību nemāca, tāpēc automātiski drīkst rakstīt tā, kā dzird: salīdzinājumam latviešu literārajā valodā tas būtu "pac", "zveinieks" u.t.jpr. Papīrs pacieš daudz, internets vēl vairāk – ar "gaņau", "ģemperis" nevienu vairs nepārsteigsi, bet ar "sovys mojas ūļeņis" [4] ar īsti ne.
Kad pirms padsmit gadiem bija mans sabiedriski aktīvais periods un kārtējo reizi kādā no ministrijām tika veidota kāda no "ko mums darīt ar Latgali" komisijām, ļoti bieži nācās skaidrot, ka, nē, mans mērķis, rakstot latgaliski vai izdodot latgaliešu grāmatas, vadot tobrīd redzamāko latgaliešu jauniešu NVO, nav sašķelt Latviju vai veidot autonomiju, potenciāli pieslienoties Krievijai. Mana nenormālība bija tik liela, ka saņēmu telefona zvanus ar draudiem – jā, mēs atbalstīsim to vai to aktivitāti, dalību darba grupā, bet piesargies, ja biedrības finansējums nāk no austrumiem vai tu pati esi spiedze, diversante.
Nemitīgi taisnojoties un arī redzam citus taisnojamies, ka mēs, latgalieši, šī kongresa, konferences, saieta, apvienības biedri utt., esam lojāli Latvijas valstij, klausoties dažādu oficiālu un svarīgu pasākumu un notikumu ievada un pavadvārdus, kas tiecas tikt pāri šai latgaliešu nenormālībai un ierastajai latgaliskā izslēgšanai, iestājas nogurums. No Rīgas līdz Rēzeknei vienmēr ir tālāk nekā no Rēzeknes līdz Rīgai. Vai varbūt pie tā vajag pierast?
Noklusēšanas tradīcija
Kad mācījos skolā, latviešu valodas un literatūras klasē pie sienām bija rakstnieku plakāti, kas nolūkojās manas paaudzes centienos iekalt divdabju veidus un platā un šaurā "e", "ē" lietojumu, tur bija maz sieviešu, bet neviena latgalieša. Dažiem bija ūsas, dažus aizsedza uz aizmugures skapja sakrautie un kupli saaugušie puķu zaļumi. Turpat bija arī Latvijas karte, kurā to pašu un citu rakstnieku portreti bija iezīmēti viņu dzimtajā vietā. Latgale bija sasodīti tukša. Kāpēc mums nebija savu rakstnieku?
Mēs skolā uzdevām maz jautājumu, bet bija divi, uz ko tā arī nesaņēmām jēdzīgas atbildes. Vismaz toreizējais skaidrojums man kā pusaudzei nelikās pietiekams. Tagad nojaušu, kāpēc tā – skolotāji 90. gados, postpadomju pārejas procesā, kad notika būtiska domāšanas paradigmu maiņa, visdrīzāk, vai nu nezināja un nejutās droši skaidrot tēmas, kas skar sabiedrības grupu marginalizēšanu kādā vēstures posmā, vai nevēlējās runāt atklāti, jo viedoklis varētu neatbilst jaunajam, pareizajam skatpunktam, kas vēl tikai formējās un tika meklēts pamatā periodikā, ne mācību grāmatās.
Viens – vēstures skolotājai jautājām: kāpēc nacisti iznīcināja ebrejus, kas tāds bija pirms tam noticis un kāda jēga bija šim slaktiņam? Atbilde bija fakti – kas un kad ko ir teicis vai darījis, bet ne loģisks skaidrojums – ko tādu bija izdarījuši ebreji, ka viņi bija jānoslauka no zemes virsas.
Otrs – vai Latgalē nekad nav bijis rakstnieku? Un kāpēc tad mums nav savu rakstnieku? Ja jau latviešu literatūrā atradās Edvarts Virza un Jānis Klīdzējs, par ko mūsu padomju laikā skolā gājušajiem vecākiem nebija ne mazākās nojausmas, bet ko viņi jau kā pieaugušie Atmodas laikā lasīja ar interesi. Vai latgaliešu autori ir pazuduši trimdā? Vai arī viņu nekad nav bijis?
Viens no zibens spērieniem, ko saņēmu jau filoloģijas studijās, man bija Marija Andžāne. Pirmkārt – viņas filozofiskā dzeja, ko lasīt latgaliski bija, kā braukt ar smalku auto uz Nagļu kapusvētkiem. Izrādās, latgaliski var runāt par būtisko un abstrakto, ne tikai par ikdienas lietām mājās. Otrkārt – neparasti dzīvi, negaidīti bērnības tēlojumi krājumā "Izejas punkts" (1982). Tā kā man bērnībā patika latviešu rakstnieku bērnības atmiņu stāsti, lasīt Andžāni bija kā atklāt jaunas nezināmās zemes vai atrast kaut kur mājas bēniņos kasti ar senču fotogrāfijām. Rakstīja sieviete un par Latgali pagātnē, rakstīja dzīvi. Kaut ko līdzīgu un vitālu sajutu, lasot jau Egitas Kancānes atmiņu grāmatu "Syltuo mola" (2018). Mariju Andžāni Valdis Zeps "Latviešu literatūras vēstures" 3. sējumā (2001) nosauc par labāko latgaliešu dzejnieci. Cik no mums zina par tādu dzejnieci?
Latgales un latgaliešu literatūras noklusēšana ir tradīcija. Latgaliešu literatūras gandrīz nav latviešu literatūras vēstures grāmatās [5], par latgaliešu literatūru raksta atsevišķi [6], bet ne latviešu literatūras kontekstā. Vai par latgaliešu literatūru vispār var rakstīt, analizējot latviešu literatūras procesus, dokumentējot norises, autorus, publikācijas? Varbūt nav vērts izlikties un jāatzīst – tās ir divas dažādas literatūras, kas pastāv paralēli un tā īsti nemaz nesaskaras, jo šie kontakti joprojām ir sporādiski un tos nosaka drīzāk atsevišķu personību attiecības.
Latgaliešu literatūras taču gandrīz nav Latvijas medijos. Jā, atsevišķas recenzijas, atsevišķu autoru centieni caursist stikla sienas, griestus – izņēmums, ne tradīcija. Nemitīgi sisties pret stiklu ir sāpīgi. Vienā brīdī muša vai bezdelīga to pārstāj darīt.
Un tomēr par literatūru
Cik latgaliešu autoru piedalās Dzejas dienu pasākumos? Un cik no viņiem pēdējo piecu gadu laikā ir piedzīvojuši savu tekstu publikācijas latviski rakstošajos medijos? Vienkāršāk ir izdot grāmatu latgaliski, piesaistot tostarp VKKF finansējumu, nekā piedzīvot publikāciju VKKF finansētā kultūras medijā.
Viena valsts, viena valoda visiem. Formāli latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas paveids, tā to nosaka Valsts valodas likums. Reāli Latgalei ir jārunā un jāraksta vienā valodā – baltiski [7], lai varētu cerēt, ka izlasīs, pamanīs, novērtēs. Par abās rakstu tradīcijās rakstošajiem Andri Vējānu, Annu Rancāni un Jāni Klīdzēju zina, un pat pētnieki par viņiem raksta vairāk nekā par Mariju Andžāni, Osvaldu Kravali un Valentīnu Lukaševiču.
Pirms pāris gadiem bija uzvirmojusi diskusija [8] par to, vai Latvijas kultūras medijos ir iespējamas publikācijas latgaliski. Toreiz apjautāju latgaliski rakstošos autorus par pieredzi publicēties. Daļa vairs nemēģina, jo saņēmuši atteikumu un arī nekad nav uzrunāti, daļa autoru šos medijus ignorē, tā atsakoties arī no papildu auditorijas un iespējas nonākt straumē, iekļauties procesā. Autori norādīja, ka ir izveidojies sava veida latgaliešu literatūras geto un medijiem par to nav nekādas intereses, bet redaktori prasa pirms iesniegšanas tekstus iztulkot latviski, lai spētu novērtēt literāro kvalitāti un kultūras mediju mērķauditorija tos spētu izlasīt.
Var jau būt, ka visu nosaka tas, vai autoram un valodai ir tulkotājs, kas vēlas tulkot un darbu publicēt. Varbūt latgaliešu literatūrai joprojām nav šāda tulkotāja – menedžera un literārā aģenta vienā personā, kas spētu latgaliski rakstītu tekstu darīt pieejamu/interesantu otrā latviešu valodas rakstu tradīcijā lasošajiem un rakstošajiem tautiešiem. Re, Kārlis Vērdiņš atdzejoja Valentīnu Lukaševiču, to publicēja "Punctum". Māris Salējs atdzejoja, ielika feisbukā un "Latvijas radio" nolasīja Marijas Dzeislas dzejoļus.
Vai latviski rakstošajiem dzejniekiem ir interesanti, jēgpilni atdzejot latgaliski rakstošu kolēģu tekstus? Vai varbūt šī situācija ir izveidojusies gana absurda – tulkotāji netulko un atdzejotāji neatdzejo, jo tak viena tauta, viena valoda, div' rakstības, kas te ko nesaprast, smieklīgi, vai tiešām to vajag, bet redaktori savu mediju auditoriju novērtē kā latgalisma analfabētus un pat necenšas piedāvāt, jo nelasīs, neklikšķinās, nebūs.
Tomēr latgaliski iznākušo grāmatu recenzijas nonāk Latvijas medijos [9]. Interese ir, informācija ir, bet nav īsti ne vēlmes, ne sazobes starp redaktoriem un rakstītājiem, pieņemot, ka mediju auditorija ir anonīma masa, kas ar savu maku noteikti nebalsotu par tekstiem latgaliski.
Iedomājies, ka esi latgaliski rakstošs autors. Varētu rakstīt angliski, bet nekas vairāk par salkaniem dziesmu tekstiem Eirovīzijai nesanāk. Varētu krieviski, bet galīgi nav modē. Vāciski visu esi aizmirsis, un sanāk pārāk garas rindiņas, lietuviski negribas, jo vārdu krājums par šauru. Latviski arī kaut kā kokaini un atsauc atmiņā obligāto literatūru. Visvieglāk, protams, ir rakstīt dzimtajā valodā, jo vārdu un skaņu spēles veidojas pašas, raksti un pats brīnies par vārdu nozīmēm, kas dīvaini sabalsojas, it kā ne tu būtu autors.
Tev ir sanākuši, kā pašam liekas, tādi tīri neko dzejoļi. Varētu likt instagramā vai feisbukā, bet tomēr nav tas – auditorija, literārais process, būt tur iekšā. Ir tāda tīri sakarīga dzejas kopa, vismaz tev pašam tā liekas, aizver acis, atver, uzraksti e-pastu, pievieno dzeju, aizsūti.
"Vai varētu lūgt šos dzejoļus atsūtīt arī latviešu valodā?"
"Paldies par informāciju un piedāvājumu! [..] ir ieinteresēta latgaliešu literatūras labāko tekstu publicēšanā, protams, mūsu iespēju robežās. Un – ja attiecīgā tekstu kopa tiek atzīta par publicēšanai atbilstošu. Tomēr lūgums iesūtītajiem tekstiem piedāvāt arī versijas latviešu literārajā valodā – lai kāda būtu attieksme pret šo faktu, tomēr objektīvi lielākā daļa [..] lasītāju nespēj izprast latgaliski rakstītus tekstus. Un mums to nākas ņemt vērā."
"Joprojām gan nākas teikt to pašu — es tiešām nepārvaldu latgaliešu valodu tik labi, lai spētu tekstus pienācīgi izvērtēt. Skumji un žēl, bet joprojām neesam atraduši risinājumu šai situācijai."
"Atvainojamies par ilgo klusumu – talkā nāca gan atvaļinājumi, gan vairākkārtīgas pārdomas. Mums nav ierasta prakse publicēt dzeju latgaliski, arī piedāvājumus saņemam reti. Cik redakcijā varam spriest – neviens no mums nav ar izcilām latgaliešu valodas zināšanām – šis tas tur mums šķiet tīri interesants, taču īsteni spriest par tekstu kvalitāti tomēr nevaram. Iedomājāmies uzjautāt – varbūt ir pieejami tekstu atdzejojumi vai parindeņi latviski?"
"Sirsnīgs paldies par piedāvātajiem dzejoļiem. Esmu ar redaktoriem apspriedis Jūsu piedāvājumu, un esam nolēmuši, ka rakstu krājumā [..] tie neiederas, jo mūsu lasītāju lielais pārsvars latgaliešu valodu nepārvalda. Ceru, ka atradīsit kādu latgalisku izdevumu, kas tos varētu nopublicēt."
Paradoksāli, ka vienaudži, kas uzskatos un vērtībās sevi proponē kā progresīvus, liberālus, atvērtus kultūru dažādībai, šķietami aizveras un atkārto to pašu domāšanas modeli, kas eksistējis jau vismaz gadsimtu – latgaliskais kā citādais, svešais, mežonīgais, prastais, draudīgais, labākajā gadījumā – eksotiskais. Nesaprotu, negribu, neinteresē, labāk latviski.
Turklāt – ja grūtības izlasīt, saprast, uztvert, novērtēt tekstu latgaliski ir daudziem dažādu tekstu lasīšanā trenētiem profesionāļiem, kā to apgalvo atsevišķi LaLiGaBas žūrijas locekļi un uzsver dažādu literatūras un kultūras izdevumu redaktori, tad taču nav iespējams šos tekstus redzēt kopainā un arī ne tikai iekļaut savā lasīšanas pieredzē, bet skatīt kā literārā procesa daļu.
Meklējot iemeslus negribēšanai latgalisko pieņemt par savu, nevaru nedomāt par 1629. gadā noslēgto Altmarkas pamieru, kas izbeidza poļu–zviedru karu, sadalīja latviešu apdzīvotās zemes un tagadējās Vidzemes teritorijā dzīvojošos latgaļu cilšu pēctečus uz ilgiem gadsimtiem nošķīra no tagadējās Latgales teritorijā dzīvojošiem. Cita okupācija, citi kolonizatori, citu valodu ietekmes. Poļu dzimtbūšana, vēlāk krievu dzimtbūšana pretstatā vācu dzimtbūšanai.
Kas ir pareizi – ķirši vai vīšņas, bumbieri vai grušas, spainis vai viedris? Neviens no tiem nav baltu cilmes vārds. Priekšmeti, augi un modes lietas atnāk ar savu vārdu – vienai latviešu daļai no Vācijas, citai no Polijas.
Ar Altmarkas pamiera un okupāciju sekām cīnāmies joprojām. Ja uz Latvijas sabiedrību tik lielu iespaidu ir atstājuši vairāki desmiti padomju okupācijas gadu, tad var tikai iedomāties, cik lielas sekas ir okupācijai, kas ir ilgusi trīssimt gadu. 17. gadsimta notikumi radīja apstākļus, lai faktiski veidotos divas latviešu tautas, divas rakstības un izrietoši arī divas literatūras.
Vai dialogs maz vairs ir iespējams, uzmanīgi tverot ne tikai izzūdošas folkloras vērtības, bet arī dzīvus mūsdienu literatūras asnus? Vai kāds brīnums, ka Latgales "latviskie" apvidi cenšas atdalīties, Varakļāni rauga aizmukt uz Madonu, balvenieši sociālajos tīklos pukst par jaunajām ceļa zīmēm, kurās nu uzraksti ir arī latgaliski – viņi jau 50 gadu te dzīvojot, Latgales te nekad nav bijis.
Būt latgalietim nav nekāda goda lieta – ne velti Latgales pierobežas tā tiecas meklēt citu identitāti. Vismaz ar vienu kāju Vidzemē, vismaz drusku par cilvēku.
Pasaule mainās
Latgaliski šobrīd raksta aptuveni 30–40 dažādu paaudžu autoru. Daži uzraksta daudz un apklust, daži uzrodas un apklust, daži apklust un atkal uzrodas, daži raksta sev vai sociālajos tīklos. Grāmatas ir iznākušas apmēram pusei, vēl daļa publicējušies kopkrājumos vai dažādos almanahos, daži tekstus lasa tikai pasākumos. Literārā kvalitāte neviendabīga, kā jau jebkurā literārā procesā. Kļūt par latgaliešu autoru ir vienkārši – pietiek publicēt pāris dzejoļu latgaliski vai vismaz ielikt instagramā un/vai nolasīt pie mikrofona.
Kopš piesauktajām diskusijām par latgaliešu tekstu neesamību medijos situācija diemžēl nav būtiski mainījusies – tekstus latgaliski joprojām periodiski publicē "Kultūrzīmes", ir bijušas atsevišķas dzejas publikācijas citviet: Annai Rancānei žurnālā "Jaunā Gaita" (2020), Marijai Dzeislai žurnālā "Domuzīme" (2021), Raibajam laikrakstā "Avīzes Nosaukums" (2023). Varbūt kaut ko esmu palaidusi garām, bet tie joprojām ir atsevišķi gadījumi, drīzāk izņēmums, kas apliecina autora spēju caursist neredzamos stikla griestus.
Jaunākajā "Domuzīmes" numurā (2023) ir publicēts mans stāsts "mam" Anneles Slišānes tulkojumā latviešu literārajā valodā, oriģinālais teksts ir pieejams mājaslapā žurnāla abonementiem. Šī publikācija ir kompromiss – drukātā medijā teksts baltiski, internetā latgaliski. Tas gan vēlreiz pasvītro, cik situācija ir absurda – grūti iedomāties, ka franču vai turku literatūras tekstu latviski lūgtu tulkot francūzim vai turkam, kas māk latviešu valodu, tak jau drīzāk franču vai turku valodu zinošam latvietim.
Ja robeža starp abām valodām tomēr ir tik izplūdusi un slieksnis tik zems, ka latgaliski rakstošs autors var citu latgaliski rakstošu autoru tulkot latviski, tad kāpēc latviski lasošs redaktors nevar izlasīt tekstu latgaliski un latviski rakstošais to iztulkot? Bet varbūt vienkārši nevēlas? Jo lasīt latgaliski — tas ir pieņemt citu ortogrāfisko sistēmu, ienākt citā valodas telpā, apgūt citus likumus, iet svešus ceļus, kaut tik līdzīgus savējiem, bet svešus, tātad nepareizus.
Tas ir kā pēkšņi nonākt Lietuvā, kur visi šķietami runā līdzīgi, bet saprast nevar neko. Ja vien neieklausās. Ja nemācās. Ja nevar iztikt bez tās valodas.
Tomēr "Prozas lasījumi" šogad ir nedaudz citādi: atklāšanas pasākumā savus stāstus lasīja Annele Slišāne, trīskārtēja Latgales prozas lasījumu laureāte, ceturto gadu Rēzeknē notiks Latgales prozas lasījumi, programmā iekļauta arī Valentīna Lukaševiča lekcija "Aizbārtais olūts" par latgaliešu literatūru un diskusija "Es rokstu, bet voi tu skaiteisi?", bet noslēguma pasākumā stāstu lasīs šīgada Latgales prozas lasījumu laureāts.
Arī tas, ka šāda diskusija par Latgali ir iespējama "Satori", ir solis pretī domāšanas paradigmu maiņai. Ar Latgali un latgaliešiem neko nevajag darīt. Mēs tepat vien esam, mēs labprāt runājam savā balsī – latgaliski. Ne tikai mājās vai radio, komēdijās un rēcīgās vai raudulīgās filmās, bet arī mūsdienu literatūrā.
Latgaliski lasošu cilvēku ir maz. Iemesls tam ir latgaliskās kultūras marginalizācija. Lasīt latgaliski ir piepūle – gan latgaliski runājošam cilvēkam no Latgales, gan latgaliski tikai lasošam baltu valodu pētniekam no Polijas, gan cilvēkam, kas tekstu latgaliski redz pirmo reizi – savā elitārajā kultūras žurnālā, portālā vai avīzē.
Izmantojot izdevību, vēlos uzsvērt, ka latgaliešu literatūra nebūt nav bārenīte vai mirstošas tautas pēdējais dvesiens. Tas, ka par spīti smagajai vēsturiskajai situācijai un vairākkārtējiem klusuma/ apklusināšanas periodiem, kad gadu desmitiem ilgi latgaliski nekas netika drukāts un veidojās ilgstoši literārās tradīcijas pārrāvumi, joprojām 2023. gadā ir latgaliski rakstoši jaunie autori, kas savu pieredzi un pasaules redzējumu spēj un vēlas izteikt dzimtajā valodā, ka literārais process nav apstājies, ka joprojām ir lasītāji, ir būtisks pierādījums vispirms jau latviešu valodas un etnosa vitalitātei.
Ir vērts atcerēties, ka tā ir vienīgā valoda, kas Latgalei ļāva palikt latviskai visus trīssimt gadus poļu un krievu politiskajā, ekonomiskajā pārvaldībā, lai 1917. gadā sevī atrastu dzinuli meklēt kopību ar citiem latviešiem un veidot savu valsti, latgaliešiem, tajā skaitā manam vectēvam un viņa brālim, piedalīties Brīvības cīņās. Tā ir daudzu cilvēku mājas un bērnības valoda, bet reizē tā joprojām ir vienīgā latviešu valoda daudziem cilvēkiem Latgalē un ārpus tās.
Reiz Zilupes vilcienā noklausījos stāstu par ģimeni, kas vienā dzīves posmā dzīvoja Londonā un ar bērniem runāja latgaliski, viņiem citas latviešu valodas nebija. Cik iederīgi viņi jutās, atbraucot uz Latviju? Vai Latvija spēs novērtēt šo viņu citādo latviskumu?
Vysi jau navar dzeivuot Reigā. [10]
[1] https://twitter.com/saprge/status/1553086389843103745 (sk. 2023-12-02)
[2] Apzināti lietoju šo terminu, jo nevēlos pretstatīt inflantiešus (Inflantijas latviešus) baltiešiem (Baltijas latviešiem). Domāju, ka kopīgā ir vairāk nekā atšķirīgā – gan etnogrāfiski, gan valodā. Etnonīms "latgalieši" ir tikai nedaudz vairāk nekā 100 gadus vecs.
[3] Atsauce uz LTV raidījumu "Cytaidi latviskais", vadītājs Valentīns Lukaševičs, nosaukuma pamatojumā nolasāmi centieni pierādīt, ka latgalietis ir latvietis, bet citāds. https://ltv.lsm.lv/lv/raidijums/cytaidi-latviskais/visi
[4] Tiem, kas nesaprot joku, tekstā miksēta 20. gs. 30. gadu rakstība, ko daudzi joprojām par spīti 2007. gadā VVC Latgaliešu rakstu valodas ortogrāfijas apakškomisijas izstrādātajiem un pieņemtajiem pareizrakstības noteikumiem uzskata par vienīgo leģitīmo, ar tā saukto tautas runu jeb izloksni (izloksnēs plašāk lieto galotnes -ys, -is, nevis vecajā rakstībā pieņemtās -as, -es) un mūsdienu leksisko uzslāņojumu, kur latgalisko vārdu vietā tiek lietoti lejaslatviešu aizguvumi. Šim vārdu savienojumam saskaņā ar rakstības tradīciju un ortogrāfijas normām būtu jābūt rakstītam šādi: "sovys sātys ūlenis".
[5] Piemēram, Čakara O., Griguļa A., Losbergas M. "Latviešu literatūras vēsture no pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80. gadiem" (1990) latgaliešu literatūru aplūko atsevišķi un velta tai tikai nepilnas 5 lappuses; Lūses D. "Latviešu trimdas proza" (2000) iztiek bez latgaliski rakstītās trimdas prozas, tāpat kā Berelis G. "Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam" (1999) par jaunāko latviešu literatūru raksta bez latgaliešu postmodernisma. Arī LU LFMI izdotajā "Latviešu literatūras vēstures" 3. sējumā (2001), kas apskata mūsdienu latviešu literatūras vēsturi (1940–1941, 1945–1999), personu rādītājā neatrast Valentīna Lukaševiča un Oskara Seiksta vārdus, bet šeit ievietotā Valda Zepa raksta "Latgaliešu literatūra trimdā" pēdējais teikums ir skarbs – latgaliešu valodnieku iesāktā rakstības reforma nav nākusi laikā un neveicina rakstu valodas uzplaukšanu.
[6] Iespējams, viens no šīs nošķiršanas tradīcijas aizsācējiem ir Teodors Zeiferts, kas savā "Latviešu rakstniecības vēsturē" (1925) apakšnodaļu par latgaliešu literatūru iekļauj nodaļā par Latvijas patstāvības laiku, bet tajā sniedz ziņas arī par drukas aizliegumu (1871–1904), par latgaliešu atmodu Pēterburgā un periodiskajiem izdevumiem, kas hronoloģiski un tematiski vairāk piederētos citās nodaļās. Interesanti, ka minētā Latvijas brīvvalsts perioda nodaļa veidota drīzāk kā dažādu žanru pārskats, bet līdztekus periodikai, dzejai, tulkojumiem, prozai un dramaturģijai atsevišķi izceltas Latgale (vien 461.–467. lpp.) un zinātne.
[7] Termins, kas apzīmē tā saukto Baltijas latviešu valodu pretstatā Vitebskas latviešu, inflantiešu, valodai, normālā sadzīviskā situācijā lietots vēl 20. gs. beigās, runājot 20.–30. gados dzimušajai paaudzei. Tas, iespējams, ir visprecīzākais termins, kas ļauj latviešu valodu uzlūkot kā kopnacionālu fenomenu, kam ir divas rakstu tradīcijas, bet neveidojas opozīcija latviešu–latgaliešu, kas man un daudziem izraisa pretestību – esmu latviete un latgaliete.
[8] Redzamākās bija diskusija "Tu mane cīnej voi nacīnej? Rakstīt latgaliski Latvijā" sarunu festivālā "Lampa" (20.08.2021.), saruna "Atdzejot no dialekta: vai pārnovadnieks saprot neatdzejotu?" Latvijas radio raidījumā "Augstāk par zemi" (23.05.2021.).
[9] Zīmīgi sākas Annas Belkovskas recenzija par Anneles Slišānes grāmatu "Tuoraga stuosti": "Būtu jau vareni, ja es šo recenziju varētu uzrakstīt latgaliski. Bet nevaru. Uzaugu jauktā ģimenē, bērnībā runāju un mācījos latviski, un nekad īsti nav sanācis rakstīt latgaliski. Kad piešaujos, māku lasīt un vienmēr saprotu, kas tiek runāts. Esmu, bet neesmu latgaliete." https://satori.lv/article/lidzpanemtais-kauns/ (sk. 2023–11–27)
[10] Apmēram 2008. gadā latgaliešu NVO forumā dzimis teiciens.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".
0